Šīs dienas Rīgā – katra liekas kā nedēļas vērta. Intensīvas. Sarunāju tikšanās ar draugiem, un izbaudu tās. Iebraucu (vai precīzāk – uz brīdi ieskrienu) ciemos pie Gerdas radiem, mazliet pārsteidzot tos, bet ir liels prieks satikt, apskaut, novēlēt “Priecīgus”! Ieraudzīt sejā tos, ko esmu dzirdējusi, Gerdai zvanot uz Latviju.
Tikšanās ir dažādas. Dažās iedvesmojos pati, dalos, uzklausu, pārrunājam. Tiesnieku ģimene ir draugi, kurus satikt ir īpaši svētki. Dažās iedvesmoju es. Tai skaitā, musinot un mudinot pieteikties šādām studiju un pētniecības iespējām, kādu izmantoju es. Brīnos, ka Gerdas onkulis, Ziedoņa balvas laureāts, pētnieks un universitātes pasniedzējs nebija īsti dzirdējis vai iedziļinājies Fulbraita stipendijas idejā. Stingri piekodinu, lai ar saviem jaunajiem zinātniekiem šo izpēta. Tā ir lieliska iespēja apgūt ko jaunu un atvest uz Latviju lieliskas zināšanas.
Brigita vēl vakar nosaka – kad laika ir maz, tajā, kas tiek dots, tiek izdarīts ļoti daudz. Ja laika ir daudz, mēs velkam un bumbulējam. Un tā arī ir. Tieši šāda sajūta ir šobrīd.
Mazliet gan pabumbulēt vēl neatteiktos. Nesaprotu, kāpēc frizieri sarunāju jau uz 10 no rīta. Neesmu vēl atgājusi no jetlag. Naktī aizmigu pēc vieniem, no trijiem līdz pieciem vārtījos pa gultu bezmiegā. Gribas jau atpakaļ savā ierastajā ritmā un ieiet darba sliedēs. Un, smieklīgākais, sajūta, ka tas ierastais ritms gaida Amerikā.
Tikšanās ir dažādas. Dažās iedvesmojos pati, dalos, uzklausu, pārrunājam. Tiesnieku ģimene ir draugi, kurus satikt ir īpaši svētki. Dažās iedvesmoju es. Tai skaitā, musinot un mudinot pieteikties šādām studiju un pētniecības iespējām, kādu izmantoju es. Brīnos, ka Gerdas onkulis, Ziedoņa balvas laureāts, pētnieks un universitātes pasniedzējs nebija īsti dzirdējis vai iedziļinājies Fulbraita stipendijas idejā. Stingri piekodinu, lai ar saviem jaunajiem zinātniekiem šo izpēta. Tā ir lieliska iespēja apgūt ko jaunu un atvest uz Latviju lieliskas zināšanas.
Brigita vēl vakar nosaka – kad laika ir maz, tajā, kas tiek dots, tiek izdarīts ļoti daudz. Ja laika ir daudz, mēs velkam un bumbulējam. Un tā arī ir. Tieši šāda sajūta ir šobrīd.
Mazliet gan pabumbulēt vēl neatteiktos. Nesaprotu, kāpēc frizieri sarunāju jau uz 10 no rīta. Neesmu vēl atgājusi no jetlag. Naktī aizmigu pēc vieniem, no trijiem līdz pieciem vārtījos pa gultu bezmiegā. Gribas jau atpakaļ savā ierastajā ritmā un ieiet darba sliedēs. Un, smieklīgākais, sajūta, ka tas ierastais ritms gaida Amerikā.
RSS Feed
