Ārā esot kodīgs vēsums, bet es to pat nepamanīju. Vispār es nepamanīju, kā šī diena pagāja. Vispirms jau, iepriekšējo brīvdienu iespaidā, uznāca doma, ka kaut kas jānooraganizē īsajam brīvlaikam, kas Gerdai būs ap Pateicības dienu. Protams, tieši uz brīvdienām kaut kur doties ir dārgi, bet no rīta dažas stundas, paralēli rīta darbiem un brokastīm, intensīvi domāju par brīvdienu piedzīvojumu. Kaut ko jau beigās sadomāju, redzēsim, kas no tā visa sanāks, kad pienāks laiks!
Saspringti pievērsos arī raksta melnraksta pabeigšanai un nodošanai – termiņš ir svētdien, bet man no trešdienas līdz sestdienai ir komandējums uz konferenci, nospriedu, ka negribu paļauties uz nejaušību un to, ka man svētdienā pēc atgriešanās ļoti gribēsies strādāt. Pēcpusdienā saņēmusi automātisko atbildi “Thank you for uploading your paper”, nošķendējusies uz Harvardu par kavēšanos ar biļešu apstiprināšanu un pirkšanu, dēļ kuras man uz citu komandējumu jāpiemaksā par ceļu nevis 80, bet 200 euro, varēju sākt lēnām stresot par avantūru, ko sauc konference par lauksaimniecību Mineapolisā, Minesotā.
Fulbraita stipendiātiem granta laikā tiek piedāvātas dažādas iespējas “tīkloties” un satikties. Tiek rīkotas ekskursijas (kā tā, uz kuru biju Bostonā), koncerti (kā tas, uz kuru biju Harvarda Uni), pusdienas, izbraukumi, kā arī konferences. Kad saņēmu ziņu par konferenci, kuras tēma ir “Preserving and Advancing Rural Economies”, sākotnēji vispār negribēju pieteikties. Tad draugs mani mazliet atspārdīja ar tekstu, ka, pirmkārt, visa Latvijas lauksaimniecība iet zem šīs tēmas, nav tā, ka man nav nekādas, pat “lietotāja” sajēgas. Otrkārt, šis pasākums tomēr ir Fulbright Enrichment seminārs, proti, vieta kur satikt citus stipendiātus, iepazīties, veidot kontaktus, jā, bagātināties, iedvesmoties varbūt. Treškārt, varbūt būs iespēja apskatīt kādu vēl nezināmu vietu ASV (kad pieteicos semināra norises vieta netika atklāta). Un, noslēgumā, kas varbūt visbūtiskāk, viņš apsolīja šīs dienas parūpēties par Gerdu, jo uz semināru bērnus līdzi ņemt nebija atļauts/paredzēts.
Tad nu es nosūtīju pieteikumu un tiku akceptēta dalībnieku skaitā. Šobrīd man ir tikai neskaidra nojausma, kas un kā tur notiks. Esmu iepazinusies ar “agenda”, kas ir tik intensīva, ka Mineapolisu laikam īsti neredzēšu. Kā sapratu no programmas, semināra dalībnieki agri no rīta tiek savākti un aizvesti uz kādu vietu, kur notiek tās dienas runas – vienu dienu tā ir Minesotas Universitāte, otru – St.Olafa koledža. Pusdienas kopā ar Int’l students vai Alumni, tad atkal pasākumi. (Šo pieminu, jo, zinot manus ēšanas ieradumus, jācer, ka pēc 4 dienām neatgriezīšos mājās badā un nometusi dažus kg… mans vienīgais glābiņš ir iHOP pāri ielai no viesnīcas – vieta, kur 24/7 var dabūt steiku. Nāksies to apciemot, kad vēlu vakarā tiksim atvesti mājās no “vakariņām”?).
Pat par nokļūšanu uz lidostu jau sākas stresiņš. Jau pirms vairākām dienām gan UMass Rideshare grupā, gan Five Colleges Rideshare grupā ieliku ziņu, ka meklēju transportu uz lidostu. Atsaucās 2 studenti, abi piedāvāja aizvest. Ar vienu vienojos, ka par 40 usd mani no rīta aizvedīs. Kad ‘pēcpusdienā rakstu ziņu, lai “confirm the arramngement”, students neatbild. Atsūta ziņu nakts vidū, ka jā, ok. No rīta atkal neizlasa manu ziņu, neatbild. Tas kaut kāds jaunās paaudzes (nezinu burtiņu vairs, XYZ jau aizņemti laikam) stils? Tas skaitās sarunāts vai ne?
Bet viss minētais ir tikai pārdomas un bažas par vēl nenotikušo. Bet viss jau parasti kaut kā notiek un nokārtojas. Pat nejaušas lietas. Kā piemēram, atceraties, mēs kadā septembra sestdienā devāmies tālajā šopingā? Es toreiz nopirku glītu kleitu un žaketi (žaketi nevienu līdzi nebiju paņēmusi). Pirms 3 dienām saņēmu no semināra rīkotājiem e-pastu par dresscode: business casual. Žakete noderēs.
Saspringti pievērsos arī raksta melnraksta pabeigšanai un nodošanai – termiņš ir svētdien, bet man no trešdienas līdz sestdienai ir komandējums uz konferenci, nospriedu, ka negribu paļauties uz nejaušību un to, ka man svētdienā pēc atgriešanās ļoti gribēsies strādāt. Pēcpusdienā saņēmusi automātisko atbildi “Thank you for uploading your paper”, nošķendējusies uz Harvardu par kavēšanos ar biļešu apstiprināšanu un pirkšanu, dēļ kuras man uz citu komandējumu jāpiemaksā par ceļu nevis 80, bet 200 euro, varēju sākt lēnām stresot par avantūru, ko sauc konference par lauksaimniecību Mineapolisā, Minesotā.
Fulbraita stipendiātiem granta laikā tiek piedāvātas dažādas iespējas “tīkloties” un satikties. Tiek rīkotas ekskursijas (kā tā, uz kuru biju Bostonā), koncerti (kā tas, uz kuru biju Harvarda Uni), pusdienas, izbraukumi, kā arī konferences. Kad saņēmu ziņu par konferenci, kuras tēma ir “Preserving and Advancing Rural Economies”, sākotnēji vispār negribēju pieteikties. Tad draugs mani mazliet atspārdīja ar tekstu, ka, pirmkārt, visa Latvijas lauksaimniecība iet zem šīs tēmas, nav tā, ka man nav nekādas, pat “lietotāja” sajēgas. Otrkārt, šis pasākums tomēr ir Fulbright Enrichment seminārs, proti, vieta kur satikt citus stipendiātus, iepazīties, veidot kontaktus, jā, bagātināties, iedvesmoties varbūt. Treškārt, varbūt būs iespēja apskatīt kādu vēl nezināmu vietu ASV (kad pieteicos semināra norises vieta netika atklāta). Un, noslēgumā, kas varbūt visbūtiskāk, viņš apsolīja šīs dienas parūpēties par Gerdu, jo uz semināru bērnus līdzi ņemt nebija atļauts/paredzēts.
Tad nu es nosūtīju pieteikumu un tiku akceptēta dalībnieku skaitā. Šobrīd man ir tikai neskaidra nojausma, kas un kā tur notiks. Esmu iepazinusies ar “agenda”, kas ir tik intensīva, ka Mineapolisu laikam īsti neredzēšu. Kā sapratu no programmas, semināra dalībnieki agri no rīta tiek savākti un aizvesti uz kādu vietu, kur notiek tās dienas runas – vienu dienu tā ir Minesotas Universitāte, otru – St.Olafa koledža. Pusdienas kopā ar Int’l students vai Alumni, tad atkal pasākumi. (Šo pieminu, jo, zinot manus ēšanas ieradumus, jācer, ka pēc 4 dienām neatgriezīšos mājās badā un nometusi dažus kg… mans vienīgais glābiņš ir iHOP pāri ielai no viesnīcas – vieta, kur 24/7 var dabūt steiku. Nāksies to apciemot, kad vēlu vakarā tiksim atvesti mājās no “vakariņām”?).
Pat par nokļūšanu uz lidostu jau sākas stresiņš. Jau pirms vairākām dienām gan UMass Rideshare grupā, gan Five Colleges Rideshare grupā ieliku ziņu, ka meklēju transportu uz lidostu. Atsaucās 2 studenti, abi piedāvāja aizvest. Ar vienu vienojos, ka par 40 usd mani no rīta aizvedīs. Kad ‘pēcpusdienā rakstu ziņu, lai “confirm the arramngement”, students neatbild. Atsūta ziņu nakts vidū, ka jā, ok. No rīta atkal neizlasa manu ziņu, neatbild. Tas kaut kāds jaunās paaudzes (nezinu burtiņu vairs, XYZ jau aizņemti laikam) stils? Tas skaitās sarunāts vai ne?
Bet viss minētais ir tikai pārdomas un bažas par vēl nenotikušo. Bet viss jau parasti kaut kā notiek un nokārtojas. Pat nejaušas lietas. Kā piemēram, atceraties, mēs kadā septembra sestdienā devāmies tālajā šopingā? Es toreiz nopirku glītu kleitu un žaketi (žaketi nevienu līdzi nebiju paņēmusi). Pirms 3 dienām saņēmu no semināra rīkotājiem e-pastu par dresscode: business casual. Žakete noderēs.
RSS Feed
