Arta Snipe
  • Sākumlapa
  • Publikācijas
  • foto

Atvadu sākums

19/12/2019

0 Comments

 
Šodien pēc nodarbības piegāju pie treneres ar tekstu “In case I won’t see you again…”. Hugs atvadoties. Abpusēji sirsnīgi “paldies” par laiku kopā. Un cerība kādreiz atkal tikties. Gerda šodien atvadījās no Tory. Viktorijas, kas ir viņas ESL (English as a Second Language) teacher.
Picture
Tikmēr saprotu, ka 3+ mēneši ir tas brīdis, kad cilvēku sāk pieņemt kā “savējo”. Šodien kāda HAC apmeklētāja mani piedāvāja aizvest mājās. Esot redzējusi, kā es slidinos lejup no kalna, dodoties uz nodarbību; paķēra mani atceļā. Neba jau man grūti tos 200m noiet. Bet tikt aizvestai bija izcili: pa ceļam viņa izrunājās vēl ar 2 dāmām no rajona, kā arī paguva izstāstīt, ka šobrīd priecājas par 8 mazbērniem, 2 no kuriem pati uzaudzinājusi, dēls un meita dzīvo netālā apkaimē. Tos 3 minūšu laikā guvu patīkamu ieskatu viņas dzīves nelielā daļā. Un aicinājumu arī turpmāk nekautrēties izmantot “lift home”. Ja vien es te būtu.
Fulbraits laikam prasītu vairāk sazināties tieši ar faculty. Lai gan HAC ir vieta, kur satiekas gan faculty, gan spouses – šeit ir viens no labākajiem apkaimes baseiniem, tenisa korti, arī trenažieri. Īstenībā, liekas, ja pacenstos, te varētu lieliski veidot socializing pamatu. Kā…. Ejot uz baznīcu 7dienās.
​
Tikmēr es ļoti daudz strādāju no mājām. Nebraucu uz uni, ja vien nav konkrētas nepieciešamības pēc kaut kā bibliotēkā vai sarunāta tikšanās. Kopš mana datora klaviatūra ir izbeigusies, esmu vairāk piesieta mājas birojam. Neba jau te slikti strādājas. Tikai sajūta, ka liedzu sev satikt cilvēkus. Bet darbs ir jāizdara un tas labi darās arī mājās. Starp kravāšanos. Kas ieņem būtisku ikdienas daļu pēdējās dienās. Ietilpšana 2 čemodānos. Izmest vai ņemt līdzi? Pagaidām liekas, ka pietiks vieta pat džemperiem, no kuriem Gi ir izaugusi, un kuri tiek vesti mājās ar mērķi tos atdot Maijai. Ziemassvētku dāvanas vietā, jo lielākā Ziemassvētku dāvana taču būs satikšanās, vai ne?
0 Comments



Leave a Reply.

    Ievadam

    Ja man kāds pirms diviem gadiem būtu teicis, ka pēc diviem gadiem es ne vien būšu iesniegusi disertācijas melnrakstu saplosīšanai katedrā, bet arī ieguvusi prestižo Fulbraita stipendiju un veselu semestri pavadīšu ASV - es neticētu. Tas liktos kas līdzīgs zinātniskajai fantastikai vai sapnim. Tomēr vilinošam sapnim.

    Eleonora Rūzvelta esot teikusi: "What could we accomplish if we knew we could not fail." Laikam jau svarīgi, lai sapņiem tikai "sky's the limit". Sakrustojot šīs banālās frāzes ar tikpat banālu pusmūža krīzi, ir sanācis tāds piedzīvojums, par kuru man joprojām lāgiem mazliet kājas trīc.

    2018. gada nogalē pieteikusies, 2019. gada maijā uzzināju, ka esmu izraudzīta kā viena no Fulbraita stipendiātēm. Vasara pagāja gatavojoties un gaidot - vīzas un izlidošanas datumus uzzināju tikai nedēļu pirms paredzamā izlidošanas datuma. Stresiņi un darbu daudzums darīja savu, izlidošanu nācās atlikt, jo nogāzos ar 39+ temperatūru. Tomēr tās 5 dienas guļot gultā un atpūšoties, veseļojoties un atpūšoties, man bija  iespēja emocionāli noslēgt vienu posmu un sagatavoties nākamajam. Tai skaitā, domās pārvērsties no advokātes par akadēmiķi.

    ​Lai man nebūtu jāstāsta katram, kas pavaicā un jāatkārto, jau pateiktais, rakstu visiem. Kā savulaik Liene rakstīja: vēstules no ASV.

    Archives

    March 2020
    February 2020
    January 2020
    December 2019
    November 2019
    October 2019
    September 2019
    August 2019

    Categories

    All

    RSS Feed

Powered by Create your own unique website with customizable templates.