Ir pasākumi, uz kuriem ielūdz kādu galveno personu un tad pavadoni (kā pretstats Levita inaugurācijas ballei, piemēram). Šodien es biju tā “pavadošā persona”. Jau vakar skolas Popsicle party meitenes kaut ko runāja par Pond party, kas notiks pie condo rajona dīķa. Esmu iedevusi savu telefona numuru dažām mammām, sakot, ka drīkst mums dot ziņu, kad tur kas notiek. Ziņas ne no viena nav, tāpat kā visu rīta cēlienu nav ziņas no skolas, kurā no paralēlklasēm Gerda mācīsies. Viņa nāk man to jautāt vai ik pa pusstundai. Beigbeigās, paēdušas pusdienas nolemjam lekt uz saviem velosipēdiem uz aizbraukt līdz dīķim – sak’, varbūt tur ir ballīte, bet ja nav – vienmēr var nopeldēties.
Tomēr kreņķis ir lieks – ballīte tur notiek un jau rit pilnā sparā, esam ieradušās, sākumā izskatās, vairāk uz beigām, bet beigās jau noballējāmies gandrīz stundas trīs. Bērni jandalē ap dīķi, braukā ar velosipēdiem, skraida, spēlē kaut kādas spēles (daļu no kurām Gi īsti nesaprot). Izskatās (un pēc sarunām ar mammām izklausās), telefonu te īsti nevienam nav, baigi atbalsta visādus free-play utml. Man sāk likties, ka mūsu bērni ir vairāk tehnoloģiju pārņemti nekā šie jandalētāji Masačūsetsas vidienē (noteikti mānīgs priekšstats).
Ņemot vērā pilsētas izmērus un to, ka viss koncentrējas ap universitātēm, protams, nav pārsteigums, ka visi visus zina. Tas arī veido to drošības sajūtu - privātmāju un condo rajonā, kur visi ir pazīstami, visi ir vairāk vai mazāk saistīti ar universitāti, sajūta ir ļoti droša. Kā man vēlāk stāsta Veronika – ASV ir cities, ir suburbs, ir countryside, un ir college towns. Un katrā ir savs dzīves veids un ritms. Šī college town, kurās centrālajā laukumā vai ik pārnedēļu notiek pasākumi, kuros sanāk vai puse pilsētas bērnu, ir tāda.. zināmā mērā “mīļa”. Šāda izmēra pilsētā nekad neesmu dzīvojusi, pieļauju, līdzīga sajūta varētu būt, piemēram Ventspilī.
No pond party atminušās mājās tik tikko pagūstam uzvilkt sausas drēbes, lai skrietu uz autobusu, kas aizvedīs uz pilsētas centru, kur centrālajā laukumā no 5-6:30 p.m. notiks First Day School party. Īsi pirms izbraukšanas saņemu ilgi gaidīto zvanu no skolas – Gerda ir ielikta Mr. K klasē. Ak, seko puņķi un asaras, bērns raud tā, ka sirds lūzt – draudzene Klēra ir Mr. E klasē, viņa tā gribēja būt kopā ar draudzeni! Spēju tikai stāstīt, kā man Ķegumā līdzīgi gāja, ka, klasi sadalot, visas draudzenes ielika paralēlklasē.
Izkāpjot no autobusa pilsētas centrā satiekam klasesbiedrenes un G var paziņot, kurā klasē būs. Klēra Gerdu apskauj, bet Mr. K klases meitenes sveic viņu kā savējo. Vakara gaitā izskatās, ka lielā sāpe būs pārdzīvota.
Īsi pēc 6:30 pasākums ari noslēdzas. Pēdējie zirgu pajūga izbraucieni un galdiņi tiek novākti. Pilsētas centrālajā skvērā iestājas miers. Gaidot autobusu, kas atnāk 7:15, redzam kā atgriežas ikdiena. Rīt sāksies darbdienas!