Kad no rīta slēdzu ciet mājas durvis, pamanīju, ka nupat jau man ir trīs atslēgas – mājas, UMass biroja un tagad arī – sporta kluba. Pēdējā izpaužas kā elektronisks piekariņš, bet arī atslēga. Rīgā man atslēgu saišķis nemaz nav lielāks…
Prezentāciju gatavojot, izsēžu visos iespējamos un pieejamos universitātes “lounge” un “learning commons”. Ja vakar datoru atradu undergraduate learning commons, tad šodien ielauzos graduate commons – te drīkst nākt tikai post-doc un graduate studenti. Iekārtots daudz mājīgāk – ar atpūtas krēsliem, zviļņiem, sofām. Arī skats no 5. stāva iedvesmo: kalnu silueti visapkārt, zilas debesis… ka tikai domas lidotu tikpat augstu. Šis skats.. pametu skatienu pa logu ārā.. liek sirdij mazliet salēkties. Un atkal mazliet tā kā skudriņas pār muguru noskrien. Lāgiem nespēju aptvert, ka esmu te, kaut kur nelielu kalnu ielokā, Amerikas Austrumkrastā, un rakstu pētījumus…
(Kontrastam : instagram man tikko sekotājos pieteicies vietējais Monkeybar. Ja gribu atšķaidīt sirmgalvju pieredzi, jāiet iedzert ar undergraduates?).
Vakarā sporta klubā atgriežos vēlreiz, lai kopā ar Gerdu paplunčātos baseinā un džakuzi. Pagaidām abonements tiek izmantots intensīvi (piezīmēsim gan, ka rit tikai otrā diena).
