Arta Snipe
  • Sākumlapa
  • Publikācijas
  • foto

Kad vide iedvesmo

21/2/2020

0 Comments

 
Latvieši noteikti vainotu āderes. Vietas maģiju. Fluīdus un plūsmas. Realitātē, protams, vide ir nozīmīga, bet šī nozīme izpaužas vispirms jau kā pieejamās izglītības kvalitāte un vietas ekonomiskie rādītāj. Šo rakstot es domāju par rakstošajiem un radošajiem prātiem, kas nāk no Amerstas un apkaimes, un to, kā vide ietekmē mūs šobrīd.
​
Vakar spīdēja spoža saule, tāpēc daļu ceļa mājup es veicu kājām, pastaigājoties pa Amerstas ielām. Blakus diženās amerikāņu dzejnieces Emilijas Dikinsones mājām, kurās tagad iekārtots muzejs, atrodas skulptūra. Poētisks dialogs. Uz akmeņiem viens otram pretī sēž Emilija un Roberts Forsts. Te noris saruna, kas nekad nav varējusi noritēt īstajā dzīvē (ja vien Roberts nebūtu agrīnos tīņa gados ieklīdis Amerstā un mēģinājis ielauzties tobrīd jau sirmās, trakās vienpates Emīlijas mājā). 
Picture
Šodienas Amersta (gan gluži tāpat kā Emilijas un Roberta laika Amersta) dod saviem studentiem iespēju ne dialogam vien. Daudzpusējai sarunai, kas iedvesmo un iedrošina. Man šāda saruna bija t.s. “workshop” ar Legal Studies programmas doktorantūras studentiem un pasniedzējiem. Seminārs bija organizēts, lai apspriestu rakstu, ko gatavojam kopā ar prof. Rowen. Semināra mērķis un formāts bija dot mums “feedback” – kā mūsu pētījums izskatās no malas, kā to kopējā jomas zinātniskajā literatūrā redz pārējie.
Rakstu bija izlasījuši visi semināra dalībnieki. Visi dalībnieki deva savu vērtējumu. Ieteikumi bija absolūti visos līmeņos, sākot no faktiskajiem apstākļiem, ko vajadzētu izskaidrot nezinātājiem, idejām, kā labāk ilustrēt vai akcentēt svarīgākos punktus, par piemēru nepieciešamību, līdz teorētiskām diskusijām, kādiem tiesību zinātnes konceptiem mums būtu vairāk jāpievēršas un ciktāl raksts jātaisa tikai kā transitional justice measures kritisks vērtējums, cik nepieciešama īpašuma tiesību teorijas pievienošana (kas tiek saprasts un kāds ir īpašumu tiesību saturs “rietumu pasaulē”, Baltijā (post-komunismā), Āfrikā), ciktāl nepieciešams citu valstu salīdzinošais fons attiecībā uz zemes un īpašumu pārdalīšanu (Dienvidkorejas, DĀR, Izraēlas, Palestīnas piemēri), utt.

Semināra dalībnieki neviens nebija speciālists Austrumeiropas vai Centrāleiropas jautājumos. Visiem bija aptuvens priekšstats par “transitional justice” (Tas būtu tulkojams kā “pārejas posma tiesiskums”? Nav priekšstata, kā latviskot…), jo visi ir noklausījušies vismaz vienu kursu par to studiju laikā. Tas, kas mani (patīkami) pārsteidza, bija viņu spēja iedziļināties argumentācijā, redzēt skolas, viedokļa pamatotību vai, gluži pretēji, argumentācijas trūkumus. Vietas, kur nepieciešama papildus analīze. Arī attieksme: melnrakstu izlasot un to pirms semināra apdomājot.
​
Pēc šāda darba liekas, ka uzrakstīt un publicēt rakstu, kas iepriekš nav šādi apspriests, ir neprāts. Jo kvalitatīvs skatījums no malas (un cilvēki tiešām šim semināram bija pievērušies atbildīgi) ir nenovērtējams. Šāda līmeņa ieskatu jautājumu formulēšanā biju pamanījusi jau iepriekš, apmeklējot lekcijas universitātē, bet tajā brīdī, kad diskusija norisinājās par manu darbu, novērtēju to īpaši. Man ļoti patika. Tāds intelektuāls SPA. Tagad tikai meklēt, kā turpināt tāpat arī otrā Atlantijas pusē? Jo jāmācās vēl ir tik daudz….
0 Comments



Leave a Reply.

    Ievadam

    Ja man kāds pirms diviem gadiem būtu teicis, ka pēc diviem gadiem es ne vien būšu iesniegusi disertācijas melnrakstu saplosīšanai katedrā, bet arī ieguvusi prestižo Fulbraita stipendiju un veselu semestri pavadīšu ASV - es neticētu. Tas liktos kas līdzīgs zinātniskajai fantastikai vai sapnim. Tomēr vilinošam sapnim.

    Eleonora Rūzvelta esot teikusi: "What could we accomplish if we knew we could not fail." Laikam jau svarīgi, lai sapņiem tikai "sky's the limit". Sakrustojot šīs banālās frāzes ar tikpat banālu pusmūža krīzi, ir sanācis tāds piedzīvojums, par kuru man joprojām lāgiem mazliet kājas trīc.

    2018. gada nogalē pieteikusies, 2019. gada maijā uzzināju, ka esmu izraudzīta kā viena no Fulbraita stipendiātēm. Vasara pagāja gatavojoties un gaidot - vīzas un izlidošanas datumus uzzināju tikai nedēļu pirms paredzamā izlidošanas datuma. Stresiņi un darbu daudzums darīja savu, izlidošanu nācās atlikt, jo nogāzos ar 39+ temperatūru. Tomēr tās 5 dienas guļot gultā un atpūšoties, veseļojoties un atpūšoties, man bija  iespēja emocionāli noslēgt vienu posmu un sagatavoties nākamajam. Tai skaitā, domās pārvērsties no advokātes par akadēmiķi.

    ​Lai man nebūtu jāstāsta katram, kas pavaicā un jāatkārto, jau pateiktais, rakstu visiem. Kā savulaik Liene rakstīja: vēstules no ASV.

    Archives

    March 2020
    February 2020
    January 2020
    December 2019
    November 2019
    October 2019
    September 2019
    August 2019

    Categories

    All

    RSS Feed

Powered by Create your own unique website with customizable templates.