Labi, ka dienai gatavojoties nogulēju vairāk nekā 8 stundas saldā miegā. Jau vakarā, gulēt ejot, Gerda man teica, lai es atpūšoties, man būšot spēks. Tie teksti, kas no viņas kādreiz nāk ārā ir pārsteidzoši…
To spēku viņa man vēlēja, jo zināja, ka man kalendārā ierakstīta pētījuma prezentācija Five College Legal Studies talk, kā arī welcome reception for the Russian, Eurasian and Polish Studies Programm. Trakākais, ka abi pasākumi daļēji pārklājas, laika ziņā. Labi, ka notiek netālu viens no otra, UMass campus vienā daļā. Beigās jau izdodas pagūt uz abiem, pat bez teleportēšanās vai laikgrieža. Tātad pirmais ir Piecu koledžu Legal Studies talk, kur esmu aicināta pastāstīt par savu pētījumu. Šīs prezentācijas izaicinājums ir pastāstīt par dalīto īpašumu un piespiedu nomas problēmu auditorijai, kas par šādiem jēdzieniem nekad nav dzirdējusi un kurai, iespējams, ir ne vien miglaina nojausma par Latvijas vēsturi, bet pat atrašanās vietu pasaules kartē. Auditorija nav liela, bet visas sarunas noris patīkamā gaisotnē. Ir pat servēts neliels uzkodu gads! Liela daļa klātesošo – pensionēti profesori, kas šādā veidā izklaidējas un socializējas. Tomēr viņu jautājumi ir visai precīzi un komentāri liecina, ka viņi ir sekojoši līdzi stāstījumam un galvenās problēmas ir sapratuši. Pēc pasākuma pie manis pienāk viens no kungiem un uzaicina ciemos - viņiem kaimiņos dzīvojot kāda etniskā latviete, kas te uzaugusi un nekad uz Latviju atpakaļ nav aizbraukusi, varbūt būšot interesantas sarunas. |
Man ilgāka parunāšana izvēršas ar divām profesorēm. Julie Hemment ir antropoloģe, kas studē pilsoniskas sabiedrības veidošanos Krievijā. Pati ir no Lielbritānijas, kā nosmējās – ja nebūtu pārvākusies uz ASV, nez vai kādreiz pievērstos reģiona studijām. Bet šobrīd viņas publiskajā CV redzu ne vien grādu no Kembridžas un Kornela universitātes, bet arī sarakstītas vairākas grāmatas, kā arī norādi, ka viņas jaunākais intereses objekts ir politiskā satīra. Otra ir Audrey Altstadt - vēsturniece, kas māca Krievijas impērijas un Padomju savienības vēsturi. Kā nojaušu pēc stāstītā un vēlāk arī redzu viņas CV – interešu loks lielā mērā fokusējas uz Azerbeidžānu, Armēniju. Viņa tik fascinējoši stāsta par savu pēdējo lekciju, kur runājusi par cilvēktiesību ievērošanu enerģijas ieguves reģionos, ka es sapratu, ka vēsture var būt aizraujoša.
Pieteiktais jaunais kolēģis Jeremie par saviem pētījumiem nestāsta. Godīgi atzīstas, ka esot letarģisks, jo nedēļu neesot gulējis. Viņa māja esot applūdusi, tajā nežēlīgā skaļumā darbojas mitruma savācējs, un šī skaņa liedzot gulēt. Skaņa esot tāda, ka mājā, mierīgā balsī runājot, viens otru nedzird. Tāpēc viņš šo nakti esot pavadījis, mēģinot gulēt savā automašīnā – garāžā, kur skaņu gandrīz nedzird. Lai arī viņš ir režisors un it kā aktieris, kas liek domāt, ka izteikumi ir mazliet pārspīlēti, tā kā atsevišķas Amherstas daļas atrodas pie purva, šāda situācija nav neiespējama. Apkārtējie ierosina viņam pārvākties uz UMass viesnīcu, kur fakultātes darbiniekiem esot labas atlaides, vai arī doties kempingot – laiks tomēr ir patīkami silts!
Pasākuma noslēgumā pie manis sasveicināties pienāk Regine Spector – profesore, kurai rakstīju e-pasta vēstuli, lai sarunātu tikšanos. Īsumā ļoti konstruktīvi vienojamies par sarunas formu un vakarā jau mani e-pastā gaida vēstule ar konkrēta tikšanās laika piedāvājumu.
Un tā, pilnīgi netēmā. Šodien autobusā sēžot, redzēju slaidu policistu uz marķēta velosipēda. Velosipēds bija melns ar baltu uzrakstu Amherst Police. Šis policists laikam virtuļus neēd.