Brīvdienu rutīna

Sestdienas manī rada vieglu stresu. It kā ir forši, ka tā ir ‘brīvdiena’, priecājos kopā ar G, priecājos, ka nav obligāti jāceļas no gultas pirms 8 no rīta, tāpat priecājos par viņas prieku braukt uz gymnastics.

Lai gan, atzīšos, man ļoti tīk mana darbdienu rutīna. Izlaist bērnu pa durvīm 8:15, pabeigt dzert kafiju. Pabeigt blogu, ja tas nav publicēts. Aiziet uz sporta klubu 9:30.
​
Tā 6dienas frustrācija rodas tāpēc, ka pētnieka/ zinātnieka loma man tomēr padodas 5kapeiku labāk nekā mātes loma. Vismaz prasīgā 21. gs. ietvaros. Jo principā jau bērns ir paēdis, apmīļots, siltumā, iet skolā. Viņai nav rīta agrumā jādodas strādāt fabrikā un mājās viņu neviens nesit. Bet kaut kur apkārtējā vidē lasot par tā, kā bērni tiek audzināti un viņiem dotas iespējas un atvērti horizonti, tādiem apzinīgajiem perfekcionistiem kā man ieslēdzas programma: bērnam jādod atrakcijas, jādod izaugsmes iespējas, jādod informācija, jādod.. nezinu pat kas (tur arī stresiņš).

Šajā sestdienā apzinīgi biju Valley Advocate mājas lapā atradusi vairākus Helovīna ieskaņas pasākumus, kurus jau biju izreklamējusi Gerdai. Un tikai pēc tam, kad viņa jau bija uzvilkusi savu tikko iegādāto vampīra kostīmiņu, mēs konstatējām, ka šīs reklāmas ir maldinošas. Proti, lai arī bija rakstīts, ka pēcpusdienas pasākumi notiek Springfīldā (30 mi no mājām), patiesībā tie notika pie Bostonas (100 mi)… Izmisīgi meklējot alternatīvas sapratām, ka tuvumā pēcpusdienā nekādu bērniem piemērotu pasākumu īsti nav… Vampīra kostīmiņš tika novilkts un mēs vienkārši devāmies izklaidē uz tuvējo miestiņu, kur kukurūzas laukā iekārtots labirints uz izklaides parks bērniem. Meita, sajutusi, ka kreņķējos, auto izteica sajūsmas pilnas piezīmes par rudens krāsām apkārt, un arī labirintā ienira ar sajūsmu. Tā sakot – diena tika izglābta.

​Par veiksmīgu labirinta iziešanu mums uzdāvināja ķirbīti. To meita nolikšot kā rotājumu pie durvīm. Blakus tikko iepirktajam groziņam saldumiem… vēl mēs novācām vienu kukurūzas vālīti no lauka. Tā bija pārāk cieta, lai būtu ēdama vai vārāma, un, izrādījās, vēl ne tik gatava, lai no tās gatavotu popkornu. Labi, ka ir lielveikali un maisiņi ar kukurūzas graudiem pareizajā stadijā, lai sagatavotu popkorna tūti vakara filmai!

Kaut kur starp Gym, Kelly’s pankūkām, Corn maze, filmu un iPad time meita pieķērās pie atsūtītajiem matemātikas uzdevumiem un triumfējoši paziņoja, ka šo tēmu (aptuvenā rezultāta noteikšana/ estimating) jau esot apguvusi ASV skolā. Aleluja! Kaut kur tās programmas sakrīt! (Mēs varētu taisīt empīrisko salīdzinošo pētījumu. Arī dzimtajā valodā – tas ir nākamais uzdevums: ar ko latviešu valodas uzdevumi atšķirsies no angļu reading and spelling tasks te).
​
Mana diena ir salīdzinoši vienkāršāka. Blondais moments, kad pamanu, ka pie gymnastics school ārpusē ir galdiņi un krēsli, kur var sēdēt un strādāt nesaliecoties septiņos līkumos (un kur neož pēc sviedriem). Smiekli, kad “atved vienu vīnu” rezultējās nevis kā pudele vīna, bet vīna kaste. Prieks par izlasīto un tāds pētnieka azarts – lasīt, pārbaudīt, lasīt tālāk. Tā sajūta, kad gribas par kaut ko uzzināt vairāk, un vienlaikus tik ļoti gribētos par to pastāstīt citiem. Varbūt tomēr manī ir kaut kāds ģenētiski pārmantots skolotāja gēns (un nez vai no Rātminderu Andža, vai tepat no mammas), bet tik ļoti negribās turēt sveci zem pūra un dalīties. Advokātam laikam netipiski?

Nav ne jausmas, ar kādu “sauso atlikumu” mēs atbrauksim mājās un ko tas mainīs mūsu ikdienā un sadzīvē. Bet viens ir skaidrs: mēs abas esam ieguvējas. Es katru dienu uzzinu ko jaunu – lasot, rakstot, saziņā ar cilvēkiem. Izkāpju no tiem rāmjiem, ko Gunda, citējot Skaidrīti Lasmani man aizvakar atsūtīja: “Provinciālisms ir apziņas stāvoklis, kurā mazvērtības sajūta savienojas ar nepamatotu pašpietiekamību”. Jūtu, ka domāju un uztveru lietas citādi, bet ko tas nozīmēs atgriežoties, vēl nezinu. Tāpat redzu, ka Gerda apgūst tik daudz kā jauna, ka to aptvert un aprakstīt grūti. Tiešām priecājos, ka dzīve mums ir kaut kā sagriezusies un devusi šīs iespējas, lai vai kur tās mūs galu galā novestu.