(Ir tādas dienas, ko vispār gribas no atmiņas vai kalendāra izsvītrot. Šī svētdiena laikam bija tāda. Kad teorētiski gribās daudz – esam taču Amerikā, vajadzētu… tvert, skriet, skatīties, darīt, iekārtoties galu galā… bet pašsajūta ir tik draņķīga, ka nespēju īsti neko. Gerdai tikmēr jūtama enerģijas pārbagātība, ko nespēju realizēt – tik vien kā nopirkt Monopolu un pusģībusi to paspēlēt ar viņu.
Dzīvojam mēs jaukā condo rajonā mazliet ārpus “centra” – kuru iezīmē Amherst College un dažas baznīcas un kafejnīcas. Otrs “centrs” ir Universitātes centrs. Ja pilsētā ir ap 35-40 tūkstoši pastāvīgo iedzīvotāju, tad gandrīz tikpat ir arī reģistrēto studentu skaits pilsētā esošajās universitātēs un koledžās. Sajūta, ka te viss vairāk vai mazāk grozās ap studijām un studentiem.
Pagaidām pilsēta vēl klusa, modīsies nedēļas beigās. Studiju gads sākas 3. septembrī. Kad braucam gar pilsētas centrālo laukumu, tajā muzicē kāda iesācēju studentu hipiju grupiņa. Klausītāju ir apmēram 15, to starpā divas dejojošas grūpijas. Aizdomas, ka, pieejot tuvāk, sajustu spēcīgu zāles smaržu - marihuāna Masačusetsā ir atļauta un dažviet veras vaļā veikaliņi, kur to var iegādāties pilnīgi legāli. Laika gaitā redzēsim, vai un kā tas iespaidos šo ļoti inteliģento demokrātiski noskaņoto štatu.
Condorajonā ir arī dīķis, kas paredzēts vietējo (asociācijas biedru) lietošanai – līdz tam mēs ar meitu arī vēl šodien aizkuļamies. Viņa gan izsaka domu, ka peldbaseins viņu uzrunātu vairāk – dzidrs ūdens, kurā var nirt. Lūk, urbanizētā jaunā paaudze.
Dienu principā izglābj draugs, kas piedāvā aizvest Gerdu uz gokartiem. Meita ir pārlaimīga par izbraucienu (ieņem 18'210 vietu no 1'917'828 braucējiem... parunāsim par statistiku - viņa ir 1% labāko starpā) un pēc-brauciena cotton candy. Es esmu šausmās par uzņemtā cukura daudzumu, tomēr priecīga, ka bērnam prieks. Jau deviņos vakarā abas nolūztam tādā miegā, ka, šķiet, blakus atombumbu varētu nomest, bet mēs nepamostos.
Dzīvojam mēs jaukā condo rajonā mazliet ārpus “centra” – kuru iezīmē Amherst College un dažas baznīcas un kafejnīcas. Otrs “centrs” ir Universitātes centrs. Ja pilsētā ir ap 35-40 tūkstoši pastāvīgo iedzīvotāju, tad gandrīz tikpat ir arī reģistrēto studentu skaits pilsētā esošajās universitātēs un koledžās. Sajūta, ka te viss vairāk vai mazāk grozās ap studijām un studentiem.
Pagaidām pilsēta vēl klusa, modīsies nedēļas beigās. Studiju gads sākas 3. septembrī. Kad braucam gar pilsētas centrālo laukumu, tajā muzicē kāda iesācēju studentu hipiju grupiņa. Klausītāju ir apmēram 15, to starpā divas dejojošas grūpijas. Aizdomas, ka, pieejot tuvāk, sajustu spēcīgu zāles smaržu - marihuāna Masačusetsā ir atļauta un dažviet veras vaļā veikaliņi, kur to var iegādāties pilnīgi legāli. Laika gaitā redzēsim, vai un kā tas iespaidos šo ļoti inteliģento demokrātiski noskaņoto štatu.
Condorajonā ir arī dīķis, kas paredzēts vietējo (asociācijas biedru) lietošanai – līdz tam mēs ar meitu arī vēl šodien aizkuļamies. Viņa gan izsaka domu, ka peldbaseins viņu uzrunātu vairāk – dzidrs ūdens, kurā var nirt. Lūk, urbanizētā jaunā paaudze.
Dienu principā izglābj draugs, kas piedāvā aizvest Gerdu uz gokartiem. Meita ir pārlaimīga par izbraucienu (ieņem 18'210 vietu no 1'917'828 braucējiem... parunāsim par statistiku - viņa ir 1% labāko starpā) un pēc-brauciena cotton candy. Es esmu šausmās par uzņemtā cukura daudzumu, tomēr priecīga, ka bērnam prieks. Jau deviņos vakarā abas nolūztam tādā miegā, ka, šķiet, blakus atombumbu varētu nomest, bet mēs nepamostos.
RSS Feed
