Jau piektdiena? Jau 4 nedēļas te? Neticami! Dienas skrien un stundas pazūd!
Ja ieplānots ir uzrakstīt pieteikumu semināram, turpināt diskusiju par iespējamā raksta virzienu un galvenajām hipotēzēm un metodēm, vēl pagūt aizskriet uz sporta klubu un vakarā uz “socializing”, tad nav brīnums, ka sajūta ir kā automašīnā traucoties pa lielceļu un vēl pa ceļam mēģinot nofotografēt skaistus skatus.
“Un tu vēl raksti blogu?!” man jautā? Jā, rakstu, tas palīdz uz brīdi apstāties skrējienā un paskatīties apkārt. Un vispār, tas ir asinīs. Vakar tēvs atsūtīja eposa par Gilgamešu un mazbērna tekstu iedvesmotu topošās grāmatas publicistikas sadaļas ievadu.
Šorīt gan rakstās mazliet lēni, ne tik plūstoši, kā citu rītu. Bet ja paradumi veidojas 21 dienas laikā (bija tāds skaitlis kādreiz), tad šobrīd rakstīt jau ir paradums bez kura nevaru iztikt.
Ja ieplānots ir uzrakstīt pieteikumu semināram, turpināt diskusiju par iespējamā raksta virzienu un galvenajām hipotēzēm un metodēm, vēl pagūt aizskriet uz sporta klubu un vakarā uz “socializing”, tad nav brīnums, ka sajūta ir kā automašīnā traucoties pa lielceļu un vēl pa ceļam mēģinot nofotografēt skaistus skatus.
“Un tu vēl raksti blogu?!” man jautā? Jā, rakstu, tas palīdz uz brīdi apstāties skrējienā un paskatīties apkārt. Un vispār, tas ir asinīs. Vakar tēvs atsūtīja eposa par Gilgamešu un mazbērna tekstu iedvesmotu topošās grāmatas publicistikas sadaļas ievadu.
Šorīt gan rakstās mazliet lēni, ne tik plūstoši, kā citu rītu. Bet ja paradumi veidojas 21 dienas laikā (bija tāds skaitlis kādreiz), tad šobrīd rakstīt jau ir paradums bez kura nevaru iztikt.
Uz pieminēto sporta klubu gan aizvelkos ar piespiešanos un sāpēm. Muskuļi joprojām smeldz no otrdienas nodarbības. Un šodien atkal, nu kā par spīti, vairums vingrojumu uz roku muskuļiem. Sākumā sāku stacijās vingrot viena pati, bet jau otrajā man uzrodas kompānija – kāda aizkavējusies nodarbību apmeklētāja. Sasveicināmies, sākam strādāt un tad viņa paskatās uz mani vēlreiz un saka: “ Klau, bet mēs taču esam tikušās!” Jā, atceros, pirmajā Gerdas skolas dienā viņa mani pavadīja uz vecāku kafijas dzeršanu, iepazīstināja ar Lisu, un mēs vēl mazliet papļāpājām. Protams, šis ir arī viņas rajons, tuvākais sporta klubs.
Šo pašu pieminēto Lisu es satieku pēcpusdienā, kad esmu ielūgta uz Political Science Department Happy hour : drinkiem iekš "The Pub". Pasākums it kā nosaukts par jauno kolēģu, t.sk. manis, welkoming pasākumu, plus ar iespēju “give a birthday hug to Lauren”. Ar puķu pušķi pie Lauren gan ierodos tikai es, bet neizskatās, ka viņa iebilstu pret šādu uzmanību. Sēžam pie āra galdiņiem, sildāmies pēcpusdienas saulītē un man ir iespēja iepazīties ar vēl citiem departamenta pasniedzējiem un profesoriem. Apkārt jandalē bērnu bars – lielāki, mazāki un pavisam mazi. Profesores iedzer pa alus glāzei, pa vidu pabarojot lielākus vai mazākus zīdaiņus. 8 nedēļas vecā meitenīte iet no rokas rokā, aizmieg pie katra, kas viņu uzliek uz pleca. Skatoties, kā viņu ņurca gan mamma, gan pārējie, atceros Klaudiju Hēlu, kas šajā brīdī laikam nosirmotu vienā setā. 8 nedēļas veca bērna celšana aiz padusēm, kājelēm un galvai tirinoties, te ir pilnīga norma…
Šo pašu pieminēto Lisu es satieku pēcpusdienā, kad esmu ielūgta uz Political Science Department Happy hour : drinkiem iekš "The Pub". Pasākums it kā nosaukts par jauno kolēģu, t.sk. manis, welkoming pasākumu, plus ar iespēju “give a birthday hug to Lauren”. Ar puķu pušķi pie Lauren gan ierodos tikai es, bet neizskatās, ka viņa iebilstu pret šādu uzmanību. Sēžam pie āra galdiņiem, sildāmies pēcpusdienas saulītē un man ir iespēja iepazīties ar vēl citiem departamenta pasniedzējiem un profesoriem. Apkārt jandalē bērnu bars – lielāki, mazāki un pavisam mazi. Profesores iedzer pa alus glāzei, pa vidu pabarojot lielākus vai mazākus zīdaiņus. 8 nedēļas vecā meitenīte iet no rokas rokā, aizmieg pie katra, kas viņu uzliek uz pleca. Skatoties, kā viņu ņurca gan mamma, gan pārējie, atceros Klaudiju Hēlu, kas šajā brīdī laikam nosirmotu vienā setā. 8 nedēļas veca bērna celšana aiz padusēm, kājelēm un galvai tirinoties, te ir pilnīga norma…
Sarunās mijās stāsti par iepriekšējām akadēmiskajām pieredzēm, par tiesībpolitiskiem jautājumiem, un beigās jau arī par vīriešiem. Scot stāsta, ka tikko iesniedzis visus dokumentus, lai tiktu pie tenure. Pēdējie gadi tenure track, kad jāgatavo publikācijas, publikācijas, publikācijas, esot viņu izsmēluši. Tagad mēģina aptvert, ka varēs mazliet atvilkt elpu, nevis tikai rakstīt. Tikmēr Lisa izmet, ka bija domājusi, ka Paul pēc tenure iegūšanas arī nomierināsies un rakstīs mazāk. Bet nekā – viņš laikam esot traks. Scot arī pastāsta par atšķirībām pasniegšanā Lielbritānijā, konkrēti – Oksfordā un te, UMass. Ja Lielbritānijā esot kursa programma, kurai jāseko, tad te varot izdomāt savu kursu, iet to piedāvāt un to pasniegt (piemēram, The Irish Peace Process, Russian Politics, Law and Society, Law and Global Migration).
Interesanta saruna sanāk ar profesori, kas savulaik draudzējusies gan ar krievu vīrieti, tusējot pa krievu kopienu, gan ar ebreju, gan kanādieti. Tagad precējusies ar amerikāni, kas nākot no ģimenes ar izteiktu kristīgo noslieci. Papļāpājot nolemjam, ka tarakāni, protams, ir visiem, un to, ka “He is an asshole” var dažkārt norakstīt uz nacionālām īpatnībām. Bet nacionalitāte laikam tikai daļēji nosaka to, kādi tarakāni konkrētajā sabiedrībā skaitās pieņemami.
Pasēdēšana bija paredzēta no 4-6 pēcpusdienā, aizsēžamies gan ilgāk. Kokteiļi dzeras labi, rezultātā šorīt rakstās lēni. Šobrīd klibinos datorā, sēžot pie 5gadniekiem paredzēta galdiņa Hampshire Gymnastics. Gerda taisa ritentiņus, apgūst bars, beam un flipovers, bet es sūcu kafiju un sapņoju par bekonu un skābiem gurķīšiem.
Interesanta saruna sanāk ar profesori, kas savulaik draudzējusies gan ar krievu vīrieti, tusējot pa krievu kopienu, gan ar ebreju, gan kanādieti. Tagad precējusies ar amerikāni, kas nākot no ģimenes ar izteiktu kristīgo noslieci. Papļāpājot nolemjam, ka tarakāni, protams, ir visiem, un to, ka “He is an asshole” var dažkārt norakstīt uz nacionālām īpatnībām. Bet nacionalitāte laikam tikai daļēji nosaka to, kādi tarakāni konkrētajā sabiedrībā skaitās pieņemami.
Pasēdēšana bija paredzēta no 4-6 pēcpusdienā, aizsēžamies gan ilgāk. Kokteiļi dzeras labi, rezultātā šorīt rakstās lēni. Šobrīd klibinos datorā, sēžot pie 5gadniekiem paredzēta galdiņa Hampshire Gymnastics. Gerda taisa ritentiņus, apgūst bars, beam un flipovers, bet es sūcu kafiju un sapņoju par bekonu un skābiem gurķīšiem.
Ieraksts sanāca gandrīz kā zinātnisks raksts: bez bildēm! Labi, ka pirms došanās uz The Pub uztaisīju selfiju - vienīgais foto no šodienas telefonā.
RSS Feed
