Paklusēsim kopā?

Jo īsti stāsti par Ameriku, ar kuriem padalīties, prātā nenāk. Es varētu atklāt aptauju, atvērtā jautājuma veidā, par ko jūs gribat dzirdēt? Par kādiem ikdienas sīkumiem (kas man varbūt pat prātā nenāk)?

Kamēr nezinu citas tēmas, stāstīšu, kas nu ienāk prātā. Un tā: Gerda skolā matemātikā mācās par vektoriem un perimetra aprēķināšanu. Galvenais ieguvums: terminoloģija. Savukārt spelling mājasdarbu lapas man gribas nokopēt un aizsūtīt Gerdas angļu valodas skolotājam. Perfekti atstrādāta tehnika, kā iemācīt sarežģītu vārdu rakstību, vienlaikus nostiprinot zināšanas, ko šis vārds nozīmē. Vieniem un tiem pašiem vārdiem (parasti 18) ir tipveida uzdevumi, kas jāpilda 4 dienas pēc kārtas, tā nostiprinot jauno vārdu rakstību (Gerdas gadījumā – arī nozīmi).

Šodien braucu iepirkt saldumus. Rīt Helovīns. Veikalos uzreiz pie ieejas ir atrodami lieliski piedāvājumi mega saldumu blāķu iegādei. Redzēsim, kā mums rīt ies. Zinu, ka paka jādod līdzi uz skolu, bet tad mājās kā? Vai man būs jāstaigā līdzi, vai ari mājās jācienā mazie mošķi, kas pieklauvēs? Meita it kā komfortabli jūtas tuvējo “corts”/ pagalmu teritorijā, bija jau runa, ka ies kopā ar kaimiņu. Bet tie remonti…. Un laiku sola lietainu. +19 (jā, ļoti silti), bet lietaini. Nu redzēsim.

Remonti. Tātad (Prof. emeritus Aivara Tabūna vārdiem runājot: baika). Apkaimē notiek labiekārtošanas darbi. Tiek betonēti kājceliņi un tikšot laikam taču asfaltēti stāvlaukumi. Šodien Gerdu uz skolas autobusu pavadīja gandrīz eskorts: kad atvērām durvis, mūsu priekšā bija milzīgi smilšu kalni un smagā tehnika. “Where to you want to get, sweetheart?”, jautāja CAT pašizgāzēja šoferis. “Uz skolas autobusu,” atbildējām. Visa tehnika uz brīdi apstājās, lai manu meitu aizvadītu uz skolas autobusu.

Pa dienu es iegrimu rakstā, strādājot tepat, pie ēdamistabas galda. Ideja par braukšanu uz UMass izbeidzās, kad sapratu, ka strādājas un darbs rit uz priekšu. Un tad, dienas vidū, sākās reāla zemestrīce. Vispār, varbūt labi, ka biju mājās. Citādi .. te būtu par vismaz dažiem traukiem mazāk – tiem, ko izglābu no nokrišanas uz grīdas. Apmēram nepilnu stundu māja trīcēja un drebēja, trauku skapis šķindēja, pagrabā no plauktiem ārā gāzās kastes ar noliktām lietām, un es ķēru pieminētos traukus virtuvē. Jo ārā blietētāji zemi blietēja pirms asfaltēšanas. Atcerējos stāstus par JRT pāļu dzīšanu un domāju – vai šī stunda drebēšanas nebija mājas konstrukcijai bīstamāka?

Bet nu tie labiekārtošanas darbi. Šobrīd daļa celiņu ir no jauna sabetonēti. Atjaunots, bet vēl nav pieslēgts ielu apgaismojums. Daļa celiņu ir nojaukti, tāpat kā kāpnes, to vietās ir bedres. Parking lots vietās ir salauzta asfalta kaudzes un nogāzti koki. Tumsa. Un tieši tur rīt bērni ies dinģēt konfektes. Varbūt tomēr jāiet līdzi un spainītis ar saldumiem jāatstāj pie durvīm?
​
Gerda gan kaut ko minēja, ka Lucian tētis esot sagatavojis viņiem rācijas. Lai var sazināties ar blakus pagalmā dzīvojošo skolas biedru. Jo, ziniet, telefonu jau šiem bērniem nav. Gerdas klasē tikai Gerdai un vēl vienai meitenei ir telefoni. No otras puses, labi, ka telefoni un numuri ir vecākiem. Izmantojot skolas telefonu/e-pastu grāmatu, es jau sāku veidot kontraktus, un pieteikties uz kopīgu Helovīna vakaru ar kaimiņiem. Laika prognozes ir briesmīgas, bet nu jādara viss iespējamais. 

OK, no šī rudens noskaņojuma ir jātiek ārā.

Citādi lāgiem rodas sajūta, ka no šī projekta intelektuāli tieša ieguvēja būs tikai Gerda. Iegūstu jau arī es – tik daudz lasījusi neatceros kad būtu. Un šodien pat saņēmu tādu kā atzinību no vietējās profesores, ka manis līdz šim uzrakstītais esot ok. Un te es nerunāju par blogu. Bet varbūt (noteikti!) nāks otrā elpa un viss atkal notiks. Un nebūs tā, ka atgriezīšos mājās tikai ar “uzkačātu” dibenu un bicepsiem, bet arī smadzenēm. Pateicoties regulārām ēdienreizēm un sporta klubam, pieļauju, ka vairs neizskatos pēc cilvēka, kuru ieraugot vienkārši gribas pabarot (atceries, Anna?). Līdzīgu efektu smadzenēs ārēji novērtēt ir mazliet grūtāk.

Šodien autobusā pirmo reizi atcerējos Rīgu: Amherstas centrā, pirms tam pavēmuši, iekāpa manāmi iereibis pārītis un piepildīja autobusu ar smaku, kas raksturīga ilgstošai žūpošanai, smēķēšanai un dušas trūkumam. Līdz manai izkāpšanai vecis no pārīša paguva izrunāties ar pusi no autobusa pasažieriem, laikam pazina viņus, jo neviens viņu prom nesūtīja (no rajona?). Šī bija pirmā reize šo nu jau vairāk kā 2 mēnešu laikā, kad brauciens autobusā nebija pats patīkamākais.
​
Citādi mums gandrīz pa vecam. Tikai smilšu kalni durvju priekšā kļūst arvien lielāki, trepītes uz pastkastīti un ceļā uz sporta klubu ir nojauktas un to vietā ir bedre. Kaimiņu pagalma vidū ir kaudze ar asfalta pārpalikumiem un nocirstiem kokiem (un caur to visu parīt bērni ies dinģēt saldumus?). Es savukārt izbaudu to fantastisko informācijas pārbagātību, kad vai nu tepat bibliotēkā vai datu bāzēs elektroniski ir pieejams gandrīz viss, ko tajā brīdī gribas izlasīt vai pārbaudīt. Un cenšos domāt par jaunajiem projektiem. Man ir vēl gandrīz 2 mēneši laika un pirmais raksts tuvojas finišam. Īstais brīdis startēt ar nākamo!

Vai tā ir “home-sickness” pazīme, ka ilgojos ar kādu parunāt?

Nav jau gan tā, ka nerunāju, lai gan lielākā dienas daļa tiešām paiet ar degunu grāmatā. Šodienas sarunas (ārpus grāmatām) bija īsas un smieklīgas. Pirmā bija ar kādu kundzīti pēc treniņa, kas apvaicājās, ko tāda jauna un fiziski varoša sieviete dara pensionāru sporta nodarbībās. Jāatzīmē, ka šo jautājumu saņēmu pēc nodarbības, pēc kuras man ir grūti pastaigāt – spēcīgi vingrojumi gan kājām, gan dibenam (Ineta atpazītu lielāko daļu no tiem). Kad pastāstīju, ka esmu pateicību parādā daudziem gadiem jogas prakses, kundzīte likās manāmi pārsteigta. Beigās jau nosmējām, ka, protams, šis laiks (9:30 no rīta) ir piemērots pensionāriem un brīvmāksliniekiem.

It's raining cats’n’dogs.

Stāvlaukums mājas priekšā vēl gaida asfaltu, bet tuvākās nedēļas prognozes sola lietu, lietu un lietu.

Apmēram tikpat lietains ir mans garastāvoklis. Lielākie rakstu darbi ir “permission slips” aizpildīšana Gerdas skolai. Katram “field trip”, t.sk. pat dažu stundu izbraukumam – vai līdz vietējai veco ļaužu mājai, vai ebreju tautas namam - ir nepieciešama “slip”, t.i. mana atļauja. Rokraksts uzlabojas, tās aizpildot.

Turpinām arī steiku izpēti. Jaunatklājums ir Iron Flat - lāpstiņu gabals. Riktīgi labs, pēc gaļas garšo, attaisno nosaukumu - sajūta, ka dzelzs no tā ēdamgabala pa taisno asinīs aiziet.

Gerda tiek uz kino. Ak, paldies draugiem! Es mājās noguļu diendusu un palasu Jamie Rowen grāmatu par Transitional Justice un truth commissions Bosnijā Hercogovinā, Kolumbijā un ASV (viņa raksta aizraujoši par procesiem, kas man līdz šim interesi neizraisīja). Gerda tikmēr noskatās Adamsu ģimenes piedzīvojumus un mājās ierodas sajūsmināta.

Šai sakarā… par biļešu iegādi varu pastāstīt. Mēs Latvijā esam pieraduši biļetes pirkt tiešsaistē. Tas parasti ir ne vien ērtāk, bet arī lētāk. Minētais attiecas gan uz autostāvvietu, gan kino biļetēm, gan teātru un citu pasākumu biļetēm. ASV vairumā gadījumu pirkt biļeti internetā ir dārgāk. Service fee par tiešsaistes pakalpojuma izmantošanu var sasniegt pusi vai pat vairāk no pakalpojuma cenas. Jo kurš gan grib braukt uz Worčestru, lai nopirktu Cirque du Solei biļetes (service fee: 25$ par biļetēm, kas maksā 50$)? Kurš grib skriet iemest monētas (kuram tās ir?!) parking lots? Tāpēc mobilās lietotnes cenas par stāvvietām ir apmēram 1.5 reizes augstākas. Arī tās pašas kino biļetes nopirkt internetā ir apmēram 1.5x dārgāk, nekā uz vietas. Es šo joprojām mēģinu sagremtot… Latvijā nopirkt biļetes uz Cinnamon seansu tiešsaistē nozīmēja ietaupīt dažus euro popkornam, te tas ir gluži pretēji.

Un tā tā svētdiena pagāja - mazliet pa lielveikaliem, mazliet miega, mazliet filmu... Gi skolas darbi palikuši neizpildīti (netikām izdrukāt uzdevumus, jo lija pārāk traki), bet kaut kāda atpūta tomēr ir bijusi.

(P.S. Pilnīgi eksistenciāli. Twiterī šodien vienu otrai blakus lasīju divas ziņas: par Ķibilda nāvi un jautājumu – “Ko jūs iesāktu ar savu dzīvi, ja nauda nebūtu problēma?” Vai mēs ikdienā nedarām pārāk daudz lietas, domājot, ka “dzīvosim vēlāk”? Šodien es padomāju – vai es kur varētu justies labāk un laimīgāk nekā te, kur daru to, ko man patīk darīt, un blakus esot man svarīgākajiem cilvēkiem. Vai būtu vairāk laimes, ja  saule spīdētu 365 dienas gadā? Jo, ja runājam par skaistumu, cauri lietum un bieziem mākoņiem, šodien ceļa malās spīdēja zeltaini un sarkani koki un vispār jau izskatījās objektīvi skaisti. To pamanījām mēs abas un atzīmējām – foto mirklis, kuram pabraucām garām nepiespiežot slēdzi.)

Sestdienas manī rada vieglu stresu. It kā ir forši, ka tā ir ‘brīvdiena’, priecājos kopā ar G, priecājos, ka nav obligāti jāceļas no gultas pirms 8 no rīta, tāpat priecājos par viņas prieku braukt uz gymnastics.

Lai gan, atzīšos, man ļoti tīk mana darbdienu rutīna. Izlaist bērnu pa durvīm 8:15, pabeigt dzert kafiju. Pabeigt blogu, ja tas nav publicēts. Aiziet uz sporta klubu 9:30.
​
Tā 6dienas frustrācija rodas tāpēc, ka pētnieka/ zinātnieka loma man tomēr padodas 5kapeiku labāk nekā mātes loma. Vismaz prasīgā 21. gs. ietvaros. Jo principā jau bērns ir paēdis, apmīļots, siltumā, iet skolā. Viņai nav rīta agrumā jādodas strādāt fabrikā un mājās viņu neviens nesit. Bet kaut kur apkārtējā vidē lasot par tā, kā bērni tiek audzināti un viņiem dotas iespējas un atvērti horizonti, tādiem apzinīgajiem perfekcionistiem kā man ieslēdzas programma: bērnam jādod atrakcijas, jādod izaugsmes iespējas, jādod informācija, jādod.. nezinu pat kas (tur arī stresiņš).

Šajā sestdienā apzinīgi biju Valley Advocate mājas lapā atradusi vairākus Helovīna ieskaņas pasākumus, kurus jau biju izreklamējusi Gerdai. Un tikai pēc tam, kad viņa jau bija uzvilkusi savu tikko iegādāto vampīra kostīmiņu, mēs konstatējām, ka šīs reklāmas ir maldinošas. Proti, lai arī bija rakstīts, ka pēcpusdienas pasākumi notiek Springfīldā (30 mi no mājām), patiesībā tie notika pie Bostonas (100 mi)… Izmisīgi meklējot alternatīvas sapratām, ka tuvumā pēcpusdienā nekādu bērniem piemērotu pasākumu īsti nav… Vampīra kostīmiņš tika novilkts un mēs vienkārši devāmies izklaidē uz tuvējo miestiņu, kur kukurūzas laukā iekārtots labirints uz izklaides parks bērniem. Meita, sajutusi, ka kreņķējos, auto izteica sajūsmas pilnas piezīmes par rudens krāsām apkārt, un arī labirintā ienira ar sajūsmu. Tā sakot – diena tika izglābta.

​Par veiksmīgu labirinta iziešanu mums uzdāvināja ķirbīti. To meita nolikšot kā rotājumu pie durvīm. Blakus tikko iepirktajam groziņam saldumiem… vēl mēs novācām vienu kukurūzas vālīti no lauka. Tā bija pārāk cieta, lai būtu ēdama vai vārāma, un, izrādījās, vēl ne tik gatava, lai no tās gatavotu popkornu. Labi, ka ir lielveikali un maisiņi ar kukurūzas graudiem pareizajā stadijā, lai sagatavotu popkorna tūti vakara filmai!

Kaut kur starp Gym, Kelly’s pankūkām, Corn maze, filmu un iPad time meita pieķērās pie atsūtītajiem matemātikas uzdevumiem un triumfējoši paziņoja, ka šo tēmu (aptuvenā rezultāta noteikšana/ estimating) jau esot apguvusi ASV skolā. Aleluja! Kaut kur tās programmas sakrīt! (Mēs varētu taisīt empīrisko salīdzinošo pētījumu. Arī dzimtajā valodā – tas ir nākamais uzdevums: ar ko latviešu valodas uzdevumi atšķirsies no angļu reading and spelling tasks te).
​
Mana diena ir salīdzinoši vienkāršāka. Blondais moments, kad pamanu, ka pie gymnastics school ārpusē ir galdiņi un krēsli, kur var sēdēt un strādāt nesaliecoties septiņos līkumos (un kur neož pēc sviedriem). Smiekli, kad “atved vienu vīnu” rezultējās nevis kā pudele vīna, bet vīna kaste. Prieks par izlasīto un tāds pētnieka azarts – lasīt, pārbaudīt, lasīt tālāk. Tā sajūta, kad gribas par kaut ko uzzināt vairāk, un vienlaikus tik ļoti gribētos par to pastāstīt citiem. Varbūt tomēr manī ir kaut kāds ģenētiski pārmantots skolotāja gēns (un nez vai no Rātminderu Andža, vai tepat no mammas), bet tik ļoti negribās turēt sveci zem pūra un dalīties. Advokātam laikam netipiski?

Nav ne jausmas, ar kādu “sauso atlikumu” mēs atbrauksim mājās un ko tas mainīs mūsu ikdienā un sadzīvē. Bet viens ir skaidrs: mēs abas esam ieguvējas. Es katru dienu uzzinu ko jaunu – lasot, rakstot, saziņā ar cilvēkiem. Izkāpju no tiem rāmjiem, ko Gunda, citējot Skaidrīti Lasmani man aizvakar atsūtīja: “Provinciālisms ir apziņas stāvoklis, kurā mazvērtības sajūta savienojas ar nepamatotu pašpietiekamību”. Jūtu, ka domāju un uztveru lietas citādi, bet ko tas nozīmēs atgriežoties, vēl nezinu. Tāpat redzu, ka Gerda apgūst tik daudz kā jauna, ka to aptvert un aprakstīt grūti. Tiešām priecājos, ka dzīve mums ir kaut kā sagriezusies un devusi šīs iespējas, lai vai kur tās mūs galu galā novestu.

Darbs, darbs, darbs.

Atskatoties uz vakardienu, šķiet, vienīgais, ar ko varu padalīties, ir pārstāstīt labākās atziņas no grāmatām, ko esmu izlasījusi. No mājas izgāju tikai līdz treniņam no rīta un vakarā, lai aizvestu Gerdu uz baseinu. Šķiet… tomēr kādas vides maiņas iespējas jāizdomā, par spīti tam, ka tā braukšana uz UMass ir tīri laika tērēšana – strādāt varu jebkur. Jo pretējā gadījumā, mājās vien dzīvojoties, mazliet saīgstu.
​
Komunikācija notiek tikai ap treniņiem. Tie aizstāj kaut kādu “social club”. Sejas jau visas ir pazīstamas un tagad kāds laiku palaikam apjautājas, kā mani sauc, ko es te daru utt. Jo esmu “jauniņā”, bet jau “pastāvīga jauniņā”. Citam baznīca, citam sporta klubs - vieta, kur svešā vietā veidot jaunas pazīšanās. Un vēl, protams, viss, kas saistīts un ir ap bērniem. 

Sarunas uzturēšanai, iedomājos, ka laikam vēl neesmu dalījusies par savu sajūsmu par steikiem, ko var iepirkt vietējā lielveikalā. Nu tāds normāls, liels supermarkets, kuram ir cienījama gaļas un zivju nodaļa.

Vietējais miesnieks, kas sadalījis un letēs salicis dažādus Angus šķirnes buļļu griezumus. Es joprojām mēdzu samulst, bet nu jau zinu un atpazīstu vairākus griezumus, kuri labi cepami uz grila, un jau nojaušu, kā tie garšos. Ja Latvijā vairumā gadījumu izvēlējot klasisku T-bone vai ribeye, tad te mazliet dārgāko porterhouse izkonkurē sirloin steiki (tādi.. gaļīgāki, pēc sajūtas tuvāk ribeye), London broil (lēts, 3.99/lbs standartcenā, bet tāds ar kārtīgu gaļas garšu), vai vakar izmēģinātais flank steak (sulīgs, ar izteiktu garšu, uztaisījām bez garšvielām, ļoti labs bija, pat piparus klāt nevajadzēja!). Vēl ir tādi strip tips, kuriem reti ir akcijas, bet arī citāda un gaļīgāka struktūra nekā, piemēram, porterhouse. (Un šo rindkopu es pēc tam pati savā blogā meklēšu, atkal stāvot pie tās letes un mēģinot izvēlēties, ko paņemt vakariņām). Vairumā gadījumu gan izvēli nosaka tas, kam miesnieks šodien iedevis atlaides – uz 4.99 vai 5.99 mārciņā. Pilnīgi noteikti zinu, ka šī gaļas izvēle būs kaut kas, kas man Latvijā pietrūks.

Otrs stāsts ir par Gerdu. Biju parunāties ar viņas klases skolotāju, sarunā klāt bija gan matemātikas, gan angļu valodas skolotāji. Rezumē: man ir gudrs bērns, kuram ne visai patīk piepūlēties, bet kas to spēj, ja ir tēmā ieinteresēts. Gerdas angļu valodas (reading, spelling) zināšanas esot Q līmenī… tas ir mazliet zem līmeņa, kas parasti 4. klasē. Mazliet. Zem līmeņa, kas 4. klasē ir tiem, kam angļu valoda ir dzimtā. Nospriedām, ka svešvalodai šis ir lielisks līmenis un rezultāts. Gerda gan vēlāk atzinās, ka lasīt grāmatas, kurās ir daudz teksta angliski, esot grūti. Ja komiksus viņa lasa atpūšoties, neesmu droša, ka tas būs attiecināms uz nākamo grāmatu, ko ir paņēmusi, kas jau ir pilna teksta grāmata, bez bildēm.
​
Uzzināju arī tuvāk, ko viņi skolā mācās. Patīkams pārsteigums bija eseju rakstīšana – 4. klasē māca eseju pamatprincipus: apgalvojums, argumenti, noslēgums. Šādā veidā viņi raksta, prezentē, apspriež. Labs ieradums, kā veidot rakstu darbu!

Skolotāja stāstīja, ka ir pamanījusi, ka Gerda tekstā it kā saprot vārdus, bet nezina to konkrēto un niansēto nozīmi. Man jau ir līdzīgi – tekstu uztveru, pat ja katrs vārds nav pilnīgi skaidrs. Bet, pieļauju, tieši tā savu dzimto valodu mācās bērni. Neviens taču viņiem uzreiz visas vārda nozīmes neizskaidro, tas nāk ar laiku.
​
Jebkurā gadījumā, saruna ar skolotāju, kuras laikā bērns tiek slavēts, ir patīkama saruna. Skolotāji atzīmēja, ka viņa ir iejutusies klasē, sadraudzējusies. Ka viņas raksturs esot pamainījies, viņa labi sadarbojas ar vienaudžiem, ir labi ieredzēta. Katra māte gribētu dzirdēt šādus tekstus! Īpaši – ja sākumā tieši par šo aspektu mazliet satraucos.

Rudens pilnbriedā, vairums lapu jau uz zemes, ne vairs kokos, un kaimiņu pagalmā apsaimniekotāji jau uzstāda egli. Bet es vēl neesmu sagādājusi meitai Helovīna kostīmu (bad mama). Labi, ka ārā pa dienas vidu gaiss uzsilst līdz +17 vai pat +18. Tad ziemas tuvošanos tā nejūt. Un tad var apzinīgumu uz brīdi nolikt pie malas un iziet īsā pastaigā.

Šīrīta teksts Gerdai par skolu bija, ka žēl, ka esot īsās dienas. Interesantāk ir, ja ir vairāk stundu, piemēram, matemātikas. T.s. Capacidad ir tikai spēlēšanās.
​
Un vispār. Šonakt sapņoju, ka nokavēju t.s. teatcher-parent conference. Jātaisās, lai īstajā dzīvē nesanāk tāpat! Jo vakar mēs jau gandrīz podu nogāzām: Gerda gandrīz skolas autobusu nokavēja. Kaut ko augšā spēlējās, līdz pēkšņi noskrien lejā un iznesās pa durvīm, joņo cauri traktoriem un tai “war zone”, kas mums parkinga lota vietā šobrīd notiek, jo autobuss jau uz ielas pretī mājai stāv…

Mana jaunākā atklāsme ir, ka lasīšana nogurdina vairāk nekā rakstīšana. Jaunas info uztvere, apstrāde, novērtēšana… tam vajag vairāk enerģijas, nekā jau zināmā salikšanai sakarīgos teikumos, rindkopās, domās.

Tā sakot, “чукча не читатель, чукча – писатель”. Tas par mani.

Neskatoties uz minēto, esmu bibliotēkā no krātuvēm palūgusi uznest apmēram 10 grāmatas (un jau saņēmusi 3 e-pastus, ka grāmatas ir vietā), saglabājusi datorā apmēram 5 e-grāmatas un pierakstījusi vēl tikpat daudzus nosaukumus e-grāmatām, kas pieejamas tikai uz vietas bibliotēkā. Nākamo nedēļu es iegrimšu lasīšanā un būšu nogurusi un īgna? Ja es kādam sāku rakstīt īsziņas dīvainos laikos, saprotiet, ir iestājusies parastā prokrastinācija un ir sākt lasīt nākamo nodaļu. Bet, lai justos droša tēmā, kuru aprakstu un kuru gribu prezentēt, citādi laikam nevar.

Citādi viss pa vecam. Protams, remontdarbi, kuriem teorētiski bija naktī jābeidzas, ir tieši vidū, ja ne vēl mazāk. Dzīvojam, Brigitas vārdiem sakot, kā Atakamas tuksneša vidū. Asfalta mašīna nav redzēta. No mājas izgāju tikai līdz sporta klubam. Un gandrīz aizgāju 2x, jo vakarā jau viss bija apnicis, tik vien kā pasportot (atkal) varētu. Sporta klubā jau esmu kā savējā. Abas treneres allaž aprunājas, lai vai pie kuras es uz nodarbību ietu. Uz svaru cilāšanu vai funkcionālo vingrošanu.
​
Un šīs mājas sienas ir kļuvušas.. kā mājas. Tik ierasti. Netērēju pat laiku, lai brauktu uz Uni, dažas grāmatas biju atvedusi, tām būros cauri. Bet tuvākajās dienās turp došos, bibliotēkas plauktiņā mani jau gaida jauna lasāmviela! 

Atbildei tiem, kas jautāja: nē, te skolā rudens brīvlaika šonedēļ nav. Trīs dienas gan ir early release, par ko priecājas visi (skola beidzas 12:00), atskaitot Gerdu, jo pagarinātās grupas nodarbības notiek. Un meita no skolas tāpat mājās brauc pirms 6 vakarā, kad jau lēnām sāk satumst. Uz Pateicības dienu arī dažas brīvdienas būs, bet vesela brīva nedēļa - ne.

Šodien esam sava ASV piedzīvojuma pašā vidū. Ieradāmies te 22. augustā un prom dosimies 20. decembrī. Tieši pusceļš, lai novērtētu, ko esam ieguvušas, un kas vēl jāapgūst. Salīdzināt plānoto ar izdarīto.

Neiedziļinoties pārdomās un detaļās, viens man ir skaidrs – esmu sajūsmā par to, ka man ir šī iespēja. Esmu jau apguvusi tik daudz, uzzinājusi. Arī sadzīve te ir kas jauns un tas ir piedzīvojums šī vārda vislabākajā nozīmē. Un visas grūtības, īpaši tās, pašā sākumā – tās jau tagad ir aizmirsušās.

Tas, ka laiks ir pusē, mazliet elpo pakausī un liek saspringt. Tomēr, ja tā padomā, kaut kas jau ir izdarīts. Aizsūtīts uzmetums idejām rakstam līdzautorei, piemēram. Arī būtiski. Ir vēl lietas, kas nav gluži iesāktas, bet tām varētu pamazām ķerties klāt.
​
Biju domājusi, ka šis laiks būs mazliet laiskāks. Brīvāks. Kā atvaļinājums. Ka vairāk ceļosim apkārt. Bet diena pēc dienas aizrit, tās ir pilnas darbu un notikumu, un nekādi lielie ceļojumi mums nav sanākuši. Iespējams, arī šī intensitāte ir iemesls tam, ka man nav piemetušās ilgas pēc mājām – tam vienkārši nav laika. Un varbūt tieši tāpēc Fulbraits tiem, kas tik ļoti nesteidzas mājup kā mēs, dod to vienu mēnesi “grace period”, kad pēc programmas beigām tās dalībnieks var palikt ASV. Pētniecību veikt vairs nedrīkst, bet tā ir iespēja atpūsties un papētīt šo lielo un daudzveidīgo valsti. Mums tas šoreiz iet secen, jo atgriezties uz “grace period”, ja esi no valsts izbraucis un vīza ir beigusies, vairs nav pieļaujams. Citreiz!

​​Pa ceļam no skolas G izstāstīja, ka esot sākusi rakstīt dienasgrāmatu. Varbūt publicēšot, varbūt ne. Esot jau uzrakstījusi, ka šodien skolā notika redzes un dzirdes pārbaudes, kur redzes pārbaude viņai notikusi, bet dzirdes pārbaudes laikā ienākusi kāda skolotāja, to pārtraukusi un viņai vienīgajai dzirdes pārbaude atlikta uz rītdienu. Vakarā viņa apzinīgi sēdēja pie datora un laboja pa dienu jau skolā uzrakstīto tekstu. No malas paskatījos un.. ieraudzīju sevi. Bērni mūs atdarina, lai ko mēs viņiem mācītu.

​Mums te pie mājām jau kuro nedēļu notiek remontdarbi, kas velkas un velkas, nu gluži kā Čaka ielas remonts. Svētdienas vakarā kondo asociācija bija piekodinājusi visiem šīs mājas iemītniekiem aizvākt auto no pagalma un garāžām, notikšot asfaltēšanas darbi. Plānoti tikai 2 dienu garumā, bet pēc tā bardaka, kas šobrīd notiek, es neticu, ka pēc dienas viss būs gatavs. Bet auto likšanai kaimiņu mājas pagalmā ir savas priekšrocības. Tikko bijām novietojušas auto, kā Gerdu pamanīja skolasbiedra no 3. klases tētis, un tad arī pats skolasbiedrs. Ātri saņēmām ielūgumu nākt spēlēties. Kamēr skrējām uz mājām pēc snack un pārģērbties, satikām vēl divas meitenes no skolas. Arī tās nākšot līdzi, aicinās visas Lusien piebiedroties rotaļām. Meita ātri ieskrēja mājās un pēc tam līdz tumsai pazuda (žēl tik, ka tā tumsa ātri pienāk). Pusceļu iezīmē arī jaunu pagalma draudzību veidošanās.

Tāpat pusceļu iezīmē dažu paradumu veidošanās. Mājasdarbi, kas sākumā tika pildīti ar brēkšanu un histērijām, nu jau tiek izpildīti bez tielēšanās. Jeb maziņas. Bez sajūsmas, bet lietišķi un veikli. Man pat mazliet prieks, ka to ir izdevies tik veikli apgūt. ​