Arta Snipe
  • Sākumlapa
  • Publikācijas
  • foto

Labākā mamma

7/10/2019

0 Comments

 
Vakar izpelnījos “labākās mammas” titulu, jo mēs nekur nebraucām. (Ieraugot, ka pētu grāmatu "50 Hikes in MAssachusetts, Gi sāka vaimanāt pa visu "Barnes & Nobles": "Noooo, I did not sigh up for this!")

Nebija nekādu ekskursiju vai pastaigu, bija tikai mammas taisītas pankūkas (No gatavā maisījuma, atzīšos, bet toties esot bijušas ļoti garšīgas; vispār es biezās pankūkas nekad nebiju cepusi, bet pie otrās porcijas sanāca pat visai glītas.), filmas, spēles un spēlītes, un neliels šopings. Jo pārtiku jau tāpat vajadzēja (steiki par 3.99/lbs manā ledusskapī.. nē, Vest mani vairs klientu lokā neredzēs, šie ir tik ļoti labāki!), un ja reiz izbraukts no mājas, var jau arī līdz veikalam pēc sporta tērpa aizbraukt (lai nav vienīgais ik pārdienas pēc treniņa jāmazgā).
​
Blakus apģērbu veikalam ir “Arts & Crafts” lielveikals. Mūsu “hobby stores” palielināts reiz 10. Visādi nieki un lieliskas lietas zīmēšanai, gleznošanai, veidošanai, pīšanai, grebšanai, šūšanai, pērļošanai - es pat nosaukt visu nespēju. Mēs tikām pie čupas gleznu pamatņu, otām, krāsām un vakarā jau bija tapušas 4 gleznas. Tādā veikalā un ar tādu piedāvājumu pat man sāka likties, ka batikošana vai stikla apgleznošana ir forši.
Pēc baseina iznākam uz ielas un ir pilnīgi tumšs. Pulkstenis vēl nav pat 7 vakarā. Un kaut kad drīz vēl grozīs to stundu atpakaļ. Gerda atzīmē, ka diena ātri paskrējusi, un tieši tāda tā sajūta arī ir. Vakarā meita pukst, ka negribot uz skolu rīt. Brīvdienas viņai patīk. Bet man jau nemiers – ir pirmdiena, jāsāk kaut kas darīt! Teorētiski jau varētu šūpot kājas un skatīties seriālus, bet praktiski ir jāraksta latviski, jāraksta angliski, jāpalasa vēl.. un jāizmanto šis laiks pilnvērtīgi.
​
(Tā, gandrīz netēmā – joprojām uznāk tā sajūta, ka nespēju noticēt, ka esam te. Nereāli. Bet man šī nereālā it kā realitāte patīk. Tāpat kā man patīk no rītiem rakstīt. Pat tad, kad īsti nezinu, ko rakstīt. Nepamodusies, nekas taaaads nav noticis. Bet vispār tas esot veselīgi - atskatīties uz dienu un atcerēties, kas tajā foršs noticis. Jo ne tik foršo mēs nepierakstām un aizmirstam. Lai aiziet!)
Plunkšķis
0 Comments



Leave a Reply.

    Ievadam

    Ja man kāds pirms diviem gadiem būtu teicis, ka pēc diviem gadiem es ne vien būšu iesniegusi disertācijas melnrakstu saplosīšanai katedrā, bet arī ieguvusi prestižo Fulbraita stipendiju un veselu semestri pavadīšu ASV - es neticētu. Tas liktos kas līdzīgs zinātniskajai fantastikai vai sapnim. Tomēr vilinošam sapnim.

    Eleonora Rūzvelta esot teikusi: "What could we accomplish if we knew we could not fail." Laikam jau svarīgi, lai sapņiem tikai "sky's the limit". Sakrustojot šīs banālās frāzes ar tikpat banālu pusmūža krīzi, ir sanācis tāds piedzīvojums, par kuru man joprojām lāgiem mazliet kājas trīc.

    2018. gada nogalē pieteikusies, 2019. gada maijā uzzināju, ka esmu izraudzīta kā viena no Fulbraita stipendiātēm. Vasara pagāja gatavojoties un gaidot - vīzas un izlidošanas datumus uzzināju tikai nedēļu pirms paredzamā izlidošanas datuma. Stresiņi un darbu daudzums darīja savu, izlidošanu nācās atlikt, jo nogāzos ar 39+ temperatūru. Tomēr tās 5 dienas guļot gultā un atpūšoties, veseļojoties un atpūšoties, man bija  iespēja emocionāli noslēgt vienu posmu un sagatavoties nākamajam. Tai skaitā, domās pārvērsties no advokātes par akadēmiķi.

    ​Lai man nebūtu jāstāsta katram, kas pavaicā un jāatkārto, jau pateiktais, rakstu visiem. Kā savulaik Liene rakstīja: vēstules no ASV.

    Archives

    March 2020
    February 2020
    January 2020
    December 2019
    November 2019
    October 2019
    September 2019
    August 2019

    Categories

    All

    RSS Feed

Powered by Create your own unique website with customizable templates.