Ekskursijas mērķis no vienas puses bija dot iespēju mums iepazīties ar citiem pētniekiem, bet no otras puses – parādīt daļu Bostonas. Principā izdevās abi, lai gan tas, ka pasākums bija “family friendly” nozīmēja to, ka Āzijas pārstāvju bija ieradušies plašā skaitā un tajā bariņā, kas dzīvojās vairāk savā starpā un runāja man nesaprotamās valodās, pat īsti nevarēja saprast, kurš no visiem ir pētnieks, un kuri – dzīvesbiedri (bērnus mēs atšķīrām). Tāpēc sarunas ar viņiem īsti neraisījās. Savukārt tie, kas bija ieradušies vieni, bija atvērti komunikācijai un varēju tikai pabrīnīties, no kādām pasaules malām Fulbraits ir savācis kopā cilvēkus, un cik dažādus pētījumus atbalsta.
Dendrārijs ir juridiski interesants projekts – tā teritoriju Harvarda Uni ziedoja kāds absolvents, bet viņi ar pilsētu noslēdza nomas līgumu uz 1000 gadiem, lai kopīgi izveidotu šo projektu. Dendrārijā tikai iemetām aci, jo tas ir milzīgs, plašs, ar milzīgu koku dažādību. Brīdī, kad pie tā piebraucām, ekskursija jau bija krietni aizkavējusies.
Lai iegūtu dārziņu, jābūt Bostonas iemītniekam. Iestājoties rindā, ja gada sākumā kāds dārziņš ir atbrīvojies vai nav ticis visu sezonu kopts, tos izdala jaunajiem gribētājiem. Nomas maksa ir 35 USD gadā. Par to pilsēta apgādā dārzniekus ar ūdeni un mulču, pārējais jādara pašam. Kad klaiņojam cauri mazdārziņiem, kāds dārznieks mums jautā – vai šī ir ekskursija, tik daudz cilvēkus nav te nekad redzējis. Kad esam pagājušas viņam garām, ar marokāņu lingvisti saskatāmies no nosmejamies: tagad viņš zina, kā jūtas mērkaķi zoodārzā.
Kad pasākums tuvojas beigām, par to pat priecājos – intensīva diena bijusi. Bostona ir interesanta – skaista, zaļa, kontrastaina. Pie okeāna notiek intensīva būvniecība, pilsēta arī attīstās. Tomēr jau mazliet sāku ilgoties pēc saviem “laukiem” un miera. Tikusi pie auto (un kaut kā izvairījusies no 15$ maksas par 15 minūtēm, kas nebija apmaksātas avansā – ekskursija ievilkās un es biju paņēmusi tikai extra 1h), stūrēju cauri satiksmei ārā no centra ar domu tikt pie kafijas pirms atceļa. Tomēr waze ir citās domās – autostrādes, līkumi, pagriezieni un autostrādes, un es jau esmu gandrīz pusceļā, nevienu “ceļmalas” kafejnīcu i’ tuvumā neredzējusi. Toties tā tieku ātrāk atpakaļ pie meitas, kas, pamanījusi mani piebraucam pie mājas, ātri atvadās no draudzenēm, ar kurām kopā pagalmā spēlējusies. Jūtos kā izžmiegta jāņoga – diena bijusi gara, atceļš – mazliet grūts, jo visu laiku jābrauc uz rietumiem, rietošajai saulei spiežoties acīs.