Mums neizdevās lidojumam reģistrēties internetā – lai arī ceļojums pirkts kā Finnair, to veic Airlingus, kura mājaslapā man pateica “sorry, ir kaut kāda kļūda, reģistrācija iespējama tikai lidostā”. Pie galdiņa meitene paziņo, ka var mūs un mūsu bagāžu reģistrēt tikai līdz Londonai, Londonā mums tā jāizņem un atkārtoti jāreģistrējas. Nav forši. Īpaši ņemot vērā to, kā salikti reisi. Mums ir plānotas 2 pārsēšanās, kur Dublinā laiks starp reisiem ir 1:!5 un Londonā 1:30.
Mēģinu pēdējam, Airbaltic, reisam piereģistrēties pati internetā, bet neizdodas. Latvijā jau pusnakts, bet izdodas sazināties ar vēl neguļošo Reini, kas sazinās ar Airbaltic. Izrādās viņu sistēmā mūsu lidojumam ir cits “booking referernce”. Reģistrēties izdodas, bet Airlingus meitenes neko ar bagāžu palīdzēt nevar. Viņi ar Airbaltic nedraudzējas. Tad nu mums atliek tikai cerēt, ka pietiks laika Londonā. Par to, atzīstos, mazliet nervozēju. Ja jau tik tuvu mājām, gribās tikt līdz galam.
Gulēšanai reisos izmēģinu arī lielo piepūšamo megaspilvenu, ko reklamē facebook (draugu dāvana mājupceļam). Man nelīdz pat tas, lai gan mazliet ērtāk ar to gulēt ir, nekā bez jebkā.
No mūsu 1:30, kas nozīmē reāli stundu, jo iekāpšana Airbaltic reisā sākas 25 min pirms izlidošanas, pirmās 20 min paiet stāvot un gaidot bagāžu. Gerdai acīs asaras – mamma, vai mēs pagūsim?
Kad esam dabūjušas bagāžu, G ķeras pie 21 kg somas, es pie 25, un vieglos rikšos skrienam meklēt, kur jāreģistrējas nākamajam reisam. Labi, ka Getvika ir mazā lidostas. Hītrovā nokļūšana uz reģistrācijas zāli vien prasītu pusstundu! Te tam vajag mazāk par 10 minūtēm.
Bet tas haoss, kas notiek pie reģistrācijas galdiņiem! Te ir trešdaļa Londonas! Tādus pūļus neatceros, ka būtu redzējusi. Spraucamies un stumjamies cauri ar saviem čemodāniem, līdz atrodam Airbaltic leti. Slapjām mugurām pieskrienam, un ar atvieglojumu konstatējam, ka te stāv rinda, kas gaida reģistrāciju mūsu reisam. Cilvēki, kas grib reģistrēties Maltas reisam palaiž mūs pa priekšu. Gerda joprojām mazliet raud, bet priekšā stāvošie mierina, ka viņi arī uz Rīgu lidos. Mēs reisam piereģistrējamies pēdējās. Bet mūs pieņem, nav nekādu ierasto ņemšanos ar somu svariem, par ko tik daudz dzirdēts saistībā ar Airbaltic (mums viena soma ir >23kg, bet kopā esam precīzi 46); rokasbagāžai varētu būt līdzīgi).
Līdz iekāpšanai ir palikušas 15 minūtes, mēs veiklu gaitu dodamies meklēt savu izlidošanas vietu. Laiks pa ceļam ir tikai tik, cik labierīcības vai ūdens pudeles iegāde. Gerda pat nepagūst nofilmēt kārtējo TikTok video, jo nav īsti tāda brīža, kad būtu mierīgi jāpagaida (ja neskaita kārtējo rindu pie iekāpšanas, kur lēnīgi atkārtoti tiek pārbaudītas mūsu pases).
Biju jau domājusi, ka ja izdosies pagūt uz Rīgas reisu, dzeršu šampanieti. Bet vēl īsti neesam izlidojušas, kad jau esmu uzpūtusi lielo spilvenu un iekārtojusies miegam. Amerikā ir nakts vidus, gulējušas neesam, nervi beidzot mierinājušies un var aizmigt. (Bet joprojām neesmu pārliecināta, ka to rekomendēju katram. Ja bagāžas svars atļauj, tad jā. Kopumā diezgan paliels un smags, ja lido tikai ar rokas bagāžu. Tomēr tas man ļauj iegūt gandrīz 2h miega, nesalaužot sprandu; bildi sk. augstāk).
Pie vakariņu galda meita vēl tā nosaka – neticas, ka neesam vairs Amerikā. Jā, šie mēneši ir paskrējuši, kā jau paskrien daudzas interesantas lietas dzīvē. Bet mēs šos mēnešus neaizmirsīsim. Un pieredze, ko esam guvušas, būs ar mums vēl ilgi, ilgi.
Ziniet, tas bija forši! Paldies!
Un, kas zina, varbūt turpinājums kādreiz sekos?