Arta Snipe
  • Sākumlapa
  • Publikācijas
  • foto

It kā mierīgi

25/12/2019

0 Comments

 
Šodien mani laikam visvairāk pārsteidza nedalītais atbalsts maniem ceļojumiem un klejojumiem. Lai gan, ko nu tur būtu ko brīnīties? Krusttēva meita arī semestri vai pat gadu pavadīja Spānijā, sieva regulāri uz Armēniju brauc. Pats taču arī vismaz vienu grādu brauca aizstāvēt uz Prāgu. Bērnības draudzenes vecāku jaunākais dēls studē doktorantūrā Šveicē. Ir ierasta lieta, ka jaunieši kaut kur dodas pasaulē, kaut ko mācās, un pa laikam atrādās vecākiem.

Mazliet pukojos uz sevi, ka nesanāca aizbraukt uz Ženēvu. Ka gāja gar degunu Harvarda organizētais seminārs. Tā, iespējams, lielā mērā ir pašas vaina – ja būtu tam pagarinājumam pieteikusies agrāk, iespējams, dokumentus varētu sataisīt tā, lai varētu arī janvārī izbraukt no ASV. Bet tobrīd tas nelikās reāli.  Joprojām nebiju pārliecināta par sevi.  Tāpēc šobrīd ir tā, kā ir, atliek vēl turēt īkšķus, ka tur kāds man nepiestāda rēķinu par neierašanos. Un, vēl vairāk nereāli turēt īkšķus, par iespēju piedalīties virtuāli, attālināti.
​
Šīs pirmās īsās dienas, ko pavadu Latvijā, īsti neesmu izgājusi no mājas, Rīgas ielās. Šodien mūsu māja bija pilna – radi, draugi. Pusdienas, atskati uz Brigitas rudens ceļojumiem, īsa dalīšanās par mūsu gaitām (vairums ir lasījuši blogu). Beidzot pie ēst gatavošanas esmu ķērusies arī es – iepriekšējās dienās mūs ir lutinājusi Brigita, šoreiz zivis šmorēju es (sanāk gan skaisti, gan gardi), bet Gerda griež salātus (sanāk labi!).
Šādā ritmā nav pat īsti laika grāmatu palasīt. Ja neskaita, ka tāda iespēja bija vakar, kad līdz pat 2 naktī nespējām aizmigt. Nedz es, nedz Gerda. Nelīdzēja nedz muguras kasīšana, nedz pēdu masāža. Jet lag ieslēdzās.
​
Bet, protams, pats galvenais! Vakarnakt, bezmiegā šķirstot telefonu (protams, ne jau lasot uzdāvinātās grāmatas) saņemu e-pasta vēstuli no savas koordinatores, ka mans pieprasījums stipendijas pagarinājumam ir izskatīts un lēmums plānojas būt pozitīvs! Dokumenti tiks nokārtoti nākamgad, arī nauda tikšot pārskaitīta. Pēc šī teksta spriežot – man tiešām bija jāatgriežas ASV, un mani gaida vēl 2 mēneši laika, ko izmantot pētniecībai, lasīšanai, rakstīšanai. Urrā!
0 Comments



Leave a Reply.

    Ievadam

    Ja man kāds pirms diviem gadiem būtu teicis, ka pēc diviem gadiem es ne vien būšu iesniegusi disertācijas melnrakstu saplosīšanai katedrā, bet arī ieguvusi prestižo Fulbraita stipendiju un veselu semestri pavadīšu ASV - es neticētu. Tas liktos kas līdzīgs zinātniskajai fantastikai vai sapnim. Tomēr vilinošam sapnim.

    Eleonora Rūzvelta esot teikusi: "What could we accomplish if we knew we could not fail." Laikam jau svarīgi, lai sapņiem tikai "sky's the limit". Sakrustojot šīs banālās frāzes ar tikpat banālu pusmūža krīzi, ir sanācis tāds piedzīvojums, par kuru man joprojām lāgiem mazliet kājas trīc.

    2018. gada nogalē pieteikusies, 2019. gada maijā uzzināju, ka esmu izraudzīta kā viena no Fulbraita stipendiātēm. Vasara pagāja gatavojoties un gaidot - vīzas un izlidošanas datumus uzzināju tikai nedēļu pirms paredzamā izlidošanas datuma. Stresiņi un darbu daudzums darīja savu, izlidošanu nācās atlikt, jo nogāzos ar 39+ temperatūru. Tomēr tās 5 dienas guļot gultā un atpūšoties, veseļojoties un atpūšoties, man bija  iespēja emocionāli noslēgt vienu posmu un sagatavoties nākamajam. Tai skaitā, domās pārvērsties no advokātes par akadēmiķi.

    ​Lai man nebūtu jāstāsta katram, kas pavaicā un jāatkārto, jau pateiktais, rakstu visiem. Kā savulaik Liene rakstīja: vēstules no ASV.

    Archives

    March 2020
    February 2020
    January 2020
    December 2019
    November 2019
    October 2019
    September 2019
    August 2019

    Categories

    All

    RSS Feed

Powered by Create your own unique website with customizable templates.