Rakstu, lasu, strādāju, cik varu. Skrienu uz sporta klubu vai katru dienu. Šoreiz aizgāju uz tādu TRX nodarbību, kur vingrojumi tiek izpildīti ar griestos iekārtu lentu palīdzību. Nope, nebija manā gaumē. Toties vairākas dāmas, kas bija treniņā, apjautājās par manu meitu un izteica komplimentus par to, kā viņa vakar darbojusies. Uz nodarbībām jau nāk principā vieni un tie paši cilvēki. Arī trenere vēlreiz pārjautāja, kā īsti izrunā Gerdas vārdu un nodeva sveicienus. |
Prezentācija ir interesanta. Jau fakti vien ir aizraujoši – par to, cik bieži situācijā, kas prasa tiesāšanos, vidēji nonāk amerikāņu ģimenes. Izrādās – low income families tas ir vidēji reizi gadā, bet ģimenēs ar augstākiem ienākumiem – pat 6 reizes gadā. ASV gan civil litigation ietver arī to, ko pie mums saprot kā administratīvās tiesības, piemēram, pabalstu piešķiršana. Tomēr šis cipars ir liels, ja tā padomā.
Tomēr jūtos daudz ko uzzinājusi – gan tīri statistiski, gan faktu, par kuru pirms tam nebiju domājusi: ka arī tiesvedība pret valsti, ko pie mums saprot kā administratīvās lietas, ASV izskata kā civillietas. Lai iesūdzētu valsti par nepareizu lēmumu, ir jāmaksā valsts nodeva kā civillietā, un šīs lietas pēc būtības tiek ieskatītas tāpat kā strīdi kaimiņu starpā. Man tas liekas, mazākais, jocīgi. Joprojām ir sajūta, ka kaut kas te ir jāpārbauda, vai tiešām tā varētu būt?
Secīgi šī administratīvo un civillietu nenošķiršana rada politiskus sarežģījumus valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības jautājumos. Vienkāršoti runājot: politiķi/valsts nav ieinteresēti veidot sistēmu, lai sniegtu juridisko palīdzību personām, lai tās labāk varētu iesūdzēt valsti. Kaut kur – pilnīgi loģiski.
Kandidātes dienas plānos tālāk bija pusdienas ar dažiem fakultātes pārstāvjiem, tad individuālas tikšanās. Viņu “cep” un “grilē”, saucat kā gribat. Es visus kandidātus redzēju tikai pa pusotrai stundai, bet mani patiesi interesē, kurš vārds nākamajā vai aiznākamajā semestrī parādīsies departamenta mājas lapā kā jaunais profesors.