Mazliet Dienvidāfrikas

Sēžu te tā valentīndienas rītā šūpuļkrēslā pie lielā balkona loga, skatos uz sauli un zilajām debesīm, baudu lielo krūzi ar stipro kafiju (Vermot coffee company ir labākā, ja man jautāsiet! Ilgstošu meklējumu rezultātā esmu atradusi, kura (DOS!) ir mana iecienītākā un esmu gatava to ieteikt katram), un apceru vakar vakaru. Brokastis negribas. Vakar saēdos visādus labumus gluži kā būtu ciemojusies klasiskā latviešu gaumē. Bet ciemojos te, pie vietējiem.

​Tas gadījās šādi.

Pirms dažām nedēļām pēc sporta nodarbības klubā pie manis pienāca viena no kundzītēm, ar kurām jau šad tad biju mazliet nodarbībās vai pēc tām papļāpājusi. Apjautājusies, cik tad ilgi es te vēl būšu, viņa ielūdza mani kādu vakaru pievienoties viņiem vakariņās. Pagāja brīdis, kamēr atradām dienu, kas piemērota likās abām, un vakar tas vakars bija klāt.

Pirms došanās ciemos domāju, ko gan būtu piemēroti nest ciema kukulī. Vīns vai deserts – tas ir klasiskais risinājums. Aizrakstīju namamātei, kas teica, lai es nesatraucoties, bet, ja ļoti gribu ko paņemt, tad – desertu, jo viņai nav izdevies izdomāt neko tādu, kas būtu sagatavojams, nepievienojot neko no manis iesniegtā alergēnu saraksta.

Tās alerģijas un ēdienu sastāvdaļu nepanesamības vispār ir lieta, kāpēc man ne visai patīk ciemoties – jāstāsta katram, kas ir tas, ko nevajadzētu likt ēdienā, un tad man kļūst neērti, ka sagādāju raizes. Arī šoreiz mazliet tā bija, bet kaut kā mēs to kompromisu atradām.

Saldumu meklējumos ieklīdu Wholefoods, kas izrādījās pareizā izvēle – vesela plauktu rinda bija pilna ar cepumiem, kas bija corn/gluten/grain free. Daudzi – bez olām. Tādi – uz riekstu, arī sēklu bāzes, ar medu, garšvielām. Dažus paņēmu un beigās tie izrādījās negaidīti gardi.

Kad ciemakukulis bija sagādāts, dienu varēju pavadīt darbos. Mazliet jāiespringst uz raksta pabeigšanu. Mana līdzautore raksta melnrakstā bija salikusi nodaļas par land redistribution in South Africa, velkot netiešas paralēles ar Latviju (Līdz secinājumam, ka varbūt labāk tomēr nevajag viņiem tur atkal pārdalīt to mantu. Dienvidāfrikā gan vispār nav skaidrs, kas kuram kad ir piederējis. Tomēr akadēmisko sauju argumentu par labu tam, ka tagad visu atņemt baltajiem tikai tāpēc, ka viņi ir balti, nav īsti prātīga doma, piemetām). Uz vakarpusi galva jau kūpēja. Pa dienu lija, neizgāju pat pastaigā.

Ciemos mani gaidīja 6 vakarā. Ārā jau tumšs. Waze māju atrast neprot, krietni pamaldos, kamēr māju pudurī atrodu to, uz kuras redzams numurs 14. Tieši te mani sirsnīgi sagaida Urshula (jā, ar “h” vidū) un Kens.

Ja jau sporta klubā biju pamanījusi, ka Urshulai ir mazliet īpatnējs akcents, tad Kenam tas ir vēl izteiktāks – mazliet ar tādu kā britu piesitienu. Vakara gaitā tas drīz vien atklājas: kad mani aicina pie vakariņu galda, tajā ir celts tipisks Dienvidāfrikāņu ēdiens: Babotie. Maltas liellopu gaļas mikslis ar mandeļu skaidiņām, rozīnēm un dažādām garšvielām. Manai porcijai nav pāri saceptā ola ar pienu. Bet arī bez tā šis ēdiens, papildināts ar čatniju, garšo vienkārši izcili. Kad jautāju, kāpēc viņiem mīļa ir Dienvidafrikāņu virtuve, izrādās mani saimnieki pirms 25 gadiem ir pārcēlušies uz ASV no Dienvidāfrikas, kur abi ir dzimuši un uzauguši.

Vakara gaitā uzzināju daudz jauna gan par šo pasaules daļu (spēšu savu rakstu pārlasīt citām acīm), gan par viņu izvēli emigrēt, gan par naturalizāciju, gan vienkārši sadzīvi, piemēram, valodām, un cilvēka, kas nav dzimis amerikānis, skatījumu uz šo valsti, skatījumu uz pasaules politiku (mēs politikai gan mēs gandrīz nepieskārāmies, tā vietā parunājām par vēsturi).

Atvadoties Kens šī vakara apzīmēšanai lietoja kādu “africanese” (kas ir holandiešu valodas paveids) terminu, kas apzīmējot omulīgi sadzīviski patīkamu parunāšanu. Viņiem tādiem ir atsevišķs termins (kuru nespēju atcerēties vai izrunāt, vairāki franciski skanoši “r” pa vidu pat bija). Latviski varbūt tā varētu būt “vakarēšana”, ja pieskaita, ka tā bijusi pilna interesantu sarunu.

Tāda bija mana ceturtdiena. Citāda. Man patika. 

(Bildes ciemos netaisīju, tāpēc skats no ielas nedēļas garumā)