[pilnā versija būs memuāros pēc 15 gadiem]
Šodien es pirmo reizi kopš atgriešanās saguru. Pirmo reizi tikšanās pa īstam iztukšoja.
Pieļauju, ka daudziem šāds dzīves temps ir ikdiena – tikšanās, sarunas, vairākas dienā. Man līdz šim (lasi: līdz Fulbraitam) darba diena nozīmēja sēdēt pie datora, piecelties, lai satiktu kādu klientu vai pa retam aizietu līdz tiesai. Tikšanās, kurās tiek runāts par ko citu, nevis tikai konkrētu problēmu, bija retums. Tāpēc šo dienu intensīvās saziņas ir kas pilnīgi jauns.
Vairums, kas izdzird, ka tūlīt atkal došos prom, priecājas. Dažiem tas ir nepatīkams pārsteigums. Neizpratne. Nespēju neatcerēties Ulda vārdus, ka Fulbraits maina neatgriezeniski. Jūtu, ka domāju citādi. Citādi uztveru lietas, notikumus, cilvēkus, viņu teikto. Varbūt tās ir tikai iedomas, bet gribas mācīties, uzzināt ko jaunu.
Visa šī trakuma vidū vēl pagūstu ar draudzenēm aiziet uz bingo spēli Pienā. Galvenais gan ir tikšanās un, tomēr nenoliegšu, ka ir patīkami kā pieaugušajam vienai (bez meitas) iziet uz dažām stundām ne tikai pastrādāt. Citustarp, piektdienas vakara koncepts ”Pienā” ir interesants: bingo, austeres, kam, kad publika ir jau iesilusi, seko dejas. Līdz “iesilšanai” es netieku. Meita zvana, ka gaida mājās. Te nu mēs esam! Īss bija brīdis, kad vecāki vairs nesatraucās par manām gaitām (t.i. skaļi neteica, ka satraucas), līdz uzmanīt sāk meita.
Pieļauju, ka daudziem šāds dzīves temps ir ikdiena – tikšanās, sarunas, vairākas dienā. Man līdz šim (lasi: līdz Fulbraitam) darba diena nozīmēja sēdēt pie datora, piecelties, lai satiktu kādu klientu vai pa retam aizietu līdz tiesai. Tikšanās, kurās tiek runāts par ko citu, nevis tikai konkrētu problēmu, bija retums. Tāpēc šo dienu intensīvās saziņas ir kas pilnīgi jauns.
Vairums, kas izdzird, ka tūlīt atkal došos prom, priecājas. Dažiem tas ir nepatīkams pārsteigums. Neizpratne. Nespēju neatcerēties Ulda vārdus, ka Fulbraits maina neatgriezeniski. Jūtu, ka domāju citādi. Citādi uztveru lietas, notikumus, cilvēkus, viņu teikto. Varbūt tās ir tikai iedomas, bet gribas mācīties, uzzināt ko jaunu.
Visa šī trakuma vidū vēl pagūstu ar draudzenēm aiziet uz bingo spēli Pienā. Galvenais gan ir tikšanās un, tomēr nenoliegšu, ka ir patīkami kā pieaugušajam vienai (bez meitas) iziet uz dažām stundām ne tikai pastrādāt. Citustarp, piektdienas vakara koncepts ”Pienā” ir interesants: bingo, austeres, kam, kad publika ir jau iesilusi, seko dejas. Līdz “iesilšanai” es netieku. Meita zvana, ka gaida mājās. Te nu mēs esam! Īss bija brīdis, kad vecāki vairs nesatraucās par manām gaitām (t.i. skaļi neteica, ka satraucas), līdz uzmanīt sāk meita.
RSS Feed
