Sēžu Boston Logan lidostā un domāju, kā lai apraksta pēdējās divās dienās redzēto?
Varbūt pietiek ar to, ka biju Mainā, esmu vēja aprautiem sarkaniem vaigiem, sasprēgājušām rokām, jo vējā turēju fotoaparātu. Vai ir vērts stāstīt par Portlendas bāku, uz kuru pastaigās esot devies savulaik populārais dzejnieks Longfelovs, kurš ir atzīmējams ar to, ka tiek atzīts par populārāko dzejnieku, kas savu popularitāti sasniedzis dzīves laikā? (Pēc nāves viņa popularitāte esot nozīmīgi kritusies; par to popularitāti it kā Edgars Alans Po esot uz viņu pukojies. Bet tad atkal runā, ka varbūt Po esot pat iedvesmojies no Longfelova dzejas. Bet varbūt tas viss ir tikai izdomāts stāsts.)
Longfelova biogrāfiju studējot, atklāju vēl kādu faktu: tās smukās Mainas ostas un pludmales, pa kurām sestdien klīdu, visas savulaik bija Masačūsetsai piederīgas. (Longfellow biogrāfija sākas: dzimis Portlendā, Mainā, kas tolaik bija Masačūsetsas sastāvā…) Man tā kā mēģināja stāstīt, ka savulaik esot notikusi štatu robežu pārvietošana, lai nodrošinātu piekļuvi okeānam (un ostām) arī Ņūhempšīrai un Mainai, kurām ostu neesot bijis. Ar mērķi nodrošināt ienākumu, ko veidoja faktiski tikai muitas nodevas. Mana nelielā vēstures izpēte gan stāsta, ka Maina kā štats neatkarību ieguvusi tikai 1820. gadā, proti, pēc Longfelova dzimšanas. Un tā atdalījusies no MA. Vispār, atzīšos, ASV vēsture man joprojām ir tumša bilde, un vēstures stāsti vispār manās smadzenēs neturas (nākotnes fantāzijas, SciFi ieskaitot, tur iesakņojas daudz labāk). Tāpēc aicinu šim skaidrojam īpaši neuzticēties.
Portlenda ir neliela pilsētiņa ar apmēram 66 tūkstošiem iemītnieku. Tāda Amersta studiju gada vidū. Glīta. Aukstums gan manu pastaigu saīsina – iesprūku vietējā kafejnīcā sasildīties un izdzert Americano (kas nav ne tuvu tik labs kā Americano, ko taisa Amherst Coffee; esmu jau izlepusi).
Apmēram pirms gada biju Portlendā un atceros vietu, kur toreiz ēdu lielisku svētdienas branča brisketu (ilgi gatavotu liellopa gaļu). Sameklēju to vietu vēlreiz. Te īsai atkāpei stāsts par ēšanas paradumiem ASV. ASV galvenā ēdienreize ir vakariņas. Dinner. Ko ēstuvēs sāk piedāvāt no apmēram 5pm. Līdz 3pm vai 4pm var dabūt lunch menu, kas parasti nozīmē salātiņus un sviestmaizes. Vakariņu ēdienkartē jau parādās “normāli” ēdieni. Tad nu uz nolūko krodziņu, atceroties, cik tas bija pārpildīts populārajās stundās, dodos īsi pirms 5pm. Pagūstu vēl happy hour ietvaros nogaršot džinu ar toniku, kur kokteiļa džins nāk no darītavas pāri ielai. Neesmu dižais džina cienītājs, bet šis kokteilis ir gaumīgi gards. Lielisks veids nosvinēt stipendijas noslēguma dienu!
 |  |  |  |
Tomēr Portlenda nav mana ceļojuma īstenais galamērķis. Galamērķis ir Kenebunk/ Wells/Ogunquit pludmales. Sezonas (t.i. vasaras) laikā šīs Mainas pludmales ir cilvēku pārpildītas un nakts viesnīcā ar skatu uz okeānu maksā brangu naudu. Tāpēc ir forši te ierasties nesezonā. Tomēr pat tad retā viesnīca, kas atrodas jūras krastā un strādā nesezonā, ir gandrīz pilna. Man tomēr tiek tā laime nakšņot numuriņā ar skatu uz okeānu. Modinātāju uzlieku uz 5:50, t.i. pusstundu pirms saullēkta, lai tajā brīdī izraustos no gultas, atvilktu aizkarus, pavērtu šķirbiņā balkonu, lai dzird jūru, un palīstu zem siltas segas, lai galvu uz spilvena palikusi vērotu, kā sarkanās debesis pamazām izbāl un parādās saule.
Redzu arī, ka stāvlaukums lēnām piepildās ar auto, kas atbrauc uz saullēktu. Mans lifehack: ir jābrauc 30, vai pat 40 minūtes pirms saullēkta. Tad krāsas ir košākās. Pēc tam jau dienā, kas izrādās spirdzīgi saulaina, tā ir vienkārši pludmale. (Tās mājiņas.. katra maksā miljonus. Varat nopirkt. Varat iznomāt. Ja es laimēšu miljonu, tad kādu rudeni uz mēnesi tādu mājiņu varētu īrēt, tur dzīvot un rakstīt .)
Dienas gaitā no Mainas cauri Ņūhempšīrai (kurā neuzkavējos), cauri Salemai (raganu muzejā neieejot) nokļūstu Plum Island un pēc tam – Ņūberijā. Plum Island ir dabas parks, kas pilns putnu vērotāju. Te ir īsas pastaigu takas cauri kāpām uz jūru, pa kāpām, lai vērotu putnus. Var arī vienkārši pa pludmali paklīst. Sajūtos gandrīz neiederīga, jo mans uzticamais Canon ir ar tik mazu objektīvu: te visiem milzīgie tele objektīvi dažu kg svarā, putnu ķeršanai kadros.
Turpat blakus ir Ņūberija – mazs dārgakmenis stundas brauciena attālumā no Bostonas, man jāsaka. Tāda maza zvejnieku pilsētiņa, ar lielisku tūrisma infrastruktūru: vismaz seafood restorāni te ir ik uz stūra un arī īsai pastaigai tā ir ļoti patīkama. Ja ārā būtu nevis apmēram 0, bet +20, vispār būtu kaifs (bet tad visi soliņi un ieliņas būtu cilvēku pilnas, nevis tik jauki tukšas kā tagad).
Pa okeāna piekrasti te vandīties ir jauki, īpaši – nesezonā. Tikai jāatceras paņemt vēju aizturošas jaciņas ar kapuci, sejas maskas, cimdus.. Un tad var netraucēti baudīt gandrīz vientulīgi skaistu dabu un baudīt garšīgus ēdienus (atceroties, ka pa īstam vairumā vietu ēst dod tikai pēc 5 vakarā).
(Bilžu tik daudz. Stāstu tik daudz. Tik daudzi palika nepastāstīti. Par kaiju. Par Adventures of Piece of Wood. Par iedvesmām un idejām. Bet kaut kas jau ir jāatstāj arī sev.)
RSS Feed
