Man jautā – kā ir būt mājās?
Ir citādi. Es Rīgu ieraugu pelēku, mazliet noplukušu no ārpuses, bet tik glītu no iekšpuses. Iekštelpas ir tik skaistas, tik pārdomātas. Kā mana māja ar augstajiem griestiem un lielajiem logiem. Un kā visas vietas, kurās šodien pabiju.
Dienu padzīvojusies ar savējiem, papļāpājusi ar vecākiem, pirmo darba dienu esmu izplānojusi tieši līdz pusdienas laikam – divas tikšanās (ja masāžu vai skaistumkopšanu var uzskatīt par tikšanos). Tomēr kaut kā pilnīgi nejauši te ar zvanu, te īsziņu diena saliekas pilna tā, kā labākais dienas plānotājs nevarētu salikt! No vienas vietas izeju, lai uz nākamo tikšanos pagūtu tieši laikā, un tad atkal laikā. Pat manikīre piezvana, lai pajautātu, vai negribu atnākt, piedāvājot ideālāko laiku pēc biroja pusdienām. Šādi pati es dienu saplānot nespētu. Lāgiem ir vērts paļauties uz plūsmu?
Uz jautājumiem: “Nu kā Amerikā?” es atbildēt vienā teikumā nespēju. Vēl standarta atbildes nav. Arī realitātes sajūtas, ka esmu Rīgā, vēl pietrūkst. Sajūta, ka esmu vēl tur, te tikai ieskrējusi uz brīdi. Ciemos.
Ir forši redzēt, ka bez manis tiek galā. Tas varētu būt pamatīgs trieciens ego, bet patiesība ir tāda, ka pasaule var iztikt bez jebkura no mums. Pietrūkst, bet vieglāk vai grūtāk visi pielāgojas.
Tomēr lielākais joks laikam bija atgriešanās mājās šovakar. Stāvēju pie savas mājas durvīm un sapratu, ka… es neatceros durvju kodu. Izmēģināju pāris versijas (labi, ka tas nav telefons, kas nobloķējas) līdz atmetu cerības un vienkārši telefona īsziņu arhīvā atradu īsziņas, kur draugiem esmu to sūtījusi. Welcome back!
Ir citādi. Es Rīgu ieraugu pelēku, mazliet noplukušu no ārpuses, bet tik glītu no iekšpuses. Iekštelpas ir tik skaistas, tik pārdomātas. Kā mana māja ar augstajiem griestiem un lielajiem logiem. Un kā visas vietas, kurās šodien pabiju.
Dienu padzīvojusies ar savējiem, papļāpājusi ar vecākiem, pirmo darba dienu esmu izplānojusi tieši līdz pusdienas laikam – divas tikšanās (ja masāžu vai skaistumkopšanu var uzskatīt par tikšanos). Tomēr kaut kā pilnīgi nejauši te ar zvanu, te īsziņu diena saliekas pilna tā, kā labākais dienas plānotājs nevarētu salikt! No vienas vietas izeju, lai uz nākamo tikšanos pagūtu tieši laikā, un tad atkal laikā. Pat manikīre piezvana, lai pajautātu, vai negribu atnākt, piedāvājot ideālāko laiku pēc biroja pusdienām. Šādi pati es dienu saplānot nespētu. Lāgiem ir vērts paļauties uz plūsmu?
Uz jautājumiem: “Nu kā Amerikā?” es atbildēt vienā teikumā nespēju. Vēl standarta atbildes nav. Arī realitātes sajūtas, ka esmu Rīgā, vēl pietrūkst. Sajūta, ka esmu vēl tur, te tikai ieskrējusi uz brīdi. Ciemos.
Ir forši redzēt, ka bez manis tiek galā. Tas varētu būt pamatīgs trieciens ego, bet patiesība ir tāda, ka pasaule var iztikt bez jebkura no mums. Pietrūkst, bet vieglāk vai grūtāk visi pielāgojas.
Tomēr lielākais joks laikam bija atgriešanās mājās šovakar. Stāvēju pie savas mājas durvīm un sapratu, ka… es neatceros durvju kodu. Izmēģināju pāris versijas (labi, ka tas nav telefons, kas nobloķējas) līdz atmetu cerības un vienkārši telefona īsziņu arhīvā atradu īsziņas, kur draugiem esmu to sūtījusi. Welcome back!
RSS Feed
