Arta Snipe
  • Sākumlapa
  • Publikācijas
  • foto

Atpakaļ mājās

18/11/2019

0 Comments

 
Atgriežoties Amherstā pēc dažām dienām konferencē sajūta ir līdzīga kā atgriežoties Latvijā pēc divām nedēļām ASV: viss tik pazīstams, viss savējais, bet viss ir tik citādi nekā bijis pēdējās dienās.
Joprojām turpinu apsmadzeņot dzirdēto. Uzaust tēmas, idejas, kas likās pagājušas secen. Tas, kā izglītības sistēma cenšas iesaistīt vietējos. Tas, cik ļoti vietējā ekonomika ir atkarīga no imigrantiem. Kaut vai tas fakts, ka viņi domā par pārvaldes sasaistīšanu ar universitāti un sabiedrību, saprotot, ka tas ir vienots veselums. Mums pagaidām līdz tam vēl tiekties.

Tās mazās idejas. Zinājāt, ka Austrālijā pilsoņiem par nepiedalīšanos vēlēšanās tiek uzlikts neliels naudas sods? 50-100 Eur par to, ka neesi spējis izpildīt savu pilsoņa pienākumu un reizi četros gados aiziet līdz vēlēšanu iecirknim. Vai pilsonība ir tikai tiesības, vai arī tomēr pienākums? (Jāni? Vai Tu mani lasi?)

Es joprojām domāju par tām koledžām, kurās pirmajā gadā vidusskolu absolventiem tiek dota iespēja pamācīties visu un apjēgt, ko tie tiešām grib. Šī doma īstenībā ir laba. Un tad atceros japāņu profesores teikto, ka katrā sabiedrībā augstākajai izglītībai ir cita vērte un loma. Kāpēc bakalaura grādu grib iegūt Latvijas studenti? Vai tā tiešām ir vēlme pēc zināšanām, vai tomēr  formāla vēlme saņemt diplomu? Šie ir daļēji filozofiski jautājumi, ar kuriem augstskolu vadībai gan ir jāsastopas ikdienā.

Pa šīm dienām seminārā angļu valoda ir manī iesēdusies. Lāgiem pat meitu uzrunāju angliski, līdz viņa sāk protestēt (lai gan pati jau sen pie sevis bubina angļu valodā). Ja ne latviešu valoda mājās, laikam drīz sāktu domāt angliski.
​
Atgriežoties uz planētas Zeme. Radi un draugi, kas sekojuši mūsu piedzīvojumiem, jautā: bet kā klājās Gerdai šajās dienās? Atbildu viņas vārdiem: bija labi. Neviens nesita, neviens badā neturēja. Gluži pretēji, tika cienāta ar našķiem, skatījās filmas, spēlējās ar kaimiņu bērniem. Izmantoja iespēju aiziet uz restorāniņiem un krodziņiem un apēst našķus, ko mamma nebūtu pirkusi (Saldējums pēc suši?! Common, tas ir iespējams tikai gadījumā, ja mamma ir Minesotā un par aizgādni atstātais draugs nezina, ka šī ir nepieredzēta izvirtība.). Meita ir priecīga, ka esmu atpakaļ, bet vairs nav tik maziņa, ka palikšana ar draugu (kas dažas dienas lutina) būtu liels pārdzīvojums.
0 Comments



Leave a Reply.

    Ievadam

    Ja man kāds pirms diviem gadiem būtu teicis, ka pēc diviem gadiem es ne vien būšu iesniegusi disertācijas melnrakstu saplosīšanai katedrā, bet arī ieguvusi prestižo Fulbraita stipendiju un veselu semestri pavadīšu ASV - es neticētu. Tas liktos kas līdzīgs zinātniskajai fantastikai vai sapnim. Tomēr vilinošam sapnim.

    Eleonora Rūzvelta esot teikusi: "What could we accomplish if we knew we could not fail." Laikam jau svarīgi, lai sapņiem tikai "sky's the limit". Sakrustojot šīs banālās frāzes ar tikpat banālu pusmūža krīzi, ir sanācis tāds piedzīvojums, par kuru man joprojām lāgiem mazliet kājas trīc.

    2018. gada nogalē pieteikusies, 2019. gada maijā uzzināju, ka esmu izraudzīta kā viena no Fulbraita stipendiātēm. Vasara pagāja gatavojoties un gaidot - vīzas un izlidošanas datumus uzzināju tikai nedēļu pirms paredzamā izlidošanas datuma. Stresiņi un darbu daudzums darīja savu, izlidošanu nācās atlikt, jo nogāzos ar 39+ temperatūru. Tomēr tās 5 dienas guļot gultā un atpūšoties, veseļojoties un atpūšoties, man bija  iespēja emocionāli noslēgt vienu posmu un sagatavoties nākamajam. Tai skaitā, domās pārvērsties no advokātes par akadēmiķi.

    ​Lai man nebūtu jāstāsta katram, kas pavaicā un jāatkārto, jau pateiktais, rakstu visiem. Kā savulaik Liene rakstīja: vēstules no ASV.

    Archives

    March 2020
    February 2020
    January 2020
    December 2019
    November 2019
    October 2019
    September 2019
    August 2019

    Categories

    All

    RSS Feed

Powered by Create your own unique website with customizable templates.