Kas atšķir amerikāni no latvju zeltenes? Tas, ka amerikānis labāk sajūtas pēc divkāršas tailenola devas, bet latvju zeltenei palīdz mentola graudiņi degunam un salvijas kaklā smidzināmais.
Lai arī Gerdai skola sākas tikai trešdien un reģistrācijas ofisā laipnā dāma mūs informēja, ka skola informāciju par Gerdu saņems tikai otrdien, kad, visticamāk, man zvanīs, mēs nolemjam izmantot iespēju, ka mums pirmdienas rītā ir aizdots auto, lai piebrauktu pie skolas un apskatītu to, varbūt iepazītos ar kādu.
Pārvietošanās vispār ir Amerikas stāsts .. viss notiek ar auto, protams. “Piemājas” veikalu, kur aizskriet “pēc piena” – nav. Atceros, pirms 12 gadiem mamma savā Fulbraita laikā ar kaimiņieni runāja kopīgos iepirkšanās braucienus (kaimiņu studentu meitenei bija auto). Mums veicas, ka auto tiek aizdots, tomēr ne jau katru dienu ir tā iespēja. Dažkārt, papildus pilsētas autobusiem, netālākiem braucieniem izmantojam velosipēdus. Mazliet izaicinājums ir fakts, ka dzīvojam pakalnā, proti, atceļš sanāk ar stumšanos. Jāatzīmē, ka velosipēdus kā pārvietošanās līdzekļus te izmanto salīdzinoši maz, mazāk nekā Rīgā. Veloceliņi ir un skaisti, bet līdz tiem aizbrauc ar auto un tad minās vairāk sporta pēc.
Amherstā ir labi attīstīts sabiedriskais transports. Studentiem un akadēmiskajam personālam tas ir bez maksas (tomēr nepamanīju nevienu, kas maksātu, bet varbūt ne-studentiem visiem ir auto?). To izmantojam, lai aizbrauktu uz Universitāti un es iegūtu oficiālo UCard, kas man atver durvis pētniecībai, t.i. piekļuvei visiem piecu koledžu (bez UMass tajā ietipst Amherstas koledža, Mount Holyoke koledža, kur savulaik Brodskis pasniedza, meiteņu Smith college un Hampšīras koledža) konsorcijas resursiem. Īsto pētniecību gan varēšu uzsākt tikai pēc trešdienas, kad sāksies Gi skola. “Koledžu konsorcijs” nozīmē, ka varu doties uz jebkuru no koledžām klausīties kursus vai izmantot bibliotēkas. Grāmatas un materiālus gan pēc pieprasījuma arī pārsūta no vienas bibliotēkas uz otru. Starp koledžām arī kursē bezmaksas autobusi.
Lai arī Gerdai skola sākas tikai trešdien un reģistrācijas ofisā laipnā dāma mūs informēja, ka skola informāciju par Gerdu saņems tikai otrdien, kad, visticamāk, man zvanīs, mēs nolemjam izmantot iespēju, ka mums pirmdienas rītā ir aizdots auto, lai piebrauktu pie skolas un apskatītu to, varbūt iepazītos ar kādu.
Pārvietošanās vispār ir Amerikas stāsts .. viss notiek ar auto, protams. “Piemājas” veikalu, kur aizskriet “pēc piena” – nav. Atceros, pirms 12 gadiem mamma savā Fulbraita laikā ar kaimiņieni runāja kopīgos iepirkšanās braucienus (kaimiņu studentu meitenei bija auto). Mums veicas, ka auto tiek aizdots, tomēr ne jau katru dienu ir tā iespēja. Dažkārt, papildus pilsētas autobusiem, netālākiem braucieniem izmantojam velosipēdus. Mazliet izaicinājums ir fakts, ka dzīvojam pakalnā, proti, atceļš sanāk ar stumšanos. Jāatzīmē, ka velosipēdus kā pārvietošanās līdzekļus te izmanto salīdzinoši maz, mazāk nekā Rīgā. Veloceliņi ir un skaisti, bet līdz tiem aizbrauc ar auto un tad minās vairāk sporta pēc.
Amherstā ir labi attīstīts sabiedriskais transports. Studentiem un akadēmiskajam personālam tas ir bez maksas (tomēr nepamanīju nevienu, kas maksātu, bet varbūt ne-studentiem visiem ir auto?). To izmantojam, lai aizbrauktu uz Universitāti un es iegūtu oficiālo UCard, kas man atver durvis pētniecībai, t.i. piekļuvei visiem piecu koledžu (bez UMass tajā ietipst Amherstas koledža, Mount Holyoke koledža, kur savulaik Brodskis pasniedza, meiteņu Smith college un Hampšīras koledža) konsorcijas resursiem. Īsto pētniecību gan varēšu uzsākt tikai pēc trešdienas, kad sāksies Gi skola. “Koledžu konsorcijs” nozīmē, ka varu doties uz jebkuru no koledžām klausīties kursus vai izmantot bibliotēkas. Grāmatas un materiālus gan pēc pieprasījuma arī pārsūta no vienas bibliotēkas uz otru. Starp koledžām arī kursē bezmaksas autobusi.
Atgriežoties pie dienas stāsta: no rīta, piebraukušas pie skolas, mēs satiekam skolas Office vadītāju, kas laipni izvadā pa skolu, parāda klašu telpas, pastāsta par skolotājiem. Tomēr tā kā Gi vēl reģistrēta nav sistēmā, neko konkrētāk viņa nevar mums pastāstīt, piemēram, kas būs viņas klases skolotājs. Tomēr viņa mūs uzaicina vakarā piebiedroties Popsicle party, kas tiek organizēta, lai skolēni un ģimenes varētu iepazīties.
Būdama ļoti apzinīga, es skolas mājaslapā papētu uz 101 lapu sarakstītās skolas instrukcijas un rokasgrāmatas. Daudz informācijas. Tomēr arī daudz atbilžu. Te, piemēram, uzrakstīts, ja jāierodas skolā 8:30, līdz 8:42 tie bērni, kas neēd brokastis skolā, staigā ap skolu, un tieši 8:42 tiek aicināti iekšā. Aprakstītas arī brokastu un pusdienu cenas (brokastis 0.75 usd, pusdienas 3 usd), samaksa notiek caur web platformu, kurā tiek iemaksāts tāds kā depozīts, no kura tiek atskaitīta maksa par katru izmantoto ēdienreizi. Ja vēl varētu izmantot aplikāciju, kur tam visam sekot līdzi, bet šī aplikācija, tāpat kā, piemēram, bankas aplikācija vai wholefoods aplikācija man nav pieejama – AppleID joprojām reģistrēts kā Latvijas. Šo problēmu gan palīdz atrisināt Gerdas Rīgas skolasbiedra tētis un nākamajā rītā savā telefonā jau esmu salādējusi nepieciešamās aplikācijas. Mazliet neērtības rada fakts, ka mans airbaltic card ASV numurs nesaņem īsziņas, bet pagaidām kaut kā iztieku un šobrīd vēl numuru mainīt nedomāju.
Būdama ļoti apzinīga, es skolas mājaslapā papētu uz 101 lapu sarakstītās skolas instrukcijas un rokasgrāmatas. Daudz informācijas. Tomēr arī daudz atbilžu. Te, piemēram, uzrakstīts, ja jāierodas skolā 8:30, līdz 8:42 tie bērni, kas neēd brokastis skolā, staigā ap skolu, un tieši 8:42 tiek aicināti iekšā. Aprakstītas arī brokastu un pusdienu cenas (brokastis 0.75 usd, pusdienas 3 usd), samaksa notiek caur web platformu, kurā tiek iemaksāts tāds kā depozīts, no kura tiek atskaitīta maksa par katru izmantoto ēdienreizi. Ja vēl varētu izmantot aplikāciju, kur tam visam sekot līdzi, bet šī aplikācija, tāpat kā, piemēram, bankas aplikācija vai wholefoods aplikācija man nav pieejama – AppleID joprojām reģistrēts kā Latvijas. Šo problēmu gan palīdz atrisināt Gerdas Rīgas skolasbiedra tētis un nākamajā rītā savā telefonā jau esmu salādējusi nepieciešamās aplikācijas. Mazliet neērtības rada fakts, ka mans airbaltic card ASV numurs nesaņem īsziņas, bet pagaidām kaut kā iztieku un šobrīd vēl numuru mainīt nedomāju.
Vakarā uzkāpjam uz velosipēdiem uz aizminamies uz Gi skolas party. Skola atrodas 1.6 jūdzes, t.i. 2,4 km no mājām. Google saka – tur brauksim 7 minūtes, atpakaļ – 12. Tas kalns… Popsicle party mazliet atgādina Domdara pasākumus, tikai brīvāka – bez runām. Bērni jandalē pa sporta laukumu, ēd saldējumus un vecākiem ir iespēja pļāpāt un iepazīties. Es kā kārtīgs latvietis mazliet mulstu. Tomēr veicas, ka skolas staff ir ļoti vērīgs, ar mani sākumā sāk runāt kāda bērnudārznieku skolotāja. Tad pieslēdzas kāda mamma, kuras meita arī iet 4. klasē. Viņa aizved Gerdu pie meiteņu pulciņa un lūdz meitu un pārējās meitenes pieņemt viņu. Mazās meitenes ir lieliskas – viņas uzreiz pieņem G pulciņā, kaut kur kopā sāk jandalēties. Mamma (Melisa) izstāsta, ka viņa pārvākusies no Kolorado aprīlī un meitai neesot bijis problēmu iekļauties klasē, jo te bērni esot ļoti atvērti un forši. Visi gatavi draudzēties. Zināmā mērā – universitātes ietekme, jo klasēs bērni mainās bieži. Arī šogad 4. klašu grupā ir 4 “jauniņie”, kas tiks iedalīti esošajās divās klasēs. Katrā klasē būs apmēram 20 bērni.
Šī ir pamatskola, kur katru klasi māca galvenokārt viens skolotājs. G, tuvāk jau paguvusi sadraudzēties ar Klēru, raud, ka grib pie Mr. E, not Mr. K. Mr. E, ar kuru tieši runāju brīdī, kad atskan šis paziņojums, smejas, ka jūtas pagodināts, bet vēl nezina, kurā klasē meita būs. Man rīt zvanīšot. G arī saskumst, kad vakarā noskaidrojam, ka viņai nesanāks uz skolu braukt kopā ar Klēru. Lai arī meitene dzīvo tepat netālu no mums, pie jau pieminētā dīķa, kur peldējāmies pirms dažām dienām, skolas autobusu maršruti ir tādi, ka piestāj pie katras mājas, tad nu pa rajonu līkumo apmēram 5 busi.
Kamēr Gi iepazīstas un iedraudzējas ar meitenēm, mani pagūst nomierināt, ka viss būs vienkārši un lieliski gan jau pieminētā Melisa, kas iedod arī savu telefona nr., lai zvanu, ja kādas problēmas. Viņa esot full-time-mom un ja kādreiz vajagot Gi izņemt no skolas, jo es kavēju, lai es tikai piezvanot. Klēras mamma Elizabete nav tik atvērta, telefona nr. nedod, bet es iedodu savējo un aicinu atsūtīt ziņu, ja Klēra dodas peldēties un vēlas kompāniju.
Arī skolas direktore ir ļoti patīkama, nomierina mani, ka zina par mums, ka rīt man zvanīs, ka viss būs ok. Tā tiešām ir laba sajūta, ka saproti, ka visi saprot, ka esi te “jauniņais” un visu paskaidro lieliem teikumiem. Mēs izpelnāmies nelielu izbrīnu par to, ka esam burtiski tikko ieradušās un no tik tālas vietas kā Eiropa, tomēr izbrīns izpaužas galvenokārt kā vairākkārtīgi atgādinājumi, lai zvanām, ja mums kādas neskaidrības.
Pēdējais challange, kas mums jāatrisina ir Gerdas uzvārds. Burtu salikumu ĀĶE šeit izlasīt nav spējīgs neviens. Arī izrunāt. Mums līdz trešdienai ir jāizdomā, kā Gerda grib, lai viņu sauc. Viņa jau smējās – Hook? Es varu tikai piedāvāt savu uzvārdu, kuru spēj izrunāt ikviens. Šobrīd versija ir Ake (bez ‘Ķ’) vai Eik. Vēl domājam. G kunkst, vai nevarētu kļūt par Snipi? Pieļauju, skola to nesaprastu. Tad nu jautājums joprojām aktuāls.
Šī ir pamatskola, kur katru klasi māca galvenokārt viens skolotājs. G, tuvāk jau paguvusi sadraudzēties ar Klēru, raud, ka grib pie Mr. E, not Mr. K. Mr. E, ar kuru tieši runāju brīdī, kad atskan šis paziņojums, smejas, ka jūtas pagodināts, bet vēl nezina, kurā klasē meita būs. Man rīt zvanīšot. G arī saskumst, kad vakarā noskaidrojam, ka viņai nesanāks uz skolu braukt kopā ar Klēru. Lai arī meitene dzīvo tepat netālu no mums, pie jau pieminētā dīķa, kur peldējāmies pirms dažām dienām, skolas autobusu maršruti ir tādi, ka piestāj pie katras mājas, tad nu pa rajonu līkumo apmēram 5 busi.
Kamēr Gi iepazīstas un iedraudzējas ar meitenēm, mani pagūst nomierināt, ka viss būs vienkārši un lieliski gan jau pieminētā Melisa, kas iedod arī savu telefona nr., lai zvanu, ja kādas problēmas. Viņa esot full-time-mom un ja kādreiz vajagot Gi izņemt no skolas, jo es kavēju, lai es tikai piezvanot. Klēras mamma Elizabete nav tik atvērta, telefona nr. nedod, bet es iedodu savējo un aicinu atsūtīt ziņu, ja Klēra dodas peldēties un vēlas kompāniju.
Arī skolas direktore ir ļoti patīkama, nomierina mani, ka zina par mums, ka rīt man zvanīs, ka viss būs ok. Tā tiešām ir laba sajūta, ka saproti, ka visi saprot, ka esi te “jauniņais” un visu paskaidro lieliem teikumiem. Mēs izpelnāmies nelielu izbrīnu par to, ka esam burtiski tikko ieradušās un no tik tālas vietas kā Eiropa, tomēr izbrīns izpaužas galvenokārt kā vairākkārtīgi atgādinājumi, lai zvanām, ja mums kādas neskaidrības.
Pēdējais challange, kas mums jāatrisina ir Gerdas uzvārds. Burtu salikumu ĀĶE šeit izlasīt nav spējīgs neviens. Arī izrunāt. Mums līdz trešdienai ir jāizdomā, kā Gerda grib, lai viņu sauc. Viņa jau smējās – Hook? Es varu tikai piedāvāt savu uzvārdu, kuru spēj izrunāt ikviens. Šobrīd versija ir Ake (bez ‘Ķ’) vai Eik. Vēl domājam. G kunkst, vai nevarētu kļūt par Snipi? Pieļauju, skola to nesaprastu. Tad nu jautājums joprojām aktuāls.
RSS Feed
