Arta Snipe
  • Sākumlapa
  • Publikācijas
  • foto

Diena pidžamā

4/10/2019

0 Comments

 
Vakar praktiski visu dienu pavadīju pidžamā. Nu labi. Ne visu. Kad vakarā no skolas atbrauca G, es uzvilku džinsas, lai pavadītu viņu līdz baseinam. (Un G peld arvien labāk! Un nirst! Ienira pakaļ un savāca 7 rinķīšus mazāk nekā minūtes laikā.) 

Pati visu dienu esmu pavadījusi pie lielās mapes ar disertācijas tekstu, un labojot un papildinot 1. nodaļu. Vajadzīgi, lai arī šausmīgi aizraujoši. Kad pilnīgi tas teksts apriebjas, mazliet palasu no bibliotēkas paņemtās grāmatas – jāapgūst tās. Ceru, ka no lasītā kaut ko spēšu arī atcerēties. Bet vispār tā ir fantastiska sajūta: kad meklējot kaut ko internetā nonāc Google Books lapā pie kāda avota un to vari tūlīt pasūtīt, lai uznes augšā no bibliotēkas krātuves. Rīt vai parīt bibliotēkas plauktiņā mani gaidīs 2 grāmatas, kurās precizēšu dažus jautājumus senās Romas lietu tiesību regulējumā. 

Tomēr skaidrs ir tas, ka pat tik neuzrunājošās dienās kāda bija vakar (rudenīgi nomākusies un salīdzinoši jau vēsa), no mājas ir jāizvelkas. Ceļā uz Amherst Coffee vai UMass, protams, paiet laiks, bet katra iziešana bieži ir vērtīga informācijas apmaiņa. Vakar tās nepilnās stundas, ko pavadīju sporta klubā, laikā pamanījos gan ģērbtuvēs ar kundzītēm izpļāpāties par jogas nodarbībām klubā (jā, vairums ir “gentle yoga”, bet ceturtdienu pēcpusdienā viena nodarbība esot “quite vigorous”), gan arī satikt vienu no tiem pensionētajiem profesoriem, kas bija gan atnācis uz manu prezentāciju un ko satiku arī pie vakariņām pēc tiesneša Liu lekcijas (profesors tieši kāpa ārā no baseina, kad ieradāmies). Tiešām neatceros, vai šis bija tas profesors, kas teicās aicināt vakariņās, jo viņam kaimiņos pensionēta kundzīte, kuras izcelsme saistās ar Latviju, dzīvo, vai kāds cits (viņi man liekas tik līdzīgi tie onkuļi!), bet nu šis konkrētais dzīvo man kaimiņos, tas nu ir skaidrs.
​
Un vēl skaidrs ir tas, ka šodien pēc sporta kluba ir jāpapusdieno un jādodas uz pilsētu. Informācija atnāk pie manis caur datoru un datubāzēm, bet vispār tā ir arī tur ārā. Telefons rāda, ka pusdienlaikā debesis noskaidrosies (tagad ir kārtīga migla, fotogrāfu laimes laiks), bet dienas vidū iesilšot līdz 12-13 grādiem un būs saulains. Tas jau der.
Picture
0 Comments



Leave a Reply.

    Ievadam

    Ja man kāds pirms diviem gadiem būtu teicis, ka pēc diviem gadiem es ne vien būšu iesniegusi disertācijas melnrakstu saplosīšanai katedrā, bet arī ieguvusi prestižo Fulbraita stipendiju un veselu semestri pavadīšu ASV - es neticētu. Tas liktos kas līdzīgs zinātniskajai fantastikai vai sapnim. Tomēr vilinošam sapnim.

    Eleonora Rūzvelta esot teikusi: "What could we accomplish if we knew we could not fail." Laikam jau svarīgi, lai sapņiem tikai "sky's the limit". Sakrustojot šīs banālās frāzes ar tikpat banālu pusmūža krīzi, ir sanācis tāds piedzīvojums, par kuru man joprojām lāgiem mazliet kājas trīc.

    2018. gada nogalē pieteikusies, 2019. gada maijā uzzināju, ka esmu izraudzīta kā viena no Fulbraita stipendiātēm. Vasara pagāja gatavojoties un gaidot - vīzas un izlidošanas datumus uzzināju tikai nedēļu pirms paredzamā izlidošanas datuma. Stresiņi un darbu daudzums darīja savu, izlidošanu nācās atlikt, jo nogāzos ar 39+ temperatūru. Tomēr tās 5 dienas guļot gultā un atpūšoties, veseļojoties un atpūšoties, man bija  iespēja emocionāli noslēgt vienu posmu un sagatavoties nākamajam. Tai skaitā, domās pārvērsties no advokātes par akadēmiķi.

    ​Lai man nebūtu jāstāsta katram, kas pavaicā un jāatkārto, jau pateiktais, rakstu visiem. Kā savulaik Liene rakstīja: vēstules no ASV.

    Archives

    March 2020
    February 2020
    January 2020
    December 2019
    November 2019
    October 2019
    September 2019
    August 2019

    Categories

    All

    RSS Feed

Powered by Create your own unique website with customizable templates.