Ir pirmais oktobris. Pāri UMass skaļi gāginādami uz dienvidiem laižas zosu kāši. Spīd saule, ir tik silti, ka neticas, ka tūlīt klāt būs rudens. Man patīk septembris šajos platuma grādos.
Šī diena bija domu, iespaidu un emociju pilna. Pretrunīgu ziņu un pretrunīgu emociju pilna. Vienubrīd to gribējās salīdzināt ar sajūtu, kad atveras logi brīdī, kad durvis man aiz muguras grib aizcirsties. Jā, durvju atslēga ir kabatā, bet tā skaņa, durvīm aizcērtoties... Un nesaproti, vai pie vainas ir caurvējš vai kāds tās, demonstrējot attieksmi, ir aizcirtis. Jāatzīmē gan, ka dažkārt durvis aizcērtas tieši brīdi, kad tiek atvērts logs. (Nu gan man šodien filozofija.... bet savējie sapratīs.)
Bet nebija jau tik traki kā Gi iemīļotajā dziesmiņā: 100 bad days make hundred good stories...
Vairāk bija lietas, kas gāja šķērsām. Sākot ar WiFi mājās, kas pazuda jau rīta agrumā un neatgriezās līdz pat naktij. Rīta cēlienu, ko biju paredzējusi strādāt mājās, pavadīju sporta zālē. Aizgāju uz salīdzinoši vieglu, bet foršu nodarbību. Īsu brīdi gandrīz paguvu saķert kreņķi, kad nodarbību sarakstā, kas pielikts pie sporta zāles durvīm, ieraudzīju, ka 9:30 notiek Zumbas nodarbība. Nu nē, to nu gan es negribēju! Bet izradījās, ka kļūda ir sarakstā, un es dabūju savu Funcional Core vingrojumu kompleksu. Trenere (esmu bijusi pie divām, abas man likušas riepas stiept) gan atvainojās, ka nodarbība tik viegla. Bet man tā likās pilnīgi ok, kaut kā jutos kā tāds izpūris grumpy cat, kuram derīga jebkāda izkustēšanās. Un tas, ka mazgājot matus vispirms ieliku balzāmu un tikai tad šampūnu, laikam vienkārši liecina, ka pamodusies nebiju pat pēc stundas sporta zālē.
13:00 man sarunāta tikšanās ar vēl vienu profesori. Pa ceļam uz tikšanos (kuru profesore kavē) ieskrienu blakus kabinetā pie sava raksta līdzautores, kurai atkal galva pilnu traku ideju. Mani tās fascinē, un gribas tās īstenot! Nezinu kā un kādā veidā visiem puzles gabaliņiem jāsaliekas, lai tas izdotos, bet vienalga - es to gribu. Idejas pārņem galvu tiktāl, ka pirmajā mirklī grūti koncentrēties sarunai ar Dr.Spector. Bet, kad saruna ievirzās, man atkal sāk spīdēt acis. Saruna par politikas ekonomiku, par pārejas periodiem sabiedrībās. Viņa paver citu skatījumu uz tiem pašiem jautājumiem, par kuriem jau esmu domājusi un rakstījusi. Strapdisciplinaritātes ieguvums ir plašāks un daudzveidīgāks skatījums, kā pietrūkst tīrās juristu diskusijās. Arī profesionalitāte – liekas, ka profesorei galvā jau ir shēmas, caur kurām viņa analizē stāstīto. It kā tipveida jautājumi, kas vienlaikus sašaurina problēmu, bet no otras puses, paver to plašāk. Man patīk šādas sarunas, tās iedvesmo, citu disciplīnu pieeja ļauj atrast risinājumus tur, kur juristiem rokas par īsu. Atliek vien cerēt, ka arī man ar laiku izdosies pacelt skatienu no konkrētā un ieraudzīt vispārējo, ideju, kas no tā secināma.
Law & Economics lekcija pēc tik iedvesmojošas sarunas liekas neiespējami garlaicīga. Ideju, ko viņi apspriež, saprotu, bet tā neaizrauj. Kousa teorēmas izvērsums kāzusos liek žāvāties. Parunāsim labāk par īpašumu vērtību kā sociālu parādību.
Īpatnēji ir arī e-pasti un ziņas, ko saņemu dienas laikā. Gan neforšas ziņas, gan arī par dažādām iespējām. Tiklīdz gribas par kaut ko saskumt, ienāk jauna ziņa, ko vajag apdomāt: vai to varu pagūt, vai to varu izdarīt, vai to spēju noorganizēt. Galva gandrīz sāk griezties.
Mazliet nosalusi autobusā (diena laikam atzīta par tik siltu, ka var slēgt iekšā AC) ierodos mājās pamatīgi izsalkusi. Jau autobusā plānoju, kā grilēšu vistiņas sev un kukurūzu Gerdai. Veikli darbojoties varētu pat uz baseinu pagūt... Bet veikli nesanāk nekas - grilam izbeidzas gāze un paiet brīdis, līdz to pamanu un tad vēl brīdis, kamēr apjēdzu, kā to balonu nomainīt (labi, ka rezerves balons vispār bija). Tā kā interneta joprojām nav, pēc vakariņām intelektuālā darba vietā ķeros pie mājas tīrīšanas. Tā kopumā veicas labi, ja neskaita putekļsūcēju, kas tīrīšanas beigās atsakās ieslēgties, un mazliet nojūgušos trauku mazgājamo mašīnu. Beigās sēžu ar tējas krūzi istabas vidū uz neuzdrošinos vairs nekam pieskarties, jo liekas, ka ir tāda trīspadsmitā kadra diena. Lai būtu attaisnojums nepiedalīties mājas tīrīšanā, Gi tikmēr izpilda visas nedēļas mājasdarbus, iemācās notis, kas būs jāapgūst nākamās nedēļas flautas nodarbībās un sakārto savu drēbju skapi. Katram sava stratēģija.
Vēl viena šodienas atziņa: tas ir vispārzināms fakts, ka cilvēki izdara pieņēmumus un rīkojas savas iepriekšējās pieredzes vadīti. Pretējā gadījumā jau nebūtu iespējams pat ūdeni kafijai uzvārīt. Bet dzīvojot otrā pasaules malā bieži izrādās, ka līdzšinējā pieredze ir jāaizstāj ar citu. Pat tādi sīkumi kā interneta atjaunošana: arī tas te notiek citādi (nemūžam neticētu).
Noslēgumam: ja nu kādam ir informācija par iespējām iegūt finansējumu konferenču apmeklēšanai un/vai pētījumu noslēgšanai, lūdzu dodiet ziņu! Šī ir vēl viena joma, kas man ir ar steigu jāapgūst (jo šo mēnešu laikā rakstīto būtu tik forši pastāstīt cilvēkiem).
Šī diena bija domu, iespaidu un emociju pilna. Pretrunīgu ziņu un pretrunīgu emociju pilna. Vienubrīd to gribējās salīdzināt ar sajūtu, kad atveras logi brīdī, kad durvis man aiz muguras grib aizcirsties. Jā, durvju atslēga ir kabatā, bet tā skaņa, durvīm aizcērtoties... Un nesaproti, vai pie vainas ir caurvējš vai kāds tās, demonstrējot attieksmi, ir aizcirtis. Jāatzīmē gan, ka dažkārt durvis aizcērtas tieši brīdi, kad tiek atvērts logs. (Nu gan man šodien filozofija.... bet savējie sapratīs.)
Bet nebija jau tik traki kā Gi iemīļotajā dziesmiņā: 100 bad days make hundred good stories...
Vairāk bija lietas, kas gāja šķērsām. Sākot ar WiFi mājās, kas pazuda jau rīta agrumā un neatgriezās līdz pat naktij. Rīta cēlienu, ko biju paredzējusi strādāt mājās, pavadīju sporta zālē. Aizgāju uz salīdzinoši vieglu, bet foršu nodarbību. Īsu brīdi gandrīz paguvu saķert kreņķi, kad nodarbību sarakstā, kas pielikts pie sporta zāles durvīm, ieraudzīju, ka 9:30 notiek Zumbas nodarbība. Nu nē, to nu gan es negribēju! Bet izradījās, ka kļūda ir sarakstā, un es dabūju savu Funcional Core vingrojumu kompleksu. Trenere (esmu bijusi pie divām, abas man likušas riepas stiept) gan atvainojās, ka nodarbība tik viegla. Bet man tā likās pilnīgi ok, kaut kā jutos kā tāds izpūris grumpy cat, kuram derīga jebkāda izkustēšanās. Un tas, ka mazgājot matus vispirms ieliku balzāmu un tikai tad šampūnu, laikam vienkārši liecina, ka pamodusies nebiju pat pēc stundas sporta zālē.
13:00 man sarunāta tikšanās ar vēl vienu profesori. Pa ceļam uz tikšanos (kuru profesore kavē) ieskrienu blakus kabinetā pie sava raksta līdzautores, kurai atkal galva pilnu traku ideju. Mani tās fascinē, un gribas tās īstenot! Nezinu kā un kādā veidā visiem puzles gabaliņiem jāsaliekas, lai tas izdotos, bet vienalga - es to gribu. Idejas pārņem galvu tiktāl, ka pirmajā mirklī grūti koncentrēties sarunai ar Dr.Spector. Bet, kad saruna ievirzās, man atkal sāk spīdēt acis. Saruna par politikas ekonomiku, par pārejas periodiem sabiedrībās. Viņa paver citu skatījumu uz tiem pašiem jautājumiem, par kuriem jau esmu domājusi un rakstījusi. Strapdisciplinaritātes ieguvums ir plašāks un daudzveidīgāks skatījums, kā pietrūkst tīrās juristu diskusijās. Arī profesionalitāte – liekas, ka profesorei galvā jau ir shēmas, caur kurām viņa analizē stāstīto. It kā tipveida jautājumi, kas vienlaikus sašaurina problēmu, bet no otras puses, paver to plašāk. Man patīk šādas sarunas, tās iedvesmo, citu disciplīnu pieeja ļauj atrast risinājumus tur, kur juristiem rokas par īsu. Atliek vien cerēt, ka arī man ar laiku izdosies pacelt skatienu no konkrētā un ieraudzīt vispārējo, ideju, kas no tā secināma.
Law & Economics lekcija pēc tik iedvesmojošas sarunas liekas neiespējami garlaicīga. Ideju, ko viņi apspriež, saprotu, bet tā neaizrauj. Kousa teorēmas izvērsums kāzusos liek žāvāties. Parunāsim labāk par īpašumu vērtību kā sociālu parādību.
Īpatnēji ir arī e-pasti un ziņas, ko saņemu dienas laikā. Gan neforšas ziņas, gan arī par dažādām iespējām. Tiklīdz gribas par kaut ko saskumt, ienāk jauna ziņa, ko vajag apdomāt: vai to varu pagūt, vai to varu izdarīt, vai to spēju noorganizēt. Galva gandrīz sāk griezties.
Mazliet nosalusi autobusā (diena laikam atzīta par tik siltu, ka var slēgt iekšā AC) ierodos mājās pamatīgi izsalkusi. Jau autobusā plānoju, kā grilēšu vistiņas sev un kukurūzu Gerdai. Veikli darbojoties varētu pat uz baseinu pagūt... Bet veikli nesanāk nekas - grilam izbeidzas gāze un paiet brīdis, līdz to pamanu un tad vēl brīdis, kamēr apjēdzu, kā to balonu nomainīt (labi, ka rezerves balons vispār bija). Tā kā interneta joprojām nav, pēc vakariņām intelektuālā darba vietā ķeros pie mājas tīrīšanas. Tā kopumā veicas labi, ja neskaita putekļsūcēju, kas tīrīšanas beigās atsakās ieslēgties, un mazliet nojūgušos trauku mazgājamo mašīnu. Beigās sēžu ar tējas krūzi istabas vidū uz neuzdrošinos vairs nekam pieskarties, jo liekas, ka ir tāda trīspadsmitā kadra diena. Lai būtu attaisnojums nepiedalīties mājas tīrīšanā, Gi tikmēr izpilda visas nedēļas mājasdarbus, iemācās notis, kas būs jāapgūst nākamās nedēļas flautas nodarbībās un sakārto savu drēbju skapi. Katram sava stratēģija.
Vēl viena šodienas atziņa: tas ir vispārzināms fakts, ka cilvēki izdara pieņēmumus un rīkojas savas iepriekšējās pieredzes vadīti. Pretējā gadījumā jau nebūtu iespējams pat ūdeni kafijai uzvārīt. Bet dzīvojot otrā pasaules malā bieži izrādās, ka līdzšinējā pieredze ir jāaizstāj ar citu. Pat tādi sīkumi kā interneta atjaunošana: arī tas te notiek citādi (nemūžam neticētu).
Noslēgumam: ja nu kādam ir informācija par iespējām iegūt finansējumu konferenču apmeklēšanai un/vai pētījumu noslēgšanai, lūdzu dodiet ziņu! Šī ir vēl viena joma, kas man ir ar steigu jāapgūst (jo šo mēnešu laikā rakstīto būtu tik forši pastāstīt cilvēkiem).
Šodien un pirms mēneša...
RSS Feed
