​Spriežot pēc laika prognozēm, ko rāda iPhone, šī bija pēdējā vasarīgā nedēļas nogale. Gan sestdien, gan svētdien temperatūras stabiņš pakāpās virs 25 grādiem pēc Cesija un spīdēja spoža saule. Perfekcionists manī saka, ka šo dienu mēs varējām pavadīt “lietderīgāk” – aizstūrēt uz okeāna piekrasti Menas štatā vai vismaz uzkāpt Ņūhempšīras kalnos. Tomēr mēs slaistījāmies tepat ap māju un aizbraucām tikai līdz Mt.Holyoke “Summit house” – 19. gs. vidū celtai viesnīcai Holyoke kalna galā, blakus Konetikutas upei. Šobrīd viesnīcas vietā ir muzejs, kur var aplūkot senos viesnīcas numuriņus un pusdienu telpas, vai šūpuļkrēslā pabaudīt saulīti un skatus pāri upei.

​Blakus ir arī tiešām skaistas piknika vietas. Vienā tādā, meditatīvi lūkojoties pār Pioneer Valley bija iekārtojušās divas jau krietni sirmas draudzenes, un no tās puses vējoja jau atpazīstamā zālītes smarža. Seniori atpūšas.

Vakarā sanašķojušās ne vien ar gardiem steikiem, bet arī ar mīdijām vīna mērcē. Vietējā lielajā veikalā zivju un jūras velšu piedāvājums ir labs, tikai tās steiku cenas vienmēr izdara savu un zivis tiek atliktas “nākamajai reizei”. Tomēr šoreiz Gerdai uznāca mīdiju trakums un tad nu vārīju pirms-vakariņām lielo mīdiju katlu. Labas.

Pēc tam, pilniem vēderiem, sēdāmies pie darba, no kura man joprojām mazliet rokas stīvas. Proti, meita bija sasapņojusies, ka grib mazās bizītes, kādas ir dažiem bērniem un pat dažiem skolotājiem skolā. Sestdien pirms vingrošanas piebraucām pie vienas no frizētavām, kas tobrīd gan bija slēgta, bet cenrādis pie frizētavas durvīm bija izsmeļošs – mums te nav ko darīt. Mazo bizīšu pīšanas cena bija “starting from 300$”.

Manai acij gan bizīšu nēsātāji neizskatās pēc tādiem, kas varētu brīvi atļauties apmaksāt šādus frizieru rēķinus. Varbūt arī, ka kaut kur ne tik labvēlīgā Holyoke pagrabiņā bizītes mums sapītu par 50 USD. Tomēr iesākumam risinājums bija skaidrs: mamma ķeras pie darba.
​
Tieši pusotru stundu un 26 bizītes vēlāk es biju ietaupījusi 300 USD. Varu arī teikt, ka pilnībā saprotu, kāpēc tas maksā tik, cik tas maksā. Patiesi ceru, ka kādu laiciņu tās bizes turēsies un man tik drīz nebūs jāpin atkal. 

Uhh, kad aizvakar nespēju pieķerties rakstam un visu dienu nobumbulēju pa māju neko lādzīgu neizdarījusi, gandrīz jau piezagās pirmie melno vēstneši. Neko nespēju.  Pat grīdu izmazgāt ne (neproduktīvā prokrastinācija?). Par grāmatām nerunāsim. Viss šķita lieki. Kam to vispār vajag?

Laikam biju pārstrādājusies. Tad sestdienas rītā aizvedu Gerdu uz Gymnastics un iegrimu Hellera Gridlock economy. Kas atkal šķita fascinējoša. Sanāk tāda kā lēkāšana pa tēmām, jo to pētījumu un rakstu veicu it kā transitional justice jomā. Bet varbūt tieši tāpēc šī grāmata šķita kā atpūta? Pārmaiņas pēc palasīt par īpašumu underuse and overuse problēmām. Kopīpašumiem un sadrumstalotiem īpašumiem.

Kad pēc gymnastics iebraucām Kelly’s uz brokastu pankūkām, pajautāju meitai, kas viņai vislabāk patīk Amerikā. “Gymnastics!” meita nedomājot teica. Un ne jau tikai tāpēc, ka mēs tikko no nodarbības nācām – viņa vingrošanu gaida jau sākot no nedēļas vidus. Un šo 4 nodarbību laikā ir tiešām daudz apguvusi, esmu patīkami pārsteigta (vai izbrīnīta, teiktu Endzelīns). 

Tikmēr “slaimu fabrika” tiek kustināta reti. Šķiet, jau nedēļas divas nebiju redzējusi meitu ar slaimiem rokās. Vakarā gan tas tika labots un šobrīd es rakstu blogu tā vietā, lai satīrītu šausmas (līmes, aktivatora, sodas, gliteru un krāsu sprādzienu) viesistabas vidū…

Vēl viņai patīk spēlēt flautu, meita atzina (Vēl viena aktivitāte, kas Rīgā būs jāturpina? Kāds  var ieteikt flautas skolotāju maršrutā centrs- Teika?). Un vēl viņai patīkot Minecraft, ko ļauju spēlēt vairāk nekā Rīgā.
Gerda vispār te iederas tīri labi. Viņas apģērba stils – krekliņi ar legingiem – ir tieši tāds, kā staigā iela daļa studentu. Uz viņām skatoties, man regulāri rodas sajūta, ka meitene no rīta ģērbjoties ir aizmirsusi uzvilkt svārkus vai garo krekliņu. Bet tā viņas te ģērbjas. Pie sevis nosmejos: “Ja es pāreju uz tenisčībām, tad Gerdai nekur nav jāpāriet.” 
​
Sestdienas mācības mums kaut kā īsti nesanāk – varbūt labāk tomēr ir smadzenes mēģināt kustināt svētdien, nevis uzreiz pēc sporta nodarbības? Latviešu valodas tekstus Gi lasa gariem zobiem, pārrunā jautājumus nelabprāt. Pat “tradīcija” sēdēt un mācīties Starbuckos ar frappucino rokās viņu mācībām nespēj pievērst. 

Interesanti, ka kamēr mēs sēžam Barnes&Nobles grāmatnīcas Starbukos (protams, lielveikalu rindas vidū nevis pilsētiņas centrā), kaut kur ārā stāvlaukumā stāv mūsu mašīna, kurai uz piekabes āķa ir uzlikts velo turētājs ar diviem velosipēdiem. Nepiesietiem. Nepieslēgtiem. Šai Thule veloturētāju sistēmai īsti drošības atslēgu nav, pretēji maniem Rīgā atstātajiem jumta veloturētājiem. Mani mierina, ka te jau neviens nezog (lai gan Gerdas Sketcher botas taču neaizgāja pašas). Tomēr to divu stundu laikā, kamēr apbraukājam daļu pilsētas un es izdaru darbiņus, kuriem vajadzīgs auto (piem., aizsūtīt atpakaļ Amazonē vai Target online nopirktās lietas, kas neder vai nepatīk – sistēma, kuru Latvijā nekad neesmu izmantojusi un nedomāju, ka izmantošu), velosipēdiem nekas slikts nenotiek.

Mazajā veloizbraucienā dodamies pa Sunderland apkaimi, kopā ar mūsu ar Brigitu senu paziņu, jau iepriekš pieminēto pensionēto socioloģijas un marketinga profesoru Nīlu un viņa sievu. Nīls brauciena maršrutu izvēlējies īsu, tas ir rudenīgs izbrauciens pa apkaimes laukiem un fermām ar skolas rotaļu un sporta laukumu noslēgumam. Ja ceļa vidū Gerda jau sāk čīkstēt, ka viņai kājas sāpot un pamīties grūti, tad ieraugot sporta laukumu nogurums un sāpes pazūd kā nebijušas. Izjandelējusies kopā ar profesoru, mājās vēl pamocījusi viņa kaķus, izplinkšķinājusi klavieres un pierunājusi profesora sievu mums uzspēlēt čellu, meita paziņo, ka brauks te ciemos atkal.
​
Tikmēr mēs ar Robinu, profesora sievu, nu jau pensionētu juristi, esam pārrunājušas Amherstas un Sunderland apkaimes skolas un to, kā cilvēki cenšas tomēr bērnus sūtīt skolā Amherstā – atšķirības esot ievērojamas, īpaši vidusskolas līmenī. Arī viņas bērni ir savulaik mācījušies Fort River, un viņa pārcēlusies uz rajonu, kura teritorijā dzīvojošajiem ir tiesības mācīties šajā skolā, vēl gadu pirms gatava bija viņu māja. Tikai tāpēc, lai nodrošinātu bērnam vietu skolā. Kā jau esmu stāstījusi, te nepietiek ar “deklarēšanās faktu”, kā tas ir Latvijā. Reģistrējoties jāuzrāda pierādījumi, ka tiešām dzīvo šajā adresē, saņem korespondenci, apmaksā rēķinus. ASV, pretēji Latvijai, arī ir noteikta minimālā platība/ minimālais guļamistabu skaits, proti, vienā 2-bedroom-apartment nemaz veselu čigānu taboru piedeklarēt nevarētu (Man nāk prātā draudzene, kurai pieder dzīvoklis centrā, pie 45. vidusskolas un viņa regulāri izdeklarē no sava dzīvokļa desmitiem “iemītnieku”, kas ar šādām metodēm cer bērnam nodrošināt skološanos vēlamajā skolā). Robina ir izbrīnīta, ka pie mums jāmaksā lielāks nekustamā īpašuma nodoklis, ja dzīvo lielākā īpašumā viens pats. Bet tieši tāpat kā, piemēram, ar attaisnotajiem izdevumiem, ASV sistēma ir tieši pretēja Latvijas (Cik esmu sapratusi, ASV veiktie izdevumi par medicīnu vai izglītību ir norādāmi deklarācijā kā attaisnotie izdevumi tikai tad, ja to apmērs ir pietiekami liels). 

Parunāsim par datu aizsardzību?

Šie vārdi man iešāvās prātā, kad ieraudzīju Gerdas no skolas atnesto brošūriņu “Fort River School Directory”. Grāmatiņa, kas atsauca nostalģiskas atmiņas par telefonu grāmatām, kurās bija sarakstīti visi Ķegumiešu telefona numuri. Grāmatiņa, kurā ir apkopota un padarīta pieejama pārējo bērnu ģimenēm informācija par bērniem, kas mācās skolā, un viņu vecākiem.
​
Pie mums noteikti bailēs no Datu Valsts Inspekcijas un GDPR neviens šādu grāmatiņu neriskētu taisīt, lai arī anketā, kurā norādīju ziņas, bija iespējams atzīmēt, kuras no ziņām gribu, lai tiktu publicētas. Šī brošūra sastāv no vairākām daļām: vispirms ir saraksti ar visiem skolas bērniem, norādot, kurā klasē katrs ir. Otrajā daļā pretī skolnieku vārdiem ir vecāku vārdi. Trešā, apjomīgākā, daļa ir izkārtota pēc bērnu uzvārdiem, norādot, kurā klasē katrs no ģimenes bērniem mācās, vecāku vārdus, e-pasta adreses, telefona numurus, kā arī mājas adresi (izceltu bold).

Viens no grāmatiņas uzdevumiem ir atvieglot saziņu vecāku starpā, t.sk. playdates organizēšanu. Tā, tieši no grāmatiņas uzzināju, ka viena no Gi paralēlklases meitenēm, kuras mamma savulaik strādājusi UMass PolSci departamentā, dzīvo tepat, pārsimts metru attālumā. Proti, ir pati tuvākā kaimiņiene no klases meitenēm. Ja ne citādi, tad Helovīna vakarā tas var būt būtiski.

Vēl mēs sestdienas rītā varētu parunāt par policijas darbu. Un noteikumu ievērošanas kontroli. Neatceros, vai jau minēju, ka dubultās nepārtrauktās līnijas pārbraukšana te tiek piekopta regulāri, arī policijas acu priekšā. Lai arī noteikumi, tāpat kā pie mums, teorētiski liedz šķērsot dubulto nepārtraukto, par to sodi piemēroti netiek. Citādi ir par neapstāšanos pie gājēju pārejas. Vakar pati biju lieciniece tam, kā pēkšņi no blakus ielas ietraucās policijas mašīna ar bākuguņiem un nodzina malā automašīnu, kuras vadītājs tikko nebija palaidis gājēju, kas bija pietuvojies gājēju pārejai. Sods, vismaz kā raksta pie pārejām, ir 100$.
​
Savukārt ar ātruma ievērošanu policijas prakse atšķiroties pa štatiem. Kamēr Masačūsetsā “tolerances slieksnis” ir 10mi/h un pa lielceļu braucot ar atļautajiem 65mi/h velcies un maisies visiem “pa kājām”, tad Konetikutā jau par 20mi/h ātruma pārsniegšanu var tikt cietumā. “Speed limits strictly enfored”. 

​Un vēl, tādai sestdienas rīta jautrībai: produkts, ko pamanīju pie letes vīna (un ne tikai) veikalā. Atgādinājums piedomāt par nākamo rītu jau vakarā. Vai arī laipnās pārdevējas piedāvā iepirkumam pievienot Gurķi tiem, kas iepērk nozīmīgākus alkohola daudzumus nekā es? Gluži kā Drogās meitenes piedāvā “dienas piedāvājumu”, te piektdienas vakara frāze varētu būt – varbūt vēlaties paņemt arī Gurķi, rītdienas rītam? 

Vakar uznāca tik eksistenciālas pārdomas, ka tās nemaz i aprakstīt vai atstāstīt nevar. Kā teiktu 1. ģimnāzijas absolventi - bez litra šņabja gala netiksi. Bet tāda jau tā ikdiena ir (vismaz cilvēkiem, kas domā par daudz): te viss liekas viegli un vienkārši, te pēkšņi ikdienas sīkumi ir nepārvaramas problēmas. Un pareizi ir viss: gan sīkumi, gan emocijas, gan ieguvumi, gan kreņķi. 

Nu tas tā, ja pēkšņi kādam liekas, ka šajā puķu dobē rozēm ērkšķu nav. 
​
Labi. Tagad pamēģināsim par ne tik eksistenciālo. Piemēram, … manu “pēkšņu” atklāsmi, vērojot jauniešus autobusā. Ap 5 vakarā autobuss pilns, jaunieši pēc lekcijām dodas mājās, un es skatos uz tiem un domāju. Par to, cik viņi ir vizuāli dažādi, dažādu izcelsmju, ar dažādu kultūras un nacionālo mantojumu, dažādu temperamentu, bet visi te mācās, viens blakus otram. Visas iespējamas rases, krāsas, dzimumi un orientācijas. Tas kontrastam, pēc ierastās latvietis/nelatvietis vides; homogēnā ikdienas burbuļa Latvijā.

​Tikpat raiba kā autobusa pasažieri ir publika Gerdas skolā. Tajā autobusā sēdēju un braucu uz skolas pasākumu. Vakarā pēc stundām skolā notika 6to klašu organizēts “fair”, kura mērķis ir naudas vākšana “field trips”. Par dažu dolāru ziedojumu varēja nopirkt picu vai paštaisītu saldumu. Vai vienkārši piedalīties atrakcijās. Sēžot sporta zāles malā un vērojot bērnu un vecāku bariņus, konstatēju, ka “klasisko, balto (vai pat blondo) amerikāņu” te ir mazākums. Pat ja Gerdai pirms tam būtu bijuši kādi rasu aizspriedumi (lai gan nebiju tādus novērojusi), tagad tie būs pazuduši vispār, jo arī skolā bērni, tāpat kā viņu vecāki, arī tie, ko redzēju autobusā, ir no visām iespējamām rasēm, dažādu izcelsmju, no dažādām vietām ieradušies.

Ja jau sākām par atrakcijām, tad jāpastāsta par manām izklaidēm. Pēc R. Janis aicinājuma apmeklēju Law& Economics  lekciju/ semināru. Lai arī lekcijā vairāk nekā law bija economics un visi jēdzieni, termini un pieeja sākotnēji bija jauni un sveši, ātri tomēr sāku garlaikoties, jo jaunumu “temps” likās par lēnu. Ja laikā, kamēr pasniedzējs skaidro jauno, es to saprotu, tad pārbaudu internetā, pierakstu galveno, iztulkoju terminus, ko nesaprotu, un vēl pagūstu pačatot ar draudzeni, tad, riskējot izklausīties augstprātīga, laikam jāatzīst, ka manam līmenim šis undergraduate kurss laikam ir mazliet par vieglu. Principā, stundas laikā stāstīto, varētu izstāstīt 20, maksimums 30 minūtēs. Uz nākamo lekciju gan vēl aiziešu. Vēl vienu reiz parunāties par Kousa teorēmu varētu būt interesanti. Pēc tam domāsim.
​
Salīdzinājumam atcerējos lekcijas RGSL pie prof. Ziemeles. Tur gan līdz garlaicībai nekādi nevarēja nonākt. Profesore ienāca prātā arī tāpēc, ka šorīt, strādājot pie raksta, ieliku atsauci uz viņas grāmatu un uz brīdi kaut kā mazliet lepni sajutos. Par to, ka esmu arī mājās mācījusies pie tāda līmeņa profesores, kuru jācitē publikācijai, kas tiek gatavota starptautiski recenzējamam žurnālam. 

Vai esat dzirdējuši, ka saīsinājumu "phd" mēdz jokojoties atšifrēt kā "permanent head damage"? Jo studijas doktorantūrā un disertācijas rakstīšana atstāj neatgriezeniskas sekas domāšanā, uztverē un, jo īpaši, tajā, kā reaģē uz lasītu vai dzirdētu jaunu informāciju. Pēkšņi skepse parādās attiecībā vai uz katru argumentu, kuram neredzi pamatojumu. 

Kad uzzināju un pasaulei pavēstīju par izcīnīto iespēju semestri pavadīt veicot pētniecību ar Fulbraita stipendijas atbalstu, kāds draugs mani apsveicot rakstīja : “Apsveicu!! Fulbraits parasti neatgriezeniski maina skatu uz dzîvi”. 
​
Tas, ko sākotnēji domaju, piesakoties stipendijai, mani vēlākie plāni un tas, kad noticis šī mēneša laikā, krasi atšķiras. Būtībā vienīgais kopsaucējs laikam ir atrašanās te. Ir lietas, ko izdomāt un iedomāties laikam nav iespējams. Bet tas, ka mainās uztvere un skatījums uz daudzām lietām, tostarp un jo īpaši, tam kļūstot globālākam, tas ir skaidrs. Un, protams, zināšanas. Padomi, ieteikumi, ko saņemu. Citāds skatījums uz jautājumiem. Ceru, tas viss turpināsies šādi un vēl labāk! 

Vakar domaju, vai man pietrūkst Rīgas, māju. Mazliet. Ikdienas sīkumos. Cilvēku, ar kuriem ikdienā satiekos. Virtuālā komunikācija notiek, bet nav kopīgu pastaigu vai kopīgas jogošanas (un man pietrūkst labas jogas!). Man mazliet pietrūkst tieši manas manikīres, kad nagu lakošana ir kas vairāk nekā vienkārši nagu lakosana. Vai negaidīts 5dienas vakars birojā ar draudzenēm un burbuļiem. Ģimenes pusdienas sestdienās. Vai mammas, kas savāc mazmeitu un man dod brīvu vakaru vai pat brīvu pus dienu. 

No filozofijas pie ikdienas pieredzēm atgriežoties: vakar man bija tikšanās ar mega pļāpīgu Law & Economics pasniedzēju. Manis stāstītais viņam likās brīnišķīgs piemērs dažām ekonomikas teorijām un viņš pieteicās to izmantot lekcijās. Vairāk nekā stundu garās tikšanās sausais atlikums ir dažu grāmatu virsraksti un aicinājums katrā laikā nākt un piedalīties viņa vadītā kursa nodarbībās. Iespēja atkal pasēdēt skolas solā, šoreiz: Amerikā. Kārtējais piedāvājums, kas man ne sapņos nebūtu ienācis. 

Un ziniet ko? Šis Fulbright ievelk! Lēnam rodas atkarība... Atkārtošos sakot, ka dienas ir par īsu visam: šobrīd novārtā pamestas pastaigas svaigā gaisā un saules baudīšana (te joprojām ir vasara). Mēģināšu starp rakstīšanu un lekcijām, laikā, kamēr Gi ir skolā, iekombinēt arī sporta klubu. Tāds pilnīgi ne-laisks grafiks. Bet jau pats fakts, ka vakarā, debesīm tumstot, es sēžu uz balkona un joprojām rakstu, vien kaut ko nozīmē.

Pie vakariņām (kas mūsu mājās tiek ēstas pamīšus, jo Gerda vienmēr no skolas autobusa izlec izsalkusi, bet vēlāk īsti ēst vairs negrib), G teica, ka viss esot forši. Skolā viss labi. Draugi esot. Ne tie "labākie draugi", bet ir. Ar Latvijas draudzeni vēl no rīta viņas WhatAppā sazvanījās, videocall režīmā, kamēr es rītasvārkos blogu rakstīju. Atrādīja mani pasaulei neķemmētu.

Par Gi skolu runājot, neko vairāk, ka viss ir forši, viņa nestāsta. Vakaros atskrējusi mājās pieplok pie iPad. Esot sagurusi. Kas daļēji saprotams. Vakar biju laimīga par to, ka esmu paņēmusi tās pēcstundu nodarības. Skolā bija "early dismissal" - kaut kādas skolotāju mācības, kas nozīmē, ka skola beidzās jau 1:20. Tomēr pateicoties pēcstundu nodarbībām, meita mājās atgriezās kā parasti, pirms 6 vakarā. Un man nebija jāatceļ sarunātā tikšanās ar profesoru, un man ir ielūgums šodien doties uz lekciju.

Vakar man vairāki cilvēki jautāja, kā iet te, Amerikā. Tā sakot - kāda ir tā sajūta, kas varbūt blogā netiek pateikta. Bikli ieminējos, ka kaut kā viss aiziet sliedēs un šķiet tik labi, ka māņticīgais latvietis vai Mērfijs teiktu - aiz stūra ir nepatikšanas! Tiešām (māņticīgi) ceru, ka šīs "nepatikšanas" šoreiz ir tas trakais apjoms visa, ko gribu pagūt izdarīt un piedzīvot. Jaunus izaicinājumus bez akadēmiskajiem jau esošajiem un dažiem plānotajam man pilnīgi noteikti nevajag. Bet, kā zināms, dievi smejas, kad klausās, kā mēs nākotni plānojam.

Šorīt pat nezinu, ko uzrakstīt, jo liekas, ka ikdiena kļūst tik vienmuļa, ka nav pat īsti ar ko padalīties. Vai esam jau tiktāl šeit ieradušas, ka viss liekas ikdienišķs?

Rutīnu meklējumi gan daļēji turpinās – lai tiktu galā ar sajūtu, ka diena ir īsa un neko nevar pagūt, izmēģināju uz UMass atbraukt jau pirms 9 no rīta. Ieņemu vietu Graduate lounge (te nu bija piešķirtais privātais ofiss!), un izburos cauri tieši pusotrai grāmatai līdz pienāk pusdienas laiks.
​
Vispār tam Graduate lounge ir savas priekšrocības: (a) te ir gaišs, (b) te ir mīkstie krēsli ar skatu uz kalniem, (c) paņemtās grāmatas nav jāizčeko, nav nekur jānes. Tas ērti, ja tās nepieciešamas tikai dažu sīkumu noprecizēšanai.

Tā kā līdz šim manos rakstos (disertācijā) daudz atsauču bija uz tiesu spriedumiem, līdz šim neesmu izmantojusi Word funkciju veidot automātiskas atsauces un literatūras sarakstu. Te gan datu bāzēs, gan bibliotēkas katalogā jau iespējams iegūt saiti (failu) ar atsauci. Ko Word, protams, nesaprot, piedāvājot aizpildīt “kartītes” ar visiem datiem. Programmatūru daudz, pirmā, ko pamēģinu, bezmaksas versijā nejēdzīga. Lūdzu palīdzību Twiterim, kas iesaka Mendeley un Zotero. Ar nelielu papēršanos, Mendeley izdodas vismaz izmēģināt. Joprojām pieņemu ieteikumus, jo izlēmusi vēl neesmu.

Tāds neliels pārsteigums pašai par sevi bija fakts, ka vakar priecājos par lietu. Tas bija īslaicīgs, un nolija, kad jau biju atnākusi no sporta kluba (jā, es turpinu to apmeklēt!). Pēc īsā lietus gaisā jutu patīkamu svaigumu. Lai arī mīlu saulainu un sausu laiku, nevaru nepamanīt, ka lapas tā vietā, lai sārtotos, sabrūnē un nobirst, un brūnē un birst pat skujas kokiem, kuriem būtu jāturas mūžzaļiem.
​
Absolūti ikdienišķo ikdienu visspilgtāk laikam atspoguļo vietējā prese, ko palasīju vakar vakariņas gaidot. Man vispār patīk papētīt vietējos laikrakstus, tajos atspoguļotajās ikdienas dzīves aktualitātēs. Šorīt: mazliet no Amherstas policijas ziņojumiem par pagājušo nedēļu.

Pirmdienu laika prognozēs sola tik vasarīgi skaistu, ka es atceļu domu par sporta kluba apmeklējumu, lai šo laiku izmantotu pastaigai. 
​
Rīta cēlienu it kā produktīvi nostrādāju, bet nepamet sajūta, ka laiks paiet ātri un izdarīts maz. Darbojos pie pētījuma, ko veicam kopā ar Dr. Rowen.  Vispār jau pirmo reizi tāda pieredze- rakstīt zinātnisku rakstu kopā ar kādu, kas nav visai labi personīgi pazīstams.. redzēsim, kā veiksies, šobrīd it kā produktīvi. Neliela paniciņa lāgiem gan pārņem, bet tā beidzas, kad ķeros pie darba. Nespēju tikai apbrīnot, kā viņai datu bāzēs izdodas atrast tik labus rakstus: man nekādi tik precīzi neķeras. Laikam legal research skills kopš studiju laikiem neesmu atsvaidzinājusi. Ar dažu atslēgas vārdu ierakstīšanu ne vienmēr pietiek.

​Vakarā jau ierasti izmantojam sporta kluba/ baseina apmeklēšanas iespējas un pēc tam, baudot silto vakaru, grilējam vakariņas. G tiek pie kārtējā karstā suņa, kamēr es esmu papildus gardajam Angus steikam esmu iepirkusi baklažānu. Ir dzirdēts, ka baklažānu sagatavošana var būt tricky. Google māca darīt visādi, beigās riskēju izmēģināt vienu no receptēm un ir jau labi, lai gan pilnīgi citādi, nekā esmu ēdusi ciemos vai krogos. Tas, kas man neiziet no galvas, ir kāda piknikošana, šķiet, ar Brizgām un Gobām, apmēram gadus 10 atpakaļ, kuras noslēgumā kāds prezentēja īpatnēju baklažāna grilēšanas recepti. Ja nemaldos to grilēja visu veselu (Cik īpatnēja ir atmiņa, cik dīvainas lietas mēs atceramies!). Ja kāds to recepti spēj atcerēties vai arī vienkārši ir labi ieteikumi baklažānu sagatavošanā, laipni lūgti dalīties! 

​Kad ir paēsts, atkal ar emocijām, ko varētu aprakstīt gandrīz kā paniku, aptveru, ka pulkstenis rāda jau pāri astoņiem vakarā. Protams, ja esam baseinā līdz 7, vakariņas tiek paēstas pēc 8. Ir palikusi apmēram stunda līdz jātaisās gulēt. Vakars atkal aizlido, nu jau pat bez galda spēles.

​Paldies Dievam un saprātam, Gi Capacidad (tā sauc tās pēcstundu nodarbības) organizatori ir izdomājuši sistēmu, ka bērni var nopelnīt Capacidad dolārus, ja šo pēcstundu laikā uzpilda mājasdarbus. Tāpēc vakarā mums jāpilda tikai spelling lapa, matemātika ir jau izpildīta, un jāzīmē mājas plāns ugunsdrošības stundai. Runājot par to plānu…, nu cerams skolotāji, viņi noticēs, ka mēs dzīvojam miniatūrā vienstāvu māja ar virtuvi un vienu dzīvojamo istabu. Tikai tās kāpnes uz otro stāvu plānā ir tādas mazliet nodevīgas...

Klausoties, ka Latvijā jau atnācis rudens, gandrīz nepieklājīgi ir dalīties ar prieku par skaisto svētdienu. Temperatūras stabiņš dienas vidū uzkāpa “krietni pāri 80”, t.i. jau pie 30 grādu atzīmes. Tā kā tie nav vasaras svelmes 30, man tie patīk.

Pašu saules zenīta laiku gan mēs ar meitu pavadām Barnes&Nobles grāmatnīcā.  Sākumā stundu nosēžam Starbuckos ar Frappucino un tēju, un latviešu valodas mācību grāmatu. Nezinu, vai izdosies šo izveidot kā rutīnu un ieradumu, bet, ja tas izdodos, varētu mēģināt ļoti neiekavēt vismaz latviešu valodā. Matemātikā, domāju, janvārī ies jautri… Šobrīd Gerdai ir pamatīgs atkārtojums, un, izskatās, mazliet nāksies pastaigāt pa konsultācijām Rīgā.
​
Pēc mācību stundas Gerda pazūd B&N plašumos un gandrīz nav dabonama ārā. Leiputrija Potera fanam, čupām interesantu grāmatu – gan par Fortnight, gan par Minecraft, gan par to pašu Poteru. Meitas kabatas nauda pazūd šokolādes zižļos un burvestību grāmatā, ar noteikumu, ka mēs te atgriezīsimies un viņa nopirks kādu Potera grāmatu tēla figūriņu.

​Pēcpusdienas plāns iekļauj pikniku pie ezera. Pirmajam parkam, pie kura piebraucam - Wendel State Forest - centrālie vārti ir ciet. Protams, var auto atstāt pie parka robežas un doties pastaigās, bet uz to Gerda būtu kārtīgi jāpierunā. Skumīgi uzmetusi skatu skaistajai takai, nolemju, ka varētu piebraukt kādā nedēļas dienā, kurā varētu paņemt pusi dienas brīvu. Jāatzīst arī, ka līdz piknika vietai ir krietna jūdze, kas būtu ok, kamēr tā ir pastaiga, bet ne tik OK, ja gribas aiznest vairākus piknika grozus. Tāpēc dodamies uz to pašu Lake Wayola, kur bijām kādā agrā septembra nedēļas nogalē. Tā vien izskatās, ka šie parki (Lake Wayola gadījumā – glābēju posteņa darba laiki, stacionārās tualetes darba laiks, un maksas autostāvvietas darba laiks) ir vaļā no Memorial day līdz Labor day. Tādi vasaras atskaites punkti. Kā mums.. no Jāņiem līdz Annām? 

Pēc Gerdas vingrošanas, kuras laikā esmu saklibinājusi kārtējo bloga ierakstu, esam plānojušas doties Vermontas virzienā. Ir doma apskatīties, kā Jaunanglijā ienāk zelta rudens. Izbraukšanu mazliet aizkavē tas, ka man joprojām ļoti gribas bekonu un gurķīšus. Šim nolūkam piestājam tepat blakus Gi skolai esošajā brokastu vietā, kur cep gan labu bekonu (trīskāršā porcija ir tieši laikā!), gan taisa gardas sviestmaizes (G vērtējums). To, ka Kelly’s cep arī pankūkas, Gerda pamana, kad sviestmaize jau ir pie mutes. Jādodas būs turp būs citu brīvdienu rītu uz pankūku brokastīm! Savdabīgi, ka šajā vietā norēķināties var tikai ar skaidru naudu (ja tādu līdzi nenēsā, turpat blakus ir ATM). Neviļus prātā nāk Zviedrija, kur pat uz ielas saldējumu var nopirkt ar kredītkarti. ASV tomēr maza skaidras naudas rezerve vienmēr ir jānēsā līdzi – ja grib šādā vietā brokastis paēst vai ielas svētkos hamburgeru nopirkt. Par universālo valūtu – “quarters” – pat nerunājot. Tās ir 25c monētas, kas izmantojamas gan automātos, lai nopirktu konfektes, gan ielas malu auto stāvvietās.
​
Tomēr lēni palēnām vieglā pēcpusdienā izkustamies Vermontas virzienā.

Vermonta ir viens no mazajiem ASV štatiem gan platības ziņā, gan, jo īpaši, iedzīvotāju skaita ziņā. 25 tūkstošos kvadrātkilometru mīt mazliet vairāk kā 600 tūkstoši iedzīvotāju (apdzīvotība līdzīga kā Latvijā). Vermonta ir “zaļš štats”, pat tajā reģistrēto automašīnu numura zīmes ir zaļas. Uz numura zīmēm katrs štats mēdz uzlikt savu “devīzi”, kur Vermontas “devīze” pēc noklusējuma ir “Green Mountain State”. Vermontas administratīvais centrs – Monpeljē – ir mazākais administratīvais centrs starp visiem 50 štatiem. Štats slavens ir ar slēpošanas bāzēm un kļavu sīrupu. Kā var nojaust – lauki!
​
Mūsu plāns ir aizbraukt līdz Hamilton Falls, kas esot glīts ūdenskritums. Jau ceļš uz to ir acīm tīkams – lai arī slavenā “autumn foliage” vēl nepavisam nav pilnbriedā, ir jauki pabraukt pa kalnainu apvidu, kas lēnām krāsojas dzeltens. Pa ceļam redzam arī vairākus slavenos Jaunanglijas “slēgtos” tiltus – tiltus ar jumtiem (Laikam tā vieglāk tos ziemā uzturēt?). Jo ziemas Vermontā var atnākt strauji un būt bargas.

​Šogad laikam rudens ir bijis sauss, upēs un ezeros ūdens līmenis ir zems. Arī ūdenskritums neizskatās gluži kā internetā atrodamajās bildēs – ūdens ir stipri maz. Bet tas neliedz paplunčāties tā pakājē.

Vienīgais mazais darvas piliens ekskursijas noskaņojumā ir krupītis… Vakar, domājot par krupīša likteni, vēl apsvēru – pieminēt viņu vai ne. Kā radībiņa kļūst par upuri cilvēku nezināšanai, pārsteidzīgiem lēmumiem un aizspriedumiem.
​
Un proti, kad plunčājāmies ūdenskritumā, pamanījām pie ūdens malas sēžam krupīti. Gi sākumā saka – vai tikai nav miris, nekustās! Bet tad šis pakustina vienu ķepu. Pienāk klāt vēl vietējie bērni un to apbrīno, līdz sāk spriest – kas tam krupim pie mutes? Kaut kāds liels burbulis? Varbūt krupis ir slims? Spriešanā pievienojas viņu vecāki, no kuriem viens apgalvo, ka krupis noteikti esot nevesels un cieš. Vēl pēc brīža kāds izdomā, ka krupis vemj ārā savas iekšas. Nu īsumā – 10 min laikā tauta ir izlēmusi, ka krupja ciešanas ir jābeidz. Kad satiekam šo ģimeni pēc tam pie automašīnām, viņi lepni paziņo, ka esot krupīti ar akmeni nosituši, jo tam bijis grūti… Man paliek aukstas kājas no šīs domas. Sāku meklēt Googlē un, protams, atrodu, ka tas gaisa pūslis pie zoda ir krupīša aizsardzības mehānisms – mēģinājums nobaidīt ienaidniekus ar savu izmēru. To izmanto, ja neizdodas stratēģija izliekties par beigtu. Šoreiz nav nostrādājusi neviena no aizsardzības taktikām… Jūtos gandrīz vainīga, ka pievērsām trako vietējo uzmanību krupītim, kas mierīgi baudīja siltu dienu pie ūdenskrituma. Un nespēju nedomāt par to, kā pilnīgas nezināšanas vadīti cilvēki izdara stulbus pieņēmumus, notic, jo kaut ko neatpazīst, un rezultātā nodara pāri dzīvībai. Un šo atziņu, lai cik skumji tas nebūtu, var vispārināt. 

​Bet vispār izbraukums izdodas skaists. Ir riktīgi silti (kalnos mazliet vēsāk, bet joprojām silti). Citādais apkārt priecē acis un sirdi. Vienīgais, ko nožēloju – ka līdzi nav statīva. Ja gribas fotografēt ūdenskritumus, tas ir būtisks. Mājās atgriežamies pavēlu, jau tumsā. Ēdot vakariņas, pamanu, ka pulkstenis jau rāda pāri 9 vakarā. Diena atkal ir paskrējusi vēja spārniem..

Jau piektdiena? Jau 4 nedēļas te? Neticami! Dienas skrien un stundas pazūd!

Ja ieplānots ir uzrakstīt pieteikumu semināram, turpināt diskusiju par iespējamā raksta virzienu un galvenajām hipotēzēm un metodēm, vēl pagūt aizskriet uz sporta klubu un vakarā uz “socializing”, tad nav brīnums, ka sajūta ir kā automašīnā traucoties pa lielceļu un vēl pa ceļam mēģinot nofotografēt skaistus skatus.
​
“Un tu vēl raksti blogu?!” man jautā? Jā, rakstu, tas palīdz uz brīdi apstāties skrējienā un paskatīties apkārt. Un vispār, tas ir asinīs. Vakar tēvs atsūtīja eposa par Gilgamešu un mazbērna tekstu iedvesmotu topošās grāmatas publicistikas sadaļas ievadu. 

Šorīt gan rakstās mazliet lēni, ne tik plūstoši, kā citu rītu. Bet ja paradumi veidojas 21 dienas laikā (bija tāds skaitlis kādreiz), tad šobrīd rakstīt jau ir paradums bez kura nevaru iztikt.

Uz pieminēto sporta klubu gan aizvelkos ar piespiešanos un sāpēm. Muskuļi joprojām smeldz no otrdienas nodarbības. Un šodien atkal, nu kā par spīti, vairums vingrojumu uz roku muskuļiem. Sākumā sāku stacijās vingrot viena pati, bet jau otrajā man uzrodas kompānija – kāda aizkavējusies nodarbību apmeklētāja. Sasveicināmies, sākam strādāt un tad viņa paskatās uz mani vēlreiz un saka: “ Klau, bet mēs taču esam tikušās!” Jā, atceros, pirmajā Gerdas skolas dienā viņa mani pavadīja uz vecāku kafijas dzeršanu, iepazīstināja ar Lisu, un mēs vēl mazliet papļāpājām. Protams, šis ir arī viņas rajons, tuvākais sporta klubs.

Šo pašu pieminēto Lisu es satieku pēcpusdienā, kad esmu ielūgta uz Political Science Department Happy hour : drinkiem iekš "The Pub". Pasākums it kā nosaukts par jauno kolēģu, t.sk. manis, welkoming pasākumu, plus ar iespēju “give a birthday hug to Lauren”. Ar puķu pušķi pie Lauren gan ierodos tikai es, bet neizskatās, ka viņa iebilstu pret šādu uzmanību. Sēžam pie āra galdiņiem, sildāmies pēcpusdienas saulītē un man ir iespēja iepazīties ar vēl citiem departamenta pasniedzējiem un profesoriem. Apkārt jandalē bērnu bars – lielāki, mazāki un pavisam mazi. Profesores iedzer pa alus glāzei, pa vidu pabarojot lielākus vai mazākus zīdaiņus. 8 nedēļas vecā meitenīte iet no rokas rokā, aizmieg pie katra, kas viņu uzliek uz pleca. Skatoties, kā viņu ņurca gan mamma, gan pārējie, atceros Klaudiju Hēlu, kas šajā brīdī laikam nosirmotu vienā setā. 8 nedēļas veca bērna celšana aiz padusēm, kājelēm un galvai tirinoties, te ir pilnīga norma…

Sarunās mijās stāsti par iepriekšējām akadēmiskajām pieredzēm, par tiesībpolitiskiem jautājumiem, un beigās jau arī par vīriešiem. Scot stāsta, ka tikko iesniedzis visus dokumentus, lai tiktu pie tenure. Pēdējie gadi tenure track, kad jāgatavo publikācijas, publikācijas, publikācijas, esot viņu izsmēluši. Tagad mēģina aptvert, ka varēs mazliet atvilkt elpu, nevis tikai rakstīt. Tikmēr Lisa izmet, ka bija domājusi, ka Paul pēc tenure iegūšanas arī nomierināsies un rakstīs mazāk. Bet nekā – viņš laikam esot traks. Scot arī pastāsta par atšķirībām pasniegšanā Lielbritānijā, konkrēti – Oksfordā un te, UMass. Ja Lielbritānijā esot kursa programma, kurai jāseko, tad te varot izdomāt savu kursu, iet to piedāvāt un to pasniegt (piemēram, The Irish Peace Process, Russian Politics, Law and Society, Law and Global Migration).

Interesanta saruna sanāk ar profesori, kas savulaik draudzējusies gan ar krievu vīrieti, tusējot pa krievu kopienu, gan ar ebreju, gan kanādieti. Tagad precējusies ar amerikāni, kas nākot no ģimenes ar izteiktu kristīgo noslieci. Papļāpājot nolemjam, ka tarakāni, protams, ir visiem, un to, ka “He is an asshole” var dažkārt norakstīt uz nacionālām īpatnībām. Bet nacionalitāte laikam tikai daļēji nosaka to, kādi tarakāni konkrētajā sabiedrībā skaitās pieņemami.
​
Pasēdēšana bija paredzēta no 4-6 pēcpusdienā, aizsēžamies gan ilgāk. Kokteiļi dzeras labi, rezultātā šorīt rakstās lēni. Šobrīd klibinos datorā, sēžot pie 5gadniekiem paredzēta galdiņa Hampshire Gymnastics. Gerda taisa ritentiņus, apgūst bars, beam un flipovers, bet es sūcu kafiju un sapņoju par bekonu un skābiem gurķīšiem.