Arta Snipe
  • Sākumlapa
  • Publikācijas
  • foto

Birokrātija un liberal arts

12/9/2019

0 Comments

 
Pirms dažām dienām pastā saņēmu vēstuli no ASV valdības, kas pauda atbalstu tam, ka man tiek piešķirts Social Security numurs. Tā kā šis numurs noder ne vien strādājot, bet arī lai, piemēram, iegūtu kredītkarti vai pat lojalitātes karti veikalā, veikli ieplānoju ierašanos atbildīgajā iestādē. Tā atrodas blakus pilsētā – Holyoke. Nezinu, kāda iemesla pēc tieši tur, iespējams, tāpēc, ka tur ir vairāk SS klientu…
​
Internetā par Holyoke apkalpošanas centru var visādas šausmas izlasīt – dažs tur esot 3 stundas sēdējis. Tad nu apbruņojos ar lasāmvielu un ierodos centrā rīta agrumā. 
Pati pilsēta liekas izmirusi, salīdzinot ar Amherstu, kas kūsā dzīvībā gan no rīta, gan pa dienu, gan vakarā. Te tikai pārītis sagurušu latinos velkas pāri klajumam, kuram apkārt stāvvietas un pēc skata pamesti būvlaukumi. Vienubrīd gandrīz neomulīgi paliek – esmu vienīgā baltā uz ielas. Un tad no otras ielas puses atskan: “Beautiful!” Un ar to arī uzmanības izrādīšana beidzas.

SS ofiss ir laikam vienīgā vieta pilsētā, kur valda dzīvība. Kad ienāku pa durvīm, telpa ir pilna ļaužu, lielāko daļu no kuriem veido acīmredzami dzīves pabērni. Vēl kādu tādu pašu formalitāšu kārtotāju kā es sazīmēt ir grūti.
Interesanti, ka ņemot numuriņu, ir jāatbild uz virkni jautājumu, viens no kuriem ir – vai ir pieteikta tikšanās. Iepriekš gan mājaslapā esmu izmeklējusies, ka tiešsaistē pieteikties jaunam SSN (kā pie mums PMLP rezervēt laiku) nav iespējams. Iespējams, “appointment” pieteikt var tikai jau esošie SS sistēmas dalībnieki.
​
Lai arī telpa ļaužu pārpilna, notiek kustība. Uz mana numuriņa redzams, ka esmu to izņēmusi 9:19, bet jau 9:34 atskan aicinājums iet pie lodziņa. Vēl pēc apmēram 12 minūtēm visas formalitātes ir nokārtotas. Varu gaidīt pastā vēstuli ar SS numuru un karti.
Atceļā uz Amherstu nolemju iebraukt blakus esošajā Mount Holyoke koledžā. Tā ir “liberal arts” meiteņu koledža, kurā savulaik (1974-1996) literatūru pasniedzis un lekcijas lasījis Josifs Brodskis. Kas ir liberal arts, man nācās pat pameklēt, un ar to tiekot apzīmēta plaša izglītība, kas ietver mājas, literatūras, svešvalodu, filozofijas, politikas, vēstures, matemātikas un zinātnes studijas. Uzsvars tiekot likts uz kritisko lasīšanu un domāšanu, skaidru rakstīšanu, runu un vadības spējām. (To visu es koledžas mājaslapā izlasīju).
​
Tomēr devos turp galvenokārt ar domu apskatīties, kā no iekšpuses izskatās bibliotēka. Koledža dibināta 1837. gadā, kad arī būvētas pirmās tās ēkas. Te sajūta ir pilnīgi citāda nekā UMass – šis campus ir ar tādu “veco laiku smaržu”. Bibliotēkā gan sev neko derīgu neatrodu (tiesību zinātnes plauktiņos citas tēmas, ne mani šobrīd interesējošais ekonomikas novirziens), tomēr visu bibliotēku ar interesi izstaigāju – gan kluso studiju, gan kopstudiju, gan atpūtas telpas. Forša atmosfēra.
​Pastaigāju arī pa dārziem un parkiem ap koledžu, līdz nonāku pie kādas oranžērijas, kas gandrīz 1:1 atgādina skatuvi Hermaņa un Barišņikova izrādē par Brodski. Nez, no šejienes iedvesma? 
Mājup stūrējot atkal pievēršu uzmanību ceļazīmēm: lasīt nepratējs vai angļu valodas nezinātājs te apmulstu. Nekādu piktogrammu, tikai uzraksti “dangerous curve”. “Yield on red”. “Hill blocks view”. Pēdējam pat man vajadzēja dažas sekundes, lai saprastu, ko tas nozīmē.
​
Ārā visu dienu bija izteikti vasarīgs laiks – dienas vidū gaiss uzsila līdz pat 30 grādiem. Atvaļinājuma sajūta. Piespiežu sevi pabeigt lasīt par piespiedu atsavināšanu ekonomisko teoriju un ieskatos iepriekš izdrukātajā rakstā par “private takings”, t.i., analīzi par gadījumiem, kad atsavināšana notiek par labu citai privātpersonai,  ne valstij. Aizraujošs raksts! Mazliet no jurisprudences, mazliet no ekonomikas, un daudz ideju. Tik jānosprauž brīdis, kad pārstāšu uzsūkt šīs idejas un mēģināšu strukturēt savas. Baumo, ka turpmākās dienas būšot vēsākas, temperatūra pakāpsies tikai mazliet virs 20. Varbūt tas labāk ļaus noskaņoties darbam?
Picture
0 Comments



Leave a Reply.

    Ievadam

    Ja man kāds pirms diviem gadiem būtu teicis, ka pēc diviem gadiem es ne vien būšu iesniegusi disertācijas melnrakstu saplosīšanai katedrā, bet arī ieguvusi prestižo Fulbraita stipendiju un veselu semestri pavadīšu ASV - es neticētu. Tas liktos kas līdzīgs zinātniskajai fantastikai vai sapnim. Tomēr vilinošam sapnim.

    Eleonora Rūzvelta esot teikusi: "What could we accomplish if we knew we could not fail." Laikam jau svarīgi, lai sapņiem tikai "sky's the limit". Sakrustojot šīs banālās frāzes ar tikpat banālu pusmūža krīzi, ir sanācis tāds piedzīvojums, par kuru man joprojām lāgiem mazliet kājas trīc.

    2018. gada nogalē pieteikusies, 2019. gada maijā uzzināju, ka esmu izraudzīta kā viena no Fulbraita stipendiātēm. Vasara pagāja gatavojoties un gaidot - vīzas un izlidošanas datumus uzzināju tikai nedēļu pirms paredzamā izlidošanas datuma. Stresiņi un darbu daudzums darīja savu, izlidošanu nācās atlikt, jo nogāzos ar 39+ temperatūru. Tomēr tās 5 dienas guļot gultā un atpūšoties, veseļojoties un atpūšoties, man bija  iespēja emocionāli noslēgt vienu posmu un sagatavoties nākamajam. Tai skaitā, domās pārvērsties no advokātes par akadēmiķi.

    ​Lai man nebūtu jāstāsta katram, kas pavaicā un jāatkārto, jau pateiktais, rakstu visiem. Kā savulaik Liene rakstīja: vēstules no ASV.

    Archives

    March 2020
    February 2020
    January 2020
    December 2019
    November 2019
    October 2019
    September 2019
    August 2019

    Categories

    All

    RSS Feed

Powered by Create your own unique website with customizable templates.