Darbos

Es beidzot tiku pie laika lasīšanai un domāšanai klusumā!
​
Ak, dieniņās, cik labi var būt darbdienā, kad ir klusums un miers mājās, kad var pavingrot, paēst, aizbraukt uz universitāti (atkal gandrīz nokavējot autobusu, nu nespēju es vēl pierast pie tā sabiedriskā transporta un tā, cik ilgs laiks jāierēķina ceļam!), saņemt atslēgu no biroja (Physical Plant ēkā, kur tās tiek izsniegtas, pie katra pagrieziena izlikta zīme “Key Pick Up” – iespēju apmaldīties nav), atrast savu office un nopriecāties par skatu pa logu, apmeklēt bibliotēku, brīdi pasēdēt uz grīdas pie plauktiņa ar “The economic approach to law” un “Law and economics” grāmatām, izvēlēties dažas, tās izņemt un pārcilpot pāri pagalmam, lai savā ofisā tās palasītu.

Thompson building ēka, kuras 202 kabinets iedalīts man. Šajā ēkā mīt Political Science Department, kas izveidojuis Legal Studies programmu, kurā esmu pieteikusies

Vispār esmu iegrimusi Konetikutas universitātes profesora Miceli monogrāfijā “The economic theory of eminent domain” – viņš tik lieliski vienlaikus no juridiskā un ekonomiskā aspekta apskata īpašuma pilnīgas vai daļējas piespiedu atsavināšanas problēmas, ka tik daudz ko ieraugu pilnīgi kā citām acīm. Lai arī viņš raksta par zemes īpašumu piespiedu atsavināšanu sabiedrības vajadzībām vai tādām sabiedriskām interesēm kā degradētu teritoriju uzlabošana vai jaunu ēku būvniecība, daudzas tēzes ir patiesas arī attiecībā uz piespiedu nomu un dalīto īpašuma tiesību izbeigšanu. ASV jau 10 gadus tiesību zinātnieki, kā arī ekonomisti runā par Kelo lietu – īpašumu nebūt ne degradētās teritorijās atsavināšanu, lai to nodotu citai personai, kas tajā veiks saimniecisko darbību. Tiesa šajā lietā paplašināja “public use” līdz “public benefit”, proti, uzskatot, ka sabiedrības interesēs ir, lai teritorijā tiktu veikta veiksmīga saimnieciskā darbība un pašvaldībai palielinātos nodokļu ieņēmumi. Spriedums gan tika pieņemts ar balsojumu 5:4 un tam ir spēcīgi atsevišķie tiesnešu viedokļi.
​
Tā kā Konetikutas universitāte ir tikai kādas stundas brauciena attālumā, šodien uzrakstīju šim profesoram e-pasta vēstuli, ka viņa grāmata man liekas lieliska un ka es ļoti gribētu satikties un ar viņu parunāt. Atbildi nekādu vēl neesmu saņēmusi, turiet īkšķus, lai šī tikšanās izdodas!

Vispār tās tiesību ekonomikas vai ekonomiskās pieejas likumam grāmatas ir tik aizraujošas, ka varētu lasīt pirms gulētiešanas. Lasot arī domāju, ka pagaidām, šķiet, neesmu manījusi apzinātu pieeju likumam no ekonomikas teoriju puses Latvijā. Pie mums jau starpdisciplinārie pētījumi vispār bērnu autiņos. Bet, ja kāds to ir pētījis, palabojiet mani. Pašai likās gandrīz kauns, ka jau vairāk nekā 10 gadus pētot īpašuma tiesību aprobežojumus, nekad neesmu dzirdējusi par Kousa (Coase) teorēmu. Bet varbūt labāk vēlāk nekā nekad? (Kousa teorēma principā ir ideja, ka no īpašuma tiesībām izrietošu konfliktu gadījumos pušu starpā iespējamas efektīvas sarunas (bargain) tikai tad, ja izmaksas, kas saistītas ar strīda noregulēšanu (sarunām) ir niecīgas. Savukārt pieaugot “transaction costs” (sarunu izmaksām) samazinās iespēja strīdu atrisināt ārpustiesas kārtībā (bez likuma regulējuma). Ja “transaction costs” ir lielas, strīds jārisina normatīvi. Šī teorija, protams, laika gaitā ir gan kritizēta, gan papildināta, tomēr šīs atziņas kaut kā ļoti sasaucas ar to, ko redzu praksē gan attiecībā uz piespiedu nomu, gan kopīpašuma strīdiem.
​
Kamēr es beidzot lēnām grimstu zinātnē, Gerda iejūtas skolā. Tam, ka viņa no skolas nav jāizņem, ir savi mīnusi – mājās atbraukusi viņa ir nogurusi, uz krietnu brīdi pazūd istabā ar telefonu, iegrimst YouTube. (Un man grūti viņai to pārmest.) Parasti tas laiks auto ir pirmo iespaidu laiks un tad notiek arī pirmā padalīšanās ar to, kas uz sirds. Ja mājās atved skolas autobuss, atliek mēģināt vakarā pirms gulētiešanas iztirpināt, lai saprastu, kāpēc bērns mazliet nesejā. 

Vakars pēc skolas paiet vēja spārniem, jo Gerdai pirmo reizi dzīvē ir mājasdarbi. Rīgas skolā viņai mājasdarbi bija ļoti reti, pa kādam mazam uzdevumam reizi dažās nedēļās. Te mums izsniegts kārtīgs mājasdarbu plāns (un tas ir forši, ka ir plāns! var.. saplānot). Ar visas nedēļas matemātiku Gerda tiek galā ātri, bet angļu valodai gan mazliet jāpiepūlas. Tas, kas citiem bērniem ir tikai spelling task, viņai ir arī jauno vārdiņu apgūšana. Esmu gan krietni izbrīnīta, ka no vakardienas 20 vārdiņiem nozīmes viņa nezināja tikai apmēram pieciem. Mani arī joprojām patīkami izbrīna fakts, ka meita lasa grāmatas (ok, visbiežāk – komiksus) angliski. Jāsāk pierast pie domas, ka viņas vārdu krājums tūlīt pārspēs manējo?