Arta Snipe
  • Sākumlapa
  • Publikācijas
  • foto

Downtime 2

26/8/2019

0 Comments

 
(Ir tādas dienas, ko vispār gribas no atmiņas vai kalendāra izsvītrot. Šī svētdiena laikam bija tāda. Kad teorētiski gribās daudz – esam taču Amerikā, vajadzētu… tvert, skriet, skatīties, darīt, iekārtoties galu galā… bet pašsajūta ir tik draņķīga, ka nespēju īsti neko. Gerdai tikmēr jūtama enerģijas pārbagātība, ko nespēju realizēt – tik vien kā nopirkt Monopolu un pusģībusi to paspēlēt ar viņu.

Dzīvojam mēs jaukā condo rajonā mazliet ārpus “centra” – kuru iezīmē Amherst College un dažas baznīcas un kafejnīcas. Otrs “centrs” ir Universitātes centrs. Ja pilsētā ir ap 35-40 tūkstoši pastāvīgo iedzīvotāju, tad gandrīz tikpat ir arī reģistrēto studentu skaits pilsētā esošajās universitātēs un koledžās. Sajūta, ka te viss vairāk vai mazāk grozās ap studijām un studentiem.

Pagaidām pilsēta vēl klusa, modīsies nedēļas beigās. Studiju gads sākas 3. septembrī. Kad braucam gar pilsētas centrālo laukumu, tajā muzicē kāda iesācēju studentu hipiju grupiņa. Klausītāju ir apmēram 15, to starpā divas dejojošas grūpijas. Aizdomas, ka, pieejot tuvāk, sajustu spēcīgu zāles smaržu - marihuāna Masačusetsā ir atļauta un dažviet veras vaļā veikaliņi, kur to var iegādāties pilnīgi legāli. Laika gaitā redzēsim, vai un kā tas iespaidos šo ļoti inteliģento demokrātiski noskaņoto štatu.

Condorajonā ir arī dīķis, kas paredzēts vietējo (asociācijas biedru) lietošanai – līdz tam mēs ar meitu arī vēl šodien aizkuļamies. Viņa gan izsaka domu, ka peldbaseins viņu uzrunātu vairāk – dzidrs ūdens, kurā var nirt. Lūk, urbanizētā jaunā paaudze.
​
Dienu principā izglābj draugs, kas piedāvā aizvest Gerdu uz gokartiem. Meita ir pārlaimīga par izbraucienu (ieņem  18'210 vietu no 1'917'828 braucējiem... parunāsim par statistiku - viņa ir 1% labāko starpā) un pēc-brauciena cotton candy. Es esmu šausmās par uzņemtā cukura daudzumu, tomēr priecīga, ka bērnam prieks. Jau deviņos vakarā abas nolūztam tādā miegā, ka, šķiet, blakus atombumbu varētu nomest, bet mēs nepamostos.
0 Comments



Leave a Reply.

    Ievadam

    Ja man kāds pirms diviem gadiem būtu teicis, ka pēc diviem gadiem es ne vien būšu iesniegusi disertācijas melnrakstu saplosīšanai katedrā, bet arī ieguvusi prestižo Fulbraita stipendiju un veselu semestri pavadīšu ASV - es neticētu. Tas liktos kas līdzīgs zinātniskajai fantastikai vai sapnim. Tomēr vilinošam sapnim.

    Eleonora Rūzvelta esot teikusi: "What could we accomplish if we knew we could not fail." Laikam jau svarīgi, lai sapņiem tikai "sky's the limit". Sakrustojot šīs banālās frāzes ar tikpat banālu pusmūža krīzi, ir sanācis tāds piedzīvojums, par kuru man joprojām lāgiem mazliet kājas trīc.

    2018. gada nogalē pieteikusies, 2019. gada maijā uzzināju, ka esmu izraudzīta kā viena no Fulbraita stipendiātēm. Vasara pagāja gatavojoties un gaidot - vīzas un izlidošanas datumus uzzināju tikai nedēļu pirms paredzamā izlidošanas datuma. Stresiņi un darbu daudzums darīja savu, izlidošanu nācās atlikt, jo nogāzos ar 39+ temperatūru. Tomēr tās 5 dienas guļot gultā un atpūšoties, veseļojoties un atpūšoties, man bija  iespēja emocionāli noslēgt vienu posmu un sagatavoties nākamajam. Tai skaitā, domās pārvērsties no advokātes par akadēmiķi.

    ​Lai man nebūtu jāstāsta katram, kas pavaicā un jāatkārto, jau pateiktais, rakstu visiem. Kā savulaik Liene rakstīja: vēstules no ASV.

    Archives

    March 2020
    February 2020
    January 2020
    December 2019
    November 2019
    October 2019
    September 2019
    August 2019

    Categories

    All

    RSS Feed

Powered by Create your own unique website with customizable templates.