Un tā joga ir briesmīga. Vai arī man pa 15 gadiem jogas prakses jau ir izveidojušās savas prasības? Negribas izklausīties augstprātīgai, bet gan jogā, gan arī ārpus tās, trenažieru zālē, tauta vingro un kustās kā nu prot. Ar risku nodarīt sev pāri, man tā liekas. Līkām mugurām kustina trenažieru zarus, saspringtiem pleciem kaut ko rauj, ceļ, stiepj… Grupu nodarbībās pasniedzēji uzmanību pievērš minimālu, un nav pat pārliecības, ka paši kaut ko zina. Konkrēti tas jogas pasniedzējs likās dzīvojam aizpagājušajā gadsimtā un par fizioloģiju, šķiet, es vairāk zinu… Esot gan pilnīgi godīgai, jāatzīst, ka šis sporta klubs tomēr ir dzīvojamā rajona klubiņš. Es uz to eju, jo tas ir tieši pāri ielai, pretī mājām. UMass Recreational Center sporta klubā, pieļauju, ir cits pieprasījums, cits piedāvājums, un varbūt arī cits līmenis.
Gatavojot vakariņu salātus man Gerda izstāsta, ka ASV gaiļi sakot “Cock a doodle doo”.
Lai arī laikā, kamēr Gi peldas, vēl palasu par Regulatory Takings (grāmatu lasu pa diagonāli, bet nodaļa par Rent Control vēsturi Kalifornijā ir interesanta), kad atnākam mājās, negribu vairs ne lasīt, ne rakstīt. Uzlieku meitai filmu, nejaušu uzmetu aci naktsgaldiņam un aptveru, ka uz tā stāvošo Kindle neesmu atvērusi jau vismaz mēnesi. Citas prioritātes.