Tikmēr saprotu, ka 3+ mēneši ir tas brīdis, kad cilvēku sāk pieņemt kā “savējo”. Šodien kāda HAC apmeklētāja mani piedāvāja aizvest mājās. Esot redzējusi, kā es slidinos lejup no kalna, dodoties uz nodarbību; paķēra mani atceļā. Neba jau man grūti tos 200m noiet. Bet tikt aizvestai bija izcili: pa ceļam viņa izrunājās vēl ar 2 dāmām no rajona, kā arī paguva izstāstīt, ka šobrīd priecājas par 8 mazbērniem, 2 no kuriem pati uzaudzinājusi, dēls un meita dzīvo netālā apkaimē. Tos 3 minūšu laikā guvu patīkamu ieskatu viņas dzīves nelielā daļā. Un aicinājumu arī turpmāk nekautrēties izmantot “lift home”. Ja vien es te būtu. |
Tikmēr es ļoti daudz strādāju no mājām. Nebraucu uz uni, ja vien nav konkrētas nepieciešamības pēc kaut kā bibliotēkā vai sarunāta tikšanās. Kopš mana datora klaviatūra ir izbeigusies, esmu vairāk piesieta mājas birojam. Neba jau te slikti strādājas. Tikai sajūta, ka liedzu sev satikt cilvēkus. Bet darbs ir jāizdara un tas labi darās arī mājās. Starp kravāšanos. Kas ieņem būtisku ikdienas daļu pēdējās dienās. Ietilpšana 2 čemodānos. Izmest vai ņemt līdzi? Pagaidām liekas, ka pietiks vieta pat džemperiem, no kuriem Gi ir izaugusi, un kuri tiek vesti mājās ar mērķi tos atdot Maijai. Ziemassvētku dāvanas vietā, jo lielākā Ziemassvētku dāvana taču būs satikšanās, vai ne?