Jeb - kā es braucu Harvardu lūkoties.
Pirms 2 nedēļām saņēmu ielūgumu no Masačūsetsas Fulbraita nodaļas. Ielūgumu uz koncertu, kas piektdienas vakarā tiek rīkots Harvarda universitātes koncertzālē, un uz kuru aicināti esošie un bijušie Fulbraita stipendiāti no štata. Ātri apspriedusies ar draugu, vai viņš varētu uz diennakti paņemt savā aizbildniecībā Gerdu, pēc pozitīvas atbildes saņemšanas pieteicos koncertu apmeklēt. Labi, ka noreaģēju ātri, to sapratu jau ierodoties koncerta vietā – visas vietas Pain Hall bija aizņemtas.
Līdz Harvarda universitātei no Amherstas ir 2 stundu brauciens. Izņēmusi 5dienas vakarā meitu no skolas, laicīgi dodos ceļā. Pirmais pieturas punkts ir īsi pirms Kembridžas: esmu noīrējusi istabiņu kādā mājā dažas jūdzes no Harvardas – piektdienas vakarā negribu pati turp stūrēt un vēl stāvvietu meklēt. Un pēc pasākuma meklēt, kur tā stāvvieta bija. Šim nolūkam taču ir Uber un Lyft.
Vieta, kur palieku, ir istabiņa dzīvojamo māju rajonā. Saimniece stāsta, ka esot pirms mēneša pārvākusies, ja neizīrētu istabas, nespētu samaksāt par māju. Varu nojaust, ka saimniece – sirma apmēram piecdesmit gadus veca sieviete, kas nedaudz atgādina mazu putniņu- strādā skolā. Nometusi mantas izsaucu Uber un, kad tas lēnām cauri mašīnu plūsmai virzās Harvarda virzienā, priecājos par savu lēmumu. Kādā brīdī pamanu, ka 1.4mi = 10 min brauciens.
Pain Hall ierodos laicīgi, tik laicīgi ieradušās tikai Amherstas meitenes – gan iepriekš satiktā Emilijas Dikinsones pētniece no Indijas, gan Sauda Arābijas princese, kas pēta diskursa ietekmi uz uzvedības modeļu veidošanos bērnībā. Indiete iepazīstina ar draudzeni, kas studē arhitektūru MIT. Pirms iešanas zālē vēl pagūstu aprunāties ar brazīļu urbānās ģeogrāfijas pētnieku, kura pētījumu tēma ir degradēto teritoriju attīstība un urbānas degradācijas prevencija. Tēma sasaucas ar šorīt lasīto IR rakstu par panīkumu Latgalē…
Koncertzālē man blakus apsēžas kompānija – dzīvokļa biedri. Divi turku pētnieki, kas istabas biedreni atraduši facebook– tā ir vietējā Fulbraita alumni. Blakus sēdošais turks te studē angļu valodu, lingvistiku, tulkošanu. Izpļāpājamies par mākslīgo intelektu gan tulkošanā, gan tiesas spriešanā, līdz sākas koncerts.
Koncerts. Hmm. Mazliet “klasikas” – Šūmanis, Šopēns, Brāms, Fulbraita alumni vai viesmākslinieku izpildījumā. Un tad pilnīgi kreizī gabali, kuru autori arī ir Fulbraita stipendiāti: video koncerts, kur vijole saskaņojas ar ūdens pilieniem un viļņiem (var noskatīties te: https://www.youtube.com/watch?v=GzYW7fl27gk), Huberta Ho Interstices čellam, kuru klausoties lāgiem liekas, ka tiek izmantots kaulu zāģis. Toties izpildītāja Cherry Kim ir virtuoza. Un lai arī pirms tam pasākuma vadītāja tīri amerikāņu stilā ir atļāvusi viesiem koncerta laikā staigāt, Kim viņa klusējot, ar čella lociņu rokās gaida līdz visi ieņems savas vietas un zālē iestāsies pilnīgs klusums.
Skaists ir vijoles un čella duets (iesaku! https://www.youtube.com/watch?v=CRfhr0VMDtE), un pasākuma noslēgumā visus uzjautrina tas pats Huberts Ho, kopā ar perkusionistu izpildot gabalu uz klavierēm, ar perkusiju akcentu. Lai gan lielāka jautrība varbūt ir kāda jauna koncerta apmeklētāja iekrākšanās citas čella kompozīcijas vidū: apmēram 7 gadīgs čehu puišelis ir aizmidzis saldā jo saldā miegā.
Pēc koncerta Fulbraita asociācija mūs aicina uz kafiju un kūkām. Vīnu diemžēl nedod. Ar decaf rokā, jau mazliet apjukusi, klīstu caur studentu bariem, mēģinot saprast, kurā sarunā ielauzties. Vispār jau sarunas te ir ļoti atvērtas. Lai ar kompānijas stāv aplīšos un dzīvi runājas, ja pienāksi, aplis atvērsies un tevi aicinās pievienoties.
Pirmie, ar kuriem nejauši uzsāku sarunu, izrādās forši puiši, post-doc pētnieki no… Amherstas. Nosmejamies, ka satiekamies Bostonā. Izvēršas saruna ar serbu puisi, ar kuru vienojamies, ka mums ir paveicies. Mums abiem patīk salīdzinošais Amherstas miers, kur nav “distractions”, kas novirza no darba. Viņš ir sajūsmā par to, ka te ir cilvēki, kas saprot to, ko viņš dara. Lai arī Serbijā viņam ir jau gandrīz gatava disertācija un veikti pētījumi, viņu sajūsmina iespēja tos sēņu DNS pētīt kopā ar cilvēkiem, kas saprot, ko viņi dara. Serbijā neviens to neesot sapratis. Vienojamies arī, ka Amherstas vide lauž stereotipus, robežas, aizspriedumus. Viņš strādā kopā un draudzējas ar citiem studentiem no Balkāniem, kamēr mājās, Serbijā, draudzība ar kosovieti būtu neiedomājama.
Otrais pulciņš, kam pievienojos, nav tik interesants. Afgāņu sievietes stāstīto vispār nevar saprast – viņa runā klusu un ar briesmīgu akcentu. Amerikānis izstāsta jautrus stāstus, bet tie ir tikai jautri stāsti. Brazīļu puisis šobrīd beidz studijas telekomunikāciju maģistrantūrā. Mazliet pačaloju un dodos tālāk. Ir jau krietni vēls, tomēr nolemju dot sev pēdējo iespēju sarunai. Ja neveiksies – meklēšu kādu vietu, kur iedzert glāzi vīna un saukšu uber, nolemju.
Bet trešais šāviens ir veiksmīgs. Pievienojos divu kungu sarunai. Viens ir pus pasauli apceļojis itālis, kas šobrīd darbojas ar Big data un privacy MIT. Otrs ir vēsturnieks no Polijas, kura tēma ir aukstais karš. Nu te nu mums sarunas aiziet! Itālim ir jurisprudences zināšanas un pieredze dažādās valstīs un reģionos, arī polis saprot manus pētījumus. Beigās sameklējam viens otru LinkedIn, jo polis apsola atbildēt, ja man būs jāprecizē kādas vēsturiskas ziņas. Es tieši divas dienas iepriekš savam rakstam pētīju, ka īsti nacionalizācija notika Polija un Čehoslovākijā. Īso versiju man poļu vēsturnieks turpat pie kafijas pārstāsta.
Pasākuma noslēgumā, jau īsi pirms pusnakts meklējot izeju no Harvarda un taksi, secinu, ka saturīgākai sarunai laikam vērts ir klāt iet pie ne tik jaunu cilvēku bariņiem. Jaunieši parasti ir undergrad vai graduate studenti, kamēr tie mazliet vecākie mēdz būt post-doc pētnieki. Un ja trāpās kāds, kura tēma ir interesanta – tas jau ir aizraujoši.
Savā istabiņā atgriežos jau ap pusnakti. Un uz naktsgaldiņa Korāna vai Bībeles vietā atrodu Puškina dzeju krieviski (un kādu dzeju!). Daudz piemērotāk.
Līdz Harvarda universitātei no Amherstas ir 2 stundu brauciens. Izņēmusi 5dienas vakarā meitu no skolas, laicīgi dodos ceļā. Pirmais pieturas punkts ir īsi pirms Kembridžas: esmu noīrējusi istabiņu kādā mājā dažas jūdzes no Harvardas – piektdienas vakarā negribu pati turp stūrēt un vēl stāvvietu meklēt. Un pēc pasākuma meklēt, kur tā stāvvieta bija. Šim nolūkam taču ir Uber un Lyft.
Vieta, kur palieku, ir istabiņa dzīvojamo māju rajonā. Saimniece stāsta, ka esot pirms mēneša pārvākusies, ja neizīrētu istabas, nespētu samaksāt par māju. Varu nojaust, ka saimniece – sirma apmēram piecdesmit gadus veca sieviete, kas nedaudz atgādina mazu putniņu- strādā skolā. Nometusi mantas izsaucu Uber un, kad tas lēnām cauri mašīnu plūsmai virzās Harvarda virzienā, priecājos par savu lēmumu. Kādā brīdī pamanu, ka 1.4mi = 10 min brauciens.
Pain Hall ierodos laicīgi, tik laicīgi ieradušās tikai Amherstas meitenes – gan iepriekš satiktā Emilijas Dikinsones pētniece no Indijas, gan Sauda Arābijas princese, kas pēta diskursa ietekmi uz uzvedības modeļu veidošanos bērnībā. Indiete iepazīstina ar draudzeni, kas studē arhitektūru MIT. Pirms iešanas zālē vēl pagūstu aprunāties ar brazīļu urbānās ģeogrāfijas pētnieku, kura pētījumu tēma ir degradēto teritoriju attīstība un urbānas degradācijas prevencija. Tēma sasaucas ar šorīt lasīto IR rakstu par panīkumu Latgalē…
Koncertzālē man blakus apsēžas kompānija – dzīvokļa biedri. Divi turku pētnieki, kas istabas biedreni atraduši facebook– tā ir vietējā Fulbraita alumni. Blakus sēdošais turks te studē angļu valodu, lingvistiku, tulkošanu. Izpļāpājamies par mākslīgo intelektu gan tulkošanā, gan tiesas spriešanā, līdz sākas koncerts.
Koncerts. Hmm. Mazliet “klasikas” – Šūmanis, Šopēns, Brāms, Fulbraita alumni vai viesmākslinieku izpildījumā. Un tad pilnīgi kreizī gabali, kuru autori arī ir Fulbraita stipendiāti: video koncerts, kur vijole saskaņojas ar ūdens pilieniem un viļņiem (var noskatīties te: https://www.youtube.com/watch?v=GzYW7fl27gk), Huberta Ho Interstices čellam, kuru klausoties lāgiem liekas, ka tiek izmantots kaulu zāģis. Toties izpildītāja Cherry Kim ir virtuoza. Un lai arī pirms tam pasākuma vadītāja tīri amerikāņu stilā ir atļāvusi viesiem koncerta laikā staigāt, Kim viņa klusējot, ar čella lociņu rokās gaida līdz visi ieņems savas vietas un zālē iestāsies pilnīgs klusums.
Skaists ir vijoles un čella duets (iesaku! https://www.youtube.com/watch?v=CRfhr0VMDtE), un pasākuma noslēgumā visus uzjautrina tas pats Huberts Ho, kopā ar perkusionistu izpildot gabalu uz klavierēm, ar perkusiju akcentu. Lai gan lielāka jautrība varbūt ir kāda jauna koncerta apmeklētāja iekrākšanās citas čella kompozīcijas vidū: apmēram 7 gadīgs čehu puišelis ir aizmidzis saldā jo saldā miegā.
Pēc koncerta Fulbraita asociācija mūs aicina uz kafiju un kūkām. Vīnu diemžēl nedod. Ar decaf rokā, jau mazliet apjukusi, klīstu caur studentu bariem, mēģinot saprast, kurā sarunā ielauzties. Vispār jau sarunas te ir ļoti atvērtas. Lai ar kompānijas stāv aplīšos un dzīvi runājas, ja pienāksi, aplis atvērsies un tevi aicinās pievienoties.
Pirmie, ar kuriem nejauši uzsāku sarunu, izrādās forši puiši, post-doc pētnieki no… Amherstas. Nosmejamies, ka satiekamies Bostonā. Izvēršas saruna ar serbu puisi, ar kuru vienojamies, ka mums ir paveicies. Mums abiem patīk salīdzinošais Amherstas miers, kur nav “distractions”, kas novirza no darba. Viņš ir sajūsmā par to, ka te ir cilvēki, kas saprot to, ko viņš dara. Lai arī Serbijā viņam ir jau gandrīz gatava disertācija un veikti pētījumi, viņu sajūsmina iespēja tos sēņu DNS pētīt kopā ar cilvēkiem, kas saprot, ko viņi dara. Serbijā neviens to neesot sapratis. Vienojamies arī, ka Amherstas vide lauž stereotipus, robežas, aizspriedumus. Viņš strādā kopā un draudzējas ar citiem studentiem no Balkāniem, kamēr mājās, Serbijā, draudzība ar kosovieti būtu neiedomājama.
Otrais pulciņš, kam pievienojos, nav tik interesants. Afgāņu sievietes stāstīto vispār nevar saprast – viņa runā klusu un ar briesmīgu akcentu. Amerikānis izstāsta jautrus stāstus, bet tie ir tikai jautri stāsti. Brazīļu puisis šobrīd beidz studijas telekomunikāciju maģistrantūrā. Mazliet pačaloju un dodos tālāk. Ir jau krietni vēls, tomēr nolemju dot sev pēdējo iespēju sarunai. Ja neveiksies – meklēšu kādu vietu, kur iedzert glāzi vīna un saukšu uber, nolemju.
Bet trešais šāviens ir veiksmīgs. Pievienojos divu kungu sarunai. Viens ir pus pasauli apceļojis itālis, kas šobrīd darbojas ar Big data un privacy MIT. Otrs ir vēsturnieks no Polijas, kura tēma ir aukstais karš. Nu te nu mums sarunas aiziet! Itālim ir jurisprudences zināšanas un pieredze dažādās valstīs un reģionos, arī polis saprot manus pētījumus. Beigās sameklējam viens otru LinkedIn, jo polis apsola atbildēt, ja man būs jāprecizē kādas vēsturiskas ziņas. Es tieši divas dienas iepriekš savam rakstam pētīju, ka īsti nacionalizācija notika Polija un Čehoslovākijā. Īso versiju man poļu vēsturnieks turpat pie kafijas pārstāsta.
Pasākuma noslēgumā, jau īsi pirms pusnakts meklējot izeju no Harvarda un taksi, secinu, ka saturīgākai sarunai laikam vērts ir klāt iet pie ne tik jaunu cilvēku bariņiem. Jaunieši parasti ir undergrad vai graduate studenti, kamēr tie mazliet vecākie mēdz būt post-doc pētnieki. Un ja trāpās kāds, kura tēma ir interesanta – tas jau ir aizraujoši.
Savā istabiņā atgriežos jau ap pusnakti. Un uz naktsgaldiņa Korāna vai Bībeles vietā atrodu Puškina dzeju krieviski (un kādu dzeju!). Daudz piemērotāk.
RSS Feed
