Lidmašīnā ar skaudību skatos uz guļošajiem. Lai arī lielāko dalu nakts esmu pavadījusi bezmiega radītā nomodā, miegs joprojām mūk. Acis grauž, sajūta kā uz vieglām paģirām, bet miega dievi joprojām novērsušies.
Vakar naktī pie manis nāca teksti. Varbūt kļūt par pūci, aizmirst skaistos, skaidros rītus, kad tik labi strādajas, un mesties uz darbiem naktīs? Kad notikumi nāk atmiņā, kad vārdi vijas krellēs, kad mūzis nemierā baksta un liek rakstīt.
Es atkal lidoju uz Ameriku. Pirms nedēļas atgriezusies, es atkal atgriežos. Laipna stjuarte sievietei priekšējā sēdekli stāsta, kāpēc lidmašīna turbulences zonā kratās. Sievietei sākusies fobija, bailes no lidmašīnām. Meitene saka: “Mūs biedē nezināmais. Jo vairāk zinām, jo mazāk bīstamies.” Man negribas viņai uzreiz piekrist. Zinu bailes no nezināmā, bet vēl vairāk zinu piesardzību un bailes no zināmā. Man ir draugs, kurš vienmēr pamanās atgādināt par iespējamiem riskiem un par visu, kas var nenotikt vai notikt. Ja mēs zinātu par visiem riskiem un grūtībām, kas sagaida, tik daudz ko neuzsāktu! Skaidri apzinoties, ka attiecības var neizdoties, vai atkal iesi uz randiņu?
Vakar naktī pie manis nāca teksti. Varbūt kļūt par pūci, aizmirst skaistos, skaidros rītus, kad tik labi strādajas, un mesties uz darbiem naktīs? Kad notikumi nāk atmiņā, kad vārdi vijas krellēs, kad mūzis nemierā baksta un liek rakstīt.
Es atkal lidoju uz Ameriku. Pirms nedēļas atgriezusies, es atkal atgriežos. Laipna stjuarte sievietei priekšējā sēdekli stāsta, kāpēc lidmašīna turbulences zonā kratās. Sievietei sākusies fobija, bailes no lidmašīnām. Meitene saka: “Mūs biedē nezināmais. Jo vairāk zinām, jo mazāk bīstamies.” Man negribas viņai uzreiz piekrist. Zinu bailes no nezināmā, bet vēl vairāk zinu piesardzību un bailes no zināmā. Man ir draugs, kurš vienmēr pamanās atgādināt par iespējamiem riskiem un par visu, kas var nenotikt vai notikt. Ja mēs zinātu par visiem riskiem un grūtībām, kas sagaida, tik daudz ko neuzsāktu! Skaidri apzinoties, ka attiecības var neizdoties, vai atkal iesi uz randiņu?
 | Vakar gimenes pasākums bija Aivara Tabuna grāmatas Baltais globuss atvēršana. Un tikai. Es atceļu jau sarunāto tiksanos ar draugu, jo spēki ir izsīkuši. Visa nedēļa ir pagājusi kā uz viļņa, līdz piektdienas vakarā pārrodos mājās pārgurusi. Arī miegs īsti nepalīdz atgūties, tāpēc sestdienas aktivitātes ļoti saīsinu. Grāmatas atvēršana izvēršas viegli iedvesmojoša. Mazliet runu. Daži fragmenti no grāmatas, kas vēlāk, kad naktī nenāks miegs, liks man to atkal atvērt un viegli ar acīm pāri skrienot izlasīt vairāk nekā trešdaļu. Daži vārdi ar ZeibotAndri, kuru Brigita ātri iesaista bu jau par tradīciju kļuvušajās “veču pusdienās” (Pirms aizbraukšanas vismaz reizi mēnesī taisīju ģimenes pusdienas. Kad devos prom, Brigita apsolīja vismaz reizi nedēļā savu bijušo vīru un vienīgā bērna tēvu pabarot un pieskatīt. Lai pasākums būtu jautrāks, pusdienās tiek pa aicināti vinu jaunības dienu kopīgie draugi, kā rezultāta visādi veči sēž ap galdu, gudri runā, mainās ar grāmatām, bet Brigita šmorē un klausās). Džordžs pagūst izteikt dažas piezīmes par grāmatu, kas man liek pārdomāt nepieciešamību papildināt zināšanas literaturas teorijā. Čukčam dažkārt japalasa? |
Džordža teiktais, grāmatas teksti- tas viss liek atcerēties pašas iesāktos projektus, kas nav pabeigti, bet prasās tikt turpināti. Pirms pus gada ieskicētas stāstiņš palicis uz plauktiņa Rīgā, pirms tam izvadātājs abos virzienos pari okeānam un neatvērts. Nav vērts?
Lidostā un lidmašīnā esmu izlasījusi tēva jaunākās grāmatas manuskriptu. Piezīmes veiktas. Un tagad jūtu, kā no manis veļas vārdu plūdi, ko ierosinājis viss vakar un šodien lasītais un dzirdētais. Kas vēl notiks, kad izlasīšu otru viedoklim atsūtīto manuskriptu, ko manā pastkastītē ar Ziemassvētku sveicieniem ielicis Lauris Gundars?
Lidostas un lidmašīnas vienā brīdī ir zaudējušas savu šarmu un kļuvušas par pārvietošanas līdzekli. Kā 14.trolejbuss uz centru. Lagiem tukšs un patīkams, lāgiem ar bomzi, kas no rīta ēdis ķiplokus, blakus.
Kad pēc reģistrēšanas reisam (Aer lingus nepiedāvā Online reģistrāciju, arī no Rīgas to nav iespējams veikt; Dublinas lidostas rindā jāstāv apmēram 30 minutes) esmu izgājusi drošības pārbaudi (15 minutes; meitnei pirms manis atņem krēmu un papildus pārbauda somu, jo aizdomas raisa šokolādes tāfelīte), papildus drošības pārbaudi lidojošajiem uz ASV (10 min), kā arī izgājusi imigrāciju (15 min, kur US ierēdnim neatzīstos par somā esošo “dzīvnieku valsts produktu”- Brigitas līdzi doto cepeša sainīti, bet manos plānos ietilpst to iznīcināt kaut kur virs Atlantijas okeāna), nonāku ASV reisu pirms -izlidošanas zonā, kur pretēji pārejai lidostai, kas piedāvā plašu ēdienu un dzērienu klāstu, te ir tikai švaka kafija un alus. Izdzeru to pašu. Kafiju.
Lidmašīnā kaut kur dažas rindas aiz manis skaļi dīc zīdainis. Sākotnējā mana vieta bija divas rindas iepriekš, bet ģimene, kas izsēdināta pa lidmašīnu, lūdz mani samainīties. Domaju, zīdaiņa skaļumu šajā mazajā telpā tas neietekmē.
Sēžu starp diviem vīriešiem, no kuriem neviens, ak laime, pēc ķiplokiem neož. Rudais īrs kaismīgi apsveicinās un atlūzt. Noguļ visu ceļu. Otrā pusē sēdošais žīdiskā paskata puisis ar čirkainiem matiem un glītu angļu akcentu īsi pirms pacelšanas pabeidz sarunu ar mammu un ir pateicīgs par petzels, ko viņam atdodu. Viņš mani pabrīdina, ka kafija te ir briesmīga. Atceros pārtiku lidojumā uz Dublinu pirms nedēļas un nešaubos.
Tepat, kaut kur starp kontinentiem, grauzdama Brigitas līdzi doto cepeti, nospriežu, ka nepublicetos bloga ierakstus tomēr publicēšu.
Par Bostonu - citreiz!
Lidostā un lidmašīnā esmu izlasījusi tēva jaunākās grāmatas manuskriptu. Piezīmes veiktas. Un tagad jūtu, kā no manis veļas vārdu plūdi, ko ierosinājis viss vakar un šodien lasītais un dzirdētais. Kas vēl notiks, kad izlasīšu otru viedoklim atsūtīto manuskriptu, ko manā pastkastītē ar Ziemassvētku sveicieniem ielicis Lauris Gundars?
Lidostas un lidmašīnas vienā brīdī ir zaudējušas savu šarmu un kļuvušas par pārvietošanas līdzekli. Kā 14.trolejbuss uz centru. Lagiem tukšs un patīkams, lāgiem ar bomzi, kas no rīta ēdis ķiplokus, blakus.
Kad pēc reģistrēšanas reisam (Aer lingus nepiedāvā Online reģistrāciju, arī no Rīgas to nav iespējams veikt; Dublinas lidostas rindā jāstāv apmēram 30 minutes) esmu izgājusi drošības pārbaudi (15 minutes; meitnei pirms manis atņem krēmu un papildus pārbauda somu, jo aizdomas raisa šokolādes tāfelīte), papildus drošības pārbaudi lidojošajiem uz ASV (10 min), kā arī izgājusi imigrāciju (15 min, kur US ierēdnim neatzīstos par somā esošo “dzīvnieku valsts produktu”- Brigitas līdzi doto cepeša sainīti, bet manos plānos ietilpst to iznīcināt kaut kur virs Atlantijas okeāna), nonāku ASV reisu pirms -izlidošanas zonā, kur pretēji pārejai lidostai, kas piedāvā plašu ēdienu un dzērienu klāstu, te ir tikai švaka kafija un alus. Izdzeru to pašu. Kafiju.
Lidmašīnā kaut kur dažas rindas aiz manis skaļi dīc zīdainis. Sākotnējā mana vieta bija divas rindas iepriekš, bet ģimene, kas izsēdināta pa lidmašīnu, lūdz mani samainīties. Domaju, zīdaiņa skaļumu šajā mazajā telpā tas neietekmē.
Sēžu starp diviem vīriešiem, no kuriem neviens, ak laime, pēc ķiplokiem neož. Rudais īrs kaismīgi apsveicinās un atlūzt. Noguļ visu ceļu. Otrā pusē sēdošais žīdiskā paskata puisis ar čirkainiem matiem un glītu angļu akcentu īsi pirms pacelšanas pabeidz sarunu ar mammu un ir pateicīgs par petzels, ko viņam atdodu. Viņš mani pabrīdina, ka kafija te ir briesmīga. Atceros pārtiku lidojumā uz Dublinu pirms nedēļas un nešaubos.
Tepat, kaut kur starp kontinentiem, grauzdama Brigitas līdzi doto cepeti, nospriežu, ka nepublicetos bloga ierakstus tomēr publicēšu.
Par Bostonu - citreiz!
RSS Feed
