Arta Snipe
  • Sākumlapa
  • Publikācijas
  • foto
  • Klejojumi

cenzēts

27/12/2019

0 Comments

 
​[pilnā versija būs memuāros pēc 15 gadiem]
Šodien es pirmo reizi kopš atgriešanās saguru. Pirmo reizi tikšanās pa īstam iztukšoja.

Pieļauju, ka daudziem šāds dzīves temps ir ikdiena – tikšanās, sarunas, vairākas dienā. Man līdz šim (lasi: līdz Fulbraitam) darba diena nozīmēja sēdēt pie datora, piecelties, lai satiktu kādu klientu vai pa retam aizietu līdz tiesai. Tikšanās, kurās tiek runāts par ko citu, nevis tikai konkrētu problēmu, bija retums. Tāpēc šo dienu intensīvās saziņas ir kas pilnīgi jauns.

Vairums, kas izdzird, ka tūlīt atkal došos prom, priecājas. Dažiem tas ir nepatīkams pārsteigums. Neizpratne. Nespēju neatcerēties Ulda vārdus, ka Fulbraits maina neatgriezeniski. Jūtu, ka domāju citādi. Citādi uztveru lietas,  notikumus,  cilvēkus,  viņu teikto. Varbūt tās ir tikai iedomas, bet gribas mācīties, uzzināt ko jaunu.
​
Visa šī trakuma vidū vēl pagūstu ar draudzenēm aiziet uz bingo spēli Pienā.  Galvenais gan ir tikšanās un, tomēr nenoliegšu, ka ir patīkami kā pieaugušajam vienai (bez meitas) iziet uz dažām stundām ne tikai pastrādāt. Citustarp, piektdienas vakara koncepts ”Pienā” ir interesants: bingo, austeres, kam, kad publika ir jau iesilusi, seko dejas. Līdz “iesilšanai” es netieku. Meita zvana, ka gaida mājās. Te nu mēs esam! Īss bija brīdis, kad vecāki vairs nesatraucās par manām gaitām (t.i. skaļi neteica, ka satraucas), līdz uzmanīt sāk meita.
0 Comments



Leave a Reply.

    Ievadam

    Ja man kāds pirms diviem gadiem būtu teicis, ka pēc diviem gadiem es ne vien būšu iesniegusi disertācijas melnrakstu saplosīšanai katedrā, bet arī ieguvusi prestižo Fulbraita stipendiju un veselu semestri pavadīšu ASV - es neticētu. Tas liktos kas līdzīgs zinātniskajai fantastikai vai sapnim. Tomēr vilinošam sapnim.

    Eleonora Rūzvelta esot teikusi: "What could we accomplish if we knew we could not fail." Laikam jau svarīgi, lai sapņiem tikai "sky's the limit". Sakrustojot šīs banālās frāzes ar tikpat banālu pusmūža krīzi, ir sanācis tāds piedzīvojums, par kuru man joprojām lāgiem mazliet kājas trīc.

    2018. gada nogalē pieteikusies, 2019. gada maijā uzzināju, ka esmu izraudzīta kā viena no Fulbraita stipendiātēm. Vasara pagāja gatavojoties un gaidot - vīzas un izlidošanas datumus uzzināju tikai nedēļu pirms paredzamā izlidošanas datuma. Stresiņi un darbu daudzums darīja savu, izlidošanu nācās atlikt, jo nogāzos ar 39+ temperatūru. Tomēr tās 5 dienas guļot gultā un atpūšoties, veseļojoties un atpūšoties, man bija  iespēja emocionāli noslēgt vienu posmu un sagatavoties nākamajam. Tai skaitā, domās pārvērsties no advokātes par akadēmiķi.

    ​Lai man nebūtu jāstāsta katram, kas pavaicā un jāatkārto, jau pateiktais, rakstu visiem. Kā savulaik Liene rakstīja: vēstules no ASV.

    Archives

    March 2020
    February 2020
    January 2020
    December 2019
    November 2019
    October 2019
    September 2019
    August 2019

    Categories

    All

    RSS Feed

Powered by Create your own unique website with customizable templates.