​Jūs ziniet, kas ir Black Friday (turpmāk arī – BF)? Pilnīgs vājprāts veikalos, vēlme iepirkt lietas par lētām cenām, tikt pie mantām, kas rada vismaz īslaicīgu prieku, tikt pie sen gribētā par puscenu, pa lēto sagādāt Ziemassvētku dāvanas vai vienkārši pirkt-pirkt-pirkt...

​Man tikmēr kreņķis – MacBook klaviatūra ir pilnīgi izbeigusies. Nereaģē. Pirmdien došos uz Umass IT centru, varbūt var salabot. Līdz tam – priecājos, ka man aizdots cits laptop. Smagāks, lielāks (nez vai ietilps plecu somā), bez biroja aplikācijām, bet funkcionējošs. Uz tā šobrīd rakstu. Te mana ironija par Black Friday? Būtu varējusi nopirkt jaunu MB par puscenu? Bet šobrīd vēl ir teorētiska iespēja to atdzīvināt. Turu īkšķus.

​Novembra pēdējā ceturtdienā Amerika svin Pateicības dienu.

Vēsturiski šie svētki radušies kā pateicība indiāņiem, kas atnesa no meža tītaru  un neļāva nomirt badā pirmajiem kolonistiem, kas, baumo, noticis tepat Mass. (Nez, tie  indiāņi joprojām ir tikpat pateicīgi savai laipnībai, pēc visa tā, kas sekoja?). Bet kopumā amerikāņi Pateicības dienu uztver nopietni  - šie ir lielāki svētki nekā Ziemassvētki (kas ir reliģiski svētki).

Pateicības dienas pusdienas ir tas notikums, kas savāc pie galdiem jebkuras reliģijas amerikāņu ģimenes. Tās kopā ēd tītaru, izsaka pateicības – kas ir tas labais, par ko katrs ir pateicīgs, pie deserta jau sāk kašķēties, bet pēc vakariņām dodas šturmēt veikalus, jo piektdiena, kas seko Pateicības dienai, ir t.s. Black Friday – nenormālo atlaižu diena. Veikali mēdz vērties vaļā jau pusnaktī, daži pat ātrāk, un tītaru paēdušie ļaudis metas tikt pie ilgi kārotā televizora vai ziemassvētku dāvanām par puscenu (vakar satiktie jaunieši stāsta, ka viņi šopingā dosies pa taisno no pusdienu galda, viņu pilsētā veikali veroties vaļā jau piecos vakarā).

Mēs ar Gerdu izlaižam abus. Līdz pusdienlaikam nodzīvojamies pa viesnīcas baseinu, 13:00 iekāpjam 150. autobusā, kas ir lidostas ekspresis (un kura pietura ir pāri ielai) un pēc 40 min esam jau pie lidostas drošības kontroles. Un vēl pēc dažām stundām esam atpakaļ ziemeļos – Frontier ir pārāk lēta  aviokompānija, lai atļautos kavēties.

Pateicības diena ir arī viena  no plašākajām brīvdienām, šajā dienā slēgts ir gandrīz viss: veikali, kafejnīcas. Mazāk to mana tūristu centrā Miami beach, bet atgriežoties ziemeļos gan var manīt, ka 8 vakarā ielas ir tukšas kā parasti pusnaktī. Veikali slēgti, krodziņi slēgti. Vaļā ir tikai Springfieldas kazino, kurš, domājams, piedāvā tītarvakariņas par mežonīgu cenu.
​
Mūsu pateicības tikmēr aiziet vienkāršu vakariņu virzienā (bez tītara), abām nospriežot, ka saulainās brīvdienas bija foršās.

 Miami beach… tieši divas dienas te varētu būt interesanti. Ja brīvdienas būtu ieplānotas garākas, es meklētu ekskursijas. Tās gan te piedāvā vai ik uz soļa: keys, everglades, un citi. Bet mūsu plāni ietver tikai okeānu un baseinu.

Pludmales saules krēma burciņa šodien tukša. Labi, ka man tomēr pašai sava ir līdzi. Ilgi gan okeāna malā nenodzīvojamies. Lai arī ir forši celt smilšu pilis, šodien ūdens ir pilns ar medūzām. Baumo, tās dzeļot. Pārbaudīt negribas. Tad vēl kāds vīrietis izstāsta, ka vakar South brach esot redzējis razor shark. Nu jau doma par jumta baseinu liekas pavisam vilinoša.

Vakarā mēs aizklīstam uz blakus esošo bāru, kur laikā no 7-8 ir “happy hour”, t.i. dzērienus dod bez maksas. Gerda dzer kolu, es kaut ko stiprāku un pļāpāju par dzīvi, Trampu, Kubu, imigrācijas politiku, Pateicības dienas pusdienām, Black Friday iepirkšanos un miljons citām lietām ar jauniešiem, ar kuriem iepazināmies te jau vakar. Bārmenis kolumbietis īsi pirms happy hour beigām sirsnīgi atvadās, pielejot  mūsu glāzes līdz augšai. Bet viņa kolēģis ir vēl jaukāks. Pēc neliela brīža Gi sagrib saldējumu. Nē, applepay viņi nepieņem, Gi skrien pakaļ manai CC. Tomēr brīdī, kad izvelku karti un gribu maksāt, bārmenis paziņo, ka saldējums esot uz viņa rēķina. Sweet.

Jaunieši padalās arī ar bildēm no pludmales. Izrādās, šodien, īsi pēc mūsu aiziešanas, pludmali apmeklējušas haizivis. Piepeldējušas pie paša krasta. Mazliet scary. Tumšā vieta fotogrāfijā ir zivju bars, ap kuru rinķo haizivis.
​
Vēl no šodienas: vairākos krogos man stāsta, ka nedarbojas karšu lasītāji un aicina norēķināties skaidrā. Bet redzu, ka patiesībā tās ierīces darbojas. Nodokļu optimizācija? (Otrreiz, atgriežoties brokastīs, man pat skaidri pajautā – cash or card?) Otrs: pa to laiku, kamēr pļāpāju ar Floridas jauniešiem, manā telefonā saradušās vairākas jaunas aplikācijas. Bērnus pie letes nelaiž, viņiem atliek sēdēt telefonos laikā, kamēr mammas uzzina, kā dzīvo no UK ieradušies studenti šajā pasaules malā, mēnesi pirms vīzas termiņa beigām mēģinot izlemt, ko darīt tālāk.

Sēžu un nesaprotu pat ar ko sākt šīs dienas stāstu.
​
Varbūt ar to, ka Gerda šorīt paziņoja, ka šīs ir “best vacation ever”? Varbūt tas būtu pārspīlējums no viņas puses, bet nu fakts, par ko viņa bija sajūsmā – ir karsti, lai gan ārā ir novembris – ir neapšaubāms.
​
Mūsu viesnīca ir tāds ūķis ar mazliet smacīgu numuriņu, bet tajā mēs dienas laikā praktiski neuzturējāmies. Dažas reizes ieskrējām apmainīt mantas. Viesnīcā ir 2 baseini un piekļuve okeānam. Mums izsniedz dvieļus un lapiņu, pret kuru var saņemt sauļošanās krēslus liedagā. Dienas pirmā daļa paiet pa baseinu-jūru- baseinu. Pilnīgs relakss. Kad pēcpusdienā izejam pastaigā pa Miami beach centru, lai atrastu kafijas, mani pārņem pilnīga kūrorta pilsētas sajūta. Jā, 2 dienas šādi var un šādi ir labi.

​Starbucks te ir uz katra stūra. Sakarīga kafija gan jāpameklē, bet Sagefredo espresso, kad atrodu, ir lieeeeelisks. 

​Vispār ir lieliski. Ir daudz tādu mazu sīkumu, ko gribas piefiksēt, lai neaizmirstas, bet jau aizmirstas. Tā eglītes zem palmām. Ziemassvētku dziesmas sauļojoties pie baseina. Vīriešu pārīši, kas pastaigājas pa centrālo ielu, stumdami bērnu ratiņus, kas, kā pēc brīža saprotu, ir ratiņi klēpju sunīšiem! (OMG) Bezmaksas ūdens uzpildīšanas vietas iepirkšanās ielas vidū. Bezmaksas saules krēms pie ieejas pludmalē (!) Bezmaksas dzērieni bārā “happy hour” laikā. Jocīgs parks, kur izbūvētas tādas kā trubas pa gaisu un laiku pa laikam atskan tāda skaņa it kā plūstu ūdens. Parks, kurā izstādīti dažādu stilizētu dzīvnieku skulptūras. Un beigu beigās – tās ilgās minūtes sēžot smiltīs pie okeāna, būvējot smilšu pilis vai vienkārši darot neko, kamēr tās būvē Gi.

​Man kaut kādā brīdī, sēžot siltumā blakus eglītei, ap kuru Gerda mētā ritentiņus, kļūst vienkārši mierīgi un labi. Un priecājos, ka esam atbraukušas šajās īsajās brīvdienās. Pēcpusdienā vēl pirms saulrieta jau esam atpakaļ viesnīcā, katra paņemam savu ābolierīci, es skatos bildes, sāku rakstīt, G arī kaut ko skatās… abas nostaigājušās, saules nogurušas, priecīgas par pārmaiņu.

Kaut kur rīta vidū pamanu, ka man zvanīts no skolas. Balss pastā dusmīga ziņa, arī dusmīgs e-pasts pienācis. Norāj mani par to, ka neesmu paziņojusi par bērna “absence” skolā. Izrādās, ar ziņu, ko t.s. “e-klasē” esmu nosūtījusi klases audzinātājam nepietiek. Ir jāzvana uz automātisko numuru un jāpaziņo kavējuma iemesli. Tas laikam bija rakstīts tajā 100+ lappušu instrukcijā, kuru līdz galam septembrī neizlasīju. Sajutos sarāta, bet ceru, ka mums tiks piedots. Tas ir Gerdas pirmais skolas kavējums kopš septembra un, manuprāt, iemesls ir vairāk nekā attaisnojošs – meitenēm vajag sauli, D vitamīnu, mazliet atpūtas un mazliet jāredz arī citi štati, ne tikai Masačūsetsa, Ņūhempšīra, Vērmonta un Konetikuta.

Un vispār… laikam šī atkal ir reize, kad bildes runā spilgtāk par vārdiem.

Vakardienas atpūta ir nākusi par labu. Lai arī joprojām pa laikam iedzeru pēc peptusīna garšojošu šķidrumu ar  10% alkohola sastāva, jūtos krietni labāk. Un tas ir nepieciešams, jo pirmdienas vakarā sākas mūsu mazais pirms-Pateicības dienu brīvdienu ceļojums.

Pirms divām nedēļām sapratu, ka 5 brīvdienas, kas mūs (jeb precīzāk – Gerdu) gaida no 26.-30. novembrim, kad ASV svin Pateicības dienu, varētu būt mazliet pacietības treniņš un iespēja sakrist abpusēji uz nerviem,  ja vien neizdomāšu kādus plānus ārpus mājas.

Bez lielas cerības ieskatījos aviokompāniju piedāvājumos un, ha, ir aviolīnija, kas piedāvā aizvest no Hartfordas uz Miami par cenu sākot no 15 USD! Protams, šī cena neietver neko, paredz tikai minimālo bagāžu, bet, būsim godīgi, ko gan mums uz 2 dienām vajag? Jo tieši uz tik ilgu laiku es riskēju doties Floridas virzienā, bez tvaicētāja, bez plāna, vienkārši uz siltumu (un, nu jā, pēc Pateicības dienas cenas lidojumiem uz ziemeļiem atkal būtiski auga).
​
Gerdu uz vienu dienu izņēmusi no skolas (brīvlaiks sākas tikai trešdien) mēs krietnā pirmdienas vakarā ierodamies Hartfordas lidostā, lai sēstos 3.5h lidojumā uz Miami. Patiesībā lidojums ir īsāks, laikam pa vējam lidojam, un jau ap 11 vakarā nolaižamies Maiami lidostā. Pirmais, ko Gi novērtē – viņa norauj hoody un paziņo, ka ir silti.

Jautra ir Lyft izsaukšana. Te, Miami, mašīnām numurzīmes ir tikai aizmugurē! Kā atpazīt savu auto? Mūsu šofere ir meitene no Venecuēlas, kas angliski praktiski nerunā. Bet izpļāpājamies godam, jo esmu paņēmusi “shared ride”, proti, uz Miami beach braucam vienā auto kopā ar Sebastian – stjuartu, kura mamma ir francūziete, tēvs – amerikānis, pats brīvi runā 7valodās. Gerda ir sajūsmā par viņa rokassprādzēm, bet es – par valodu zināšanām un to, ka viņš visai ātri atmin, no kurienes mēs esam.
​
Mana uz dullo paņemtā viesnīca ir tāds kā motelītis Miami beach centrā. Šobrīd ir mazliet nesezona, it kā par puscenu piedāvāja palikt pat Hyatt, es gan tik augstu netēmēju. Un arī bērns mans priecīgs jau par pašu ceļojuma faktu vien. Šajā pilsētā esmu pirmo reizi (pavasarī Floridas ceļojuma laikā te nesanāca iebraukt), līdz ar to nebija īsti priekšstata, kur gribam palikt, svarīgi bija dabūt jumtu virs galvas un baseinu blakus. Mūsu “beach hotel” galvenā priekšrocība ir 2 baseini un okeāna tuvums. To visu gan noskaidrosim tuvāko 2 dienu laikā, kuras te gatavojamies pavadīt.

Svētdienai mums bija plāni: doties uz Holyoke uz muzeju, vakariņot ar indiešu Fulbraitisti un viņas vīru dramaturgu, bet… tā vietā es dienu pavadu gultā, ar zilām un rozā burkām blakus (vietējais tailenola paveids) un filmām.

Skatoties Continuum (ja kāds ir redzējis), nespēju neuzdot jautājumu: un ko es sev rakstītu no nākotnes? No šodienas 20gadīgai, piemēram?

Kādu padomu Tu sev dotu? Ko darīt citādi?

​Pēc 6dienas rīta gymnastics mēs ar Gerdu bijām sarunājušas pusdienas kopā ar jau vairkkārtīgi pieminēto pensionēto profesoru Neal.

Neal izdevās “izsvītrot” vēl vienu ierakstu no Gerdas “must do” saraksta – beidzot izmēģinājām arī Chilli’s restorānu. Tajā bija mazs joks… izrādās, pēc labākajām Dienvideiropas tradīcijām rēķinam tiek pieskaitīta neatrunāta pozīcija “table entertainment” (uz galda stāvēja tāda kā planšetīte, kurā G mēģināja paspēlēt kādas spēlītes). Mēs ar Neal paziņojām, ka neesam šādu vienošanos slēguši, cena nav apspriesta un vispār, “līgumu” ir slēgusi nepilngadīga persona, netiekot iepazīstināta ar līguma noteikumiem un sekām. 2 USD no rēķina noņēma, bet lielāks zaudējums bija uz dzeramnaudas rēķina (mazāks procents).
​
Vispār ASV viņi dzeramnaudas dod visiem un lielas. Krogos 15-20%. Pat pašnodarbinātām personām, piem., frizierim, manikīram, tiek uzskatīts par nepieciešamu dod dzeramnaudu. Pērkot kafiju pie letes, kur to turpat paņem (tie paši 10-15-20%) Nopērkot bulciņu kafejnīcā (kur oficiants nav nācis, tevi apkalpojis). Liekas, drīz piedāvājums “choose tip” parādīsies arī veikalā, pērkot pārtikas preces! (Pagaidām, ja veikalā norēķinās ar debetkarti, parādās “cash back” opcija, proti, naudas izņemšana, nemeklējot ATM).

Mazliet atvilkušas elpu dodamies uz Northampton, apgūt kādu Yoyo triku. Izstāvējušas kārtīgu sastrēgumu (9. ceļš, kas savieno Amherst un Northampton savieno arī tuvējo apkaimi ar 91 autostrādi, sastrēgumu veido galvenokārt auto, kas vēlas tikt uz tās), nonākam bērnu spēļu-zinātnes centrā. Liela ir mūsu vilšanās, ka yoyo skola sestdienās vairs nenotiek. Brīvdienās tā atsāksies tikai nākamgad. Var jau saprast, jo veikals tāpat čum un mudž no cilvēkiem, nav kur apgriezties. Visi pērkas, pērkas, pērkas, lai gan nav pat klāt Black Friday (man bail iedomāties, kas notiks tad). Atceramies, ka pamanījām arī auto straumi un pilnus stāvlaukumus pie lielveikaliem pa ceļam. Kas tas par trakumu?

Veikalā mūs pamana kaimiņos dzīvojošā Gi skolasbiedra mamma. “Christmas shopping?” jautāju viņai? “Ou, I’m already almost done!” viņa atbild. Vēl nav pat Pateicības diena bijusi… Lai ari man jau ir mājās dažas mazas pirmās dāvaniņas (ko tad nu es vispār spēšu atvest), man jau likās, ka sāku Christmas shopping šausmīgi agri. Nekā, viena no pēdējām laikam.
​
Izskatās, viņi te to apdāvināšanos un dāvanu meklēšanu ņem patiešām nopietni. Gerdai, saprotu, galvenā baža, ka es, atgriežoties LV, nepagūšu dāvanas sagādāt. Drošības labad viņa izveido arī sarakstu te…

Ja neskaita, ka vakar vakarā parādījās nelielas vīrusa pazīmes un īsi pēc Gerdas atbraukšanas mājās es pārvietojos uz guļamistabu ar tēju rokās un ibumetin ribās, diena bija ļoti interesanta un produktīva.

Tā, vakar kļuvu mazliet zinošāka interneta pārvaldīšanas un regulēšanas jomā, uzzināju, kā ar WhatsApp palīdzību un fake news tika ietekmēti vēlēšanu rezultāti un par Brazīlijā izstrādāto Interneta likumu. To izstrādājis Harvarda profesora L.Lessig, kas ir interneta tiesību guru, skolnieks, arī Harvard Alumni B.Lemos. Citējot prezentācijā dzirdēto, likuma anotācija atgādinot disertāciju, vārda labākajā izpratnē – tik pārdomāts un izstrādāts esot regulējums (intriģējoši! Jāpašpiko?). Šo visu stāstīja kāds tiesību zinātņu un antropoloģijas profesors, kurš kandidē uz vakanto profesora vietu UMass Legal Studies programmā. Pēdējie atlasītie kandidāti dažu nedēļu laikā visi ieradīsies UMass, prezentēs savus pētījumus, tiksies ar studentiem, un viņus iztaujās fakultātē. Ar nepacietību gaidu pārējo kandidātu prezentācijas!

Ir tādas dienas, kad sīkumi nokauj. Liekas, ka nekas īsti neizdodas, lai gan it kā nekas slikts nenotiek. Un tad ir dienas, kad dažādi mazi sīkumi viens pēc otra liek pasmaidīt un pilnīgi šķiet, ka diena ir izdevusies, lai gan nekas tāds jau nav noticis.

Šodien bija tā otrā.

​Sīkumi. Saules pielietas debesis. Rīta sarma. Disertācija pārlasīta un salabota jau līdz 4.nodaļas beigām (kopā ir 5 nodaļas). Ziņa no Hampshire Athletic Club, ka viņi ir saskaņojuši ar pilsētu un cer, un plāno atvērties jau nākamnedēļ (Sports! Baseins! Urrā!). Atmaksāti 55 USD par Lyft braucienu uz lidostu (Izrādās, IIE atmaksā ceļa izdevumus, kas saistīti ar nokļūšanu uz lidostu, ja tie pārsniedz 50 usd. Tātad man paveicās, ka tas students noziedēja un es nevis samaksāju cash 40 usd, bet gan ar pārskaitījumu – 55, ko varēju iesniegt un saņemt izdevumu atlīdzinājumu).

Un pa vidu lasīšanai un strādāšanai es pat tiku pastaigā. Amherst College bildes neizdevās. Dažas citas labākas. Ieskaitot vietu uz veloceliņa, blakus koledžai, kur saulainās dienās (vai pēcpusdienās, pirms saulrieta) pasildīties, skatoties uz laukiem un kalniem.

Pie šādas kopumā veiksmīgas dienas es riskēju izaicināt likteni un atkārtoti gatavot mīdijas (nu ja veikalā tām ir atlaide akurāt 50%, tā ir kā zīme, ka ir laiks saņemties un pamēģināt). Ja nu atceraties, tad pirmajā reizē man tās sanāca lieliski, bet otrajā kaut kas nogāja greizi. Šodien mēģināju trešo reizi. Sākotnējo recepti pazaudējusi, liku kopā vairākas internetā atrastās (sastāvdaļas jau principā ir vienas un tās pašas) un radīju savu. Ok, šis nebija 100% trāpījums mērķī, ir ko pielabot, bet lēnām es sāku radīt savu ideālo mīdiju recepti.

2lbs mīdijas. Kad tās atnes no veikala, ieliek katliņā ar vēsu sālsūdeni. 1 ēdamkarote (tbsp) uz litru (receptē – quart) ūdens. Tām ūdenī esot jātusējas 10-15min, nu tieši tik ilgi, kamēr sagriežam šalotes un nomizojam ķiplokus. (Šajā laikā nevienai mīdijai nebūtu jāatveras, ja atveras – tā ir veca un izmetama vai noticis kas cits ļauns).

Tālāk ir tā, ka receptēs sausā vīna daudzums uz 2 lbs mīdijas variē no 2 caps līdz ½ caps. Dažās receptēs vajag 2 šalotes, dažās – pat nevienu. Ķiploku daudzums arī mainās no 4-1. Daži cep sviestā, daži – olīveļļā. Daži liek klāt citronu, daži ne. Daži pieliek piparus, daži ne. Arī cepšanas laiks atšķiras.

Es ieteiktu sīpolus (1 šaloti) un ķiplokus (2-3 daiviņas) vispirms apcept – eļļā vai sviestā, kā nu patīk. Piebērt mazliet sāli, melnos piparus. Kad sīpoli liekas gatavi (pēc apt. 3 min), pieliet vīnu (1 cup pietiks) un uzvārīt.

Tad tajā visā iebērt mīdijas un vārīt sākumā 3 minūtes, tad sakratīt un vēl 2 minūtes pavārīt. Teorētiski visām mīdijām jābūt vaļā pēc šīm 5 min. Ja kāda nav vaļā – tā ir jāizmet. Tad visam pāri var pārliet mazliet citrona sulas un pārkaisīt pētersīļus un gatavs. Šādi arī tā “zupa”, kas izveidojas, ir lieliska un apēdama līdz pēdējai pilītei.
​
Re kā, sanāca kulinārais blogs. Bez bildēm, jo mīdijas pazuda zibenīgi. Es pat nepaguvu atcerēties nofotografēt.
 
 
 
 

3 mēneši pagājuši, vēl 1 priekšā. Ak, dies, cik ātri skrien laiks, ja ir interesanti, ja ir labi! Tūlīt jau būs pienācis laiks apkopot pieredzi, nospriest, kur kaut ko neesmu izdarījusi, un kas izdarīts pareizi. Smagas kļūdas pagaidām neatzīstu, bet dažus sīkumus, iespējams darītu citādi. Bet apkopojumam, tāpat kā Fulbraita atskaitei, vēl laiks.

Šodien laikam lija. Es pat ārā nebiju. Sēdēju pie rakstu darbiem. Tas atlikušais mēnesis tiešām sāk spiest uz nerviem. Ir lietas, kas jāsaraksta (piem., disertācijas labojumi un papildinājumi mazliet iesprūduši, tā ir, ja kaut ko precizējot izrok septiņas grāmatas par senās Romas tiesībām…). Vēl dažus cilvēkus gribas satikt. Principā, tā pa īstam “ietusēt” esmu izvairījusies, baidoties, cik daudz laika tas paņems. Jo uz galda vēl stāv kaudzīte grāmatu, kurām būtu jāizburas cauri.

Gerda iegājusi savā ritmā. Skolas dienās mājas atbraukusi paēd un tad pazūd savā istabā pie ipad uz kādu stundu. Ierodas viņa īsi pirms sešiem vakarā, skolā pavadījusi gandrīz 10 stundas, nav brīnums, ka grib mazliet atslēgties. Tad kaut kur starp otrajām vakariņām un mājasdarbu pildīšanu varbūt kaut ko kopā padarām, īsi pārrunājam, kas pa dienu noticis, bet principā jau katrai sava dzīve un darīšanas. Es pat par viņas klasi neko vairs nezinu. Ir viņai viena labākā draudzene un tad ir viens puisis, kas esot pieteicies braukt uz Latviju ciemos. Bet mūs ciemos vēl nav aicinājis.

Un tādā 3 mēnešu pārdomu noslēgumā – par Latvijas aktualitāti: disertāciju rakstīšanu angļu valodā. Ja nu kādam interesē mans, doktorantes, viedoklis, es uzskatu, ka katram jādod izvēles iespējas, to rakstīt latviski, angliski, vāciski, krieviski vai citā valodā. Vispār jau ir smieklīgi, ka es disertācijas sadaļas tulkoju publikāciju vajadzībām. Man vismaz puse disertācijas jau ir angliski, publicēta vai sagatavota publicēšanai dažādos žurnālos. Protams, ir ļoti šauri nacionālās lietas, īpaši jurisprudencē, tomēr pat tie, kas aizstāv, ka dažs grib tikai latviski analizēt Civillikuma valodu, varu atgādināt, ka sākotnēji tas bija rakstīts krieviski (kā Baltijas Vietējo likumu kopojuma daļa), un vispār daudz kam saknes ir latīniskajā Corpus Iuris Civilis. Civillikuma formulējumus var salīdzināt gan itāliski, gan vāciski, gan pat angliski, ievērojot, ka Luiziānas Civilkodekss ir pārņemts no Franču Civilkodeksa un daudzos aspektos regulējums ir līdzīgs Civillikuma.

Lai nav beigās tā, ka aizstāvot tikai savu valodu, mēs ieslīgstam provinciālismā, tostarp, pat nespējot vienoties, saskaņā ar kādu vispārpieņemtu atsauču veidošanas stilu zinātniskajos darbos veidot atsauces uz Latvijas normatīvajiem aktiem un tiesu praksi (šis man sagādā reālas galvassāpes; ja kāds ir atkodis, kā Mendeley ielikt Latvijas likumus vai tiesu nolēmumus, par to vien šim cilvēkam pienākas doktora grāds, laikam bibliotēkzinātnē).
​
Apkopojot augstākminēto, varu tikai atkārtot, ka ļoti priecājos par šo avantūru – šiem mēnešiem akadēmiskajā atvaļinājumā ASV. Kaut jums katram pusmūža krīze izvērstos tik produktīva un iedvesmojoša!

Un te mans veloceliņš... 3 mēnešu garumā: