Atgriežas zināma rutīna, bet, ak dies, tai iespēja turpināties ir vairs tikai divas nedēļas! Šis rudens ir palidojis vēja spārniem, nesaprotu, kur šīs dienas paskrējušas un man patiesi žēl, ka no IIE jau sāk nākt e-pasta vēstules ar aizbraukšanas instrukcijām. Teorētiski mums būtu iespēja te padzīvot vēl visu janvāri, to sauc par “grace period”, tomēr tas nozīmētu Ziemassvētkus nepavadīt mājās (ko man Gerda nepiedotu) vai atgriezties pēdējā gada dienā. Un janvārī Eiropā mani jau gaida ne vien draugi, bet arī darbi; galu galā, arī to grādu vajadzētu beidzot iegūt! Tāpēc nav ko sūkstīties un jācenšas darīt, ko varam šajās dienās.
 Rudenī aizmirstie velo? | Rakstu, lasu, strādāju, cik varu. Skrienu uz sporta klubu vai katru dienu. Šoreiz aizgāju uz tādu TRX nodarbību, kur vingrojumi tiek izpildīti ar griestos iekārtu lentu palīdzību. Nope, nebija manā gaumē. Toties vairākas dāmas, kas bija treniņā, apjautājās par manu meitu un izteica komplimentus par to, kā viņa vakar darbojusies. Uz nodarbībām jau nāk principā vieni un tie paši cilvēki. Arī trenere vēlreiz pārjautāja, kā īsti izrunā Gerdas vārdu un nodeva sveicienus. |
Pa starpu sportam un disertācijas slīpēšanai aizbraucu arī uz UMass, lai turpinātu netieši piedalīties profesoru kandidātu atlasē. Šoreiz tēma bija ‘Civil law and the Politics of Inequality’, ko prezentēja kandidāte, kas jau šobrīd ieņem asociētās profesores amatu, gan ne tik prestižā universitātē. Viņa ir no šī reģiona, beigusi Smith College, laikam UMass ir loģisks solis karjerā.
Prezentācija ir interesanta. Jau fakti vien ir aizraujoši – par to, cik bieži situācijā, kas prasa tiesāšanos, vidēji nonāk amerikāņu ģimenes. Izrādās – low income families tas ir vidēji reizi gadā, bet ģimenēs ar augstākiem ienākumiem – pat 6 reizes gadā. ASV gan civil litigation ietver arī to, ko pie mums saprot kā administratīvās tiesības, piemēram, pabalstu piešķiršana. Tomēr šis cipars ir liels, ja tā padomā.
Prezentācija ir interesanta. Jau fakti vien ir aizraujoši – par to, cik bieži situācijā, kas prasa tiesāšanos, vidēji nonāk amerikāņu ģimenes. Izrādās – low income families tas ir vidēji reizi gadā, bet ģimenēs ar augstākiem ienākumiem – pat 6 reizes gadā. ASV gan civil litigation ietver arī to, ko pie mums saprot kā administratīvās tiesības, piemēram, pabalstu piešķiršana. Tomēr šis cipars ir liels, ja tā padomā.
Dažas no piedāvātajām hipotēzēm gan man liekas dīvainas. Viņa ir pētījusi un aptaujājusi personas saistībā ar kredītiem – kredītkaršu aizdevumiem, ātrajiem kredītiem. Šajā jomā, piemēram, apgalvojums, ka tie, kas vainos grūtībās, kas tiem radušies saistībā ar aizņēmumiem, valdību, drīzāk vērsīsies tiesā, nekā tie, kas “vaino” tirgus dalībniekus (aizdevējus, paši sevi, citus aizņēmējus) liekas pilnīgi neloģisks. Pat ja ir vērojama korelācija, nedomāju, ka var konstatēt cēloņsakarību. Kandidāte savu pozīciju diezgan labi aizstāv, tomēr kaut kas šajā prezentācijas daļā man liekas visai murgains.
Tomēr jūtos daudz ko uzzinājusi – gan tīri statistiski, gan faktu, par kuru pirms tam nebiju domājusi: ka arī tiesvedība pret valsti, ko pie mums saprot kā administratīvās lietas, ASV izskata kā civillietas. Lai iesūdzētu valsti par nepareizu lēmumu, ir jāmaksā valsts nodeva kā civillietā, un šīs lietas pēc būtības tiek ieskatītas tāpat kā strīdi kaimiņu starpā. Man tas liekas, mazākais, jocīgi. Joprojām ir sajūta, ka kaut kas te ir jāpārbauda, vai tiešām tā varētu būt?
Secīgi šī administratīvo un civillietu nenošķiršana rada politiskus sarežģījumus valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības jautājumos. Vienkāršoti runājot: politiķi/valsts nav ieinteresēti veidot sistēmu, lai sniegtu juridisko palīdzību personām, lai tās labāk varētu iesūdzēt valsti. Kaut kur – pilnīgi loģiski.
Kandidātes dienas plānos tālāk bija pusdienas ar dažiem fakultātes pārstāvjiem, tad individuālas tikšanās. Viņu “cep” un “grilē”, saucat kā gribat. Es visus kandidātus redzēju tikai pa pusotrai stundai, bet mani patiesi interesē, kurš vārds nākamajā vai aiznākamajā semestrī parādīsies departamenta mājas lapā kā jaunais profesors.
Tomēr jūtos daudz ko uzzinājusi – gan tīri statistiski, gan faktu, par kuru pirms tam nebiju domājusi: ka arī tiesvedība pret valsti, ko pie mums saprot kā administratīvās lietas, ASV izskata kā civillietas. Lai iesūdzētu valsti par nepareizu lēmumu, ir jāmaksā valsts nodeva kā civillietā, un šīs lietas pēc būtības tiek ieskatītas tāpat kā strīdi kaimiņu starpā. Man tas liekas, mazākais, jocīgi. Joprojām ir sajūta, ka kaut kas te ir jāpārbauda, vai tiešām tā varētu būt?
Secīgi šī administratīvo un civillietu nenošķiršana rada politiskus sarežģījumus valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības jautājumos. Vienkāršoti runājot: politiķi/valsts nav ieinteresēti veidot sistēmu, lai sniegtu juridisko palīdzību personām, lai tās labāk varētu iesūdzēt valsti. Kaut kur – pilnīgi loģiski.
Kandidātes dienas plānos tālāk bija pusdienas ar dažiem fakultātes pārstāvjiem, tad individuālas tikšanās. Viņu “cep” un “grilē”, saucat kā gribat. Es visus kandidātus redzēju tikai pa pusotrai stundai, bet mani patiesi interesē, kurš vārds nākamajā vai aiznākamajā semestrī parādīsies departamenta mājas lapā kā jaunais profesors.
Un nobeigumā, omēm, opim, tantēm, un tētim, kā arī visiem draugiem, kuriem interesē jaunumi Gerdas dzīvē (atskaitot sāpošos muskuļus): viņa mācās rakstīt esejas. Esmu sajūsmā. Lūdzu lasīt zemāk!
RSS Feed
