Un atkal no rīta man priekšā stāv milzīgā kafijas krūze un es rakstu. Savā nodabā virknēju vārdus un pat nezinu, ka tos lasi. Bet, izrādās – izlasi! Vakar mani uz brīdi pārņēma šaubas – vai tiešam atkal rakstīt un publicēt? Bet zinu, ka tie tuvākie taču to ziņu gaidīs. Un tad, dienas laikā, atkal saņemu kādu no tām ziņām, kurā kāds sen nesatikts draugs vai paziņa uzraksta: “Forši, ka raksti! Paldies!”. Un es atviegloti uzelpoju un atkal rakstu.
Labi, ka dienai gatavojoties nogulēju vairāk nekā 8 stundas saldā miegā. Jau vakarā, gulēt ejot, Gerda man teica, lai es atpūšoties, man būšot spēks. Tie teksti, kas no viņas kādreiz nāk ārā ir pārsteidzoši…
Labi, ka dienai gatavojoties nogulēju vairāk nekā 8 stundas saldā miegā. Jau vakarā, gulēt ejot, Gerda man teica, lai es atpūšoties, man būšot spēks. Tie teksti, kas no viņas kādreiz nāk ārā ir pārsteidzoši…
 Photo credit: Neal Pruchansly | To spēku viņa man vēlēja, jo zināja, ka man kalendārā ierakstīta pētījuma prezentācija Five College Legal Studies talk, kā arī welcome reception for the Russian, Eurasian and Polish Studies Programm. Trakākais, ka abi pasākumi daļēji pārklājas, laika ziņā. Labi, ka notiek netālu viens no otra, UMass campus vienā daļā. Beigās jau izdodas pagūt uz abiem, pat bez teleportēšanās vai laikgrieža. Tātad pirmais ir Piecu koledžu Legal Studies talk, kur esmu aicināta pastāstīt par savu pētījumu. Šīs prezentācijas izaicinājums ir pastāstīt par dalīto īpašumu un piespiedu nomas problēmu auditorijai, kas par šādiem jēdzieniem nekad nav dzirdējusi un kurai, iespējams, ir ne vien miglaina nojausma par Latvijas vēsturi, bet pat atrašanās vietu pasaules kartē. Auditorija nav liela, bet visas sarunas noris patīkamā gaisotnē. Ir pat servēts neliels uzkodu gads! Liela daļa klātesošo – pensionēti profesori, kas šādā veidā izklaidējas un socializējas. Tomēr viņu jautājumi ir visai precīzi un komentāri liecina, ka viņi ir sekojoši līdzi stāstījumam un galvenās problēmas ir sapratuši. Pēc pasākuma pie manis pienāk viens no kungiem un uzaicina ciemos - viņiem kaimiņos dzīvojot kāda etniskā latviete, kas te uzaugusi un nekad uz Latviju atpakaļ nav aizbraukusi, varbūt būšot interesantas sarunas. |
Savu uzstāšanos objektīvi novērtēt nespēju, Lauren vēlāk saka, ka esot bijis lieliski, komplimentus atsūta arī mans senais paziņa, pensionētais socioloģijas un menedžmenta profesors Neal (kuram varam pateikties par to, ka šodienas blogā vispār ir kāda bilde, lai cik miglaina!). Viens puisis gan, redzēju, auditorijā gulēja. Arī Facebook mani sameklējis viens no klausītājiem, atsūta atzinību. Tāda kultūra, vai arī viņiem tiešām patika – to es neuzzināšu.
No otras puses - pat meitenes uz ielas uzsauca, ka mana kleita esot lieliska. (Rīgā šādu komplimentu, tā – garāmejot – nez vai izdzirdēsi). Ja salīdzina ar Rīgu… pirmais, kas nāk prātā ir fakts, ka šorīt sapratu, ka vairs neprotu krāsoties. Mēnesi to nebiju darījusi, te tas liekas tik neparasti. Tāpat arī apģērbi, apavi. UMass, kur apgrozos biežāk, reti kura meitene staigā kurpēs. Vairums apāvušas sneakers vai iešļūcenes. Kurpes redzu reti un tad parasti kopā ar kādu tikpat retu apģērba gabalu: svārkiem. Varbūt tāpēc es veikalos nespēju atrast glītus svārkus? Jo pēc tiem nav pieprasījuma? Protams, jārēķinās, ka šie pētījumi tiek veikti, vērojot studentus, no kuriem lielākā daļa ir undergraduates. Bakalauri. Jaunieši.
Otrs pasākums ir Krievijas, Eirāzijas un Policijas studiju programmas semestra sākuma pieņemšana. Sākotnējā ielūgumā norādīts, ka programma sveic jauno kolēģi – poļu filmu režisoru un profesoru poļu literatūrā un valodā - Jeremi Szaniawski. Vēlāk ielūguma e-pasts/ atgādinājums tiek papildināts, norādot, ka UMass iepazīties varēs arī ar šī semestra visiting Fulbright fellow – t.i. mani. Kad kopā ar Lauren, mazliet nokavējušas, ienākam telpā, visi godīgi sēž ap galdu. Izskatās, ka Lauren ir kā pasākumu dvēsele, jo līdz ar viņas ierašanos pasākumam tiek iedvesta dzīvība - visi saskrien ap mums (t.sk. Lauren 8 nedēļas veco meitu), pēkšņi telpa ir pilna aktīvu sarunu daudzos pulciņos un pasākums iekustās.
Man ilgāka parunāšana izvēršas ar divām profesorēm. Julie Hemment ir antropoloģe, kas studē pilsoniskas sabiedrības veidošanos Krievijā. Pati ir no Lielbritānijas, kā nosmējās – ja nebūtu pārvākusies uz ASV, nez vai kādreiz pievērstos reģiona studijām. Bet šobrīd viņas publiskajā CV redzu ne vien grādu no Kembridžas un Kornela universitātes, bet arī sarakstītas vairākas grāmatas, kā arī norādi, ka viņas jaunākais intereses objekts ir politiskā satīra. Otra ir Audrey Altstadt - vēsturniece, kas māca Krievijas impērijas un Padomju savienības vēsturi. Kā nojaušu pēc stāstītā un vēlāk arī redzu viņas CV – interešu loks lielā mērā fokusējas uz Azerbeidžānu, Armēniju. Viņa tik fascinējoši stāsta par savu pēdējo lekciju, kur runājusi par cilvēktiesību ievērošanu enerģijas ieguves reģionos, ka es sapratu, ka vēsture var būt aizraujoša.
Pieteiktais jaunais kolēģis Jeremie par saviem pētījumiem nestāsta. Godīgi atzīstas, ka esot letarģisks, jo nedēļu neesot gulējis. Viņa māja esot applūdusi, tajā nežēlīgā skaļumā darbojas mitruma savācējs, un šī skaņa liedzot gulēt. Skaņa esot tāda, ka mājā, mierīgā balsī runājot, viens otru nedzird. Tāpēc viņš šo nakti esot pavadījis, mēģinot gulēt savā automašīnā – garāžā, kur skaņu gandrīz nedzird. Lai arī viņš ir režisors un it kā aktieris, kas liek domāt, ka izteikumi ir mazliet pārspīlēti, tā kā atsevišķas Amherstas daļas atrodas pie purva, šāda situācija nav neiespējama. Apkārtējie ierosina viņam pārvākties uz UMass viesnīcu, kur fakultātes darbiniekiem esot labas atlaides, vai arī doties kempingot – laiks tomēr ir patīkami silts!
Pasākuma noslēgumā pie manis sasveicināties pienāk Regine Spector – profesore, kurai rakstīju e-pasta vēstuli, lai sarunātu tikšanos. Īsumā ļoti konstruktīvi vienojamies par sarunas formu un vakarā jau mani e-pastā gaida vēstule ar konkrēta tikšanās laika piedāvājumu.
Man ilgāka parunāšana izvēršas ar divām profesorēm. Julie Hemment ir antropoloģe, kas studē pilsoniskas sabiedrības veidošanos Krievijā. Pati ir no Lielbritānijas, kā nosmējās – ja nebūtu pārvākusies uz ASV, nez vai kādreiz pievērstos reģiona studijām. Bet šobrīd viņas publiskajā CV redzu ne vien grādu no Kembridžas un Kornela universitātes, bet arī sarakstītas vairākas grāmatas, kā arī norādi, ka viņas jaunākais intereses objekts ir politiskā satīra. Otra ir Audrey Altstadt - vēsturniece, kas māca Krievijas impērijas un Padomju savienības vēsturi. Kā nojaušu pēc stāstītā un vēlāk arī redzu viņas CV – interešu loks lielā mērā fokusējas uz Azerbeidžānu, Armēniju. Viņa tik fascinējoši stāsta par savu pēdējo lekciju, kur runājusi par cilvēktiesību ievērošanu enerģijas ieguves reģionos, ka es sapratu, ka vēsture var būt aizraujoša.
Pieteiktais jaunais kolēģis Jeremie par saviem pētījumiem nestāsta. Godīgi atzīstas, ka esot letarģisks, jo nedēļu neesot gulējis. Viņa māja esot applūdusi, tajā nežēlīgā skaļumā darbojas mitruma savācējs, un šī skaņa liedzot gulēt. Skaņa esot tāda, ka mājā, mierīgā balsī runājot, viens otru nedzird. Tāpēc viņš šo nakti esot pavadījis, mēģinot gulēt savā automašīnā – garāžā, kur skaņu gandrīz nedzird. Lai arī viņš ir režisors un it kā aktieris, kas liek domāt, ka izteikumi ir mazliet pārspīlēti, tā kā atsevišķas Amherstas daļas atrodas pie purva, šāda situācija nav neiespējama. Apkārtējie ierosina viņam pārvākties uz UMass viesnīcu, kur fakultātes darbiniekiem esot labas atlaides, vai arī doties kempingot – laiks tomēr ir patīkami silts!
Pasākuma noslēgumā pie manis sasveicināties pienāk Regine Spector – profesore, kurai rakstīju e-pasta vēstuli, lai sarunātu tikšanos. Īsumā ļoti konstruktīvi vienojamies par sarunas formu un vakarā jau mani e-pastā gaida vēstule ar konkrēta tikšanās laika piedāvājumu.
Vakarā dodos uz autobusu jau sagurusi no vairāku stundu intensīvas komunikācijas un runāšanas angliski. Pie mājas pieturas piebraucu jau tumsā. Priecīga, ka mani sagaida pie autobusa pieturas un nav jākāpj pa tumsu kalnā. Pateicīga, ka mājās jau gatavojas vakariņas. Dienas iespaidu pārņemta, vēl nespēju sagremot idejas, ka šo prezentāciju vajadzētu piedāvāt vēl citās koledžās, vai ka kādam no klausītājiem, piemēram, bijušajam Hārvarda profesoram, kas komplimentus izteica Facebook, būtu jājautā par kontaktiem, kurus varētu interesēt manu pētījumu tēma.
Un tā, pilnīgi netēmā. Šodien autobusā sēžot, redzēju slaidu policistu uz marķēta velosipēda. Velosipēds bija melns ar baltu uzrakstu Amherst Police. Šis policists laikam virtuļus neēd.
Un tā, pilnīgi netēmā. Šodien autobusā sēžot, redzēju slaidu policistu uz marķēta velosipēda. Velosipēds bija melns ar baltu uzrakstu Amherst Police. Šis policists laikam virtuļus neēd.
Skats no Graduate Lounge uz studentiem, kas kustās pa campus, un manu kleitu. Šodien saņēmu e-pasta vēstuli, ka man ir "granted access" šai studiju telpai. Tātad iepriekš biju ielauzusies gandrīz nelegāli..
RSS Feed
