Vakar spīdēja spoža saule, tāpēc daļu ceļa mājup es veicu kājām, pastaigājoties pa Amerstas ielām. Blakus diženās amerikāņu dzejnieces Emilijas Dikinsones mājām, kurās tagad iekārtots muzejs, atrodas skulptūra. Poētisks dialogs. Uz akmeņiem viens otram pretī sēž Emilija un Roberts Forsts. Te noris saruna, kas nekad nav varējusi noritēt īstajā dzīvē (ja vien Roberts nebūtu agrīnos tīņa gados ieklīdis Amerstā un mēģinājis ielauzties tobrīd jau sirmās, trakās vienpates Emīlijas mājā).
Semināra dalībnieki neviens nebija speciālists Austrumeiropas vai Centrāleiropas jautājumos. Visiem bija aptuvens priekšstats par “transitional justice” (Tas būtu tulkojams kā “pārejas posma tiesiskums”? Nav priekšstata, kā latviskot…), jo visi ir noklausījušies vismaz vienu kursu par to studiju laikā. Tas, kas mani (patīkami) pārsteidza, bija viņu spēja iedziļināties argumentācijā, redzēt skolas, viedokļa pamatotību vai, gluži pretēji, argumentācijas trūkumus. Vietas, kur nepieciešama papildus analīze. Arī attieksme: melnrakstu izlasot un to pirms semināra apdomājot.
Pēc šāda darba liekas, ka uzrakstīt un publicēt rakstu, kas iepriekš nav šādi apspriests, ir neprāts. Jo kvalitatīvs skatījums no malas (un cilvēki tiešām šim semināram bija pievērušies atbildīgi) ir nenovērtējams. Šāda līmeņa ieskatu jautājumu formulēšanā biju pamanījusi jau iepriekš, apmeklējot lekcijas universitātē, bet tajā brīdī, kad diskusija norisinājās par manu darbu, novērtēju to īpaši. Man ļoti patika. Tāds intelektuāls SPA. Tagad tikai meklēt, kā turpināt tāpat arī otrā Atlantijas pusē? Jo jāmācās vēl ir tik daudz….