Šodien mani laikam visvairāk pārsteidza nedalītais atbalsts maniem ceļojumiem un klejojumiem. Lai gan, ko nu tur būtu ko brīnīties? Krusttēva meita arī semestri vai pat gadu pavadīja Spānijā, sieva regulāri uz Armēniju brauc. Pats taču arī vismaz vienu grādu brauca aizstāvēt uz Prāgu. Bērnības draudzenes vecāku jaunākais dēls studē doktorantūrā Šveicē. Ir ierasta lieta, ka jaunieši kaut kur dodas pasaulē, kaut ko mācās, un pa laikam atrādās vecākiem.
Mazliet pukojos uz sevi, ka nesanāca aizbraukt uz Ženēvu. Ka gāja gar degunu Harvarda organizētais seminārs. Tā, iespējams, lielā mērā ir pašas vaina – ja būtu tam pagarinājumam pieteikusies agrāk, iespējams, dokumentus varētu sataisīt tā, lai varētu arī janvārī izbraukt no ASV. Bet tobrīd tas nelikās reāli. Joprojām nebiju pārliecināta par sevi. Tāpēc šobrīd ir tā, kā ir, atliek vēl turēt īkšķus, ka tur kāds man nepiestāda rēķinu par neierašanos. Un, vēl vairāk nereāli turēt īkšķus, par iespēju piedalīties virtuāli, attālināti.
Šīs pirmās īsās dienas, ko pavadu Latvijā, īsti neesmu izgājusi no mājas, Rīgas ielās. Šodien mūsu māja bija pilna – radi, draugi. Pusdienas, atskati uz Brigitas rudens ceļojumiem, īsa dalīšanās par mūsu gaitām (vairums ir lasījuši blogu). Beidzot pie ēst gatavošanas esmu ķērusies arī es – iepriekšējās dienās mūs ir lutinājusi Brigita, šoreiz zivis šmorēju es (sanāk gan skaisti, gan gardi), bet Gerda griež salātus (sanāk labi!).
Mazliet pukojos uz sevi, ka nesanāca aizbraukt uz Ženēvu. Ka gāja gar degunu Harvarda organizētais seminārs. Tā, iespējams, lielā mērā ir pašas vaina – ja būtu tam pagarinājumam pieteikusies agrāk, iespējams, dokumentus varētu sataisīt tā, lai varētu arī janvārī izbraukt no ASV. Bet tobrīd tas nelikās reāli. Joprojām nebiju pārliecināta par sevi. Tāpēc šobrīd ir tā, kā ir, atliek vēl turēt īkšķus, ka tur kāds man nepiestāda rēķinu par neierašanos. Un, vēl vairāk nereāli turēt īkšķus, par iespēju piedalīties virtuāli, attālināti.
Šīs pirmās īsās dienas, ko pavadu Latvijā, īsti neesmu izgājusi no mājas, Rīgas ielās. Šodien mūsu māja bija pilna – radi, draugi. Pusdienas, atskati uz Brigitas rudens ceļojumiem, īsa dalīšanās par mūsu gaitām (vairums ir lasījuši blogu). Beidzot pie ēst gatavošanas esmu ķērusies arī es – iepriekšējās dienās mūs ir lutinājusi Brigita, šoreiz zivis šmorēju es (sanāk gan skaisti, gan gardi), bet Gerda griež salātus (sanāk labi!).
Šādā ritmā nav pat īsti laika grāmatu palasīt. Ja neskaita, ka tāda iespēja bija vakar, kad līdz pat 2 naktī nespējām aizmigt. Nedz es, nedz Gerda. Nelīdzēja nedz muguras kasīšana, nedz pēdu masāža. Jet lag ieslēdzās.
Bet, protams, pats galvenais! Vakarnakt, bezmiegā šķirstot telefonu (protams, ne jau lasot uzdāvinātās grāmatas) saņemu e-pasta vēstuli no savas koordinatores, ka mans pieprasījums stipendijas pagarinājumam ir izskatīts un lēmums plānojas būt pozitīvs! Dokumenti tiks nokārtoti nākamgad, arī nauda tikšot pārskaitīta. Pēc šī teksta spriežot – man tiešām bija jāatgriežas ASV, un mani gaida vēl 2 mēneši laika, ko izmantot pētniecībai, lasīšanai, rakstīšanai. Urrā!
Bet, protams, pats galvenais! Vakarnakt, bezmiegā šķirstot telefonu (protams, ne jau lasot uzdāvinātās grāmatas) saņemu e-pasta vēstuli no savas koordinatores, ka mans pieprasījums stipendijas pagarinājumam ir izskatīts un lēmums plānojas būt pozitīvs! Dokumenti tiks nokārtoti nākamgad, arī nauda tikšot pārskaitīta. Pēc šī teksta spriežot – man tiešām bija jāatgriežas ASV, un mani gaida vēl 2 mēneši laika, ko izmantot pētniecībai, lasīšanai, rakstīšanai. Urrā!
RSS Feed
