Arta Snipe
  • Sākumlapa
  • Publikācijas
  • foto

Kā ir būt mājās?

23/12/2019

0 Comments

 
Man jautā – kā ir būt mājās?

Ir citādi. Es Rīgu ieraugu pelēku, mazliet noplukušu no ārpuses, bet tik glītu no iekšpuses. Iekštelpas ir tik skaistas, tik pārdomātas. Kā mana māja ar augstajiem griestiem un lielajiem logiem. Un kā visas vietas, kurās šodien pabiju.

Dienu padzīvojusies ar savējiem, papļāpājusi ar vecākiem, pirmo darba dienu esmu izplānojusi tieši līdz pusdienas laikam – divas tikšanās (ja masāžu vai skaistumkopšanu var uzskatīt par tikšanos). Tomēr kaut kā pilnīgi nejauši te ar zvanu, te īsziņu diena saliekas pilna tā, kā labākais dienas plānotājs nevarētu salikt! No vienas vietas izeju, lai uz nākamo tikšanos pagūtu tieši laikā, un tad atkal laikā. Pat manikīre piezvana, lai pajautātu, vai negribu atnākt, piedāvājot ideālāko laiku pēc biroja pusdienām. Šādi pati es dienu saplānot nespētu. Lāgiem ir vērts paļauties uz plūsmu?

Uz jautājumiem: “Nu kā Amerikā?” es atbildēt vienā teikumā nespēju. Vēl standarta atbildes nav. Arī realitātes sajūtas, ka esmu Rīgā, vēl pietrūkst. Sajūta, ka esmu vēl tur, te tikai ieskrējusi uz brīdi. Ciemos.
Ir forši redzēt, ka bez manis tiek galā. Tas varētu būt pamatīgs trieciens ego, bet patiesība ir tāda, ka pasaule var iztikt bez jebkura no mums. Pietrūkst, bet vieglāk vai grūtāk visi pielāgojas.
​
Tomēr lielākais joks laikam bija atgriešanās mājās šovakar. Stāvēju pie savas mājas durvīm un sapratu, ka… es neatceros durvju kodu. Izmēģināju pāris versijas (labi, ka tas nav telefons, kas nobloķējas) līdz atmetu cerības un vienkārši telefona īsziņu arhīvā atradu īsziņas, kur draugiem esmu to sūtījusi. Welcome back!
0 Comments



Leave a Reply.

    Ievadam

    Ja man kāds pirms diviem gadiem būtu teicis, ka pēc diviem gadiem es ne vien būšu iesniegusi disertācijas melnrakstu saplosīšanai katedrā, bet arī ieguvusi prestižo Fulbraita stipendiju un veselu semestri pavadīšu ASV - es neticētu. Tas liktos kas līdzīgs zinātniskajai fantastikai vai sapnim. Tomēr vilinošam sapnim.

    Eleonora Rūzvelta esot teikusi: "What could we accomplish if we knew we could not fail." Laikam jau svarīgi, lai sapņiem tikai "sky's the limit". Sakrustojot šīs banālās frāzes ar tikpat banālu pusmūža krīzi, ir sanācis tāds piedzīvojums, par kuru man joprojām lāgiem mazliet kājas trīc.

    2018. gada nogalē pieteikusies, 2019. gada maijā uzzināju, ka esmu izraudzīta kā viena no Fulbraita stipendiātēm. Vasara pagāja gatavojoties un gaidot - vīzas un izlidošanas datumus uzzināju tikai nedēļu pirms paredzamā izlidošanas datuma. Stresiņi un darbu daudzums darīja savu, izlidošanu nācās atlikt, jo nogāzos ar 39+ temperatūru. Tomēr tās 5 dienas guļot gultā un atpūšoties, veseļojoties un atpūšoties, man bija  iespēja emocionāli noslēgt vienu posmu un sagatavoties nākamajam. Tai skaitā, domās pārvērsties no advokātes par akadēmiķi.

    ​Lai man nebūtu jāstāsta katram, kas pavaicā un jāatkārto, jau pateiktais, rakstu visiem. Kā savulaik Liene rakstīja: vēstules no ASV.

    Archives

    March 2020
    February 2020
    January 2020
    December 2019
    November 2019
    October 2019
    September 2019
    August 2019

    Categories

    All

    RSS Feed

Powered by Create your own unique website with customizable templates.