Arta Snipe
  • Sākumlapa
  • Publikācijas
  • foto

Atkal līdz ausīm darbos

16/1/2020

0 Comments

 
“You are here! You made it!” šodien sporta klubā ir atgriezusies dekāna sieva. Brīvlaiks beidzas nākamnedēļ, visi sāk ierasties atpakaļ pilsētā. Gan mana profesore, kas ir pikta par to, ka netiku uz Ženēvu, kur viņa man bija devusi rekomendāciju “workshopam”, kurā tiek apspriesti “papers in progress”, gan arī šī mana sporta biedrene.

Sporta klubs šajās dienās ir vienīgā vieta, kur satieku cilvēkus. Nekautrējos parunāties, starp nodarbībām pastāstot par sevi, uzzinot pa niekam par sarunbiedru. Šodien papļāpāju ar kādu sievieti, kas atklāja, ka viņas “adviser” esot bijis no Latvijas (kaut kādā saistībā ar cūkkopību, ja pareizi sapratu), kā arī viņa pastāstīja par kādu latviešu meiteni, kas pirms gadiem dzīvojusi Amerstā, bet nu pārvākusies uz Barselonu. Ievērojot sporta kluba dislokāciju (laba rajona vidū), plašo apmeklējumu (pirmdienas nodarbībā, kas notika basketbola laukumā, bija grūti atrast vietu, kur izklāt paklājiņu), nav brīnums, ka sanāk interesantas iepazīšanās un interesantas sarunas.

Citādi es strādāju gandrīz galvu nepacēlusi. Turpat pie virtuves galda (kas ergonomiski nav pats labākais, vakaros regulāri jūtu, ka spranda ir savilkta), jo kāpēc tērēt laiku, lai brauktu uz bibliotēku, ja lasīt, rakstīt un mācīties varu tepat?

Šodien paklausīju mammu un izgāju mazliet pastaigāties. Atzīšos, pat to nedaru katru dienu (šausmas!). Bet cenšos vismaz iziet uz rīta vingrošanu, gandrīz katru dienu. Pamanu, ka tāda neesmu vienīgā. Tas vispār ir amizanti, ka dāmas un kungi, aizgājuši pensijā, šādi uztur formu un socializējas. Ir ko pamācīties!

Mana komunikācija ar ārpasauli ir galvenokārt WhatsApp: te videozvanā piesakās meita (bērnkopība attālināti ir vesela stāsta cienīgs jautājums), te piezvana kāds kolēģis, te draugi uzraksta pa rindiņai (Welcome! Es par to priecājos!). Bet tā jau ir mums katram bieži ikdienā. Šorīt pat, kātojot uz sporta klubu, padomāju: pilnīgi normāla dzīves ikdiena. Šādi var dzīvot. Gluži tāpat kā jebkurā pasaules malā, kur nekrīt bumbas, ir jumts virs galvas, un ir ko darīt.

Kaimiņos ievākušies jauni īrnieki. Kāds vakaros mācās spēlēt klavieres (man arī sagribējās, pieteikties?). Gerdas flautas treniņi te iederētos.

​Un bildes. Iela turp un atpakaļceļā. Vakara saule visu iekrāsoja sarkanu. 
0 Comments



Leave a Reply.

    Ievadam

    Ja man kāds pirms diviem gadiem būtu teicis, ka pēc diviem gadiem es ne vien būšu iesniegusi disertācijas melnrakstu saplosīšanai katedrā, bet arī ieguvusi prestižo Fulbraita stipendiju un veselu semestri pavadīšu ASV - es neticētu. Tas liktos kas līdzīgs zinātniskajai fantastikai vai sapnim. Tomēr vilinošam sapnim.

    Eleonora Rūzvelta esot teikusi: "What could we accomplish if we knew we could not fail." Laikam jau svarīgi, lai sapņiem tikai "sky's the limit". Sakrustojot šīs banālās frāzes ar tikpat banālu pusmūža krīzi, ir sanācis tāds piedzīvojums, par kuru man joprojām lāgiem mazliet kājas trīc.

    2018. gada nogalē pieteikusies, 2019. gada maijā uzzināju, ka esmu izraudzīta kā viena no Fulbraita stipendiātēm. Vasara pagāja gatavojoties un gaidot - vīzas un izlidošanas datumus uzzināju tikai nedēļu pirms paredzamā izlidošanas datuma. Stresiņi un darbu daudzums darīja savu, izlidošanu nācās atlikt, jo nogāzos ar 39+ temperatūru. Tomēr tās 5 dienas guļot gultā un atpūšoties, veseļojoties un atpūšoties, man bija  iespēja emocionāli noslēgt vienu posmu un sagatavoties nākamajam. Tai skaitā, domās pārvērsties no advokātes par akadēmiķi.

    ​Lai man nebūtu jāstāsta katram, kas pavaicā un jāatkārto, jau pateiktais, rakstu visiem. Kā savulaik Liene rakstīja: vēstules no ASV.

    Archives

    March 2020
    February 2020
    January 2020
    December 2019
    November 2019
    October 2019
    September 2019
    August 2019

    Categories

    All

    RSS Feed

Powered by Create your own unique website with customizable templates.