Atgriežoties Amherstā pēc dažām dienām konferencē sajūta ir līdzīga kā atgriežoties Latvijā pēc divām nedēļām ASV: viss tik pazīstams, viss savējais, bet viss ir tik citādi nekā bijis pēdējās dienās.
Joprojām turpinu apsmadzeņot dzirdēto. Uzaust tēmas, idejas, kas likās pagājušas secen. Tas, kā izglītības sistēma cenšas iesaistīt vietējos. Tas, cik ļoti vietējā ekonomika ir atkarīga no imigrantiem. Kaut vai tas fakts, ka viņi domā par pārvaldes sasaistīšanu ar universitāti un sabiedrību, saprotot, ka tas ir vienots veselums. Mums pagaidām līdz tam vēl tiekties.
Tās mazās idejas. Zinājāt, ka Austrālijā pilsoņiem par nepiedalīšanos vēlēšanās tiek uzlikts neliels naudas sods? 50-100 Eur par to, ka neesi spējis izpildīt savu pilsoņa pienākumu un reizi četros gados aiziet līdz vēlēšanu iecirknim. Vai pilsonība ir tikai tiesības, vai arī tomēr pienākums? (Jāni? Vai Tu mani lasi?)
Es joprojām domāju par tām koledžām, kurās pirmajā gadā vidusskolu absolventiem tiek dota iespēja pamācīties visu un apjēgt, ko tie tiešām grib. Šī doma īstenībā ir laba. Un tad atceros japāņu profesores teikto, ka katrā sabiedrībā augstākajai izglītībai ir cita vērte un loma. Kāpēc bakalaura grādu grib iegūt Latvijas studenti? Vai tā tiešām ir vēlme pēc zināšanām, vai tomēr formāla vēlme saņemt diplomu? Šie ir daļēji filozofiski jautājumi, ar kuriem augstskolu vadībai gan ir jāsastopas ikdienā.
Pa šīm dienām seminārā angļu valoda ir manī iesēdusies. Lāgiem pat meitu uzrunāju angliski, līdz viņa sāk protestēt (lai gan pati jau sen pie sevis bubina angļu valodā). Ja ne latviešu valoda mājās, laikam drīz sāktu domāt angliski.
Atgriežoties uz planētas Zeme. Radi un draugi, kas sekojuši mūsu piedzīvojumiem, jautā: bet kā klājās Gerdai šajās dienās? Atbildu viņas vārdiem: bija labi. Neviens nesita, neviens badā neturēja. Gluži pretēji, tika cienāta ar našķiem, skatījās filmas, spēlējās ar kaimiņu bērniem. Izmantoja iespēju aiziet uz restorāniņiem un krodziņiem un apēst našķus, ko mamma nebūtu pirkusi (Saldējums pēc suši?! Common, tas ir iespējams tikai gadījumā, ja mamma ir Minesotā un par aizgādni atstātais draugs nezina, ka šī ir nepieredzēta izvirtība.). Meita ir priecīga, ka esmu atpakaļ, bet vairs nav tik maziņa, ka palikšana ar draugu (kas dažas dienas lutina) būtu liels pārdzīvojums.
Tās mazās idejas. Zinājāt, ka Austrālijā pilsoņiem par nepiedalīšanos vēlēšanās tiek uzlikts neliels naudas sods? 50-100 Eur par to, ka neesi spējis izpildīt savu pilsoņa pienākumu un reizi četros gados aiziet līdz vēlēšanu iecirknim. Vai pilsonība ir tikai tiesības, vai arī tomēr pienākums? (Jāni? Vai Tu mani lasi?)
Es joprojām domāju par tām koledžām, kurās pirmajā gadā vidusskolu absolventiem tiek dota iespēja pamācīties visu un apjēgt, ko tie tiešām grib. Šī doma īstenībā ir laba. Un tad atceros japāņu profesores teikto, ka katrā sabiedrībā augstākajai izglītībai ir cita vērte un loma. Kāpēc bakalaura grādu grib iegūt Latvijas studenti? Vai tā tiešām ir vēlme pēc zināšanām, vai tomēr formāla vēlme saņemt diplomu? Šie ir daļēji filozofiski jautājumi, ar kuriem augstskolu vadībai gan ir jāsastopas ikdienā.
Pa šīm dienām seminārā angļu valoda ir manī iesēdusies. Lāgiem pat meitu uzrunāju angliski, līdz viņa sāk protestēt (lai gan pati jau sen pie sevis bubina angļu valodā). Ja ne latviešu valoda mājās, laikam drīz sāktu domāt angliski.
Atgriežoties uz planētas Zeme. Radi un draugi, kas sekojuši mūsu piedzīvojumiem, jautā: bet kā klājās Gerdai šajās dienās? Atbildu viņas vārdiem: bija labi. Neviens nesita, neviens badā neturēja. Gluži pretēji, tika cienāta ar našķiem, skatījās filmas, spēlējās ar kaimiņu bērniem. Izmantoja iespēju aiziet uz restorāniņiem un krodziņiem un apēst našķus, ko mamma nebūtu pirkusi (Saldējums pēc suši?! Common, tas ir iespējams tikai gadījumā, ja mamma ir Minesotā un par aizgādni atstātais draugs nezina, ka šī ir nepieredzēta izvirtība.). Meita ir priecīga, ka esmu atpakaļ, bet vairs nav tik maziņa, ka palikšana ar draugu (kas dažas dienas lutina) būtu liels pārdzīvojums.
RSS Feed
