Naktī dzirdu, ka sāk līt. Negribas tam īsti ticēt, jo laika prognozes taču solīja sauli. (Pēc kāda laika aptveru, ka pirmdienas prognozes taču nemaz neskatījos. Tie transatlantiskie lidojumi sajauc galvu un laikus). Izgulējusi gandrīz 12h miega, pakoju savu nelielo mantību maisiņos un plēvēs, lai tas nesalītu. Soma neliekas pārāk ūdens izturīga.

Vienu brīdi lietus tā ka pierimst un es atstāju īrēto istabu. Tomēr klusums izrādās mānīgs - tik tikko esmu izgājusi līdz lielajai ielai, kad lietus atsākas ar jaunu sparu. Ieskrienu autobusa pieturā novērtēt, cik tāls ir ceļš līdz nolūkotajai kafejnīcai/ tējnīcai. Smieklīgi. Mazliet vairāk par kilometru. 12 mīnusu gājiens. Saukt Uber?

Atrisinājums atrodas pats no sevis- pie ielas stūra parādās autobuss ar galamērķi “Harvard Square”. 2 pieturas autobusā un esmu pie kafejnīcas.
​
Paņēmusi milzīgu krūzi ar stipru kafiju (“two extra shots of espresso, please”), sēžu un skatos vakardienas bildes, sazvanos ar tēvu un beigās pat izvelku disertācijas kopsavilkumu. Ārā lietus kļūst tikai spēcīgāks un man pietiek ar to Hārvardu, ko redzu aiz loga. Pat pusdienu steika vietu izvēlos tādu, uz kuru jāiet pēc iespējas mazāk. 

​Kad iznāku no pusdienām, lietus ir pārvērties ledus lietū- no debesīm krīt asi ledus gabaliņi. Cilvēki pa ielām pārvietojas maziem pārskrējieniem, katru reizi saņemdamies pakļauties stihijai. Sados apstākļos mans ieplānotais gājiens līdz Harvard Book Store liekas tāls un nereāls. Vēl vienu teju, lūdzu! 

​Šī vide veicina radošumu. Vai arī radošumu veicina atpūta, kas manam smadzenēm ir bijusi brīvdienu laikā. Pie rakstu darbiem (tiem zinātniskajiem) ķeros ar prieku un aizrautību. Pēkšņi aizraujoši liekas saprast atšķirību starp “merge” un “consolidate”, starp “relations” un “relationship”. Kā es esmu līdz šim dzīvojusi, to nezinot?

Tā kā mans Hārvarda apstaigāšanas plāniņš šobrīd ir visai apdraudēts dēļ lietus (ne, te nav biznesa tirgot lietussargus uz katra stūra), sēžu gaumīgā kafejnīcā, dzeru stipru kafiju (Americano ar two extra shots of espresso) un izbaudu vienatni. Un to, kā ir būt atpakaļ ASV.

Šodien pēcpusdienā došos tālāk uz Amherst, bet pirmās 24h pavadīju Bostonā.
​
Kā kārtīgs students, protams, pamēģināju atkost sabiedriskā transporta sistēmu (izdevās daļēji, bet kaut kā līdz Harvard Square tiku), t.sk. atklāju, ka no Logana uz centru (South Station) kursē bezmaksas autobuss (so called Silver Line). Jutos pārāk izmurcīta normālai ekskursijai, bet saulaino pēcpusdienu mazliet izbaudīju. Galvenā mana atziņa: Bostona ir ļoti ok! Patīkama. Ir ko redzēt. Ir ko darīt. Harvarda apkaime savukārt atgādina mazpilsētu/ college town, ar visam lielpilsētas (Bostonas) iespējām blakus. 

Vakariņoju kādā bārā, kas piedāvā tipisku amerikāņu virtuvi (japāņus, korejiešus, indiešus un ebreju virtuvi atmetu, pēc tam, kad izpētu ēdienkartes. Pārāk daudz veģetāriešu iespēju, pārāk maz tīras gaļas/ zivju. Bet iespēju bagātība 15min gājiena ap mājām rādiusā ir iespaidīga). Pēc mirkļa šaubu paņemu vīna glāzi. Mazo. Ar bārmeni apspriežamies, ka abām jet lag. Katrai savā virzienā. Viņa tikko no Kalifornijas. Kad meklēju naudu dzeramnaudai, atceros Annas komentāru Mākonī, kad saspringti rēķināju, vai atstājam pietiekami. Viņa atzīmēja, ka var redzēt, ka es tikko no ASV. Te ierasta prakse atstāt vismaz 15% -20% rēķina summas, dažkārt pat tur, kur īsti extra pakalpojumu neredzi (piem., pasūtot kafiju līdzņemšanai). Smejos, ka drīz veikalā pie kases būs jādod “tip”.
​
Bārā kā par brīnumu nejūt zāles smaržu, jo vispār to jūt gandrīz visur. Masačūsetsā marihuāna ir legāla, to nevar nepamanīt. Reģionā ar Hārvardu, MIT, Tufts un citām slavenām mācību iestādēm. Bet varbūt tam nav nekāda sakara. Jebkurā gadījumā jūtu to pat sēžot rīta agrumā kafejnīcā. 

​Mana naktsmītne ir AirBnb atrasta istabiņa apmēram jūdzi no Harvard Square. Tāds studentu ūķis, bet labā rajonā. Ekstra bonuss: nākot no vakariņām, varu izbaudīt, kā kaimiņi sacenšas māju rotājumos. Ar lampiņām ir izrotāts pat baznīcas altāris. Un beidzot man ir iespēja sabildet visus tos piepūšamos brīnumus, ar kuriem aizkrauti zālieni māju priekšā. (Izbaudiet, bet nepārņemiet!)

​Lidmašīnā ar skaudību skatos uz guļošajiem. Lai arī lielāko dalu nakts esmu pavadījusi bezmiega radītā nomodā, miegs joprojām mūk. Acis grauž, sajūta kā uz vieglām paģirām, bet miega dievi joprojām novērsušies. 

Vakar naktī pie manis nāca teksti. Varbūt kļūt par pūci, aizmirst skaistos, skaidros rītus, kad tik labi strādajas, un mesties uz darbiem naktīs? Kad notikumi nāk atmiņā, kad vārdi vijas krellēs, kad mūzis nemierā baksta un liek rakstīt. 

Es atkal lidoju uz Ameriku. Pirms nedēļas atgriezusies, es atkal atgriežos. Laipna stjuarte sievietei priekšējā sēdekli stāsta, kāpēc lidmašīna turbulences zonā kratās. Sievietei sākusies fobija, bailes no lidmašīnām. Meitene saka: “Mūs biedē nezināmais. Jo vairāk zinām, jo mazāk bīstamies.” Man negribas viņai uzreiz piekrist. Zinu bailes no nezināmā, bet vēl vairāk zinu piesardzību un bailes no zināmā. Man ir draugs, kurš vienmēr pamanās atgādināt par iespējamiem riskiem un par visu, kas var nenotikt vai notikt. Ja mēs zinātu par visiem riskiem un grūtībām, kas sagaida, tik daudz ko neuzsāktu! Skaidri apzinoties, ka attiecības var neizdoties, vai atkal iesi uz randiņu?

​[pilnā versija būs memuāros pēc 15 gadiem]

Šodien es pirmo reizi kopš atgriešanās saguru. Pirmo reizi tikšanās pa īstam iztukšoja.

Pieļauju, ka daudziem šāds dzīves temps ir ikdiena – tikšanās, sarunas, vairākas dienā. Man līdz šim (lasi: līdz Fulbraitam) darba diena nozīmēja sēdēt pie datora, piecelties, lai satiktu kādu klientu vai pa retam aizietu līdz tiesai. Tikšanās, kurās tiek runāts par ko citu, nevis tikai konkrētu problēmu, bija retums. Tāpēc šo dienu intensīvās saziņas ir kas pilnīgi jauns.

Vairums, kas izdzird, ka tūlīt atkal došos prom, priecājas. Dažiem tas ir nepatīkams pārsteigums. Neizpratne. Nespēju neatcerēties Ulda vārdus, ka Fulbraits maina neatgriezeniski. Jūtu, ka domāju citādi. Citādi uztveru lietas,  notikumus,  cilvēkus,  viņu teikto. Varbūt tās ir tikai iedomas, bet gribas mācīties, uzzināt ko jaunu.
​
Visa šī trakuma vidū vēl pagūstu ar draudzenēm aiziet uz bingo spēli Pienā.  Galvenais gan ir tikšanās un, tomēr nenoliegšu, ka ir patīkami kā pieaugušajam vienai (bez meitas) iziet uz dažām stundām ne tikai pastrādāt. Citustarp, piektdienas vakara koncepts ”Pienā” ir interesants: bingo, austeres, kam, kad publika ir jau iesilusi, seko dejas. Līdz “iesilšanai” es netieku. Meita zvana, ka gaida mājās. Te nu mēs esam! Īss bija brīdis, kad vecāki vairs nesatraucās par manām gaitām (t.i. skaļi neteica, ka satraucas), līdz uzmanīt sāk meita.

Šīs dienas Rīgā – katra liekas kā nedēļas vērta. Intensīvas. Sarunāju tikšanās ar draugiem, un izbaudu tās. Iebraucu (vai precīzāk – uz brīdi ieskrienu) ciemos pie Gerdas radiem, mazliet pārsteidzot tos, bet ir liels prieks satikt, apskaut, novēlēt “Priecīgus”! Ieraudzīt sejā tos, ko esmu dzirdējusi, Gerdai zvanot uz Latviju.

Tikšanās ir dažādas. Dažās iedvesmojos pati, dalos, uzklausu, pārrunājam. Tiesnieku ģimene ir draugi, kurus satikt ir īpaši svētki. Dažās iedvesmoju es. Tai skaitā, musinot un mudinot pieteikties šādām studiju un pētniecības iespējām, kādu izmantoju es. Brīnos, ka Gerdas onkulis, Ziedoņa balvas laureāts, pētnieks un universitātes pasniedzējs nebija īsti dzirdējis vai iedziļinājies Fulbraita stipendijas idejā. Stingri piekodinu, lai ar saviem jaunajiem zinātniekiem šo izpēta. Tā ir lieliska iespēja apgūt ko jaunu un atvest uz Latviju lieliskas zināšanas.

Brigita vēl vakar nosaka – kad laika ir maz, tajā, kas tiek dots, tiek izdarīts ļoti daudz. Ja laika ir daudz, mēs velkam un bumbulējam. Un tā arī ir. Tieši šāda sajūta ir šobrīd.
​
Mazliet gan pabumbulēt vēl neatteiktos. Nesaprotu, kāpēc frizieri sarunāju jau uz 10 no rīta. Neesmu vēl atgājusi no jetlag. Naktī aizmigu pēc vieniem, no trijiem līdz pieciem vārtījos pa gultu bezmiegā. Gribas jau atpakaļ savā ierastajā ritmā un ieiet darba sliedēs. Un, smieklīgākais, sajūta, ka tas ierastais ritms gaida Amerikā.

Šodien mani laikam visvairāk pārsteidza nedalītais atbalsts maniem ceļojumiem un klejojumiem. Lai gan, ko nu tur būtu ko brīnīties? Krusttēva meita arī semestri vai pat gadu pavadīja Spānijā, sieva regulāri uz Armēniju brauc. Pats taču arī vismaz vienu grādu brauca aizstāvēt uz Prāgu. Bērnības draudzenes vecāku jaunākais dēls studē doktorantūrā Šveicē. Ir ierasta lieta, ka jaunieši kaut kur dodas pasaulē, kaut ko mācās, un pa laikam atrādās vecākiem.

Mazliet pukojos uz sevi, ka nesanāca aizbraukt uz Ženēvu. Ka gāja gar degunu Harvarda organizētais seminārs. Tā, iespējams, lielā mērā ir pašas vaina – ja būtu tam pagarinājumam pieteikusies agrāk, iespējams, dokumentus varētu sataisīt tā, lai varētu arī janvārī izbraukt no ASV. Bet tobrīd tas nelikās reāli.  Joprojām nebiju pārliecināta par sevi.  Tāpēc šobrīd ir tā, kā ir, atliek vēl turēt īkšķus, ka tur kāds man nepiestāda rēķinu par neierašanos. Un, vēl vairāk nereāli turēt īkšķus, par iespēju piedalīties virtuāli, attālināti.
​
Šīs pirmās īsās dienas, ko pavadu Latvijā, īsti neesmu izgājusi no mājas, Rīgas ielās. Šodien mūsu māja bija pilna – radi, draugi. Pusdienas, atskati uz Brigitas rudens ceļojumiem, īsa dalīšanās par mūsu gaitām (vairums ir lasījuši blogu). Beidzot pie ēst gatavošanas esmu ķērusies arī es – iepriekšējās dienās mūs ir lutinājusi Brigita, šoreiz zivis šmorēju es (sanāk gan skaisti, gan gardi), bet Gerda griež salātus (sanāk labi!).

Šādā ritmā nav pat īsti laika grāmatu palasīt. Ja neskaita, ka tāda iespēja bija vakar, kad līdz pat 2 naktī nespējām aizmigt. Nedz es, nedz Gerda. Nelīdzēja nedz muguras kasīšana, nedz pēdu masāža. Jet lag ieslēdzās.
​
Bet, protams, pats galvenais! Vakarnakt, bezmiegā šķirstot telefonu (protams, ne jau lasot uzdāvinātās grāmatas) saņemu e-pasta vēstuli no savas koordinatores, ka mans pieprasījums stipendijas pagarinājumam ir izskatīts un lēmums plānojas būt pozitīvs! Dokumenti tiks nokārtoti nākamgad, arī nauda tikšot pārskaitīta. Pēc šī teksta spriežot – man tiešām bija jāatgriežas ASV, un mani gaida vēl 2 mēneši laika, ko izmantot pētniecībai, lasīšanai, rakstīšanai. Urrā!

“Tas taču ir piedzīvojums!”  teica tēvs.
“Brauc taču, citādi nožēlosi, ja palaidīsi šo iespēju garām!” teica māte. Un neko nepiebilda par disertāciju termiņiem. Tas ir kļuvis otršķirīgi. Prioritātes.
“Klausi vecākus,” teica draudzene. 

Lēmumi, lēmumi. No daudz kā jāatsakās, lai panāktu ko citu. Lai atrastu ceļu, kas liekas, ka tepat ir, bet ir pilnīgi nezināms. Absolūta avantūras, kas sākās šādi…

Dažas nedēļas atpakaļ savā e-pastā saņemu ziņu, ka Fulbraita organizatoriem it kā esot vēl līdzekļi papildus stipendiju piešķiršanai. “Lūdziet savu pētniecības programmu pagarinājumu,” tie mudina. Aizrakstu savai koordinatorei. Sak, instrukcijās rakstīts, ka pagarinājumam jāpiesakās vismaz 2 mēnešus pirms stipendijas termiņa beigām. Tagad jau decembris, vai tad nav par vēlu? “Ak, nē, piesakies vien”, viņa atbild.

Es piesakos. Un tad sākas dīvaino e-pastu un gaidīšanas un lēmumu laiks. Vai esmu gatava atteikties no Ženēvas semināra, lai tiktu pie pagarinājuma? Vai esmu gatava atgriezties ASV decembrī? Beigu beigās, dienu pirms Ziemassvētkiem - vai esmu gatava atgriezties ASV, nezinot, vai man tiks piešķirts pagarinājums? Nezinot, vai drīkstēšu te uzturēties 30 dienu grace period, kad teorētiski pat nedrīkstu veikt pētniecību, vai uz 2 mēnešiem, ko apmaksā ar stipendiju un tiesībām darīt visu tāpat kā līdz šim?

Paralēli dažādas idejas, ko tikai varētu apgūt, ko tikai vajadzētu darīt. Kad man ir jāizvēlas, vai esmu gatava braukt uz ASV nezinot par lēmumu, vienkārši to gaidīt, tēvs saka: “Dari, es apmaksāšu šo piedzīvojumu!” Viņa iedotās naudas gan biļetei nepietiek. Biļete, kas vakarā maksā vienu summu, no rīta jau maksā tieši 50% vairāk nekā dažas stundas iepriekš. Biļetes pazūd acummirklī un to cenas aug ātrāk kā sēnes pēc lietus. Tomēr vienlaikus ar biļešu cenām, kas aug, aug arī pārliecība, ka gribu braukt.

Tad nu 24. decembra rītā, pus nakti negulējusi, es sēžos pie datora, lai tās biļetes pirktu un šausminos par cenām. Bet pēkšņi tas vairs nav svarīgi. Lēmums pa nakti ir pieņemts. Atliek vienīgi plēst matus, ka neesmu to izdarījusi vēl vakar, kad cenas bija labākas.

Kad man liekas, ka esmu biļeti nopirkusi, ir pienācis laiks skriet uz brunch ar RGSL kursabiedrenēm. Atkal laiks sakrīt kā uz minūtēm, esmu precīzi norunātajā vietā, norunātajā laikā, rokām trīcot no stresiņa, pārdzīvojuma. Draudzenes jautā, kā atgriešanās, vai braukšu atpakaļ. “Jā, svētdien,” atbildu, pati tam nespēdama noticēt.

Man jautā – kā ir būt mājās?

Ir citādi. Es Rīgu ieraugu pelēku, mazliet noplukušu no ārpuses, bet tik glītu no iekšpuses. Iekštelpas ir tik skaistas, tik pārdomātas. Kā mana māja ar augstajiem griestiem un lielajiem logiem. Un kā visas vietas, kurās šodien pabiju.

Dienu padzīvojusies ar savējiem, papļāpājusi ar vecākiem, pirmo darba dienu esmu izplānojusi tieši līdz pusdienas laikam – divas tikšanās (ja masāžu vai skaistumkopšanu var uzskatīt par tikšanos). Tomēr kaut kā pilnīgi nejauši te ar zvanu, te īsziņu diena saliekas pilna tā, kā labākais dienas plānotājs nevarētu salikt! No vienas vietas izeju, lai uz nākamo tikšanos pagūtu tieši laikā, un tad atkal laikā. Pat manikīre piezvana, lai pajautātu, vai negribu atnākt, piedāvājot ideālāko laiku pēc biroja pusdienām. Šādi pati es dienu saplānot nespētu. Lāgiem ir vērts paļauties uz plūsmu?

Uz jautājumiem: “Nu kā Amerikā?” es atbildēt vienā teikumā nespēju. Vēl standarta atbildes nav. Arī realitātes sajūtas, ka esmu Rīgā, vēl pietrūkst. Sajūta, ka esmu vēl tur, te tikai ieskrējusi uz brīdi. Ciemos.
Ir forši redzēt, ka bez manis tiek galā. Tas varētu būt pamatīgs trieciens ego, bet patiesība ir tāda, ka pasaule var iztikt bez jebkura no mums. Pietrūkst, bet vieglāk vai grūtāk visi pielāgojas.
​
Tomēr lielākais joks laikam bija atgriešanās mājās šovakar. Stāvēju pie savas mājas durvīm un sapratu, ka… es neatceros durvju kodu. Izmēģināju pāris versijas (labi, ka tas nav telefons, kas nobloķējas) līdz atmetu cerības un vienkārši telefona īsziņu arhīvā atradu īsziņas, kur draugiem esmu to sūtījusi. Welcome back!

Mājupceļa diena ir Gerdas pēdējā mācību gada diena Amerikas skolā un mana vārdadiena. Vārdadienas mums latviešiem parasti ir tādi mazie svētki - it kā dzimšanas diena, bet nekļūsti vecāks. Bet es savu gandrīz aizmirsu. Gerda no rīta, ieraugot telefonā ziņas ar “sveicu vārdadienā” un aptverot, ka man tā šodien ir, gandrīz apraudas. Būtu man dāvaniņu uzzīmējusi. Bet man šis datums šajā gadā saistās tikai ar atceļa lidojuma datumu.

​Gerda vēl aiziet uz skolu, piedalās dažās stundās, atvadās no skolas biedriem, kas daļa sagatavojuši mazas dāvaniņas vai vēstules. Sasmejos par Ārona rakstīto – piezvani man facetime kādreiz! Bet numura vēstulē nav. “Aronam nav telefona,” man paskaidro meita. Vispār viņiem skolā klasē telefons ir tikai diviem bērniem, viena no tām ir Gerda. Nav kā Rīgas skolās, kur telefoni tiek izsniegti skolas gaitas uzsākot. Latvijā, kurā IKP ir zemākais Eiropā..

Pusdienas laikā dodamies uz tuvējo Hartfordas lidostu. To nakts laikā var sasniegt nepilnas stundas laikā. Šodien mums vajag vairāk nekā stundu. Ceļš līdz Northampton atkal pilns - lai arī semestris beidzies jau pirms dažām dienām, daļa studentu laikam dodas prom tikai tagad. Vai arī vietējie jau dodas Ziemassvētku brīvdienās. Arī Hartfordas lidostu tik pilnu neesmu redzējusi nekad! Un no tās ir gadījies dažas reizes lidot. Drošības rindas vijas gar reģistrācijas galdiem. Ziemassvētki?

Mums neizdevās lidojumam reģistrēties internetā – lai arī ceļojums pirkts kā Finnair, to veic Airlingus, kura mājaslapā man pateica “sorry, ir kaut kāda kļūda, reģistrācija iespējama tikai lidostā”. Pie galdiņa meitene paziņo, ka var mūs un mūsu bagāžu reģistrēt tikai līdz Londonai, Londonā mums tā jāizņem un atkārtoti jāreģistrējas. Nav forši. Īpaši ņemot vērā to, kā salikti reisi. Mums ir plānotas 2 pārsēšanās, kur Dublinā laiks starp reisiem ir 1:!5 un Londonā 1:30.
​
Mēģinu pēdējam, Airbaltic, reisam piereģistrēties pati internetā, bet neizdodas. Latvijā jau pusnakts, bet izdodas sazināties ar vēl neguļošo Reini, kas sazinās ar Airbaltic. Izrādās viņu sistēmā mūsu lidojumam ir cits “booking referernce”. Reģistrēties izdodas, bet Airlingus meitenes neko ar bagāžu palīdzēt nevar. Viņi ar Airbaltic nedraudzējas. Tad nu mums atliek tikai cerēt, ka pietiks laika Londonā. Par to, atzīstos, mazliet nervozēju. Ja jau tik tuvu mājām, gribās tikt līdz galam. 

Mums veicas, ka abi Airlingus lidojumi ir laikā. Vispār šī aviokompānija liekas tāds Ryanair un mazliet miskaste, bet ja samiedz acis un par to nedomā, var tikt līdz galam. Baro draņķīgi. Man vispār nekā ēdama nav (labi, ka esmu paņēmusi līdzi cepeti no mājām), G rauc degunu par mac-n-cheese). Tikai filmu piedāvājums ir OK. Var skatīties gan Černobiļu, gan Game of Thrones. Mēs gan izmantojam Amazon Prime offline pieejamās filmas (vēlāk Latvijā jau man pie tām parādīsies uzraksts “Not available at your region” un “Traveling? When you’re back from traveling, Prime Video will return to its usual look”).
​
Gulēšanai reisos izmēģinu arī lielo piepūšamo megaspilvenu, ko reklamē facebook (draugu dāvana mājupceļam). Man nelīdz pat tas, lai gan mazliet ērtāk ar to gulēt ir, nekā bez jebkā. 

Dublinā pārsēšanās 1:15h ir tieši tik, lai nebūtu jāgaida nevienā brīdī, bet arī jāskrien nebūtu. Ideāls savienojuma laiks, ja vien reiss neaizkavējas. Bet tā Londona… Tur mēs abas zaudējām čupiņu nervu šūnu.

No mūsu 1:30, kas nozīmē reāli stundu, jo iekāpšana Airbaltic reisā sākas 25 min pirms izlidošanas, pirmās 20 min paiet stāvot un gaidot bagāžu. Gerdai acīs asaras – mamma, vai mēs pagūsim?

Kad esam dabūjušas bagāžu, G ķeras pie 21 kg somas, es pie 25, un vieglos rikšos skrienam meklēt, kur jāreģistrējas nākamajam reisam. Labi, ka Getvika ir mazā lidostas. Hītrovā nokļūšana uz reģistrācijas zāli vien prasītu pusstundu! Te tam vajag mazāk par 10 minūtēm.

Bet tas haoss, kas notiek pie reģistrācijas galdiņiem! Te ir trešdaļa Londonas! Tādus pūļus neatceros, ka būtu redzējusi. Spraucamies un stumjamies cauri ar saviem čemodāniem, līdz atrodam Airbaltic leti. Slapjām mugurām pieskrienam, un ar atvieglojumu konstatējam, ka te stāv rinda, kas gaida reģistrāciju mūsu reisam. Cilvēki, kas grib reģistrēties Maltas reisam palaiž mūs pa priekšu. Gerda joprojām mazliet raud, bet priekšā stāvošie mierina, ka viņi arī uz Rīgu lidos. Mēs reisam piereģistrējamies pēdējās. Bet mūs pieņem, nav nekādu ierasto ņemšanos ar somu svariem, par ko tik daudz dzirdēts saistībā ar Airbaltic (mums viena soma ir >23kg, bet kopā esam precīzi 46); rokasbagāžai varētu būt līdzīgi).

Līdz iekāpšanai ir palikušas 15 minūtes, mēs veiklu gaitu dodamies meklēt savu izlidošanas vietu. Laiks pa ceļam ir tikai tik, cik labierīcības vai ūdens pudeles iegāde. Gerda pat nepagūst nofilmēt kārtējo TikTok video, jo nav īsti tāda brīža, kad būtu mierīgi jāpagaida (ja neskaita kārtējo rindu pie iekāpšanas, kur lēnīgi atkārtoti tiek pārbaudītas mūsu pases).
​
Biju jau domājusi, ka ja izdosies pagūt uz Rīgas reisu, dzeršu šampanieti. Bet vēl īsti neesam izlidojušas, kad jau esmu uzpūtusi lielo spilvenu un iekārtojusies miegam. Amerikā ir nakts vidus, gulējušas neesam, nervi beidzot mierinājušies un var aizmigt. (Bet joprojām neesmu pārliecināta, ka to rekomendēju katram. Ja bagāžas svars atļauj, tad jā. Kopumā diezgan paliels un smags, ja lido tikai ar rokas bagāžu. Tomēr tas man ļauj iegūt gandrīz 2h miega, nesalaužot sprandu; bildi sk. augstāk).

Un tad jau – mājas! Pārlaimīgs bērns, kas metas ap kaklu tētim un omei. Pelēkās Rīgas ielas un mazliet noplukušās māju fasādes. Savu māju plašums, ērtums, tukšums (kā man patīk lieli logi un plašums!). Brigitas gardais dārzeņu sautējums (Gerda to īpaši pasūtīja). Gerda, kas pieradusi 4 mēnešus dzīvot gandrīz tukšā istabā, metas pie mantu šķirošanas un izmešanas.

Pie vakariņu galda meita vēl tā nosaka – neticas, ka neesam vairs Amerikā. Jā, šie mēneši ir paskrējuši, kā jau paskrien daudzas interesantas lietas dzīvē. Bet mēs šos mēnešus neaizmirsīsim. Un pieredze, ko esam guvušas, būs ar mums vēl ilgi, ilgi.

Ziniet, tas bija forši! Paldies!
​
Un, kas zina, varbūt turpinājums kādreiz sekos?

Vakarā viņa vēl grib aiziet uz baseinu, varbūt satikt mīļāko draudzeni – lifeguard. Draudzenes nav, bet toties satiekam otru treneri, to, pie kuras gājām riepas velt. Pastāstu, ka rīt lidojam uz Latviju un viņa pieskrien atvadoties apskaut. Bija forši pasportot kopā!

Lielāko dienas daļu krāmēju mantas un tīru māju. Tikai pēcpusdienā, kad lielais vairums jau savākts, piesēžos pie darbiem. Lasu tekstus, ko angliski esmu rakstījusi pirms dažiem mēnešiem, un pārrakstu. Valodas izjūta ir pamainījusies?
​
Pa to starpu sāku domāt par to, ka Latvijā ir ierasts gan akadēmiskos, gan arī profesionālos (te par juridiskajiem domāju, konkrēti – Jurista Vārdu) rakstus rakstīt trešajā personā vai pat ciešamajā kārtā. “Autors norāda.” “Autors argumentē”. Vai pat “darbā ir pierādīts”. “Darbā ir aprakstīts”. Vismaz ASV šis skaitās “oldschool” un modernā zinātne aicina rakstīt darāmajā kārtā un pirmajā personā. “I argue,” “I find.” “I show.” Gan disertācijās, gan rakstos (sk. piem. https://www.internationalscienceediting.com/active-versus-passive-voice-scientific-writing/). Latvijā pie šī būtu jāpierod un baidos, ka pirmajiem rakstītajiem mestu ar tomātiem. 

​Skatos bildes un nespēju noticēt, ka esam te bijuša visu šo laiku. Šie 4 mēneši paskrēja tik ātri, bet bija tik iespaidu pilni it kā pagājuši būtu 4 gadi.