Darbos

11/1/2020

Man viss labi. Mācos. (Interesanti!) Strādāju. Galvā ideja jaunam bloga aprakstam, bet tā nav tik gatava, lai rakstītu (un varbūt arī neuzrakstīsies, kas viņu zina).

Eju atpakaļ savā klubkrēslā lasīt. Šo ierakstīju tikai tāpēc, lai ziniet, ka man viss pa vecam un labi. Jā, vakar pastaigā izgāju. Solītās saules nebija, bet toties šodien vēl nav solītā lietus. Pelēkas debesis gan. Bet pie tā jau mēs Rīgā esam pieraduši.

0 Comments

Ievadam

Ja man kāds pirms diviem gadiem būtu teicis, ka pēc diviem gadiem es ne vien būšu iesniegusi disertācijas melnrakstu saplosīšanai katedrā, bet arī ieguvusi prestižo Fulbraita stipendiju un veselu semestri pavadīšu ASV - es neticētu. Tas liktos kas līdzīgs zinātniskajai fantastikai vai sapnim. Tomēr vilinošam sapnim.

Eleonora Rūzvelta esot teikusi: "What could we accomplish if we knew we could not fail." Laikam jau svarīgi, lai sapņiem tikai "sky's the limit". Sakrustojot šīs banālās frāzes ar tikpat banālu pusmūža krīzi, ir sanācis tāds piedzīvojums, par kuru man joprojām lāgiem mazliet kājas trīc.

2018. gada nogalē pieteikusies, 2019. gada maijā uzzināju, ka esmu izraudzīta kā viena no Fulbraita stipendiātēm. Vasara pagāja gatavojoties un gaidot - vīzas un izlidošanas datumus uzzināju tikai nedēļu pirms paredzamā izlidošanas datuma. Stresiņi un darbu daudzums darīja savu, izlidošanu nācās atlikt, jo nogāzos ar 39+ temperatūru. Tomēr tās 5 dienas guļot gultā un atpūšoties, veseļojoties un atpūšoties, man bija iespēja emocionāli noslēgt vienu posmu un sagatavoties nākamajam. Tai skaitā, domās pārvērsties no advokātes par akadēmiķi.

Lai man nebūtu jāstāsta katram, kas pavaicā un jāatkārto, jau pateiktais, rakstu visiem. Kā savulaik Liene rakstīja: vēstules no ASV.

Darbos

Leave a Reply.

Ievadam

Archives

Categories