Diena, kuras ietvaros pasaule atnāca pie manis. Es runājos, šķiet, ar visu kontinentu pārstāvjiem, smējāmies, dalījāmies, apmainījāmies ar informāciju. Iepazinām kultūras atšķirības. Garlaikojāmies dažos paneļos. Lieliski pavadījām vakaru. Par kultūru atšķirībām. Man ir paveicies ar istabas biedreni. Taivāniešu vecmāmiņu-skolotāju, ar kuru kopā šo to pārrunājam, ķiķinām. Dažiem tāda veiksme nav smaidījusi. Tā, no rīta pie brokastu kafijas ungāru pārstāvis stāsta, ka viņa indonēziešu istabas biedrs vakarā 4 stundas esot videocall runājis ar savu ģimeni (krietni pāri pusnaktij), bet apmēram 4:30 modies ar modinātāju, lai izpildītu rīta lūgšanas. Ungāru kolēģis izskatījās saguris, sarkanās acis slēpa aiz otrās kafijas krūzes, ar stāstu daloties. Arī otram Latvijas pārstāvim nebija sanācis izgulēties- kaimiņš apzināti vai neapzināti neizmanto silent mode telefonā. Nakts vidū puisis neizturēja un kaimiņa telefonam noslēdza skaņu, bet naktsmiers vienalga bija iztraucēts. |
Tālāk mūsu ceļš ved uz Minesotas Universitāti. Visi lēnām virzās autobusu virzienā, kas mūs turp aizvedīs uz salīdzinoši interesantu paneļdiskusiju (tā gan laikam nedomāja nepāliešu argonoms, kas pirmajā rindā gulēja). Es gan uzzināju šo to par federālo rezervju vēsturi un to, kā tiek kreditēta vietējā lauksaimniecība, un to, ka to faktiski balsta imigrantu darbaspēks, kas Trampa imigrācijas politikas rezultātā sāk sarukt. |
Izrādās ir objektīvā puse (es kā jurists, neatceros, kādu terminu lietoja viņš), proti, skaņas, ko mēs katrs mākam atveidot, vai mūsu valodā ir līdzīgas skaņas svešvalodai, kādā runājam. Ja valodā nav skaņas “R”, to nebūs iespējams pateikt, un tas nenoliedzami objektīvi radīs akcentu. Ko, savukārt, subjektīvi, “atkost” ir vieglāk kādam, kas zina otru svešvalodu, proti, ja ir nojausma, kādā veidā iespējamās akcenta nepilnības “aizlāpīt”.