Minesota 3

Trešā diena Minesotā bija pilna un intensīva. Man nebija laika veikt piezīmes, pat atbildēt Brigitai uz viņas WhatsApp ziņām īsti nesanāca.

​Jau no paša rīta mēs devāmies uz St.Olafs koledžu – privātskolu mazliet ārpus “Metropolitan area of Twin cities”. Šoreiz mums tiek dots laiks iepazīt koledžas teritoriju – lai arī ārā ir spirgts rudens rīts, spīd saule un ir forši iziet ārpus telpām.

​Šīs koledžas sniegtās izglītības uzsvari tiek likti gan uz kristīgajām vērtībām (koledžas centrā ir liela kapela), gan uz starptautisko sadarbību. Studenti tiek iedrošināti ceļot, koledža cenšas uzņemt viesstudentus no dažādām valstīm. Kapelā, kur izlikti visu to valstu karogi, no kurām šobrīd koledžā mācās vismaz viens students, neatrodu Latvijas karogu, tomēr tur ir Igaunijas un Lietuvas karogi. 

​Semināra programma paredz trīs paneļus. Pirmajā tiek stāstīts par “sustainability”- es varētu Lienei Brizgai pārsūtīt katru otro slaidu! Otrajā koledžas pārstāvji stāsta par starptautisko sadarbību, un šis panelis ir izklaidējoši informatīvs, ieskaitot stāstus par angļu valodas mācīšanu Džibuti. Tomēr ir sajūta, ka galvenais uzsvars šodien tiek likts uz savstarpējo komunikāciju – starp paneļiem ir diezgan garas pauzes, kuru laikā mēs klīstam pa koledžas teritoriju un pļāpājam. 

​Tai skaitā mums ir iespēja izbaudīt garu pusdienu pauzi studentu ēstuvē, kur baro patiešām lieliski: šodiena atšķirībā no vakardienas es ēdu. Pusdienu gaļas piedāvājums ir izcils. Mēs pat noskaidrojam, cik šādas pusdienas maksā. Izrādās, ēdināšana un dzīvošana tiek iekļauta obligātajā skolas naudā, tie ir 10 tk USD par gadu, kas jāmaksā papildus apmēram 47tk USD mācību maksai. Minētos 47tk gan maksā tikai neliela daļa, lielākā daļa saņem atlaides vai stipendijas. Apmēram 20% atlaide tiek piemērota par labām sekmēm, ja esi no nabadzīgas ģimenes, atlaides var sasniegt pat 90%.

​Viesnīcā atgriežamies ap 5:30. Mums ir piešķirta “free night”. Daļa kolēģu nolēmuši palikt turpat viesnīcā/ mall, jo līdz centram ir krietns brauciens. Daļa dodas uz basketbola spēli. Kopā ar divām somu meitenēm nolemjam “share the Uber” un doties apskatīt Mineapolisas centru.

​Ieteikumus, kā organizēt mūsu ekskursiju, mums sniedz viesnīcas darbinieks, un šie ieteikumi ir vērtīgi. Mēs realizējam gandrīz visu, ko viņš ir ieteicis. Uber mūs aizved uz Guthrie theater, kurā ir izbūvēts “Endless Bridge” – vieta, no kuras paveras skats uz Missisipi upi. Augstāk turpat teātrī ir skatu vieta, no kuras ir iespējams apskatīt Minesotas panorāmu. Tālāk mūsu ceļš ved pastaigā par Stone bridge, no kura, skatoties uz pilsētas skyline, man sagribas šo skatu redzēt gaismā. Liekas, ka varētu būt forša pastaiga, pāri šim gājēju tiltam šķērsot Misisipi upi. (Otrā pusē esot forši krodziņi, tā viesnīcas darbinieks teica).

​Tālāk dodamies centra virzienā. Līdz centram, kur vajadzētu būt piektdienas vakara ballītei, ir apmēram 20 minūšu gājiens. Nolemjam iet ar kājām. Ielas ir pilnīgi tukšas. Laikam šis ir biznesa centrs, nospriežam. 

​Vienā brīdī pamanām slavenos ‘skywalk’ – tā ir slēgtu ‘ielu’ sistēma apmēram 3. stāva līmenī, kas ļauj pārvietoties pa Mineapolisas centru, neizejot ārā. Izbūve sākta 1960tajos gados, tagad slēgto ielu režģa garums ir apmēram 18 km.

​Paiet brīdis, kamēr saprotam, kā tikt iekšā šajā ielu sistēmā (ieejas ir tādas kā pazemes stāvvietās). Sajūta ir mazliet kā lidostas koridoros, mazliet kā metro. Ielu tīrītāji strādā ar putekļusūcējiem. “Ielas” ir tukšas. Kamēr iela ir viena, vēl ir saprotams, kur dodamies, bet kādā brīdi nonākam “krustojumā” un pilnīgi apjūkam. Kurš atzars ved uz izmiršu biroju ēku, un kurš – tālāk uz cnetru? Sajūta ir pat mazliet neomulīga. Mazliet pamaldījušās, esam priecīgas tikt ārā uz ielas. Ja citās pilsētās izaicinājums var būt saprast metro shēmas, tad šajā tas būtu – saprast skywalk ielu tīklu. Šajā brīdi gribas teikt, ka Mineapolisas iedzīvotāji ir gatavi iekarot Marsu – viņi ir spējīgi dzīvot un pavadīt savas dienas, neizejot ārā.

​Kad nonākam tuvāk “centram”, kur vajadzētu būt dzīvībai, ielas joprojām ir pustukšas. Vai visi skatās basketbolu dzīvajā? Pat sporta bārs, kurā vakariņojam, ir pustukšs. (Es ēdu spare ribs. Apēdu mazliet vairāk nekā pusi porcijas. Tā ir milzīga. “But you did better than the  most,” mani mierina oficiante.)

Pēdējais vakara “must do” mūsu sarakstā ir vīna glāze ar skatu uz pilsētu no augšas. Atrodam ieteikto Foshay towers. Liftā gan mums neizdodas piespiest pogas uz tiem stāviem, kuros it kā esot bāri- šī ir viesnīca un lifts darbojas tikai ar kartēm (numuriņu atslēgām). Tikmēr liftā iekāpj divi puiši, saspiež pogas mums un novēlē labu vakaru.

​Bārs ir tāda posh vietiņa, kur tusē spilgti krāsotas meitenes īsos bruncīšos, veči ādas krēslos pustumsā sūc viskiju... , pie bāra tusē bariņš vīriešu, medībās izgājuši. Mazliet esam ārpus savas komforta zonas, tomēr atrodam galdiņu pie loga, paņemam vīna glāzes un izbaudām skatu uz pilsētu zem mums.

​Kad atgriežos viesnīcā, satieku savu kaimiņieni, kura arī bijusi pilsētas centrā. Tomēr pretēji mums, viņa braukusi ar Light Train – vietējo vilcienu. Klausoties viņas stāstus, ka nav jutusies gluži omulīgi šajos vilcienos, es priecājos, ka esmu piebiedrojusies somu meitenēm un izmantojusi Uber, nevis izmēģinājusi vietējo transportu. Man bija tāda vēlme – redzēt, kā tas izskatās. Tomēr liekas, ka pārvietoties Uber ir bijis ne vien divreiz ātrāk, bet arī krietni patīkamāk, īpaši- vēlā vakarā.