Mājupceļš

Mājupceļa diena ir Gerdas pēdējā mācību gada diena Amerikas skolā un mana vārdadiena. Vārdadienas mums latviešiem parasti ir tādi mazie svētki - it kā dzimšanas diena, bet nekļūsti vecāks. Bet es savu gandrīz aizmirsu. Gerda no rīta, ieraugot telefonā ziņas ar “sveicu vārdadienā” un aptverot, ka man tā šodien ir, gandrīz apraudas. Būtu man dāvaniņu uzzīmējusi. Bet man šis datums šajā gadā saistās tikai ar atceļa lidojuma datumu.

​Gerda vēl aiziet uz skolu, piedalās dažās stundās, atvadās no skolas biedriem, kas daļa sagatavojuši mazas dāvaniņas vai vēstules. Sasmejos par Ārona rakstīto – piezvani man facetime kādreiz! Bet numura vēstulē nav. “Aronam nav telefona,” man paskaidro meita. Vispār viņiem skolā klasē telefons ir tikai diviem bērniem, viena no tām ir Gerda. Nav kā Rīgas skolās, kur telefoni tiek izsniegti skolas gaitas uzsākot. Latvijā, kurā IKP ir zemākais Eiropā..

Pusdienas laikā dodamies uz tuvējo Hartfordas lidostu. To nakts laikā var sasniegt nepilnas stundas laikā. Šodien mums vajag vairāk nekā stundu. Ceļš līdz Northampton atkal pilns - lai arī semestris beidzies jau pirms dažām dienām, daļa studentu laikam dodas prom tikai tagad. Vai arī vietējie jau dodas Ziemassvētku brīvdienās. Arī Hartfordas lidostu tik pilnu neesmu redzējusi nekad! Un no tās ir gadījies dažas reizes lidot. Drošības rindas vijas gar reģistrācijas galdiem. Ziemassvētki?

Mums neizdevās lidojumam reģistrēties internetā – lai arī ceļojums pirkts kā Finnair, to veic Airlingus, kura mājaslapā man pateica “sorry, ir kaut kāda kļūda, reģistrācija iespējama tikai lidostā”. Pie galdiņa meitene paziņo, ka var mūs un mūsu bagāžu reģistrēt tikai līdz Londonai, Londonā mums tā jāizņem un atkārtoti jāreģistrējas. Nav forši. Īpaši ņemot vērā to, kā salikti reisi. Mums ir plānotas 2 pārsēšanās, kur Dublinā laiks starp reisiem ir 1:!5 un Londonā 1:30.
​
Mēģinu pēdējam, Airbaltic, reisam piereģistrēties pati internetā, bet neizdodas. Latvijā jau pusnakts, bet izdodas sazināties ar vēl neguļošo Reini, kas sazinās ar Airbaltic. Izrādās viņu sistēmā mūsu lidojumam ir cits “booking referernce”. Reģistrēties izdodas, bet Airlingus meitenes neko ar bagāžu palīdzēt nevar. Viņi ar Airbaltic nedraudzējas. Tad nu mums atliek tikai cerēt, ka pietiks laika Londonā. Par to, atzīstos, mazliet nervozēju. Ja jau tik tuvu mājām, gribās tikt līdz galam. 

Mums veicas, ka abi Airlingus lidojumi ir laikā. Vispār šī aviokompānija liekas tāds Ryanair un mazliet miskaste, bet ja samiedz acis un par to nedomā, var tikt līdz galam. Baro draņķīgi. Man vispār nekā ēdama nav (labi, ka esmu paņēmusi līdzi cepeti no mājām), G rauc degunu par mac-n-cheese). Tikai filmu piedāvājums ir OK. Var skatīties gan Černobiļu, gan Game of Thrones. Mēs gan izmantojam Amazon Prime offline pieejamās filmas (vēlāk Latvijā jau man pie tām parādīsies uzraksts “Not available at your region” un “Traveling? When you’re back from traveling, Prime Video will return to its usual look”).
​
Gulēšanai reisos izmēģinu arī lielo piepūšamo megaspilvenu, ko reklamē facebook (draugu dāvana mājupceļam). Man nelīdz pat tas, lai gan mazliet ērtāk ar to gulēt ir, nekā bez jebkā. 

Dublinā pārsēšanās 1:15h ir tieši tik, lai nebūtu jāgaida nevienā brīdī, bet arī jāskrien nebūtu. Ideāls savienojuma laiks, ja vien reiss neaizkavējas. Bet tā Londona… Tur mēs abas zaudējām čupiņu nervu šūnu.

No mūsu 1:30, kas nozīmē reāli stundu, jo iekāpšana Airbaltic reisā sākas 25 min pirms izlidošanas, pirmās 20 min paiet stāvot un gaidot bagāžu. Gerdai acīs asaras – mamma, vai mēs pagūsim?

Kad esam dabūjušas bagāžu, G ķeras pie 21 kg somas, es pie 25, un vieglos rikšos skrienam meklēt, kur jāreģistrējas nākamajam reisam. Labi, ka Getvika ir mazā lidostas. Hītrovā nokļūšana uz reģistrācijas zāli vien prasītu pusstundu! Te tam vajag mazāk par 10 minūtēm.

Bet tas haoss, kas notiek pie reģistrācijas galdiņiem! Te ir trešdaļa Londonas! Tādus pūļus neatceros, ka būtu redzējusi. Spraucamies un stumjamies cauri ar saviem čemodāniem, līdz atrodam Airbaltic leti. Slapjām mugurām pieskrienam, un ar atvieglojumu konstatējam, ka te stāv rinda, kas gaida reģistrāciju mūsu reisam. Cilvēki, kas grib reģistrēties Maltas reisam palaiž mūs pa priekšu. Gerda joprojām mazliet raud, bet priekšā stāvošie mierina, ka viņi arī uz Rīgu lidos. Mēs reisam piereģistrējamies pēdējās. Bet mūs pieņem, nav nekādu ierasto ņemšanos ar somu svariem, par ko tik daudz dzirdēts saistībā ar Airbaltic (mums viena soma ir >23kg, bet kopā esam precīzi 46); rokasbagāžai varētu būt līdzīgi).

Līdz iekāpšanai ir palikušas 15 minūtes, mēs veiklu gaitu dodamies meklēt savu izlidošanas vietu. Laiks pa ceļam ir tikai tik, cik labierīcības vai ūdens pudeles iegāde. Gerda pat nepagūst nofilmēt kārtējo TikTok video, jo nav īsti tāda brīža, kad būtu mierīgi jāpagaida (ja neskaita kārtējo rindu pie iekāpšanas, kur lēnīgi atkārtoti tiek pārbaudītas mūsu pases).
​
Biju jau domājusi, ka ja izdosies pagūt uz Rīgas reisu, dzeršu šampanieti. Bet vēl īsti neesam izlidojušas, kad jau esmu uzpūtusi lielo spilvenu un iekārtojusies miegam. Amerikā ir nakts vidus, gulējušas neesam, nervi beidzot mierinājušies un var aizmigt. (Bet joprojām neesmu pārliecināta, ka to rekomendēju katram. Ja bagāžas svars atļauj, tad jā. Kopumā diezgan paliels un smags, ja lido tikai ar rokas bagāžu. Tomēr tas man ļauj iegūt gandrīz 2h miega, nesalaužot sprandu; bildi sk. augstāk).

Un tad jau – mājas! Pārlaimīgs bērns, kas metas ap kaklu tētim un omei. Pelēkās Rīgas ielas un mazliet noplukušās māju fasādes. Savu māju plašums, ērtums, tukšums (kā man patīk lieli logi un plašums!). Brigitas gardais dārzeņu sautējums (Gerda to īpaši pasūtīja). Gerda, kas pieradusi 4 mēnešus dzīvot gandrīz tukšā istabā, metas pie mantu šķirošanas un izmešanas.

Pie vakariņu galda meita vēl tā nosaka – neticas, ka neesam vairs Amerikā. Jā, šie mēneši ir paskrējuši, kā jau paskrien daudzas interesantas lietas dzīvē. Bet mēs šos mēnešus neaizmirsīsim. Un pieredze, ko esam guvušas, būs ar mums vēl ilgi, ilgi.

Ziniet, tas bija forši! Paldies!
​
Un, kas zina, varbūt turpinājums kādreiz sekos?