Arta Snipe
  • Sākumlapa
  • Publikācijas
  • foto

Labor day

3/9/2019

0 Comments

 
Katra diena mums ir mazliet kā izaicinājums, gluži kā Gerdas Starbucks spēlē. Un katru dienu vakarā mēs nospriežam, ka šī ir bijusi forša diena, tātad ar kārtējiem izaicinājumiem esam tikušas veiksmīgi galā.

Šīs dienas ir mācīšanās sadzīvot jaunos apstākļos, jaunā veidā. Kad apkārt nav omīšu, draudzeņu, esam mēs abas un citi. Gaidu to brīdi, kad man no pakauša atkāpsies sajūta, ka ar visu ir jātiek galā pašai (nav omes, kas paņem bērnu vai kaimiņu meitenes, pie kurām aizsūtīt paspēlēties), jo lietas vienkārši notiek. Un draugu palīdzību ir vienkārši jāmācās palūgt un paņemt. No malas jau neviens nezina, ka iekšēji esi tuvu tai līnijai, kad gribas palīst zem gultas un apēst kilogramu saldējuma, jo nesaproti, kāpēc vispār tev visu šo vajadzēja.
​
Pirmā septembra pirmdiena Amerikā ir Labor day. Tāds 1. maija darba svētku ekvivalents šajā okeāna pusē. Public holiday, ko kopā ar brīvo sestdienu un svētdienu ģimenes mēdz izmantot dažādiem izbraukumiem vai vienkārši atpūtai.
Labor day rīts uzausa apmācies un lietains. Skatoties pa kondicionētās mājas logu likās, ka ir drēgns rudens, tāpēc pamatīgs pārsteigums man bija tveicīgā sajūta, kāda patiesībā valdīja ārā. Tomēr lietus nozīmēja, ka šodienas aktivitātes būtu jāveido tādas, kas vairāk saistās ar iekštelpām. Jāatzīst, ka rīta lēnumā to izdomāt nebija viegli, līdz es darīju tieši to, ko līdz šim biju tā kā mazliet kautrējusies darīt (ak, stipro cilvēku iedomātais tēls!) – pajautāt draugiem, ko varētu šajā koledžas pilsētiņā, kas ir jauks miestiņš faktiski skaistu lauku vidū, brīvdienā darīt kopā ar 9gadīgu meitu. Un ziniet, atbilde ātri atnāca.
​
Mēs dienas vidu pavadījām kā kārtīgi stereotipiem atbilstošie amerikāņi, dodoties uz …lielveikalu. Jo tieši te, lielveikala vidū ir gan Lazer Blast, gan boulinga zāle, gan arī liela arēna, kur braukt ar skrituļslidām. Par godu Labor day te vairākas stundas apmeklētājs var slidot un cienāties ar picām, popkornu un softdrinkiem, par to samaksājot vien 10 USD. Skatītāju biļete – 5 USD. Laipni lūdzam!
Tas, ka skrituļošana notiek lielveikalā, var tomēr izrādīties priekšrocība. Kad pēc pirmajiem lokiem atnāku apraudzīt meitu (un apmainīt slidas pret citām), pamanu, ka ir pazudušas zem sola, kur visi sēž pārvēlkot apavus, noliktās jaunās, spožās Gi Skechers botiņas. Izmeklējamies visur. Bet meitas ilgi kārtotās kurpītes ar lampiņām zolēs laikam ir bijušas ilgi kārotas vēl kādam, kas nu atradis iespēju pie tādām tikt. Kad meita ir noskrituļojusies, tāpat zeķēm kājās, abas dodamies uz blakus esošo Target jaunu kurpju meklējumos. Atrodam gan kurpes (Gi apgalvo, ka tās esot gandrīz pat foršākas par iepriekšējām, mazā sirsniņa cenšas mani mierināt, vai varbūt mierināt sevi, jo redzu, ka bēda taču ir), gan vēl izpildām Comfort Shopping – izpētīts un piemērīts tiek liels drēbju daudzums (nopirkts gan pavisam nedaudz).
​
Kad vakar bijām pusdienās BBQ, Gerda, apkārt skraidot, bija pamanījusi kādu jaunu sievieti, kurai uz rokas bija uzliktas vairākas matu gumijas. Pamanīju, ka sajūsminātā Gi piegājusi pie viņas parunāties (tam bērnam ir temperaments!), abas kaut ko spriež par šiem aksesuāriem, līdz meita atskrēja pie manis, paziņojot, ka mums jādodas uz Claire’s, vai es zinu, kur tāds veikals ir? Tur varot dabūt Scrunchies. Sākumā man likās, ka tās ir vienkārši matu gumijas, bet nekā – tā ir gandrīz reliģija. Tās tiek liktas nevis matos, bet uz rokām, un daaaaaaudz. Tām ir jābūt dažādās krāsās, un vēl spīdīgām, ieteicams. Tad nu pēc tam, kad esam dabūjušas jaunas kurpes, Gi ienirst Claire’s, lai iegādātu sev scrunchies (nopirka 6!). “Vai drīkst te vēl kaut ko  apskatīt?” viņa spīdošām acīm vaicā? Un atzīst, ka šis spožo lietiņu veikals ir superīgākā vieta mazām meitenēm. “Žēl, ka man ausīs nav caurumu”, stāvot pie auskaru stenda, viņa vēl novelk.
Picture
Šodien pēdējo dienu mājās ciemojas lielie puiši. Nosacīta atvadīšanās pasākuma vietā vakarā mēs visi dodamies uz to pašu lielveikalu, lai izspēlētu divas boulinga partijas. Boulingā esmu diezgan švaka, tāpēc prieks, ka pilnīgi kaunā nepalieku. Jautrākais ir, ka trešo vietu piecu cilvēku konkurencē ieņem Gerda, par pāris punktiem iekabinot pat man! Atvadoties ir tādas divējādas izjūtas – bija patiess prieks satikties un pavadīt laiku kopā, jo puiši ir lieliski, bet viņu aizbraukšana nozīmē, ka mājās varam mēģināt radīt tādu ikdienas rutīnu, kas nomierina prātu un ļauj katram saprast savu vietu un pienākumus. Lai arī puiši lielu dienas un vakaru daļu pavadīja ārpus mājas, tusējot kopā ar draugiem, viņu klātbūtne nelielā kopējā dzīvojamā platībā tomēr bija jūtama un visas brīvdienas mums te pagāja tādā mazliet komunālā dzīvokļa vai studentu kopmītņu sajūtā.
​
Iznākot no lielveikala, mūs sagaida silts, mitrs, mazliet tveicīgs vakars. Tropiska sajūta, kad liekas, ka lielveikalu vidū gaiss smaržo pēc džungļiem. Zemu debesīs karājas liels mēness sirpis. Par spīti nelielajai dūmakai, G sakās saskatām Lielos Greizos ratus. Garā, trakā nedēļas nogale ir beigusies, rīt jādodas uz skolu.
Vakarā, kad meita jau aizmigusi, pie manis pienāk draugs un pasaka tekstu, kas trāpa 10niekā: “Tev beidzot jāuzsāk savs research. Kad esi pētniecībā, Tu esi cits cilvēks!” Jā, katram savs ceļš un aicinājums, 24/7 mamma es būt nevarētu. Nupat ir pienācis brīdis, kad ikdiena būs mazliet sakārtota, settling-in process lielos vilcienos būs noslēdzies, tāpēc varu pievērsties savu pētniecības projektu ideju radīšanai un īstenošanai, rodot gandarījumu rakstot ne tikai rīta blogus, bet arī pētnieciskos rakstus (vispār jau.. tieši tāpēc esmu te).
0 Comments



Leave a Reply.

    Ievadam

    Ja man kāds pirms diviem gadiem būtu teicis, ka pēc diviem gadiem es ne vien būšu iesniegusi disertācijas melnrakstu saplosīšanai katedrā, bet arī ieguvusi prestižo Fulbraita stipendiju un veselu semestri pavadīšu ASV - es neticētu. Tas liktos kas līdzīgs zinātniskajai fantastikai vai sapnim. Tomēr vilinošam sapnim.

    Eleonora Rūzvelta esot teikusi: "What could we accomplish if we knew we could not fail." Laikam jau svarīgi, lai sapņiem tikai "sky's the limit". Sakrustojot šīs banālās frāzes ar tikpat banālu pusmūža krīzi, ir sanācis tāds piedzīvojums, par kuru man joprojām lāgiem mazliet kājas trīc.

    2018. gada nogalē pieteikusies, 2019. gada maijā uzzināju, ka esmu izraudzīta kā viena no Fulbraita stipendiātēm. Vasara pagāja gatavojoties un gaidot - vīzas un izlidošanas datumus uzzināju tikai nedēļu pirms paredzamā izlidošanas datuma. Stresiņi un darbu daudzums darīja savu, izlidošanu nācās atlikt, jo nogāzos ar 39+ temperatūru. Tomēr tās 5 dienas guļot gultā un atpūšoties, veseļojoties un atpūšoties, man bija  iespēja emocionāli noslēgt vienu posmu un sagatavoties nākamajam. Tai skaitā, domās pārvērsties no advokātes par akadēmiķi.

    ​Lai man nebūtu jāstāsta katram, kas pavaicā un jāatkārto, jau pateiktais, rakstu visiem. Kā savulaik Liene rakstīja: vēstules no ASV.

    Archives

    March 2020
    February 2020
    January 2020
    December 2019
    November 2019
    October 2019
    September 2019
    August 2019

    Categories

    All

    RSS Feed

Powered by Create your own unique website with customizable templates.