Viens man ir pilnīgi skaidrs – šī Fulbraita stipendijas pieredze būtu krietni garlaicīgāka, ja man līdzi nebūtu meitas. Jā, mani nervi noteikti degtu lēnāk, satrauktos mazāk, bet arī nebūtu pieredzējusi tādas dienas kā iepriekšējā un šī.
Ir pasākumi, uz kuriem ielūdz kādu galveno personu un tad pavadoni (kā pretstats Levita inaugurācijas ballei, piemēram). Šodien es biju tā “pavadošā persona”. Jau vakar skolas Popsicle party meitenes kaut ko runāja par Pond party, kas notiks pie condo rajona dīķa. Esmu iedevusi savu telefona numuru dažām mammām, sakot, ka drīkst mums dot ziņu, kad tur kas notiek. Ziņas ne no viena nav, tāpat kā visu rīta cēlienu nav ziņas no skolas, kurā no paralēlklasēm Gerda mācīsies. Viņa nāk man to jautāt vai ik pa pusstundai. Beigbeigās, paēdušas pusdienas nolemjam lekt uz saviem velosipēdiem uz aizbraukt līdz dīķim – sak’, varbūt tur ir ballīte, bet ja nav – vienmēr var nopeldēties.
Tomēr kreņķis ir lieks – ballīte tur notiek un jau rit pilnā sparā, esam ieradušās, sākumā izskatās, vairāk uz beigām, bet beigās jau noballējāmies gandrīz stundas trīs. Bērni jandalē ap dīķi, braukā ar velosipēdiem, skraida, spēlē kaut kādas spēles (daļu no kurām Gi īsti nesaprot). Izskatās (un pēc sarunām ar mammām izklausās), telefonu te īsti nevienam nav, baigi atbalsta visādus free-play utml. Man sāk likties, ka mūsu bērni ir vairāk tehnoloģiju pārņemti nekā šie jandalētāji Masačūsetsas vidienē (noteikti mānīgs priekšstats).
Ir pasākumi, uz kuriem ielūdz kādu galveno personu un tad pavadoni (kā pretstats Levita inaugurācijas ballei, piemēram). Šodien es biju tā “pavadošā persona”. Jau vakar skolas Popsicle party meitenes kaut ko runāja par Pond party, kas notiks pie condo rajona dīķa. Esmu iedevusi savu telefona numuru dažām mammām, sakot, ka drīkst mums dot ziņu, kad tur kas notiek. Ziņas ne no viena nav, tāpat kā visu rīta cēlienu nav ziņas no skolas, kurā no paralēlklasēm Gerda mācīsies. Viņa nāk man to jautāt vai ik pa pusstundai. Beigbeigās, paēdušas pusdienas nolemjam lekt uz saviem velosipēdiem uz aizbraukt līdz dīķim – sak’, varbūt tur ir ballīte, bet ja nav – vienmēr var nopeldēties.
Tomēr kreņķis ir lieks – ballīte tur notiek un jau rit pilnā sparā, esam ieradušās, sākumā izskatās, vairāk uz beigām, bet beigās jau noballējāmies gandrīz stundas trīs. Bērni jandalē ap dīķi, braukā ar velosipēdiem, skraida, spēlē kaut kādas spēles (daļu no kurām Gi īsti nesaprot). Izskatās (un pēc sarunām ar mammām izklausās), telefonu te īsti nevienam nav, baigi atbalsta visādus free-play utml. Man sāk likties, ka mūsu bērni ir vairāk tehnoloģiju pārņemti nekā šie jandalētāji Masačūsetsas vidienē (noteikti mānīgs priekšstats).
Kamēr bērni jandalē, es pļāpāju ar mammām, kuru vārdus aizmirstu gandrīz uzreiz pēc iepazīstināšanas. Pirmais, pārliecinos, ka šis tiešām ir kruts rajons, kurā dzīvojam. Pēc darbiem, izglītības līmeņa spriežot. Dāmas vairums ir strādājošas – Umass, vai privātpraksēs, ar interesantiem stāstiem un biogrāfijām. Vairākas pazīst departamentu kontaktpersonas, kas man tuvākajās dienās jāsatiek. Izrādās, vienam no profesoriem, ar kuru sarakstos, bērni iet tajā pašā skolā, kur ies Gerda, viena no mammām dzīvo viņam kaimiņos.
Ņemot vērā pilsētas izmērus un to, ka viss koncentrējas ap universitātēm, protams, nav pārsteigums, ka visi visus zina. Tas arī veido to drošības sajūtu - privātmāju un condo rajonā, kur visi ir pazīstami, visi ir vairāk vai mazāk saistīti ar universitāti, sajūta ir ļoti droša. Kā man vēlāk stāsta Veronika – ASV ir cities, ir suburbs, ir countryside, un ir college towns. Un katrā ir savs dzīves veids un ritms. Šī college town, kurās centrālajā laukumā vai ik pārnedēļu notiek pasākumi, kuros sanāk vai puse pilsētas bērnu, ir tāda.. zināmā mērā “mīļa”. Šāda izmēra pilsētā nekad neesmu dzīvojusi, pieļauju, līdzīga sajūta varētu būt, piemēram Ventspilī.
No pond party atminušās mājās tik tikko pagūstam uzvilkt sausas drēbes, lai skrietu uz autobusu, kas aizvedīs uz pilsētas centru, kur centrālajā laukumā no 5-6:30 p.m. notiks First Day School party. Īsi pirms izbraukšanas saņemu ilgi gaidīto zvanu no skolas – Gerda ir ielikta Mr. K klasē. Ak, seko puņķi un asaras, bērns raud tā, ka sirds lūzt – draudzene Klēra ir Mr. E klasē, viņa tā gribēja būt kopā ar draudzeni! Spēju tikai stāstīt, kā man Ķegumā līdzīgi gāja, ka, klasi sadalot, visas draudzenes ielika paralēlklasē.
Izkāpjot no autobusa pilsētas centrā satiekam klasesbiedrenes un G var paziņot, kurā klasē būs. Klēra Gerdu apskauj, bet Mr. K klases meitenes sveic viņu kā savējo. Vakara gaitā izskatās, ka lielā sāpe būs pārdzīvota.
Ņemot vērā pilsētas izmērus un to, ka viss koncentrējas ap universitātēm, protams, nav pārsteigums, ka visi visus zina. Tas arī veido to drošības sajūtu - privātmāju un condo rajonā, kur visi ir pazīstami, visi ir vairāk vai mazāk saistīti ar universitāti, sajūta ir ļoti droša. Kā man vēlāk stāsta Veronika – ASV ir cities, ir suburbs, ir countryside, un ir college towns. Un katrā ir savs dzīves veids un ritms. Šī college town, kurās centrālajā laukumā vai ik pārnedēļu notiek pasākumi, kuros sanāk vai puse pilsētas bērnu, ir tāda.. zināmā mērā “mīļa”. Šāda izmēra pilsētā nekad neesmu dzīvojusi, pieļauju, līdzīga sajūta varētu būt, piemēram Ventspilī.
No pond party atminušās mājās tik tikko pagūstam uzvilkt sausas drēbes, lai skrietu uz autobusu, kas aizvedīs uz pilsētas centru, kur centrālajā laukumā no 5-6:30 p.m. notiks First Day School party. Īsi pirms izbraukšanas saņemu ilgi gaidīto zvanu no skolas – Gerda ir ielikta Mr. K klasē. Ak, seko puņķi un asaras, bērns raud tā, ka sirds lūzt – draudzene Klēra ir Mr. E klasē, viņa tā gribēja būt kopā ar draudzeni! Spēju tikai stāstīt, kā man Ķegumā līdzīgi gāja, ka, klasi sadalot, visas draudzenes ielika paralēlklasē.
Izkāpjot no autobusa pilsētas centrā satiekam klasesbiedrenes un G var paziņot, kurā klasē būs. Klēra Gerdu apskauj, bet Mr. K klases meitenes sveic viņu kā savējo. Vakara gaitā izskatās, ka lielā sāpe būs pārdzīvota.
Pasākums ir pārsteidzošs: sabraukuši ugunsdzēsēji, policisti – rāda savu tehniku. Uzliktas alpīnisma sienas. Kāds ziedojis 700 picas gabaliņu un visiem bērniem tiek dalīta pica. Ģimenes pikniko. Ap galdiņiem drūzmējas cilvēki – te atrodama informācija gan par vecāku organizācijām, par pēcstundu nodarbībām, skautu biedrību, UMass futbola komandu un tamlīdzīgi. Pie katra galdiņa var paņemt kādu suvenīru vai ko gardu. G izskatās kā nonākusi leiputrijā un es ar šausmām vēroju to cukura daudzumu, kas pazūd viņā vai viņas somā. Gaidot izjādes zirgu pajūgā parunājos ar kādu tēti – Toms ir dzimis ņujorkietis, kas pirms 14 gadiem te pārvācies, jo kopā ar sievu sapratuši, ka audzināt bērnus Ņujorkā ir neprāts. Mazliet tā kā skumstot pēc betona un burzmas, bet katru reizi aizbraucot uz NYC saprot, kāpēc ir te. Tāda iekšējā kustība te ir tik normāla un pašsaprotama… Cita mamma (kuras vārdu jau neatceros) ir Angļu literatūras skolotāja. Īriete, ceturto gadu šeit, tikko pārvākusies no Mount Holyoki koledžas. Lai arī tā ir tikai nepilnu 20 km attālumā, pārvācoties mainījusi dzīvesvietu, tāpēc jāmaina arī skola – tās ir ļoti strikti piesaistītas dzīvesvietai, samaksātajiem nodokļiem, tāpēc skolas, pieļauju ļoti atšķiras. Es pagaidām ar mūsu skolu jūtos kā izvilkusi veiksmīgo lozi!
Īsi pēc 6:30 pasākums ari noslēdzas. Pēdējie zirgu pajūga izbraucieni un galdiņi tiek novākti. Pilsētas centrālajā skvērā iestājas miers. Gaidot autobusu, kas atnāk 7:15, redzam kā atgriežas ikdiena. Rīt sāksies darbdienas!
Īsi pēc 6:30 pasākums ari noslēdzas. Pēdējie zirgu pajūga izbraucieni un galdiņi tiek novākti. Pilsētas centrālajā skvērā iestājas miers. Gaidot autobusu, kas atnāk 7:15, redzam kā atgriežas ikdiena. Rīt sāksies darbdienas!
RSS Feed
