“Tas taču ir piedzīvojums!” teica tēvs.
“Brauc taču, citādi nožēlosi, ja palaidīsi šo iespēju garām!” teica māte. Un neko nepiebilda par disertāciju termiņiem. Tas ir kļuvis otršķirīgi. Prioritātes.
“Klausi vecākus,” teica draudzene.
Lēmumi, lēmumi. No daudz kā jāatsakās, lai panāktu ko citu. Lai atrastu ceļu, kas liekas, ka tepat ir, bet ir pilnīgi nezināms. Absolūta avantūras, kas sākās šādi…
“Brauc taču, citādi nožēlosi, ja palaidīsi šo iespēju garām!” teica māte. Un neko nepiebilda par disertāciju termiņiem. Tas ir kļuvis otršķirīgi. Prioritātes.
“Klausi vecākus,” teica draudzene.
Lēmumi, lēmumi. No daudz kā jāatsakās, lai panāktu ko citu. Lai atrastu ceļu, kas liekas, ka tepat ir, bet ir pilnīgi nezināms. Absolūta avantūras, kas sākās šādi…
Dažas nedēļas atpakaļ savā e-pastā saņemu ziņu, ka Fulbraita organizatoriem it kā esot vēl līdzekļi papildus stipendiju piešķiršanai. “Lūdziet savu pētniecības programmu pagarinājumu,” tie mudina. Aizrakstu savai koordinatorei. Sak, instrukcijās rakstīts, ka pagarinājumam jāpiesakās vismaz 2 mēnešus pirms stipendijas termiņa beigām. Tagad jau decembris, vai tad nav par vēlu? “Ak, nē, piesakies vien”, viņa atbild.
Es piesakos. Un tad sākas dīvaino e-pastu un gaidīšanas un lēmumu laiks. Vai esmu gatava atteikties no Ženēvas semināra, lai tiktu pie pagarinājuma? Vai esmu gatava atgriezties ASV decembrī? Beigu beigās, dienu pirms Ziemassvētkiem - vai esmu gatava atgriezties ASV, nezinot, vai man tiks piešķirts pagarinājums? Nezinot, vai drīkstēšu te uzturēties 30 dienu grace period, kad teorētiski pat nedrīkstu veikt pētniecību, vai uz 2 mēnešiem, ko apmaksā ar stipendiju un tiesībām darīt visu tāpat kā līdz šim?
Paralēli dažādas idejas, ko tikai varētu apgūt, ko tikai vajadzētu darīt. Kad man ir jāizvēlas, vai esmu gatava braukt uz ASV nezinot par lēmumu, vienkārši to gaidīt, tēvs saka: “Dari, es apmaksāšu šo piedzīvojumu!” Viņa iedotās naudas gan biļetei nepietiek. Biļete, kas vakarā maksā vienu summu, no rīta jau maksā tieši 50% vairāk nekā dažas stundas iepriekš. Biļetes pazūd acummirklī un to cenas aug ātrāk kā sēnes pēc lietus. Tomēr vienlaikus ar biļešu cenām, kas aug, aug arī pārliecība, ka gribu braukt.
Tad nu 24. decembra rītā, pus nakti negulējusi, es sēžos pie datora, lai tās biļetes pirktu un šausminos par cenām. Bet pēkšņi tas vairs nav svarīgi. Lēmums pa nakti ir pieņemts. Atliek vienīgi plēst matus, ka neesmu to izdarījusi vēl vakar, kad cenas bija labākas.
Kad man liekas, ka esmu biļeti nopirkusi, ir pienācis laiks skriet uz brunch ar RGSL kursabiedrenēm. Atkal laiks sakrīt kā uz minūtēm, esmu precīzi norunātajā vietā, norunātajā laikā, rokām trīcot no stresiņa, pārdzīvojuma. Draudzenes jautā, kā atgriešanās, vai braukšu atpakaļ. “Jā, svētdien,” atbildu, pati tam nespēdama noticēt.
Es piesakos. Un tad sākas dīvaino e-pastu un gaidīšanas un lēmumu laiks. Vai esmu gatava atteikties no Ženēvas semināra, lai tiktu pie pagarinājuma? Vai esmu gatava atgriezties ASV decembrī? Beigu beigās, dienu pirms Ziemassvētkiem - vai esmu gatava atgriezties ASV, nezinot, vai man tiks piešķirts pagarinājums? Nezinot, vai drīkstēšu te uzturēties 30 dienu grace period, kad teorētiski pat nedrīkstu veikt pētniecību, vai uz 2 mēnešiem, ko apmaksā ar stipendiju un tiesībām darīt visu tāpat kā līdz šim?
Paralēli dažādas idejas, ko tikai varētu apgūt, ko tikai vajadzētu darīt. Kad man ir jāizvēlas, vai esmu gatava braukt uz ASV nezinot par lēmumu, vienkārši to gaidīt, tēvs saka: “Dari, es apmaksāšu šo piedzīvojumu!” Viņa iedotās naudas gan biļetei nepietiek. Biļete, kas vakarā maksā vienu summu, no rīta jau maksā tieši 50% vairāk nekā dažas stundas iepriekš. Biļetes pazūd acummirklī un to cenas aug ātrāk kā sēnes pēc lietus. Tomēr vienlaikus ar biļešu cenām, kas aug, aug arī pārliecība, ka gribu braukt.
Tad nu 24. decembra rītā, pus nakti negulējusi, es sēžos pie datora, lai tās biļetes pirktu un šausminos par cenām. Bet pēkšņi tas vairs nav svarīgi. Lēmums pa nakti ir pieņemts. Atliek vienīgi plēst matus, ka neesmu to izdarījusi vēl vakar, kad cenas bija labākas.
Kad man liekas, ka esmu biļeti nopirkusi, ir pienācis laiks skriet uz brunch ar RGSL kursabiedrenēm. Atkal laiks sakrīt kā uz minūtēm, esmu precīzi norunātajā vietā, norunātajā laikā, rokām trīcot no stresiņa, pārdzīvojuma. Draudzenes jautā, kā atgriešanās, vai braukšu atpakaļ. “Jā, svētdien,” atbildu, pati tam nespēdama noticēt.
Sarunas par dzīvi, izaugsmi, profesionālajiem izaicinājumiem, piepildījumu.. prieks satikties vairāku stundu garumā, līdz nez kāpēc ieskatos savā e-pastā un konstatēju, ka man atnākusi ziņa, ka biļetes nav izdevies nopirkt. Izrādās, kartē, ko esmu norādījusi, nav bijis pietiekoši naudas (ar tēta ieskaitīto tomēr nepietika). Neliels stress. Viena draudzene sagādā datoru, otra sēž blakus un pārbauda, vai izvēlos pareizos datumus, pārskatām kopā reisus. Biļete vēlreiz (beidzot) nonāk manā kontā. Uff. Jā, es to tiešām gribu, saprotu.
Lai arī ir mazliet žēl garām palaisto iespēju, tāpat arī iespējams, ka mazliet aizkavēsies disertācijas aizstāvēšana, pēkšņi svarīgi ir izmantot šos mēnešus, lai iegūtu vēl zināšanas, vēl iespējas, vēl idejas. Pēkšņi liekas, ka tieši šis ir pareizais ceļš. Vai tā būs - šaubas jau paliek vienmēr. Bet tā ir mana izvēle.
Lai arī ir mazliet žēl garām palaisto iespēju, tāpat arī iespējams, ka mazliet aizkavēsies disertācijas aizstāvēšana, pēkšņi svarīgi ir izmantot šos mēnešus, lai iegūtu vēl zināšanas, vēl iespējas, vēl idejas. Pēkšņi liekas, ka tieši šis ir pareizais ceļš. Vai tā būs - šaubas jau paliek vienmēr. Bet tā ir mana izvēle.
 |  |
RSS Feed
