Čukča

Mana jaunākā atklāsme ir, ka lasīšana nogurdina vairāk nekā rakstīšana. Jaunas info uztvere, apstrāde, novērtēšana… tam vajag vairāk enerģijas, nekā jau zināmā salikšanai sakarīgos teikumos, rindkopās, domās.

Tā sakot, “чукча не читатель, чукча – писатель”. Tas par mani.

Neskatoties uz minēto, esmu bibliotēkā no krātuvēm palūgusi uznest apmēram 10 grāmatas (un jau saņēmusi 3 e-pastus, ka grāmatas ir vietā), saglabājusi datorā apmēram 5 e-grāmatas un pierakstījusi vēl tikpat daudzus nosaukumus e-grāmatām, kas pieejamas tikai uz vietas bibliotēkā. Nākamo nedēļu es iegrimšu lasīšanā un būšu nogurusi un īgna? Ja es kādam sāku rakstīt īsziņas dīvainos laikos, saprotiet, ir iestājusies parastā prokrastinācija un ir sākt lasīt nākamo nodaļu. Bet, lai justos droša tēmā, kuru aprakstu un kuru gribu prezentēt, citādi laikam nevar.

Citādi viss pa vecam. Protams, remontdarbi, kuriem teorētiski bija naktī jābeidzas, ir tieši vidū, ja ne vēl mazāk. Dzīvojam, Brigitas vārdiem sakot, kā Atakamas tuksneša vidū. Asfalta mašīna nav redzēta. No mājas izgāju tikai līdz sporta klubam. Un gandrīz aizgāju 2x, jo vakarā jau viss bija apnicis, tik vien kā pasportot (atkal) varētu. Sporta klubā jau esmu kā savējā. Abas treneres allaž aprunājas, lai vai pie kuras es uz nodarbību ietu. Uz svaru cilāšanu vai funkcionālo vingrošanu.
​
Un šīs mājas sienas ir kļuvušas.. kā mājas. Tik ierasti. Netērēju pat laiku, lai brauktu uz Uni, dažas grāmatas biju atvedusi, tām būros cauri. Bet tuvākajās dienās turp došos, bibliotēkas plauktiņā mani jau gaida jauna lasāmviela! 

Atbildei tiem, kas jautāja: nē, te skolā rudens brīvlaika šonedēļ nav. Trīs dienas gan ir early release, par ko priecājas visi (skola beidzas 12:00), atskaitot Gerdu, jo pagarinātās grupas nodarbības notiek. Un meita no skolas tāpat mājās brauc pirms 6 vakarā, kad jau lēnām sāk satumst. Uz Pateicības dienu arī dažas brīvdienas būs, bet vesela brīva nedēļa - ne.

---