Šodien aprit divas nedēļas kopš esam ieradušās ASV. Jau! Tās ir bijušas piedzīvojumu, atklājumu, pārdzīvojumu un pārsteigumu pilns laiks. Mazliet trakas, bet pilnīgi noteikti – foršas divas nedēļas. Un joprojām vēl katru dienu ir kaut kas jauns.
Šodien atkal aizbraucu līdz UMass. Lai arī ar manu pētnieka pieeju ir piekļuve tādam klāstam elektronisko resursu, ka grūti sevi motivēt iziet no mājas (žurnāli, grāmatu e-versijas), tomēr dažkārt forši ir palasīt kādu rakstu drukātā formā, un izdarīt tā malās atzīmes. Vai arī izpētīt bibliotēkas plauktu, no kura esi paņēmis vienu grāmatu, varbūt blakus ir kas vēl interesantāks. Ne vienmēr taču izdodas meklētājā ierakstīt pareizos vārdus, lai atrastu to, ko pat nezini, ka meklē. Ir atslēgas vārdi, par kuriem pat nespēju iedomāties. Tieši šādi nejauši atradu plauktiņu, kurā viena otrai blakus saliktas grāmatas par law and economy (tai skaitā par to, ka, izstrādājot tiesību normas, ir jāveic ekonomiski aprēķini… kaut kā nāk prātā mana pētījumu tēma par nomas maksas apmēru un tās neesošajiem aprēķiniem).
Uz UMass dodos ar autobusu. Tagad, skolas laikā, tas kursē ik pa 15 minūtēm un brauciena laiks ir apmēram 15 minūtes. Līdz autobusam gājiens ir kādas minūtes 5-7 (atkarībā, kurā virzienā – pret kalnu vai no kalna). UMass bibliotēkas apkaime zum kā bišu strops – tik daudz cilvēkus vienuviet Rīgā varētu ieraudzīt tikai salūta laikā Daugavmalā. Studenti skrien no vienas ēkas uz otru – lekcijas notiek dažādās ēkās, bibliotēka ir atsevišķi. Manas darba telpas ir Thompson building – Politikas zinātņu departamenta ēkā, kas ir tieši blakus bibliotēkai.
Atrodu vienu no man atvēlētajām darba vietām – graduate students telpu ar atpūtas krēsliem, kafijas automātu, trim datoriem un printeri, ko sekmīgi izmēģinu. Mana privātā ofisa atslēgas vēl nav gatavas, kad būs tas, varēšu sākt ņemt grāmatas no bibliotēkas. Tās stiept uz mājām negribas.
Uz UMass dodos ar autobusu. Tagad, skolas laikā, tas kursē ik pa 15 minūtēm un brauciena laiks ir apmēram 15 minūtes. Līdz autobusam gājiens ir kādas minūtes 5-7 (atkarībā, kurā virzienā – pret kalnu vai no kalna). UMass bibliotēkas apkaime zum kā bišu strops – tik daudz cilvēkus vienuviet Rīgā varētu ieraudzīt tikai salūta laikā Daugavmalā. Studenti skrien no vienas ēkas uz otru – lekcijas notiek dažādās ēkās, bibliotēka ir atsevišķi. Manas darba telpas ir Thompson building – Politikas zinātņu departamenta ēkā, kas ir tieši blakus bibliotēkai.
Atrodu vienu no man atvēlētajām darba vietām – graduate students telpu ar atpūtas krēsliem, kafijas automātu, trim datoriem un printeri, ko sekmīgi izmēģinu. Mana privātā ofisa atslēgas vēl nav gatavas, kad būs tas, varēšu sākt ņemt grāmatas no bibliotēkas. Tās stiept uz mājām negribas.
Mūsu vakara plāns ir iepirkt lunchbox un snacks Gi skolai, kā arī papildināt Gi bikšu klāstu – divas no līdzņemtajām jau ir sadalījušās pirmreizinātājos, un, lai nebūtu drēbes jāmazgā divreiz nedēļā, vajag vēl dažas. Vērienīgais šopings gan ātri apraujas, jo izrādās, ka, acīmredzot, vakardienas robocall rezultātā, ir nobloķēta mana bankas karte. Pašus nepieciešamākos sīkumus iegādājam (ak, mani sajūsmina Walmart, kur par 4 USD var tikt pie lieliskiem legingiem), un ir skaidrs rīta plāns – doties uz banku. Banku sazvanīt liekas neiespējami – kad zvanu uz diennakts līniju, mani informē, ka būšot jāgaida vismaz 7-10 minūtes. Šādos brīžos vietējais telefona pieslēgums sāk likties laba ideja..
Ar visu iepirkšanos (G tomēr grib aizbraukt uz Claire’s un viņas kabatas naudas uzkrājumi aiziet kārtējos spožajos niekos), vakarā mājās tik vien pagūstam kā uztaisīt vakariņas un pārrunāt dienu. Gerda stāsta, ka esot skolā neesot runājusi pretī un izpildījusi visus vieglos matemātikas uzdevumus. Esot arī prezentējusi Me Bag – stāstījusi par sevi, un lietām, kas viņu raksturo (“somā” bija gabaliņš Lielvārdes jostas, kas simbolizēja Latviju, bildes ar mani, Reini, Brigitu, bilde no hip hopa sacensībām, scrunchie un, protams, burciņa ar slaimu), kā arī klasei stāstījusi par izlasīto grāmatu. Šo klausoties, viens man ir skaidrs – lai vai kā tur ies ar matemātiku un citām zinībām, angļu valoda mums problēmas nesagādās (un gan jau arī gramatika uzlabosies).
Ar visu iepirkšanos (G tomēr grib aizbraukt uz Claire’s un viņas kabatas naudas uzkrājumi aiziet kārtējos spožajos niekos), vakarā mājās tik vien pagūstam kā uztaisīt vakariņas un pārrunāt dienu. Gerda stāsta, ka esot skolā neesot runājusi pretī un izpildījusi visus vieglos matemātikas uzdevumus. Esot arī prezentējusi Me Bag – stāstījusi par sevi, un lietām, kas viņu raksturo (“somā” bija gabaliņš Lielvārdes jostas, kas simbolizēja Latviju, bildes ar mani, Reini, Brigitu, bilde no hip hopa sacensībām, scrunchie un, protams, burciņa ar slaimu), kā arī klasei stāstījusi par izlasīto grāmatu. Šo klausoties, viens man ir skaidrs – lai vai kā tur ies ar matemātiku un citām zinībām, angļu valoda mums problēmas nesagādās (un gan jau arī gramatika uzlabosies).
Skats pa W.E.B. De Bois bibliotēkas 17. stāva logu
RSS Feed
