Ak, dieniņās, cik labi var būt darbdienā, kad ir klusums un miers mājās, kad var pavingrot, paēst, aizbraukt uz universitāti (atkal gandrīz nokavējot autobusu, nu nespēju es vēl pierast pie tā sabiedriskā transporta un tā, cik ilgs laiks jāierēķina ceļam!), saņemt atslēgu no biroja (Physical Plant ēkā, kur tās tiek izsniegtas, pie katra pagrieziena izlikta zīme “Key Pick Up” – iespēju apmaldīties nav), atrast savu office un nopriecāties par skatu pa logu, apmeklēt bibliotēku, brīdi pasēdēt uz grīdas pie plauktiņa ar “The economic approach to law” un “Law and economics” grāmatām, izvēlēties dažas, tās izņemt un pārcilpot pāri pagalmam, lai savā ofisā tās palasītu.
Tā kā Konetikutas universitāte ir tikai kādas stundas brauciena attālumā, šodien uzrakstīju šim profesoram e-pasta vēstuli, ka viņa grāmata man liekas lieliska un ka es ļoti gribētu satikties un ar viņu parunāt. Atbildi nekādu vēl neesmu saņēmusi, turiet īkšķus, lai šī tikšanās izdodas!
Kamēr es beidzot lēnām grimstu zinātnē, Gerda iejūtas skolā. Tam, ka viņa no skolas nav jāizņem, ir savi mīnusi – mājās atbraukusi viņa ir nogurusi, uz krietnu brīdi pazūd istabā ar telefonu, iegrimst YouTube. (Un man grūti viņai to pārmest.) Parasti tas laiks auto ir pirmo iespaidu laiks un tad notiek arī pirmā padalīšanās ar to, kas uz sirds. Ja mājās atved skolas autobuss, atliek mēģināt vakarā pirms gulētiešanas iztirpināt, lai saprastu, kāpēc bērns mazliet nesejā.