Cock a doodle doo

No rīta, izlaidusi Gerdu pa durvīm uz skolas autobusu, aizņemos no viņas maciņa skaidrā naudā dolāru, par ko nopirkt kafiju Faculty commons un dodos uz Umass. Ir skaists, saulains rīts, pa bibliotēkas 26. stāva logiem var vērot, kā apkārtne lēnām krāsojas sarkana. Kaut kā sanāk, ka slaveno Autumn Foliage vēroju galvenokārt pa logiem. Laikam jāsaka “Paldies” tiem neciešamajiem ceļstrādniekiem, kas katru rītu rībinās pie mājas logiem jau sākot no 8. Viņu dēļ es jau 9 no rīta esmu UMass un pilnīgā klusumā strādāju. Un vēroju skatu uz trim debespusēm. Kalniem. 

Pēc dažu stundu darba saprotu, ka esmu nogurusi. Ne lasīt, ne rakstīt kādu brīdi, lūdzu. Ārā joprojām ir skaista rudens diena, tāpēc nolemju nevis lekt autobusā, bet lēnām cauri campus, gar Residential area, iziet līdz Amherstas centram. Jā, te ir vesels kopmītņu rajons, kurā pirmo kursu studentiem ir jādzīvo obligāti, pat ja viņi ir no Amherstas. Un par vietu istabiņā UMass jāmaksā tāda īres maksa, par kādu varētu noīrēt dzīvokli netālu.

​Pastaiga līdz centram ir kādi 2 km (ņemot vērā, ka īsākos ceļus es nezinu). Varu izpētīt gan pilnās velonovietnes, gan milzīgos stāvlaukumus, kas pilni automašīnu (nav jau tā, ka visi studenti autobusos sēž). Varu noiet gar korporāciju mājām, kā arī izstaigāt klasiski smuku amerikāņu mazpilsētu ieliņu, kas man mazliet atgādināja gan ciemošanos pie Brizgām Maryland, kad Jānis bija izguvis Fulbraita stipendiju, gan arī ciemošanos pie Brigitas Chapel Hill, šī paša iemesla dēļ. Te gan redzams, ka māju iemītnieki ir turīgāki nekā abās minētajās vietās, bet šis arī ir pats Amherstas centrs.

​Ejot cauri universitātei, kur notiek attīstība, būvniecība, nevaru nedomāt par universitāšu tradīcijām ASV. Ka faktiski jau universitātes uztur bijušo absolventu ziedojumi, no kuru procentiem vien iespējams te soliņu nolikt, te dārziņu uztaisīt, te jaunu stadionu uzcelt. Baumo, ka Harvarda aktīvi ir tādi, ka procentu procentus nespēj iztērēt, lai kā tērētu, bet šis ir statuss, un arī ziedot savai universitātei ir statuss. Un tā tiek nodrošināts arī tas, ka iegūtā izglītība saglabā savu statusu. Five Colleges konsorcijā viena no mazajām koledžām, šķiet, pamazām šo statusu zaudē – studentu kļūst mazāk un ziedojumu arī. Klīst baumas, ka to slēgšot. Tātad – absolventiem nav un nebija svarīgi, lai viņu diploms būtu ar svaru un vārdu arī turpmāk.

Vakarā Hampshire Athletic Club (HAC) mani sagaida kā senu un pastāvīgu klientu. “Kur meita?” jautā puisis pie reģistrēšanās. “Vakarā būsim!” apsolu. Un esam arī. Vienkārši esmu aizgājusi izmēģināt vietējo jogu īsi pirms Gerdas atgriešanās mājās.

Un tā joga ir briesmīga. Vai arī man pa 15 gadiem jogas prakses jau ir izveidojušās savas prasības? Negribas izklausīties augstprātīgai, bet gan jogā, gan arī ārpus tās, trenažieru zālē, tauta vingro un kustās kā nu prot. Ar risku nodarīt sev pāri, man tā liekas. Līkām mugurām kustina trenažieru zarus, saspringtiem pleciem kaut ko rauj, ceļ, stiepj… Grupu nodarbībās pasniedzēji uzmanību pievērš minimālu, un nav pat pārliecības, ka paši kaut ko zina. Konkrēti tas jogas pasniedzējs likās dzīvojam aizpagājušajā gadsimtā un par fizioloģiju, šķiet, es vairāk zinu… Esot gan pilnīgi godīgai, jāatzīst, ka šis sporta klubs tomēr ir dzīvojamā rajona klubiņš. Es uz to eju, jo tas ir tieši pāri ielai, pretī mājām. UMass Recreational Center sporta klubā, pieļauju, ir cits pieprasījums, cits piedāvājums, un varbūt arī cits līmenis.
​
Gatavojot vakariņu salātus man Gerda izstāsta, ka ASV gaiļi sakot “Cock a doodle doo”.

Lai arī laikā, kamēr Gi peldas, vēl palasu par Regulatory Takings (grāmatu lasu pa diagonāli, bet nodaļa par Rent Control vēsturi Kalifornijā ir interesanta), kad atnākam mājās, negribu vairs ne lasīt, ne rakstīt. Uzlieku meitai filmu, nejaušu uzmetu aci naktsgaldiņam un aptveru, ka uz tā stāvošo Kindle neesmu atvērusi jau vismaz mēnesi. Citas prioritātes.