Pagājušās nedēļas mākslas izklaides man iepatikās un iedvesmoja darba nedēļai. Lai gan arī jurisprudence var būt jautra un izklaidējoša (un dažkārt skaļi smieties liek pat tiesību teorijas grāmatas), bildīšu tajās grāmatās ir maz un sarunu nav vispār (atceraties, kā Alise Aizspogulijā brīnījās par māsas grāmatām bez dialogiem un bildēm?). Tāpēc arī nākamo ziemīgi pelēko nedēļas nogali nolēmu veltīt mākslai: tuvai un mazliet tālākai.
Easthampton
Turpat blakus jau vairākkārt blogā pieminētajai Northampton atrodas arī Easthampton – pilsētiņa, kas kartē iezīmēta vēl 1664. gadā kā Northamptonas sastāvdaļa un pēc 150 gadiem kļuvusi par pastāvīgu apdzīvotu vietu (tā skaitās “jaunākā” pilsēta Hempšīras provincē). Easthamptona sākotnēji bija rūpnieciska pilsēta – te atradās dzirnavas, papīrfabrikas, tekstila ražotnes. Tomēr kā jau daudzas rūpnieciskās pilsētas, tā pirmo norietu piedzīvoja Lielās Depresijas laikā starp WWI un WWII, un kopš apmēram 1960tajiem, kad veco rūpniecību sāka aizstāt lielās korporācijas, savu kādreizējo spozmi zaudēja pavisam.
Šobrīd pilsēta atdzimst ar mākslas palīdzību. Bijušajās fabriku telpās tiek iekārtotas mākslinieku darbnīcas, izstāžu zāles. Te ir liels plašums, kur māksliniekiem izvērsties darbam, telpas ir lētas, veidojas kopiena. Pilsētā rodas sadzīve, kafejnīcas, rodas gan pakalpojumu sniedzēji, gan saņēmēji.
Easthamptonā netrūkst galeriju. Reizi mēnesī, mēneša pirmās piektdienas vakaros, tiek organizēts “Art walk”. Tieši šajā datumā tiek atklātas izstādes, kas būs apskatāmas tuvākā mēneša laikā, un tieši šajā dienā izstādē ar nelielām uzkodām un gatavību sarunai apmeklētājus gaida konkrētais mākslinieks.
Easthampton izmērs ļauj apstaigāt vairākas, ja ne visas konkrētajā dienā atklātās izstādes, bet mūsu redzeslokā nonāca trīs. Pirmā bija čīliešu izcelsmes putnu fotogrāfa, kas šobrīd mīt Amherstā, Fernando Molina fotogrāfiju izstāde. Vairākus putnus viņš ar kameru noķēris tepat apkaimē. Viņš ir pat ieguvis reģionālas balvas, kā labākais putnu “portretists”. Fotogrāfijas ir skaistas, putnu ģīmīši – izteiksmīgi. Pats čīlietis angliski runā ar krietnu akcentu, bet ir ļoti jauks. Stāsta, ka atkūlies šeit dēļ mīlestības – sieva ir amerikāniete, kas teikusi, ka “Someday we will move to US.” Un tad viendien paziņojusi, ka “someday” būs “tomorrow”.
Nākamais pieturas punkts ir galerija 5 min brauciena attālumā, kur izstādīti Denise M. Riggs ar iPhone uz ielas notverti skati. Visu cieņu, viņa kadrus māk noķert! Bilžu nav daudz, bet tās ir foršas – māksliniece spēlējas ar īpatnējām kompozīcijām, atspulgiem. Bildes var aplūkot arī viņas instagram kontā @denisemriggs. Uz šīs izstādes atklāšanu sanākuši Denizes draugi, man radās sajūta, ka esmu nejauši ietrāpījusi slēgtā pasākumā (kad viņa sasveicinoties sniedza roku, neaptvēru, ka pienākas nosaukt savu vārdu, jo – kāpēc gan viņai zināt kā sauc nejaušus garāmgājējus?).
Šobrīd pilsēta atdzimst ar mākslas palīdzību. Bijušajās fabriku telpās tiek iekārtotas mākslinieku darbnīcas, izstāžu zāles. Te ir liels plašums, kur māksliniekiem izvērsties darbam, telpas ir lētas, veidojas kopiena. Pilsētā rodas sadzīve, kafejnīcas, rodas gan pakalpojumu sniedzēji, gan saņēmēji.
Easthamptonā netrūkst galeriju. Reizi mēnesī, mēneša pirmās piektdienas vakaros, tiek organizēts “Art walk”. Tieši šajā datumā tiek atklātas izstādes, kas būs apskatāmas tuvākā mēneša laikā, un tieši šajā dienā izstādē ar nelielām uzkodām un gatavību sarunai apmeklētājus gaida konkrētais mākslinieks.
Easthampton izmērs ļauj apstaigāt vairākas, ja ne visas konkrētajā dienā atklātās izstādes, bet mūsu redzeslokā nonāca trīs. Pirmā bija čīliešu izcelsmes putnu fotogrāfa, kas šobrīd mīt Amherstā, Fernando Molina fotogrāfiju izstāde. Vairākus putnus viņš ar kameru noķēris tepat apkaimē. Viņš ir pat ieguvis reģionālas balvas, kā labākais putnu “portretists”. Fotogrāfijas ir skaistas, putnu ģīmīši – izteiksmīgi. Pats čīlietis angliski runā ar krietnu akcentu, bet ir ļoti jauks. Stāsta, ka atkūlies šeit dēļ mīlestības – sieva ir amerikāniete, kas teikusi, ka “Someday we will move to US.” Un tad viendien paziņojusi, ka “someday” būs “tomorrow”.
Nākamais pieturas punkts ir galerija 5 min brauciena attālumā, kur izstādīti Denise M. Riggs ar iPhone uz ielas notverti skati. Visu cieņu, viņa kadrus māk noķert! Bilžu nav daudz, bet tās ir foršas – māksliniece spēlējas ar īpatnējām kompozīcijām, atspulgiem. Bildes var aplūkot arī viņas instagram kontā @denisemriggs. Uz šīs izstādes atklāšanu sanākuši Denizes draugi, man radās sajūta, ka esmu nejauši ietrāpījusi slēgtā pasākumā (kad viņa sasveicinoties sniedza roku, neaptvēru, ka pienākas nosaukt savu vārdu, jo – kāpēc gan viņai zināt kā sauc nejaušus garāmgājējus?).
| Pēdējais pieturas punkts ir mākslas galerija, kas kopā ar vietējo “CSDD” filiāli, sporta klubu, escape games un vēl dažādiem kantorīšiem ir iekārtojušies kādas vecas fabrikas telpās. Fabrika ir atjaunota eleganti – tā tiešām ir vieta, kur patverties aukstā ziemas vakarā, ļoti patīkama vide. Šajā izstādē var aplūkot Beckie Kravetz sagatavotās maskas un skulptūriņas. Tās ir tik amizantas! Ja maskas, kā jau maskas, daļa ir mazliet šaušalīgas, tad skulptūras ir foršas, ironiskas. (Arī Bekijai ir instagram konts, ja nu interesē). |  |  |
Bergshire mountains
Piektdien gandrīz visu dienu lija, līdz vakarā lietus pierima un piesala. Sporta klubā ar dāmām pārrunājam, ka ielas sestdienas rītā atgādinās slidotavu. Bet lai arī rīts aust saulains un spirgts, ielas ir tīras, tāpēc īstenojam plānu doties uz pusotras stundas brauciena attālumā esošo North Adams, kur atrodas MASS MoCA – Masačūsetsas Museum of Contemporary Art.
North Adams ir pilsēta Bergšīras provincē. Bregšīras province ir pati Masačūsetsas rietumdaļa, kas jau robežojas ar Ņujorkas štatu, un tā ir pati kalnainākā Masačūsetsas daļa. Te atrodas visi slēpošanas kūrorti, augstākās štata kalnu virsotnes.
Te arī ir parasti mazliet vēsāks (tie daži simti augstuma metru dara savu). Te ilgāk turas sniegs, un te ir pat straujākas temperatūras svārstības nekā “lejā”, piemēram, Amherstā. To novēroju arī braucot uz MASS MoCA – jau pusceļā sāka vīdēt apsarmojušu koku klātas pakalnu virsotnes, līdz pašas North Adams apkaimē ledū bija sasalis viss mežs. Skats bija fantastisks un mazliet sirreāls, kā latviešu tautas dziesmā par sidraba lietu un sidraba žagariņiem lietū: kad lāsteka veidojas ap katru koka zaru, un cauri tam spīd saule, skats ir netverami skaists. To nespēju notvert fotogrāfijā, lai gan, atzīstos, mēģināju. Brauciens izvērtās gandrīz stundu garāks, nekā bija plānots, jo ik pa pārsimts metriem lūdzu apturēt auto, lai mēģinātu kaut ko nofotografēt. Elpu aizraujoši. Auto atgriezties lika tikai aukstums – nebiju apģērbusies aukstai ziemas dienai (citādi, kas zina, muzeja apmeklējumu aizstātu pastaigas pa aizsnigušām takām?)
North Adams ir pilsēta Bergšīras provincē. Bregšīras province ir pati Masačūsetsas rietumdaļa, kas jau robežojas ar Ņujorkas štatu, un tā ir pati kalnainākā Masačūsetsas daļa. Te atrodas visi slēpošanas kūrorti, augstākās štata kalnu virsotnes.
Te arī ir parasti mazliet vēsāks (tie daži simti augstuma metru dara savu). Te ilgāk turas sniegs, un te ir pat straujākas temperatūras svārstības nekā “lejā”, piemēram, Amherstā. To novēroju arī braucot uz MASS MoCA – jau pusceļā sāka vīdēt apsarmojušu koku klātas pakalnu virsotnes, līdz pašas North Adams apkaimē ledū bija sasalis viss mežs. Skats bija fantastisks un mazliet sirreāls, kā latviešu tautas dziesmā par sidraba lietu un sidraba žagariņiem lietū: kad lāsteka veidojas ap katru koka zaru, un cauri tam spīd saule, skats ir netverami skaists. To nespēju notvert fotogrāfijā, lai gan, atzīstos, mēģināju. Brauciens izvērtās gandrīz stundu garāks, nekā bija plānots, jo ik pa pārsimts metriem lūdzu apturēt auto, lai mēģinātu kaut ko nofotografēt. Elpu aizraujoši. Auto atgriezties lika tikai aukstums – nebiju apģērbusies aukstai ziemas dienai (citādi, kas zina, muzeja apmeklējumu aizstātu pastaigas pa aizsnigušām takām?)
MASS MoCA
Arī MASS MoCA ir iekārtota izbijušas fabrikas telpās. Tās ir ideāli piemērotas izstādēm – plašas, gaišas. Kur vēl mākslinieki varētu atrast šādus viegli pieejamus plašumus, kuros izstādīt savus milzīgos darbus?
Muzejā ir dažas pastāvīgās ekspozīcijas (Sol Lewitt apkrāsotās sienas), bet vairums mainās. Šoreiz neko elpu aizraujošu neatradu, pa sīkumam šur, pa sīkumam tur. Pa jautram eksponātam (kā jau modernajā mākslā), pa dīvainam un pilnīgi nesaprotamam. Fotogrāfijas, kas likās mākslīgas un kuru stāsts nepārliecināja. Un tad dažādu mūziķu portretu izlase, kas pārliecināja.
Muzejs ir bērniem draudzīgs – ir gan īpašas ekspozīcijas jaunatnei, gan tādas kā Gunnar Schonbeck: savāktu un paštaisītu mūzikas instrumentu “izstāde”, kurā “priekšzināšanas nav nepieciešamas” (viņa moto), bet piedalīties, t.i. izmēģināt instrumentus un spēlēt, ir aicināts ikviens.
Tomēr bija jāatzīst, ka brauciens pēc kalniem MASS MoCA piedāvājumu padarīja kaut kā ikdienišķu. Daba šoreiz bija pārspējusi cilvēka radīto.
Muzejā ir dažas pastāvīgās ekspozīcijas (Sol Lewitt apkrāsotās sienas), bet vairums mainās. Šoreiz neko elpu aizraujošu neatradu, pa sīkumam šur, pa sīkumam tur. Pa jautram eksponātam (kā jau modernajā mākslā), pa dīvainam un pilnīgi nesaprotamam. Fotogrāfijas, kas likās mākslīgas un kuru stāsts nepārliecināja. Un tad dažādu mūziķu portretu izlase, kas pārliecināja.
Muzejs ir bērniem draudzīgs – ir gan īpašas ekspozīcijas jaunatnei, gan tādas kā Gunnar Schonbeck: savāktu un paštaisītu mūzikas instrumentu “izstāde”, kurā “priekšzināšanas nav nepieciešamas” (viņa moto), bet piedalīties, t.i. izmēģināt instrumentus un spēlēt, ir aicināts ikviens.
Tomēr bija jāatzīst, ka brauciens pēc kalniem MASS MoCA piedāvājumu padarīja kaut kā ikdienišķu. Daba šoreiz bija pārspējusi cilvēka radīto.
Mount Holyoke College Art Museum
Lai arī MASS MoCA biļete ir derīga divām dienām, svētdienā vēlreiz braukt turp negribējās. Lai arī ceļš joprojām varētu būt skaists vai pat vēl skaistāks – svētdien no rīta sniga pat Amherstā, visa ekspozīcija tomēr bija apskatīta. Lai nemestu mākslu gluži pie malas, turpināju Five Colleges mākslas muzeju apskatu un devos uz Mount Holyoke College.
Te nu jāatzīst, ka laikam bija iestājies zināms mākslas piesātinājums, jo darbu apskatē kļuvu mazliet skeptiska (? Nezinu, vai tas ir pareizais vārds, bet sajūsma kaut kā izpalika). Nenoliedzu, ka pirmais iespaids bija ļoti patīkams – pirmie darbi, kas sveic ienākot muzejā, ir pie pašām durvīm izliktie Vijas Celmiņas sagatavoto kodināto gravīru (tā laikam tulko etching) printi. Tomēr turpinājumā sajūsmas vilnis mazliet noplaka.
Nelielais mākslas muzejs izkārtots vairāk kā mācību telpa, kā diskusijai par dažādām tēmām mākslā. Ņemot vērā, ka šī ir mākslas skola, nepameta sajūta, ka pētu mācību materiālus. Šis tas jauks jau atradās, neliels prieks acīm un dvēselei tika. Kā, piemēram, kāda mākslinieka vēl pagājušajā gadā radītā versija par skatu no Mt. Holyoke virsotnes (gleznā ietverti arī komentāri, piemēram, uz uzzīmētā tilta tā arī uzrakstīts -jā šis ir N-91, bet pie salas – te es ar sievu mēdzu makšķerēt, utml.).
Kopumā pagaidām jāatzīst, ka no koledžām visiespaidīgākais tomēr bija Smith College muzejs. Un (pagaidām) jāatzīst, ka esmu ar mieru uz vismaz nedēļu likt punktu mākslas pasākumu apmeklēšanai un pievērsties citādām izklaidēm (“..bet dievi jau smejas, kad dzird mūsu plānus,” es uzrakstu un nodomāju).
Te nu jāatzīst, ka laikam bija iestājies zināms mākslas piesātinājums, jo darbu apskatē kļuvu mazliet skeptiska (? Nezinu, vai tas ir pareizais vārds, bet sajūsma kaut kā izpalika). Nenoliedzu, ka pirmais iespaids bija ļoti patīkams – pirmie darbi, kas sveic ienākot muzejā, ir pie pašām durvīm izliktie Vijas Celmiņas sagatavoto kodināto gravīru (tā laikam tulko etching) printi. Tomēr turpinājumā sajūsmas vilnis mazliet noplaka.
Nelielais mākslas muzejs izkārtots vairāk kā mācību telpa, kā diskusijai par dažādām tēmām mākslā. Ņemot vērā, ka šī ir mākslas skola, nepameta sajūta, ka pētu mācību materiālus. Šis tas jauks jau atradās, neliels prieks acīm un dvēselei tika. Kā, piemēram, kāda mākslinieka vēl pagājušajā gadā radītā versija par skatu no Mt. Holyoke virsotnes (gleznā ietverti arī komentāri, piemēram, uz uzzīmētā tilta tā arī uzrakstīts -jā šis ir N-91, bet pie salas – te es ar sievu mēdzu makšķerēt, utml.).
Kopumā pagaidām jāatzīst, ka no koledžām visiespaidīgākais tomēr bija Smith College muzejs. Un (pagaidām) jāatzīst, ka esmu ar mieru uz vismaz nedēļu likt punktu mākslas pasākumu apmeklēšanai un pievērsties citādām izklaidēm (“..bet dievi jau smejas, kad dzird mūsu plānus,” es uzrakstu un nodomāju).
RSS Feed
