Latvieši noteikti vainotu āderes. Vietas maģiju. Fluīdus un plūsmas. Realitātē, protams, vide ir nozīmīga, bet šī nozīme izpaužas vispirms jau kā pieejamās izglītības kvalitāte un vietas ekonomiskie rādītāj. Šo rakstot es domāju par rakstošajiem un radošajiem prātiem, kas nāk no Amerstas un apkaimes, un to, kā vide ietekmē mūs šobrīd.
Vakar spīdēja spoža saule, tāpēc daļu ceļa mājup es veicu kājām, pastaigājoties pa Amerstas ielām. Blakus diženās amerikāņu dzejnieces Emilijas Dikinsones mājām, kurās tagad iekārtots muzejs, atrodas skulptūra. Poētisks dialogs. Uz akmeņiem viens otram pretī sēž Emilija un Roberts Forsts. Te noris saruna, kas nekad nav varējusi noritēt īstajā dzīvē (ja vien Roberts nebūtu agrīnos tīņa gados ieklīdis Amerstā un mēģinājis ielauzties tobrīd jau sirmās, trakās vienpates Emīlijas mājā).
Vakar spīdēja spoža saule, tāpēc daļu ceļa mājup es veicu kājām, pastaigājoties pa Amerstas ielām. Blakus diženās amerikāņu dzejnieces Emilijas Dikinsones mājām, kurās tagad iekārtots muzejs, atrodas skulptūra. Poētisks dialogs. Uz akmeņiem viens otram pretī sēž Emilija un Roberts Forsts. Te noris saruna, kas nekad nav varējusi noritēt īstajā dzīvē (ja vien Roberts nebūtu agrīnos tīņa gados ieklīdis Amerstā un mēģinājis ielauzties tobrīd jau sirmās, trakās vienpates Emīlijas mājā).
Šodienas Amersta (gan gluži tāpat kā Emilijas un Roberta laika Amersta) dod saviem studentiem iespēju ne dialogam vien. Daudzpusējai sarunai, kas iedvesmo un iedrošina. Man šāda saruna bija t.s. “workshop” ar Legal Studies programmas doktorantūras studentiem un pasniedzējiem. Seminārs bija organizēts, lai apspriestu rakstu, ko gatavojam kopā ar prof. Rowen. Semināra mērķis un formāts bija dot mums “feedback” – kā mūsu pētījums izskatās no malas, kā to kopējā jomas zinātniskajā literatūrā redz pārējie.
Rakstu bija izlasījuši visi semināra dalībnieki. Visi dalībnieki deva savu vērtējumu. Ieteikumi bija absolūti visos līmeņos, sākot no faktiskajiem apstākļiem, ko vajadzētu izskaidrot nezinātājiem, idejām, kā labāk ilustrēt vai akcentēt svarīgākos punktus, par piemēru nepieciešamību, līdz teorētiskām diskusijām, kādiem tiesību zinātnes konceptiem mums būtu vairāk jāpievēršas un ciktāl raksts jātaisa tikai kā transitional justice measures kritisks vērtējums, cik nepieciešama īpašuma tiesību teorijas pievienošana (kas tiek saprasts un kāds ir īpašumu tiesību saturs “rietumu pasaulē”, Baltijā (post-komunismā), Āfrikā), ciktāl nepieciešams citu valstu salīdzinošais fons attiecībā uz zemes un īpašumu pārdalīšanu (Dienvidkorejas, DĀR, Izraēlas, Palestīnas piemēri), utt.
Semināra dalībnieki neviens nebija speciālists Austrumeiropas vai Centrāleiropas jautājumos. Visiem bija aptuvens priekšstats par “transitional justice” (Tas būtu tulkojams kā “pārejas posma tiesiskums”? Nav priekšstata, kā latviskot…), jo visi ir noklausījušies vismaz vienu kursu par to studiju laikā. Tas, kas mani (patīkami) pārsteidza, bija viņu spēja iedziļināties argumentācijā, redzēt skolas, viedokļa pamatotību vai, gluži pretēji, argumentācijas trūkumus. Vietas, kur nepieciešama papildus analīze. Arī attieksme: melnrakstu izlasot un to pirms semināra apdomājot.
Pēc šāda darba liekas, ka uzrakstīt un publicēt rakstu, kas iepriekš nav šādi apspriests, ir neprāts. Jo kvalitatīvs skatījums no malas (un cilvēki tiešām šim semināram bija pievērušies atbildīgi) ir nenovērtējams. Šāda līmeņa ieskatu jautājumu formulēšanā biju pamanījusi jau iepriekš, apmeklējot lekcijas universitātē, bet tajā brīdī, kad diskusija norisinājās par manu darbu, novērtēju to īpaši. Man ļoti patika. Tāds intelektuāls SPA. Tagad tikai meklēt, kā turpināt tāpat arī otrā Atlantijas pusē? Jo jāmācās vēl ir tik daudz….
Semināra dalībnieki neviens nebija speciālists Austrumeiropas vai Centrāleiropas jautājumos. Visiem bija aptuvens priekšstats par “transitional justice” (Tas būtu tulkojams kā “pārejas posma tiesiskums”? Nav priekšstata, kā latviskot…), jo visi ir noklausījušies vismaz vienu kursu par to studiju laikā. Tas, kas mani (patīkami) pārsteidza, bija viņu spēja iedziļināties argumentācijā, redzēt skolas, viedokļa pamatotību vai, gluži pretēji, argumentācijas trūkumus. Vietas, kur nepieciešama papildus analīze. Arī attieksme: melnrakstu izlasot un to pirms semināra apdomājot.
Pēc šāda darba liekas, ka uzrakstīt un publicēt rakstu, kas iepriekš nav šādi apspriests, ir neprāts. Jo kvalitatīvs skatījums no malas (un cilvēki tiešām šim semināram bija pievērušies atbildīgi) ir nenovērtējams. Šāda līmeņa ieskatu jautājumu formulēšanā biju pamanījusi jau iepriekš, apmeklējot lekcijas universitātē, bet tajā brīdī, kad diskusija norisinājās par manu darbu, novērtēju to īpaši. Man ļoti patika. Tāds intelektuāls SPA. Tagad tikai meklēt, kā turpināt tāpat arī otrā Atlantijas pusē? Jo jāmācās vēl ir tik daudz….
RSS Feed
