Šajā nedēļas nogalē man bija divi pasākumi piektdienas vakara koncerts un sestdien – Visiting Scholar Enrichment Program organizēta ekskursija pa Bostonas parkiem tieši pētniekiem. Kamēr Harvarda koncertzāle bija pilna ar studentiem un bijušajiem studentiem, tad šis pasākums bija tikai un vienīgi pētniekiem. Kad par to uzzināju, nolēmu izmantot iespēju apskatīt daļu Bostonas kopā ar citiem pētniekiem, izvēdināt galvu. Pēc tam atnāca ielūgums uz koncertu, un viss ērti salikās, lai es Bostonā pavadītu gandrīz veselu dienu.
Ekskursijas mērķis no vienas puses bija dot iespēju mums iepazīties ar citiem pētniekiem, bet no otras puses – parādīt daļu Bostonas. Principā izdevās abi, lai gan tas, ka pasākums bija “family friendly” nozīmēja to, ka Āzijas pārstāvju bija ieradušies plašā skaitā un tajā bariņā, kas dzīvojās vairāk savā starpā un runāja man nesaprotamās valodās, pat īsti nevarēja saprast, kurš no visiem ir pētnieks, un kuri – dzīvesbiedri (bērnus mēs atšķīrām). Tāpēc sarunas ar viņiem īsti neraisījās. Savukārt tie, kas bija ieradušies vieni, bija atvērti komunikācijai un varēju tikai pabrīnīties, no kādām pasaules malām Fulbraits ir savācis kopā cilvēkus, un cik dažādus pētījumus atbalsta.
Ekskursijas mērķis no vienas puses bija dot iespēju mums iepazīties ar citiem pētniekiem, bet no otras puses – parādīt daļu Bostonas. Principā izdevās abi, lai gan tas, ka pasākums bija “family friendly” nozīmēja to, ka Āzijas pārstāvju bija ieradušies plašā skaitā un tajā bariņā, kas dzīvojās vairāk savā starpā un runāja man nesaprotamās valodās, pat īsti nevarēja saprast, kurš no visiem ir pētnieks, un kuri – dzīvesbiedri (bērnus mēs atšķīrām). Tāpēc sarunas ar viņiem īsti neraisījās. Savukārt tie, kas bija ieradušies vieni, bija atvērti komunikācijai un varēju tikai pabrīnīties, no kādām pasaules malām Fulbraits ir savācis kopā cilvēkus, un cik dažādus pētījumus atbalsta.
Emerald Necklace ir parku sistēma, ko 19.gs. otrajā pusē ap dubļaino un piemēsloto upi izveidoja Frederick Law Olmsted. Viņš bija ainavu arhitekts, kura slavenākais “darbs” ir Ņujorkas Centrālparks. Bostonā viņš ir izveidoja parku sistēmu gar upi 7 jūdžu garumā – tur ir gan dīķi, gan pastaigu vietas, pilsētas parki, gan dendrārijs. Mūs ar autobusu aizveda pastaigā pa Back Bay Fens, gan pa dendrāriju, gan pa Franklin park (Stāsti te bija tik interesanti! Piemēram, katram no kokiem te ir numurs un čips, tie ievadīti datu bāzē. Tas palīdz, piemēram, ja ieviešas kāda sērga – visus šķirnes kokus var apzināt. Tāpat ievadītas visas vietas, kur ieviesušās kāda invazīvās kultūras – lai tās apkarotu.).
Dendrārijs ir juridiski interesants projekts – tā teritoriju Harvarda Uni ziedoja kāds absolvents, bet viņi ar pilsētu noslēdza nomas līgumu uz 1000 gadiem, lai kopīgi izveidotu šo projektu. Dendrārijā tikai iemetām aci, jo tas ir milzīgs, plašs, ar milzīgu koku dažādību. Brīdī, kad pie tā piebraucām, ekskursija jau bija krietni aizkavējusies.
Dendrārijs ir juridiski interesants projekts – tā teritoriju Harvarda Uni ziedoja kāds absolvents, bet viņi ar pilsētu noslēdza nomas līgumu uz 1000 gadiem, lai kopīgi izveidotu šo projektu. Dendrārijā tikai iemetām aci, jo tas ir milzīgs, plašs, ar milzīgu koku dažādību. Brīdī, kad pie tā piebraucām, ekskursija jau bija krietni aizkavējusies.
Lielāko laika daļu pavadījām Back Bay Ferns, blakus esošajā rožu dārzā un Fenway Victory Gardens, kas ir ļoti interesants mazdārziņu projekts. Raugi, Otrā pasaules kara laikā, lai tādējādi atbalstītu karojošos amerikāņus un palīdzētu tos pabarot, prezidents Rūzvelts aicināja tautu pašiem audzēt dārzeņu. T.s. Victory gardens tajā laikā bija visai izplatīti, un Ferway gardens ir vieni no tiem. Baumo, šobrīd vecākie vēl saglabājušies “mazdārziņi”. Zeme gandrīz 3 hektāru platībā ir sadalīta 500 maziņos lauciņos, kuros dažs audzē tomātus, dažs puķes, baumo, kāds slavens šefpavārs te audzējot garšaugus savam restorānam.
Lai iegūtu dārziņu, jābūt Bostonas iemītniekam. Iestājoties rindā, ja gada sākumā kāds dārziņš ir atbrīvojies vai nav ticis visu sezonu kopts, tos izdala jaunajiem gribētājiem. Nomas maksa ir 35 USD gadā. Par to pilsēta apgādā dārzniekus ar ūdeni un mulču, pārējais jādara pašam. Kad klaiņojam cauri mazdārziņiem, kāds dārznieks mums jautā – vai šī ir ekskursija, tik daudz cilvēkus nav te nekad redzējis. Kad esam pagājušas viņam garām, ar marokāņu lingvisti saskatāmies no nosmejamies: tagad viņš zina, kā jūtas mērkaķi zoodārzā.
Lai iegūtu dārziņu, jābūt Bostonas iemītniekam. Iestājoties rindā, ja gada sākumā kāds dārziņš ir atbrīvojies vai nav ticis visu sezonu kopts, tos izdala jaunajiem gribētājiem. Nomas maksa ir 35 USD gadā. Par to pilsēta apgādā dārzniekus ar ūdeni un mulču, pārējais jādara pašam. Kad klaiņojam cauri mazdārziņiem, kāds dārznieks mums jautā – vai šī ir ekskursija, tik daudz cilvēkus nav te nekad redzējis. Kad esam pagājušas viņam garām, ar marokāņu lingvisti saskatāmies no nosmejamies: tagad viņš zina, kā jūtas mērkaķi zoodārzā.
Laiskās klaiņošanas laikā pagūstu iepazīties ar vairākiem pētniekiem un nobrīnīties, kāpēc vispār man ir iedota stipendija, ja te ir cilvēki, kas pēta tik nozīmīgas lietas. Tostarp un jo īpaši jāatzīmē kāda ēģiptiešu mikrobioloģe, kas bija pirmo reizi izbāzusi degunu no laboratorijas, kur pēta vēža šūnas. Kāda uzturzinātniece no Meksikas savukārt pēta cukura patēriņa ietekmi uz diabēta izplatību (tas vēl nav pierādīts, izrādās). Te ir vairāki lingvisti, gan marokāņu dāma, ar kuru nopļāpājam un nodzenājam jokus gandrīz visu dienu, gan viena dāma, šķiet, no Dienvidkorejas, pētīja ko līdzīgu tam, ko Saūda Arābijas meitene te, Amherstā – par valodas ietekmi uz bērniem. Interesanti, ka autobusā blakus sēž pētnieki gan no Ziemeļkorejas, gan Dienvidkorejas, un mierīgi sarunājas. Nekādu konfliktu. Pētniecība, ks intensitāti laikam apliecina stāsts, ka pie piknika galda man blakus sēdošais poļu vēsturnieks iepazīstas ar pretim sēdošo vēsturnieku no Japānas, un viņi tikai tagad atklāj, ka viņu darba kabineti universitātē atrodas viens otram blakus.
Kad pasākums tuvojas beigām, par to pat priecājos – intensīva diena bijusi. Bostona ir interesanta – skaista, zaļa, kontrastaina. Pie okeāna notiek intensīva būvniecība, pilsēta arī attīstās. Tomēr jau mazliet sāku ilgoties pēc saviem “laukiem” un miera. Tikusi pie auto (un kaut kā izvairījusies no 15$ maksas par 15 minūtēm, kas nebija apmaksātas avansā – ekskursija ievilkās un es biju paņēmusi tikai extra 1h), stūrēju cauri satiksmei ārā no centra ar domu tikt pie kafijas pirms atceļa. Tomēr waze ir citās domās – autostrādes, līkumi, pagriezieni un autostrādes, un es jau esmu gandrīz pusceļā, nevienu “ceļmalas” kafejnīcu i’ tuvumā neredzējusi. Toties tā tieku ātrāk atpakaļ pie meitas, kas, pamanījusi mani piebraucam pie mājas, ātri atvadās no draudzenēm, ar kurām kopā pagalmā spēlējusies. Jūtos kā izžmiegta jāņoga – diena bijusi gara, atceļš – mazliet grūts, jo visu laiku jābrauc uz rietumiem, rietošajai saulei spiežoties acīs.
Kad pasākums tuvojas beigām, par to pat priecājos – intensīva diena bijusi. Bostona ir interesanta – skaista, zaļa, kontrastaina. Pie okeāna notiek intensīva būvniecība, pilsēta arī attīstās. Tomēr jau mazliet sāku ilgoties pēc saviem “laukiem” un miera. Tikusi pie auto (un kaut kā izvairījusies no 15$ maksas par 15 minūtēm, kas nebija apmaksātas avansā – ekskursija ievilkās un es biju paņēmusi tikai extra 1h), stūrēju cauri satiksmei ārā no centra ar domu tikt pie kafijas pirms atceļa. Tomēr waze ir citās domās – autostrādes, līkumi, pagriezieni un autostrādes, un es jau esmu gandrīz pusceļā, nevienu “ceļmalas” kafejnīcu i’ tuvumā neredzējusi. Toties tā tieku ātrāk atpakaļ pie meitas, kas, pamanījusi mani piebraucam pie mājas, ātri atvadās no draudzenēm, ar kurām kopā pagalmā spēlējusies. Jūtos kā izžmiegta jāņoga – diena bijusi gara, atceļš – mazliet grūts, jo visu laiku jābrauc uz rietumiem, rietošajai saulei spiežoties acīs.
Uzspēlējam ar meitu kādu spēli, vēlāk, kamēr viņa skatās filmu, es pat uz brīdi iemiegu. Pajautāju – kā klājās šo dienu, kamēr biju prom, vai neskuma. Esot bijis ok, gan pie picas tikusi, gan uz Kelly’s pēc pankūkām, gan filmu skatījusies. Tikai aizmigt vakarā grūti bijis. Un tad viņa atzīstas, ka mazliet skumstot pēc mājām, pēc Latvijas. Tur tomēr ir visi pārējie, atskaitot mani. Nospriežam, ka tas taču ir pilnīgi normāli un saprotami, būtu dīvaini, ja viņa neskumtu. “Bet vairāk par to nerunāsim, citādi man gribēsies raudāt”, meita piebilst. Sarunāts! Meklējam spēles, meklējam filmas, meklējam grāmatas un neskumstam.
RSS Feed
