Vienu brīdi lietus tā ka pierimst un es atstāju īrēto istabu. Tomēr klusums izrādās mānīgs - tik tikko esmu izgājusi līdz lielajai ielai, kad lietus atsākas ar jaunu sparu. Ieskrienu autobusa pieturā novērtēt, cik tāls ir ceļš līdz nolūkotajai kafejnīcai/ tējnīcai. Smieklīgi. Mazliet vairāk par kilometru. 12 mīnusu gājiens. Saukt Uber?
Atrisinājums atrodas pats no sevis- pie ielas stūra parādās autobuss ar galamērķi “Harvard Square”. 2 pieturas autobusā un esmu pie kafejnīcas.
Paņēmusi milzīgu krūzi ar stipru kafiju (“two extra shots of espresso, please”), sēžu un skatos vakardienas bildes, sazvanos ar tēvu un beigās pat izvelku disertācijas kopsavilkumu. Ārā lietus kļūst tikai spēcīgāks un man pietiek ar to Hārvardu, ko redzu aiz loga. Pat pusdienu steika vietu izvēlos tādu, uz kuru jāiet pēc iespējas mazāk.
Iemūku metro mājīgajā siltumā. Man Blakus sēdošais puisis Tinderī pēta puišu profilus. Pretim, eglīšu rotājumu ap kaklu aplicis, miglaini klanās nedaudz apreibis puisis ar aplupušu manikīru. Korejiešu meitenīte aizrautīgi lasa “The hidden stairway”. Aiz loga slīd pelēku mākoņu segta Bostona. Fotogeniska, padomāju. |