Minesota 2

Diena, kuras ietvaros pasaule atnāca pie manis. Es runājos, šķiet, ar visu kontinentu pārstāvjiem, smējāmies, dalījāmies, apmainījāmies ar informāciju. Iepazinām kultūras atšķirības. Garlaikojāmies dažos paneļos. Lieliski pavadījām vakaru.
​
Par kultūru atšķirībām. Man ir paveicies ar istabas biedreni. Taivāniešu vecmāmiņu-skolotāju, ar kuru kopā šo to pārrunājam, ķiķinām. Dažiem tāda veiksme nav smaidījusi. Tā, no rīta pie brokastu kafijas ungāru pārstāvis stāsta, ka viņa indonēziešu istabas biedrs vakarā 4 stundas esot videocall runājis ar savu ģimeni (krietni pāri pusnaktij), bet apmēram 4:30 modies ar modinātāju, lai izpildītu rīta lūgšanas. Ungāru kolēģis izskatījās saguris, sarkanās acis slēpa aiz otrās kafijas krūzes, ar stāstu daloties. Arī otram Latvijas pārstāvim nebija sanācis izgulēties- kaimiņš apzināti vai neapzināti neizmanto silent mode telefonā. Nakts vidū puisis neizturēja un kaimiņa telefonam noslēdza skaņu, bet naktsmiers vienalga bija iztraucēts.

​Pirms pirmā paneļa pamanu, ka virkne kolēģu paņēmuši līdzi datorus (vairums – Macbook, lai cik jocīgi nebūtu). Aizskrienu pakaļ arī savējam, jo man redaktore pārlasīšanai atsūtījusi rakstu. Pirmo trīs stundu laikā man ir ko darīt, jo redaktore acīmredzami neprot lietot word funkciju “cross-references” un ir pilnībā sabojājusi lielāko daļu norāžu uz atsaucēm. Kamēr šķendēdamās tās salaboju, klāt ir pusdienas laiks. No runātāju teiktā neesmu dzirdējusi ne vārda. Kafijas pauzēs toties iepazinusies ar vēl virkni kolēģu (piemēram, rumāņu uzņēmēju, kuram ir četras kompānijas ēdiena pārstrādes un piegādes jomā, bosniešu mākslas vēsturnieku, kas pēta Detroitas atdzimšanu kā mākslas pilsētu).

​Pamatotas izrādās manas bažas attiecībā uz barošanu: neatrodu neko ēdamu nedz brokastīs, nedz kafijas pauzē, nedz arī pusdienās (tās izpaužas kā bagātīgi sendviči). Tāpēc izlaižu “lunch with alumni”, lai tuvējā restorānā notiesātu porciju ar vistu spārniņiem.

Tālāk mūsu ceļš ved uz Minesotas Universitāti. Visi lēnām virzās autobusu virzienā, kas mūs turp aizvedīs uz salīdzinoši interesantu paneļdiskusiju (tā gan laikam nedomāja nepāliešu argonoms, kas pirmajā rindā gulēja). Es gan uzzināju šo to par federālo rezervju vēsturi un to, kā tiek kreditēta vietējā lauksaimniecība, un to, ka to faktiski balsta imigrantu darbaspēks, kas Trampa imigrācijas politikas rezultātā sāk sarukt.

Pa ceļam uz autobusiem un universitāti man piesitas jurists – konstitucionālo zinātņu pētnieks no Krigīzijas. Viņa uzmācība un temperaments brīdī, kad izkāpjam no autobusa ir kļuvis jau neciešams. Ieraugot Taizemiešu lingvistu es izmantoju iemeslu lai ātri no kirgīza atkratītos un uzdotu taizemietim jautājumu, kas mani interesējis jau sen: kas (objektīvi vai subjektīvi) nosaka to, cik labi vai slikti mēs saprotam citus akcentus.
​
Izrādās ir objektīvā puse (es kā jurists, neatceros, kādu terminu lietoja viņš), proti, skaņas, ko mēs katrs mākam atveidot, vai mūsu valodā ir līdzīgas skaņas svešvalodai, kādā runājam. Ja valodā nav skaņas “R”, to nebūs iespējams pateikt, un tas nenoliedzami objektīvi radīs akcentu. Ko, savukārt, subjektīvi, “atkost” ir vieglāk kādam, kas zina otru svešvalodu, proti, ja ir nojausma, kādā veidā iespējamās akcenta nepilnības “aizlāpīt”. ​

​Vakarā mums ir paredzētas vakariņas “viesģimenēs” – vietējās ģimenes uzņem šādus pētniekus vai citus caurbraucējus uz vakariņām savā mājā. Mēs kopā ar somu bibliotekāri un austrāļu banķieri, kas abas te ir profesionālajās apmaiņas programmās, ciemojamies pie divām jaunām meitenēm. Viena no meitenēm ir politikas zinātņu studente, kas sākusi strādāt saistībā ar lobijiem, otra – māsiņa bērnu slimnīcā. Vēl vakariņās piebiedrojas meitenes tētis – pasauli plaši apceļojis sportisks pensionārs. Vakars izvēršas lielisks – ar stāstiem, pieredzēm, dalīšanos, smiekliem. Un gardu ēdienu – meitenes ir centušās, tostarp, sagatavojušas ēdienu īpaši man, kas ir lielisks. Jau krietnā pievakarē sagurušas ar pārējām dāmām saskatāmies un saprotam, ka laiks doties mājup, rīt agri jāceļas. Tāpat smieklos un stāstos daloties atbraucam atpakaļ uz viesnīcu un nospriežam, ka ir bijis lielisks vakars.