Ceļš

Garā diena izdzīvota un pārdzīvota, esam pamodušās pirmajā rītā ASV (un pat normālā laikā pamodušās) un varam apkopot vakardienas secinājumus.

Lidojums mums bija salikts labi. No Rīgas 10 no rīta, cauri Helsinkiem, Čikāgu uz Hartfordu, no kurienes līdz universitātes pilsētai ir mazāk kā stundas brauciens. Meklējot biļetes biju gatava lidot arī uz Ņujorku, galvenokārt ievērojamās cenu starpības dēļ, bet beigās izšķīros par labu šim.

Helsinkos mums jāpavada tikai 2 stundas un mums jau sen ir skaidrs, ko darīsim – iesim uz Starbucks dzert frapuccino. Gerda izmēģina cookies and cream vesiju, to atzīst par izcilu un izsaka gatavību nogaršot visus pārējos veidus.

Lidojums līdz Čikāgai ir 9 stundas. Gerda turas lieliski – izpēta visu izklaides piedāvājumu, nogaršo visu piedāvāto ēdienu. Diemžēl, mainot biļetes, ir pazudis kid’s meal pasūtījums. Labi, ka skumjas nav ilgas. Lidmašīna ir pilna, mēs esam ieliktas bērnu salonā – apkārt pilns ar sīkākiem un lielākiem bērniem, kuriem lidojums acīmredzami ir par grūtu.

Čikāgā mums jāiziet imigrācija, jāpaņem somas, ar tām jāiziet muita un somas jāiečeko vēlreiz. Tā somu izņemšana mani mazliet kaitina, jo tieši pirms izbraukšanas konstatēju, ka ir saplīsis lielais čemodāns (tā izvelkamais rokturis). Labā ziņa: tikšu pie jauna. Sliktā – to pārvietot nav viegli. Labi, ka lidotās ir ratiņi.

Lielā imigrācijas kontrole notiek pie pirmās ielidošanas ASV – Čikāgā. Stāvam atsevišķā rindā kopā ar citiem “studentiem” un mūsu ir daudz. Lai arī starp reisiem ir 3,5 stundas, vienā brīdī sāku pat nervozēt. Tomēr atkal mūs aizsūta uz īsāko rindu, dokumenti tiek veikli pārbaudīti un mums novēlētas veiksmīgas studijas. Esam akceptētas ASV.

Ļoti veikli nomainām terminālus. Autobusā, kas ved uz 3. Termināļi, Gerda jau iepazīstas vai ar pus autobusu, visiem kopā apspriežot, kad īsti mums ir jākāpj ārā. Viņas Carolina hoody arī kalpo kā sākums vairākām sarunām. Pie sava gate nonākam ļoti laicīgi, lai pēc dažam minūtēm saņemtu zinu, ka reiss pat stundu kavēsies. Tās nav labas ziņas, jo tomēr diena ir bijusi gara un gribas mājās. 

Izlidošanas vieta tiek mainīta vēl četras reizes, ka arī izlidošana vēl mazliet atlikta, tomēr 7:20 atskan kapteiņa paziņojums: “Mēs esam nolaupījuši kādu lidmašīnu (jo vispār tā, ar kuru mums bija plānots lidot, vēl ir ceļa uz Čikāgu). Tad nu es darīšu visu iespējamo, lai jūs nogādātu mājas cik vien iespējams drīz.” Mīļi. 

​Lidmašīnā uz Hartfordu Gi beidzot aizmieg un nepamostos pat lidmašīnai nolaižoties. 24h nomoda dara savu. Kā zombijs izpeld cauri lidostai, vēl pajautājot: “Where do we have to go?”  Pie bagāžas lentes mūs jau sagaida draugs, kas paņem mūsu mantas, tai skaitā salūzušo čemodānu, un mūs stundas laika nogādā mājās. G, protams, visu ceļu noguļ. Mājas ieradusies uz brīdi pamostas, ieinteresēti izpēta apkārtni un tikusi gultā minūtes laikā aizmieg. Garā diena ir noslēgusies un garais šurpceļš veiksmīgi ir veikts! ​