Vakar bija t.s. Columbus Day, kas ir brīvdiena, kurā tiek atzīta Kolumba ierašanās Amerikā 1492. gadā. Tā tiek svinēta otrajā oktobra pirmdienā. Jau kopš 1989. gada štats pa štatam Columbus day aizstāj ar Indigenous Peoples Day. Amherstas pilsēta esot pieņēmusi lēmumu oficiāli mainīt brīvdienas nosaukumu 2016. gada maijā – vismaz tā mums vēstulē raksta skolas direktors.
Dažas dienas atpakaļ maniem vecākiem WhatsApp tērzētavā bija aizraujoša saruna:
A: Jums iet jautri, bet man diviem gabaliem nav sakarīgu beigu.
B: Tad jau kādam gabalam IR sakarīgas beigas?
A: Ir dažas izcilas beigas un ir ciešamas beigas.
B: Nu tad taisi neciešamas beigas, tādu vēl nav
Es gan teiktu, ka veiksme ir tad, kad vispār tiek līdz sākumam un beigām, ciešamām vai neciešamām. Un vakar šī sajūta atgriezās, beidzot! Ka varu meklēt, gaidīt un aicināt nākt to teksta sākumu vai beigas.
A: Jums iet jautri, bet man diviem gabaliem nav sakarīgu beigu.
B: Tad jau kādam gabalam IR sakarīgas beigas?
A: Ir dažas izcilas beigas un ir ciešamas beigas.
B: Nu tad taisi neciešamas beigas, tādu vēl nav
Es gan teiktu, ka veiksme ir tad, kad vispār tiek līdz sākumam un beigām, ciešamām vai neciešamām. Un vakar šī sajūta atgriezās, beidzot! Ka varu meklēt, gaidīt un aicināt nākt to teksta sākumu vai beigas.
Izmantojot brīvdienu, gan es aizbraucu uz divām stundām pastaigāties. Dziļā pateicībā draugam, kas pieskatīja manu mazo princesi, es vispirms uzskrēju Mt. Sugarloaf un tad vēl aizbraucu izskriet dažus kilometrus pa velo un skriešanas celiņu, sauktu Norwottuck rail trail. iPhone rādīja, ka ārā ir 21 grāds, bet sajūta ir, ka saulē varētu būt pat vairāk. Šīs ir viena no tām dienām, ko uztveru kā kompensāciju par katru lietaino Latvijas vasaras dienu.
Divas stundas vienai, intensīvi staigājot, un galva jūtās izvēdinājusies un pati arī gandrīz pēc cilvēka.
Braucot uz Mt. Sugarloaf piefiksēju, ka pa tuvējo apkaimi braukājot jau vairs neizmantoju Waze. Ceļus zinu tāpat. Waze izvelku, ja negribu satikt policiju, vai brīžos, kad neesmu droša par atļauto ātrumu. Tā, Facebook rakstīja, ka Sunderland apkaimē, t.i. pie tā Mt.Sugarloaf, “densely settled” posmā atļautais ātrums esot tikai 25mi/h. To oranžo rombu ar uzrakstu “densely settled” es pat pamanu. Tikai zinātājs apjēdz, ka tas nozīmē atļautā ātruma samazināšanos no 40 uz 25 mi/h.
Braucot uz Mt. Sugarloaf piefiksēju, ka pa tuvējo apkaimi braukājot jau vairs neizmantoju Waze. Ceļus zinu tāpat. Waze izvelku, ja negribu satikt policiju, vai brīžos, kad neesmu droša par atļauto ātrumu. Tā, Facebook rakstīja, ka Sunderland apkaimē, t.i. pie tā Mt.Sugarloaf, “densely settled” posmā atļautais ātrums esot tikai 25mi/h. To oranžo rombu ar uzrakstu “densely settled” es pat pamanu. Tikai zinātājs apjēdz, ka tas nozīmē atļautā ātruma samazināšanos no 40 uz 25 mi/h.
Diena būtu bijusi pilnīgi ideāla, ja es vēl būtu tikusi pavingrot, bet tā Columbus vai Iezemiešu diena izmainījusi sporta kulba grafiku – notiek tikai dažas nodarbības, un tā, uz kuru aizeju. Pagūstu nepilnu pusstundu pavingrot, kad ierodas Gerda un mums jāiet uz baseinu. Lai arī Gerda visu laiku spēlējas ar LifeGuard puisi, viņš man prom (t.i. uz sporta zāli) iet neļauj. Meitai vēl nav 13 gadu. Puisis tā pārmetoši norāda, ka viņš ar Gi spēlējoties tikai tāpēc, ka viņai citādi garlaicīgi esot. Laikam viņam pašam vēl bērnu nav, ja liekas, ka bērna garlaikošanās ir kaut kāda problēma. Tā nu es atkal sēžu baseina malā un lēnām atsāku lasīt savus rakstu darbus, aptverot, ka jā, es atkal spēju lasīt. Tas ir tāds atvieglojums, ka pat vēl īsti neizjūtu prieku, atvieglojums, ka darbs ar tekstu rada gandarījumu, nevis izsauc šausmas.
Aizvakar grozoties pa māju, pamanījām, ka stāvlaukumā (kuru pēdējā laikā okupējuši tie ceļbūvnieki) dejo abas mazās meitenes, ar kurām Gerda no rītiem kopā brauc skolas autobusā. Meita izjoņoja ārā draudzēties. Vakar viņa vairākas reizes izklaiņoja pa apartamentu kompleksu, skatoties, vai meitenes atkal nav ārā. Spēļlaukuma šūpolēs sēžot, esot satikusi vienu puiku no 3. klases un viņi gājuši kopā skatīties kaķēnus. Un tad esot uz brīdi atnācis vēl viens no puikām, ar ko kopā no rītiem viņi gaida autobusu. Cik nopratu, tika runāts par iespējamu tikšanos atkal. Brīdī, kad G atbrauc no skolas, sāk jau krēslot, tomēr ceru, ka izdosies viņai sadraudzēties un saspēlēties. Šo jomu atstāju viņas ziņā: manuprāt 9 gadu vecumā draugi tomēr jāmeklē pašai, nevis jāpaļaujas uz mammas sarunātiem playdates… kā viņai izdosies - ziņošu.
RSS Feed
