Vai spējat iedomāties, kas notiek mazā pilsētiņā, ja dažu dienu laikā tajā jāievācas ap 35 tūkstošiem jaunu iemītnieku? Daļa no kuriem ir pavisam svaigi pirmkursnieki, kurus uz viņu pirmo koledžas vai universitātes mītni pavada viņu vecāki? Kuri pēc tam vēl aizved jaunieti vakariņās vai pat palīdz pirmajā iepirkšanās reizē?

Vispār jau šis piektdienas rīts iesākās mierīgi, bez jebkādam priekšnojautām par jebkādiem piedzīvojumiem. Ar kafiju, blogu, meitas pavadīšanu līdz skolas autobusam. Pēc tam pilnīgā mierā piesēdos pie prezentācijas, kuras ievads pat tīri labi salikās galvā un uz papīra. Dienas plāns it kā teorētiski ietvēra apdrošināšanas aģenta apmeklējumu blakus pilsētā, bet nekādā ziņā nebiju plānojusi apmeklēt universitāti.

Jau iepriekš cita starpā pieminēju, ka sarakstos ar kādu UMass profesoru, kura bērni mācās mūsu skolā un ar kura sievu jau personīgi iepazinos vecāku padomes rīkotajās brokastīs. Šorīt UMass mājas lapā palasot viņa biogrāfiju un publikācijas, secināju, ka viņš uzrakstījis grāmatu par tiesu spriešanu un tiesas viedokļa ietekmēšanu Augstākajā tiesā ASV. Konstatējusi, ka grāmata ir pieejama UMass centrālajā bibliotēkā, to pasūtīju un nolēmu pastaigas ietvaros to no bibliotēkas uz brīvdienām arī paņemt.
​
Pirmais dīvainais fakts, gatavojoties izbraukšanai uz UMass, bija paziņojumi PVTA aplikācijā, ka daži autobusi kavē pat 15 minūtes. Šai ziņai nepievērsu uzmanību. Ja reiz tiešsaistē raksta, ka autobuss (vienalga, kavējis vai laikā) būs pēc 10 minūtēm, es uz to eju. Aizgājusi līdz ielas stūrim, kad līdz autobusa paziņotajam ierašanās laikam ir palikušas apmēram 5 minūtes, ieraugu to iebraucam pieturā. Ņemu kājas pār pleciem, izteiksmīgi mājot šoferim, kas mani pagaida. Līdz Amherstas centram aizbraucam mierīgi, bet pie pagrieziena uz universitāti sākas sastrēgumi. Izkāpju pirmajā pieturā un redzu milzīgi garu automašīnu rindu, kas tik tikko kustas cauri campus. Un tad ieraugu arī uzrakstu: Move-in weekend. 

Visas ielas ap universitāti ir automašīnu piebāztas, arī no Gi skolas atnāk paziņojums, ka skolas autobuss, iespējams kavēs. Desmitiem tūkstošu studentu lēnām dodas iekārtoties savās jaunajās mājās.

Universitātes pilsētiņas akadēmiskajā daļā gan vēl pilnīgs klusums. Bibliotēka gandrīz izmirusi. Mans pasūtījums vēl nav reģistrēts, bet piesakos pati uzbraukt un paņemt grāmatu no plaukta, pa ceļam pašķirstot vēl dažus sējumus tajā pašā un blakus plauktā. Pierakstu dažus kodus grāmatām, ko liekas, ka būs vērts palasīt.

Atceļā uz mājām piestāju pie skolas. Pēcstundu nodarbību meiteni man tā arī nav izdevies sazvanīt. Skolas sekretāre apsola nodot viņai zīmīti. Vecmodīgajā, bet drošajā veidā. Kad atgriežos mājās, pēc apmēram stundas man zvana. Nepagūstu pacelt telefonu un atzvanot nonāku meitenes balss pastā. Tikmēr man atnāk īsziņa par saņemtu voicemail. Kā tādu noklausīties?!
​
Te neliela atkāpe. Par sakariem. Jau no Latvijas esmu paņēmusi līdzi airbalticcard ceļojumu telefonu kartes. To galvenā priekšrocība ir lēts internets– 1GB par 8.9 euro un igauņu numuram piesaistīts virtuālais ASV numurs, proti, vietējie var man piezvanīt. Tā kā ASV numurs maksā ap 50 USD mēnesī, piedāvājums liekas labs. Mīnuss – uz šo numuru nevaru saņemt īsziņas. Un izskatās, ka īsziņas te joprojām ir cieņā – WhatsApp tiek lietots tikai tad, ja ir draugi Eiropā, visas vietējās lietas notiek ar parastajām īsziņām. Vai arī ierunājot ziņas balss pastā. Parokoties par airbalticcard mājas lapu, atrodu sarežģītus ciparu kodus, kurus ievadot man izdodas noklausīties man atsūtīto ziņu. Sajūsma bezgalīga, un arī ziņas saturs ir priecējošs – atbildīgā meitene līdz 6pm ir skolā, es varu droši aizbraukt.  To arī nekavējoties daru un man beidzot izdodas Gerdu pierakstīt uz pēcstundu nodarbībām. Lēti tas nav, ja uz pēcstundām paliekam visas 5 dienas nedēļā, mēnesī tas izmaksā ap 300 USD. Tomēr vismaz septembrim nolemju izmēģināt. Pirmkārt, tas man dod pilnu darba dienu savām studijām. Otrkārt, Gerdai ir iespēja šīs stundas pēc skolas vēl pavadīt vienaudžu sabiedrībā, spēlējoties, gatavojot mājasdarbus, bet ne garlaikojoties mammas kompānijā.

Šovakar pilsētā nav ko darīt – visi jaunatbraukušie studenti, kuru vecums pārsniedz 21, jau legāli  sākuši svinēt atkalsatikšanos. Vēlāk, kad aizbrauks vecāki, viņiem pievienosies arī tie, kuriem vēl nav 21. Neesmu noskaidrojusi, no kāda vecuma apkalpo “smoke-shopos”, lai arī UMass ir tabacoo-free zone, Masačūsetsa ir viens no štatiem, kurā ir legalizēta marihuāna. Līdz šim raksturīgo zāles smaržu nekur neesmu jutusi, bet vakarā, gulēt ejot, pa atvērto logu pirmo reizi nedēļas laikā to sajūtu - studentu atgriešanās un atkalsatikšanās ballītes šo faktu varētu mainīt. Tāpēc vakars paiet izmēģinot mājās atrasto loku, metot ritentiņus un taisot tiltiņus, un našķojoties ar vietējo saldējumu.
​
Vakarā, nolikusi bērnu gulēt, sagurusi ielienu gulta un saprotu, ka vēl mazliet ir grūti. Pierast pie jaunās kārtības, veidot jaunus paradumus. Sadzīvot citādi- citā vidē, citos apstākļos, ar citādām iespējām un citādiem ierobežojumiem. Vienlaikus aptveru, ka šodien dienas skrējienā nav pat sanācis kārtīgi paēst, kas manam slimību nodeldētajam organismam laikam nenāk par labu. Un brīdi tā vien gribas mazliet paraudāt un sevi pažēlot. Bet tad es notraucu asaru, ieritinos zem segas un sev atgādinu: stipri ir nevis tie, kas neraud, bet gan tie, kas vakarā paraudājuši no rīta ceļas un atkal iet, dara un piedzīvo. Un paēd. Un tad būs labi. 

Šodien sevi mierinu ar domu, ka patiesībā pētniecība man jāuzsāk tikai ar 1. septembri un laiks pirms tam ir paredzēts, lai iekārtotos. Nekāda darbība, iespējams, pirms tam nav pat atļauta.

Tāpēc šodien atļaujos būt lēna. Iesēdinu Gi skolas autobusā, pabeidzot dzert rīta kafiju, ielieku bloga ierakstu. Mēģinu sazvanīt atbildīgo par skolas pēcstundu nodarbībām, bet tas nekādi neizdodas, neieslēdzas arī balss pasts. Nedēļas laikā ASV es jau to uztveru kā pašsaprotamu, ka man būs jāierunā paziņojums balss pastā un man atzvanīs, tāpēc pukojos, ka tas nav iespējams. Šis apstāklis mazliet kaitina, jo neizdodas noorganizēt G pēcstundu nodarbības (no 3-5pm).

Saprotot, ka šodien nedz veidojas prezentācija Five College Legal Studies Seminar, kur man pēc 2 nedēļām jāuzstājas, nedz veidojas idejas, ar kurām iet pie kolēģiem nākamnedēļ, nolieku malā melno kladi un kāpju uz velosipēda, lai dotos izbraukumā pa apkaimi. Mērķis ir veloceliņš, jo principā ielas nav īsti piemērotas velobraucējiem, Amerika tomēr ir automobiļu valsts.

Nepilnu divu jūdžu attālumā no mājām ir iespējams uzbraukt uz Norwottuck Rail Trail (https://www.mass.gov/locations/norwottuck-rail-trail) – 11 jūdžu gara celiņa pastaigām, velosipēdiem, skrituļotājiem. Segumu gan dažviet salauzušas koku saknes (atceros tos, kas pukojas par Babītes veloceliņu), bet tas apmeklētāju straumi nemazina. Lai arī ir darba dienas vidus, uz celiņa cilvēku diezgan daudz. Vakaros, pieļauju, vēl krietni vairāk. Ja pie pamales nemanītu mazliet augstākus kalnus, varētu domāt, ka klīstu kaut kur pa Latvijas purviem. 

Nobraukājos slapju muguru. Šodien diena karsta. Vispār pie šī klimata būs jāpierod. Vakar bija sutīga tveice, kā tropos. Lielākā daļa iepriekšējo dienu arī bija siltas un saulainas, tomēr rīti un vakari ir ļoti dzestri. Temperatūras starpības diezgan lielas. Lai gan ko gan var spriest pēc nedēļas.

Atbraukusi mājās vēl beidzot piesēžos un uzrakstu ievadrindkopu vienam tēva darbiņam (jau ļoti sen atlikts pienākums, kas beidzot tiek izpildīts) un tad jau pa logu dzirdama ne ar ko nesajaucamā skolas autobusa rūkoņa. Mana skolniece ir mājās, vieglā lidojumā paziņo, ka mācīsies spēlēt flautu, ka skolā bija testi, ka no bibliotēkas lasīšanai viņa ir paņēmusi Nikijas dienasgrāmatas, ka man ir jāaizpilda vairākas formas un ka, vispār, viņa grib pasēdēt un paskatīties telefonu. Pieļauju, ka tā varētu būt dabiska vēlme pēc garas dienas. Pārjautāju, vai skolā pusdienās sistēma strādājusi – vai dabūjusi pusdienas, nosaucot savu numuru. Ar to viss kārtībā. Tikai vēl nokomentē, ka visu starpbrīdi pavadījusi slēpjoties ēnā no saules – šādā karstumā skraidīt pa pagalmu neesot bijis nekādas vēlmes.
​
Kaut kad vakara gaitā uzzinu, ka šodien bijusi gan rakstīšana/ lasīšana, gan bibliotēkas stunda, gan matemātika, kurā bija tests, kura pirmo teksta uzdevumu viņa nav sapratusi, gan ģeogrāfija, kurā viņi esot mācījušies par Dienvidameriku. Ko viņi mācīsies matemātikā vēl nezinu, lai gan tas ir vienīgais priekšmets, attiecībā uz kuru varētu salīdzināt, vai Gerda ir trāpījusi atbilstošā klašu grupā. Vai, citiem vārdiem sakot, ASV un Latvijā 4. klases matemātikā māca vienu un to pašu.

Uz nākamo nedēļu visiem skolas bērniem esot jāatnes “ME bag”, kurā ieliktas 5 lietas, kas katru raksturo. Gi sākumā protestē, ka negribot “embarrass myself”, tāpēc neko nelikšot, nenesīšot. Tomēr, kad ieminos, ka varētu aiznest kādu slaimu, bērnam ideja vairs neliekas tik slikta. Tad ierosinu, ka jāieliek kaut kas, kas ilustrē, ka viņa ir no Latvijas – jo tas viņu atšķir no pārējiem klasē. Šajā brīdī jau meita pieprasa, lai izdrukājam viņas ģimenes locekļu bildes – mammu, tēti, omi.. Tā kā svarīgs varētu būt arī hiphops, un gribējās pastāstīt par to, mums nupat jau rodas problēma, ka ieliekamo lietu daudzums it kā ir tikai 5…. Šķiet, ar pirmo “mājasdarbu” sekmīgi būsim tikušas galā. Tā kā Rīgā Gerda gāja privātskolā Domdaris, kur mājasdarbu nebija, mājasdarbu gatavošana man ir jauna pieredze (no kuras gan ceru tikt vaļā, piesakot meitu pēcstundu nodarbībām; bet tās skolotājas noķeršana ir problēma, kurai pievērsīšos rīt).

Vakaru noslēdzam ar negaidītu skrējienu uz veikalu pēc apaviem. Izrādās, ka līdzpaņemtās ielas kurpes vairs neder. Nu jā, tās pirkām uz pagājušo septembri. Kad kravājām somas, vēl derēja, bet nu kāja izaugusi. Šajā brīdī novērtēju ASV tirgu – Target piedāvā skechers botiņas, par kādām Gi ir vienmēr sapņojusi, par cenu, kas atbilst tieši pusei no cenas, par kādu tās nopērkamas Rīgā. Mazs prieciņš.
​
Citādi: laikam lēnām sāksies rutīna.

Vai atceraties klasisko skatu no amerikāņu filmām, kur pie mājas piestāj skolas autobuss, izlec bērni, bet mammas atver durvis un sveic bērnus mājās? Lūk tieši tā šodien darīju es.

Gerdai šī bija liela diena. Pirmā skolas diena Fort River Elementary School.

No rīta tieši 8:19 esam uz ielas un gaidām skolas autobusu. Tas kavē. Kopā ar mums gaida vēl divas mazas meitenes un vienas meitenes tētis stāsta, ka tā dažkārt gadoties, ka autobuss nokavē. Man sirds mierīgāka, gaidām visi kopā.

Kad meita beidzot ielikta autobusā, draugs pa ceļam uz darbu aizved uz skolu arī mani. Skolas diena un skolas gads sāksies ar lielo sapulci. Turā direktore sveic skolēnus, tai skaitā 30 jauniņos, un viņu vecākus jaunajā gadā, stāsta par skolu, tās misiju un mērķiem. Gerda ir mazliet apjukusi. “Kāpēc visi kliedz?” viņa jautā. Jā, te ir daudz skaļāk nekā Domdarī, tas jāatzīst.

Skolas direktore lepni stāsta arī par jauno bilingvālo mācību programmu. Sākot no šī gada, ar bērnudārza pirmajām klasītām skolā tiek ieviestas dažu priekšmetu mācības spāņu valodā. Viņa lūdz pacelt rokas klātesošos, kas zina vairāk nekā tikai savu dzimto valodu un rokas paceļ nepilna puse. Lielas nācijas priekšrocība un problēma? Tieši tāpēc šajā skolā ir pieņemts lēmums jau no bērna kājas mācīt vismaz vienu svešvalodu - spāņu.

​Pēc ievadrunām bērni dodas uz savām klasēm, bet vecāki tiek aicināti uz kafiju un virtuļiem, ko organizē skolas vecāku padome. Pa ceļam iepazīstos ar vēl dažiem vecākiem, kā arī tieku iepazīstināta ar profesora, ar kuru cītīgi sarakstos gatavojamās prezentācijas jautājumos, sievu. Viņa bērni arī te mācās. Sieva izrādās jau ir par mani dzirdējusi, ir jauki iepazīties klātienē.

Skolas ofisā noskaidroju vēl virkni tehnisko jautājumu, kā arī tieku iepazīstināta ar skolotāju Silviju, kas māca angļu valodu kā svešvalodu bērniem. Viņas pārraudzībā ir bērni, kuru dzimtā valoda nav angļu, un viņa rūpējas, lai bērni skolā visu saprastu. Tie, kuriem ar angļu valodu ir pavisam švaki, iet uz papildu stundām, savukārt tiem, kuriem ir tikai nelielas grūtības saprast kādus terminus vai sarežģītākas stundas, Silvija nāk sēdēt blakus stundās, paskaidrojot nesaprotamo. Nojaušu, ka, iespējams, klases audzinātājs palūgs Silviju palīgā ar Gerdai, lai viņa vieglāk saprastu dažādus terminus dažādos priekšmetos – lietas, ko YouTube nevar apgūt. Manuprāt, lieliski, ka skolā ir šāds skolotājs. Vakarā Gerda izstāsta, ka Silvija ir ar viņu runājusi un pastāstījusi, ka nākamajā rītā būs tāda kā novērtēšanas stunda – visi jaunie bērni, kuriem dzimtā valoda nav angļu, lasīšot un skolotāji novērtēs, vai viņiem jāiet uz papildu angļu valodas stundām.

Palaidusi bērnu skolā, pati aizskrienu līdz UMass – man nepieciešami daži uzņemošā profesora paraksti, kā arī vajag taču beidzot iepazīties personīgi. Nokārtojuši pirās formalitātes vienojamies, ka garāku tikšanās laiku sarunāsim uz nākamo nedēļu, kad pierims mācību gada sākuma trakums. Nākamnedēļ, kad sākas oficiālais pētniecības laiks, man arī ierādīs manu “office” un visas iekārtas un tehnoloģijas, ko varu lietot un izmantot. Piekļuve tīkliem un bibliotēkai man jau ir.

Lāgiem domāju un nespēju saprast, vai tā ir elementāra pieklājība vai tiešām interese, bet cilvēki pauž izbrīnu, dzirdot, ka esmu no Latvijas. Klasiskā frāze ir, ka viņi līdz šim nav satikuši nevienu no Latvijas. Tik starptautiskā sabiedrībā laikam tas ir kas mazliet pārsteidzošs – jaunas valsts atklāšana?

​Ilgi UMass šoreiz uzkavēties nevaru, jo Gi šī ir īsā skolas diena – jau 1:20 viņa sēžas skolas autobusā un dodas mājup. Nemierīgā māmiņa var izmantot Find Friends aplikāciju un tiešsaistē vērot, kā skolas autobuss līkumo pa rajona ieliņām, līdz piestāj pie mūsu pagalma. Vairāki vecāki jau bērnus gaida uz ielas, tomēr es šoreiz neizmantoju iespēju iet iepazīties ar kaimiņiem un parunāt. Gluži kā pieminētajās klišejiskās filmās atveru durvis un ļauju savai 4. klases skolniecītei cauri vieglam lietutiņam ieskriet mājās.

Tas, ka bērni brauc mājās ar skolas autobusu, padara mazliet sarežģītāku dalīšanos – ja iesēžoties pie skolas auto, pa ceļam līdz mājām man meita parasti izstāsta galvenos skolas notikumus, tad te, jau mājās, sanāk tā pilnīgi īpaši jautāt – kā tad gāja? Pēc pirmā – OK, normāli, tāpat kā Rīgā, vakara gaitā kaut kādi sīkumi jau tiek atklāti, bet tā palēnām. Nostrādā arī braukšanas faktors – esmu apsolījusi meitai jaunu skolas somu un visādus sīkumus uzzinu tieši brauciena uz veikalu laikā. Kā piemēram to, ka skolas pusdienas ar kartupelīšiem, nagetiem, burkānu, ābolu vai bumbieri un kaut kādu pupiņu biezeni viņai esot garšojušas, pat labāk nekā Rīgas skolas pusdienas. Ka visu, ko skolotājs runā, viņa principā saprot, ir OK. Ka vakar klasē viņi esot bijuši tikai 16. Vakarā man ar viņu ir jāspēlē “Concentration” spēle – klasiska pagalma spēle, no “koņi-koņi” sērijas, kādas mēs spēlējām bērnībā. Rīgā tādas nebiju pamanījusi.

Meita visur, kur iet, joprojām burbuļo kā strautiņš, vārdu plūdi nebeidzami pat pēc dienas skolā, tikai ar to atšķirību, ka tagad jau lielākā daļa teksta iet angliski. Līdz pienāk viens brīdis, kad viņa paziņo, ka ir nogurusi. No angļu valodas, tai skaitā. Nogurums gan nav pārāk ilgs, kad vakarā spēlējam kārtējo Fortnite Monopoly partiju, atkal jau runā iejaucas angļu izsaucieni.

Dienas iespaidu devu apliecina vienīgi tas, ka abas esam gatavas nolūzt jau pēc 9 vakarā. Meita noklausās dažas lapas grāmatas (jā, es joprojām vakaros lasu priekšā, manuprāt, nomierinošs rituāls) un lūdz slēgt ārā gaismu. Ir bijusi emocijām pilna diena.

Viens man ir pilnīgi skaidrs – šī Fulbraita stipendijas pieredze būtu krietni garlaicīgāka, ja man līdzi nebūtu meitas. Jā, mani nervi noteikti degtu lēnāk, satrauktos mazāk, bet arī nebūtu pieredzējusi tādas dienas kā iepriekšējā un šī.

Ir pasākumi, uz kuriem ielūdz kādu galveno personu un tad pavadoni (kā pretstats Levita inaugurācijas ballei, piemēram). Šodien es biju tā “pavadošā persona”. Jau vakar skolas Popsicle party meitenes kaut ko runāja par Pond party, kas notiks pie condo rajona dīķa. Esmu iedevusi savu telefona numuru dažām mammām, sakot, ka drīkst mums dot ziņu, kad tur kas notiek. Ziņas ne no viena nav, tāpat kā visu rīta cēlienu nav ziņas no skolas, kurā no paralēlklasēm Gerda mācīsies. Viņa nāk man to jautāt vai ik pa pusstundai. Beigbeigās, paēdušas pusdienas nolemjam lekt uz saviem velosipēdiem uz aizbraukt līdz dīķim – sak’, varbūt tur ir ballīte, bet ja nav – vienmēr var nopeldēties.
​
Tomēr kreņķis ir lieks – ballīte tur notiek un jau rit pilnā sparā, esam ieradušās, sākumā izskatās, vairāk uz beigām, bet beigās jau noballējāmies gandrīz stundas trīs. Bērni jandalē ap dīķi, braukā ar velosipēdiem, skraida, spēlē kaut kādas spēles (daļu no kurām Gi īsti nesaprot). Izskatās (un pēc sarunām ar mammām izklausās), telefonu te īsti nevienam nav, baigi atbalsta visādus free-play utml. Man sāk likties, ka mūsu bērni ir vairāk tehnoloģiju pārņemti nekā šie jandalētāji Masačūsetsas vidienē (noteikti mānīgs priekšstats).

Kamēr bērni jandalē, es pļāpāju ar mammām, kuru vārdus aizmirstu gandrīz uzreiz pēc iepazīstināšanas. Pirmais, pārliecinos, ka šis tiešām ir kruts rajons, kurā dzīvojam. Pēc darbiem, izglītības līmeņa spriežot. Dāmas vairums ir strādājošas – Umass, vai privātpraksēs, ar interesantiem stāstiem un biogrāfijām. Vairākas pazīst departamentu kontaktpersonas, kas man tuvākajās dienās jāsatiek. Izrādās, vienam no profesoriem, ar kuru sarakstos, bērni iet tajā pašā skolā, kur ies Gerda, viena no mammām dzīvo viņam kaimiņos.

Ņemot vērā pilsētas izmērus un to, ka viss koncentrējas ap universitātēm, protams, nav pārsteigums, ka visi visus zina. Tas arī veido to drošības sajūtu -  privātmāju un condo rajonā, kur visi ir pazīstami, visi ir vairāk vai mazāk saistīti ar universitāti, sajūta ir ļoti droša. Kā man vēlāk stāsta Veronika – ASV ir cities, ir suburbs, ir countryside, un ir college towns. Un katrā ir savs dzīves veids un ritms. Šī college town, kurās centrālajā laukumā vai ik pārnedēļu notiek pasākumi, kuros sanāk vai puse pilsētas bērnu,  ir tāda.. zināmā mērā “mīļa”. Šāda izmēra pilsētā nekad neesmu dzīvojusi, pieļauju, līdzīga sajūta varētu būt, piemēram Ventspilī.

No pond party atminušās mājās tik tikko pagūstam uzvilkt sausas drēbes, lai skrietu uz autobusu, kas aizvedīs uz pilsētas centru, kur centrālajā laukumā no 5-6:30 p.m. notiks First Day School party. Īsi pirms izbraukšanas saņemu ilgi gaidīto zvanu no skolas – Gerda ir ielikta Mr. K klasē. Ak, seko puņķi un asaras, bērns raud tā, ka sirds lūzt – draudzene Klēra ir Mr. E klasē, viņa tā gribēja būt kopā ar draudzeni! Spēju tikai stāstīt, kā man Ķegumā līdzīgi gāja, ka, klasi sadalot, visas draudzenes ielika paralēlklasē.
​
Izkāpjot no autobusa pilsētas centrā satiekam klasesbiedrenes un G var paziņot, kurā klasē būs. Klēra Gerdu apskauj, bet Mr. K klases meitenes sveic viņu kā savējo. Vakara gaitā izskatās, ka lielā sāpe būs pārdzīvota.

Pasākums ir pārsteidzošs: sabraukuši ugunsdzēsēji, policisti – rāda savu tehniku. Uzliktas alpīnisma sienas. Kāds ziedojis 700 picas gabaliņu un visiem bērniem tiek dalīta pica. Ģimenes pikniko. Ap galdiņiem drūzmējas cilvēki – te atrodama informācija gan par vecāku organizācijām, par pēcstundu nodarbībām, skautu biedrību, UMass futbola komandu un tamlīdzīgi. Pie katra galdiņa var paņemt kādu suvenīru vai ko gardu. G izskatās kā nonākusi leiputrijā un es ar šausmām vēroju to cukura daudzumu, kas pazūd viņā vai viņas somā. Gaidot izjādes zirgu pajūgā parunājos ar kādu tēti – Toms ir dzimis ņujorkietis, kas pirms 14 gadiem te pārvācies, jo kopā ar sievu sapratuši, ka audzināt bērnus Ņujorkā ir neprāts. Mazliet tā kā skumstot pēc betona un burzmas, bet katru reizi aizbraucot uz NYC saprot, kāpēc ir te. Tāda iekšējā kustība te ir tik normāla un pašsaprotama… Cita mamma (kuras vārdu jau neatceros) ir Angļu literatūras skolotāja. Īriete, ceturto gadu šeit, tikko pārvākusies no Mount Holyoki koledžas. Lai arī tā ir tikai nepilnu 20 km attālumā, pārvācoties mainījusi dzīvesvietu, tāpēc jāmaina arī skola – tās ir ļoti strikti piesaistītas dzīvesvietai, samaksātajiem nodokļiem, tāpēc skolas, pieļauju ļoti atšķiras. Es pagaidām ar mūsu skolu jūtos kā izvilkusi veiksmīgo lozi!
​
Īsi pēc 6:30 pasākums ari noslēdzas. Pēdējie zirgu pajūga izbraucieni un galdiņi tiek novākti. Pilsētas centrālajā skvērā iestājas miers. Gaidot autobusu, kas atnāk 7:15, redzam kā atgriežas ikdiena. Rīt sāksies darbdienas!

Kas atšķir amerikāni no latvju zeltenes? Tas, ka amerikānis labāk sajūtas pēc divkāršas tailenola devas, bet latvju zeltenei palīdz mentola graudiņi degunam un salvijas kaklā smidzināmais.
Lai arī Gerdai skola sākas tikai trešdien un reģistrācijas ofisā laipnā dāma mūs informēja, ka skola informāciju par Gerdu saņems tikai otrdien, kad, visticamāk, man zvanīs, mēs nolemjam izmantot iespēju, ka mums pirmdienas rītā ir aizdots auto, lai piebrauktu pie skolas un apskatītu to, varbūt iepazītos ar kādu.

Pārvietošanās vispār ir Amerikas stāsts .. viss notiek ar auto, protams. “Piemājas” veikalu, kur aizskriet “pēc piena” – nav. Atceros, pirms 12 gadiem mamma savā Fulbraita laikā ar kaimiņieni runāja kopīgos iepirkšanās braucienus (kaimiņu studentu meitenei bija auto). Mums veicas, ka auto tiek aizdots, tomēr ne jau katru dienu ir tā iespēja. Dažkārt, papildus pilsētas autobusiem, netālākiem braucieniem izmantojam velosipēdus. Mazliet izaicinājums ir fakts, ka dzīvojam pakalnā, proti, atceļš sanāk ar stumšanos. Jāatzīmē, ka velosipēdus kā pārvietošanās līdzekļus te izmanto salīdzinoši maz, mazāk nekā Rīgā. Veloceliņi ir un skaisti, bet līdz tiem aizbrauc ar auto un tad minās vairāk sporta pēc.
​
Amherstā ir labi attīstīts sabiedriskais transports. Studentiem un akadēmiskajam personālam tas ir bez maksas (tomēr nepamanīju nevienu, kas maksātu, bet varbūt ne-studentiem visiem ir auto?).  To izmantojam, lai aizbrauktu uz Universitāti un es iegūtu oficiālo UCard, kas man atver durvis pētniecībai, t.i. piekļuvei visiem piecu koledžu (bez UMass tajā ietipst Amherstas koledža, Mount Holyoke koledža, kur savulaik Brodskis pasniedza, meiteņu Smith college un Hampšīras koledža) konsorcijas resursiem. Īsto pētniecību gan varēšu uzsākt tikai pēc trešdienas, kad sāksies Gi skola. “Koledžu konsorcijs” nozīmē, ka varu doties uz jebkuru no koledžām klausīties kursus vai izmantot bibliotēkas. Grāmatas un materiālus gan pēc pieprasījuma arī pārsūta no vienas bibliotēkas uz otru. Starp koledžām arī kursē bezmaksas autobusi.

Atgriežoties pie dienas stāsta: no rīta, piebraukušas pie skolas, mēs satiekam skolas Office vadītāju, kas laipni izvadā pa skolu, parāda klašu telpas, pastāsta par skolotājiem. Tomēr tā kā Gi vēl reģistrēta nav sistēmā, neko konkrētāk viņa nevar mums pastāstīt, piemēram, kas būs viņas klases skolotājs. Tomēr viņa mūs uzaicina vakarā piebiedroties Popsicle party, kas tiek organizēta, lai skolēni un ģimenes varētu iepazīties.

Būdama ļoti apzinīga, es skolas mājaslapā papētu uz 101 lapu sarakstītās skolas instrukcijas un rokasgrāmatas. Daudz informācijas. Tomēr arī daudz atbilžu. Te, piemēram, uzrakstīts, ja jāierodas skolā 8:30, līdz 8:42 tie bērni, kas neēd brokastis skolā, staigā ap skolu, un tieši 8:42 tiek aicināti iekšā. Aprakstītas arī brokastu un pusdienu cenas (brokastis 0.75 usd, pusdienas 3 usd), samaksa notiek caur web platformu, kurā tiek iemaksāts tāds kā depozīts, no kura tiek atskaitīta maksa par katru izmantoto ēdienreizi. Ja vēl varētu izmantot aplikāciju, kur tam visam sekot līdzi, bet šī aplikācija, tāpat kā, piemēram, bankas aplikācija vai wholefoods aplikācija man nav pieejama – AppleID joprojām reģistrēts kā Latvijas. Šo problēmu gan palīdz atrisināt Gerdas Rīgas skolasbiedra tētis un nākamajā rītā savā telefonā jau esmu salādējusi nepieciešamās aplikācijas. Mazliet neērtības rada fakts, ka mans airbaltic card ASV numurs nesaņem īsziņas, bet pagaidām kaut kā iztieku un šobrīd vēl numuru mainīt nedomāju.

Vakarā uzkāpjam uz velosipēdiem uz aizminamies uz Gi skolas party. Skola atrodas  1.6 jūdzes, t.i. 2,4 km no mājām. Google saka – tur brauksim 7 minūtes, atpakaļ – 12. Tas kalns… Popsicle party mazliet atgādina Domdara pasākumus, tikai brīvāka – bez runām. Bērni jandalē pa sporta laukumu, ēd saldējumus un vecākiem ir iespēja pļāpāt un iepazīties. Es kā kārtīgs latvietis mazliet mulstu. Tomēr veicas, ka skolas staff ir ļoti vērīgs, ar mani sākumā sāk runāt kāda bērnudārznieku skolotāja. Tad pieslēdzas kāda mamma, kuras meita arī iet 4. klasē. Viņa aizved Gerdu pie meiteņu pulciņa un lūdz meitu un pārējās meitenes pieņemt viņu. Mazās meitenes ir lieliskas – viņas uzreiz pieņem G pulciņā, kaut kur kopā sāk jandalēties. Mamma (Melisa) izstāsta, ka viņa pārvākusies no Kolorado aprīlī un meitai neesot bijis problēmu iekļauties klasē, jo te bērni esot ļoti atvērti un forši. Visi gatavi draudzēties. Zināmā mērā – universitātes ietekme, jo klasēs bērni mainās bieži. Arī šogad 4. klašu grupā ir 4 “jauniņie”, kas tiks iedalīti esošajās divās klasēs. Katrā klasē būs apmēram 20 bērni.

Šī ir pamatskola, kur katru klasi māca galvenokārt viens skolotājs. G, tuvāk jau paguvusi sadraudzēties ar Klēru, raud, ka grib pie Mr. E, not Mr. K. Mr. E, ar kuru tieši runāju brīdī, kad atskan šis paziņojums, smejas, ka jūtas pagodināts, bet vēl nezina, kurā klasē meita būs. Man rīt zvanīšot. G arī saskumst, kad vakarā noskaidrojam, ka viņai nesanāks uz skolu braukt kopā ar Klēru. Lai arī meitene dzīvo tepat netālu no mums, pie jau pieminētā dīķa, kur peldējāmies pirms dažām dienām, skolas autobusu maršruti ir tādi, ka piestāj pie katras mājas, tad nu pa rajonu līkumo apmēram 5 busi.

Kamēr Gi iepazīstas un iedraudzējas ar meitenēm, mani pagūst nomierināt, ka viss būs vienkārši un lieliski gan jau pieminētā Melisa, kas iedod arī savu telefona nr., lai zvanu, ja kādas problēmas. Viņa esot full-time-mom un ja kādreiz vajagot Gi izņemt no skolas, jo es kavēju, lai es tikai piezvanot. Klēras mamma Elizabete nav tik atvērta, telefona nr. nedod, bet es iedodu savējo un aicinu atsūtīt ziņu, ja Klēra dodas peldēties un vēlas kompāniju.

Arī skolas direktore ir ļoti patīkama, nomierina mani, ka zina par mums, ka rīt man zvanīs, ka viss būs ok. Tā tiešām ir laba sajūta, ka saproti, ka visi saprot, ka esi te “jauniņais” un visu paskaidro lieliem teikumiem. Mēs izpelnāmies nelielu izbrīnu par to, ka esam burtiski tikko ieradušās un no tik tālas vietas kā Eiropa, tomēr izbrīns izpaužas galvenokārt kā vairākkārtīgi atgādinājumi, lai zvanām, ja mums kādas neskaidrības.

Pēdējais challange, kas mums jāatrisina ir Gerdas uzvārds. Burtu salikumu ĀĶE šeit izlasīt nav spējīgs neviens. Arī izrunāt. Mums līdz trešdienai ir jāizdomā, kā Gerda grib, lai viņu sauc. Viņa jau smējās – Hook? Es varu tikai piedāvāt savu uzvārdu, kuru spēj izrunāt ikviens. Šobrīd versija ir Ake (bez ‘Ķ’) vai Eik. Vēl domājam. G kunkst, vai nevarētu kļūt par Snipi? Pieļauju, skola to nesaprastu. Tad nu jautājums joprojām aktuāls.

(Ir tādas dienas, ko vispār gribas no atmiņas vai kalendāra izsvītrot. Šī svētdiena laikam bija tāda. Kad teorētiski gribās daudz – esam taču Amerikā, vajadzētu… tvert, skriet, skatīties, darīt, iekārtoties galu galā… bet pašsajūta ir tik draņķīga, ka nespēju īsti neko. Gerdai tikmēr jūtama enerģijas pārbagātība, ko nespēju realizēt – tik vien kā nopirkt Monopolu un pusģībusi to paspēlēt ar viņu.

Dzīvojam mēs jaukā condo rajonā mazliet ārpus “centra” – kuru iezīmē Amherst College un dažas baznīcas un kafejnīcas. Otrs “centrs” ir Universitātes centrs. Ja pilsētā ir ap 35-40 tūkstoši pastāvīgo iedzīvotāju, tad gandrīz tikpat ir arī reģistrēto studentu skaits pilsētā esošajās universitātēs un koledžās. Sajūta, ka te viss vairāk vai mazāk grozās ap studijām un studentiem.

Pagaidām pilsēta vēl klusa, modīsies nedēļas beigās. Studiju gads sākas 3. septembrī. Kad braucam gar pilsētas centrālo laukumu, tajā muzicē kāda iesācēju studentu hipiju grupiņa. Klausītāju ir apmēram 15, to starpā divas dejojošas grūpijas. Aizdomas, ka, pieejot tuvāk, sajustu spēcīgu zāles smaržu - marihuāna Masačusetsā ir atļauta un dažviet veras vaļā veikaliņi, kur to var iegādāties pilnīgi legāli. Laika gaitā redzēsim, vai un kā tas iespaidos šo ļoti inteliģento demokrātiski noskaņoto štatu.

Condorajonā ir arī dīķis, kas paredzēts vietējo (asociācijas biedru) lietošanai – līdz tam mēs ar meitu arī vēl šodien aizkuļamies. Viņa gan izsaka domu, ka peldbaseins viņu uzrunātu vairāk – dzidrs ūdens, kurā var nirt. Lūk, urbanizētā jaunā paaudze.
​
Dienu principā izglābj draugs, kas piedāvā aizvest Gerdu uz gokartiem. Meita ir pārlaimīga par izbraucienu (ieņem  18'210 vietu no 1'917'828 braucējiem... parunāsim par statistiku - viņa ir 1% labāko starpā) un pēc-brauciena cotton candy. Es esmu šausmās par uzņemtā cukura daudzumu, tomēr priecīga, ka bērnam prieks. Jau deviņos vakarā abas nolūztam tādā miegā, ka, šķiet, blakus atombumbu varētu nomest, bet mēs nepamostos.

Noķert saaukstēšanos otrajā dienā pēc ierašanās – check. Pārlidojumi pēc slimošanas, vājāka imunitāte vai neierastāki apstākļi – nezinu, kas ir pie vainas, bet jau iepriekšējā vakarā sāka sāpēt kakls un visu dienu reāli jutos diezgan draņķīgi. Pagulējusi pusdienlaiku spēju vismaz ar meitu izbraukt līkumā līdz veikalam pēc kādām kakla zālēm, aizvest bērnu uz baseinu un, svarīgākais – dot viņai iespēju nogaršot kārtējo Starbucks brīnumu. Šoreiz tas laikam saucās s’more frappucino. Izmēģinājām arī drive-through opciju, kas Gi bija pilnīgs jaunums. Mani sajūsmina viņas vēlme visu izmēģināt – YouTube saskatījusies visādus brīnumus, viņa grib uzzināt, kā tas ir īstajā dzīvē. Man jau ir iesniegts saraksts, ka jāizmēģina TacoBell, Chipotle un Chili’s.

Tikmēr vakarā mājās mums ir grill party. Ēdu izcilu steiku (vietējā lielveikala atlaižu politika nosaka, kas būs vakariņās – parasti tas, kam ir 30-50% atlaide), kamēr Gerda sajūsmināti atklāj grillētas kukurūzas šarmu. Konkrētā tika iepirkta ceļmalas fermā, tomēr arī lielveikalā tās ir pieejamas par gandrīz smieklīgu cenu – vairākas par dolāru.

Baseinā bērns atkal atklāj savu amerikānisko temperamentu – šoreiz īsti nav bērnu, ar kuriem padraudzēties, bet viņa pamanās uzsist klaču ar kādu pieaugušu sievieti. Pat brīnos, cik brīvi angliski viņa spēj sazināties! Pārsteigums pēc pārsteiguma!

No Universitātes saņemu e-pastu, ka esmu reģistrēta visās sistēmās. Vēl neesmu dzīvē iepazinusies ar savu oficiālo uzņemošo profesoru (profesore, kas bija mans kontakts līdz šim, aizgājusi bērna kopšanas atvaļinājumā), bet tas ir darbiņš jau nākamajai nedēļai.

​Tagad tikai lēnām jāatkopjas, jāiegādā aizmirstās vai vienkārši sadzīvei nepieciešanās lietas, lai jaunu nedēļu varam sākt ar jaunu sparu, pilnas spēka un enerģijas (Gerdai gan tās netrūkst jau šobrīd)!

Par spīti jetlag noguļu līdz septiņiem rītā. Šajā brīdi mans telefons jau ir pilns ar ziņām no meitas no blakus istabas: mammu, man nenāk miegs! Tomēr viņa ir tik jauka, ka nelaužas pie manis un ļauj atpūsties. 

Ap pieciem biju pie viņas aizgājusi, sarunājam vēl pamēģināt pagulēt. Nakts taču. Bet plkst. 7 bērns ir enerģijas pārpilns doties dzīvē un piedzīvojumos.

Lai arī Gi runā tikai par slaimiem un Target apmeklējumu, šodienas lielais plāns ir reģistrēt viņu skolai. Centrālais ofiss, kurā notiek reģistrēšanās, ir vaļā no 8-11, tāpēc no rīta apmēram sakārtojusi vairumu mantu padzeru kafiju un mēs izsaucam Uber. Šoferis ir lielisks. Izsaka komplimentus par Gi angļu valodu, mierina, ka te visi ir ļoti pretimnākoši, ka mums viss izdosies. Laiks stresošanu nomainīt ar excitement. Reģistrācija noris viegli. Galvenais ir pierādīt, ka tiešām dzīvoju vai dzīvošu norādītajā adresē – tajā, kuras tuvumā atrodas izvēlētā skola. Prasa pierādījumus par maksājumiem, rēķinus, citus dokumentus, kuros būtu norādīta adrese. Apakšnomas līgums ar īpašnieka veiktiem maksājumiem tiek atzīts pat pietiekamu, tikai vēlāk esot jānosūta arī informācija par manu bankas kontu. 

Otra lieta, ko izdarām, ir konta atvēršana. Biju sabaidīta, ka tas var būt sarežģīti, bet tā nepavisam nav. Poļu izcelsmes meitene man palīdz un laipni visu izdara, vienlaikus pļāpājot ar Gerdu, kas viņai izstāsta, šķiet, visu mūsu biogrāfiju un dienas plānus. Vispār bankas filiālē valda tāda rimta lauku miera atmosfēra. Atveroties durvīm, mūs sagaida maza, melna apaļīga meitene, kuras vienīgais uzdevums, šķiet, ir pajautāt, kā mums klājas un pie kura darbinieka mūs aizsūtīt. Nekādu Q-matic vai automātisko rindu, te vēl saglabājies cilvēciskais kontakts, small talk, bērnam izsniegts lollipop. Pēc nepilnas pusstundas izejam no bankas filiāles jau kā TDBank klientes. Vēl viens nozīmīgs punkts izpildīts.

​Protams, apmeklējam arī veikalus, lai Gerda varētu iepirkt slaimu sastāvdaļas. Slaimi vispār ir viņa reliģija, tāpēc brīnums, ka viņa izturēja līdz pirmās dienas pusdienlaikam.  Par spīti viņas pārliecībai, ka Target slaimu šopingam ir labāks, krāsas un gliterus tomēr iegūstam Wallmart. Ar lielu iepirkumu maisu atgriežamies mājas un G pārvācas uz deck, kur sāk kaut ko sajūsmināti maisīt. 

Gerda ir jau labu brīdi kārtīgs ASV fans – YouTube sekas. Viņa grib izmēģināt vai visus Starbucks dzērienus, ieiet vai visās ātrākas vai lēnākas ēdināšanas vietās. Par tām ir dzirdējusi un grib apmeklēt. Vienā brīdī mājās pazūd elektrība (Nu kas man ar to elektrību? Jau Rīga pirms aizbraukšanas bija piedzīvojumi). Drošinātāji ok, laikam pie vainas blakus esošie remontdarbi. Lai nesēdētu skaistā dienā tumšā mājā, mēs ar Gi atkārtoti apmeklējam Starbucks, lai nogaršotu Mango Dragonfruit refreshener, kā arī dodamies meklēt vietu, kur nopeldēties. Lai arī blakus mājai ir sporta klubs ar baseinu, līdz Labor day vaļā ir outdoor pools. Tādu atrodam publiskajā parkā, kur par 3 USD bērnu varu ielaist baseinā, pati sēdēt blakus un uzrakstīt šo, kamēr peldētājus pieskata glābēji. 

Peldoties Gi veikli sapazīstas ar divām meitenēm un pusotra stunda paiet nemanot, rotaļās. Viņas temperaments ir .. amerikānisks? Viņa pagūst izrunāt visas vajadzības un vēl pus dzīvi gan ar Uber šoferi, gan sievieti, kas veic reģistrāciju skolai, gan bankas darbinieci. Pat bankā man atlika tikai piekrītoši māt, jo pirmā runātāja, kas stāstīja, kas mums ir nepieciešams, bija tieši Gi!

Tipisko amerikāņu ķēžu ēdienu un dzērienu izmēģināšana šodien netiek turpināta, tomēr meita tiek it kā vietējā saldējuma – blakus vietai ceļmalā, kur to tirgo, ganās govis, var nopirkt svaigu pienu, tādējādi radot iespaidu, ka arī saldējums ir tapis tepat (es paužu šaubas). Saldējums tiek atzīts par lielisku. Vakarā gaidu brīdi, kad meita sāks klanīties, bet beigās ir tā, ka ap 21 vakarā es pati viņu norauju no šaha, Monopola un citu mājās esošo spēļu inventarizācijas. Ak, jaunības enerģija, kad var skriet visu dienu!

​Pati tikmēr dienas garumā esmu gan saņēmusi ziņas no UMass, ka nākamnedēļ man būs sagatavota pieeja pie bibliotēkām un citām facilieties. Esmu arī saņēmusi ielūgumu uz Fulbraita studentu pasākumu, kā arī nozīmētu datumu, kad man jāprezentē mani pētījumi. Ieskaitot faktu, ka līdz nākamās nedēļas sākumam/ vidum vēl jānodod rediģētais raksts un referāta tēzes LU konferencei, darba pilnas rokas. Var paredzēt, ka pienāks brīdis, kad atkal vairāk rakstīšu akadēmiskos, ne bloga tekstus. bet līdz tas pienāks – lasiet, jūtiet līdzi, turiet īkšķus. Mums pirmā diena ļoti patika, ceram, ka labs sākums būs jā labs ceļavējš turpmākajiem mēnešiem!

Garā diena izdzīvota un pārdzīvota, esam pamodušās pirmajā rītā ASV (un pat normālā laikā pamodušās) un varam apkopot vakardienas secinājumus.

Lidojums mums bija salikts labi. No Rīgas 10 no rīta, cauri Helsinkiem, Čikāgu uz Hartfordu, no kurienes līdz universitātes pilsētai ir mazāk kā stundas brauciens. Meklējot biļetes biju gatava lidot arī uz Ņujorku, galvenokārt ievērojamās cenu starpības dēļ, bet beigās izšķīros par labu šim.

Helsinkos mums jāpavada tikai 2 stundas un mums jau sen ir skaidrs, ko darīsim – iesim uz Starbucks dzert frapuccino. Gerda izmēģina cookies and cream vesiju, to atzīst par izcilu un izsaka gatavību nogaršot visus pārējos veidus.

Lidojums līdz Čikāgai ir 9 stundas. Gerda turas lieliski – izpēta visu izklaides piedāvājumu, nogaršo visu piedāvāto ēdienu. Diemžēl, mainot biļetes, ir pazudis kid’s meal pasūtījums. Labi, ka skumjas nav ilgas. Lidmašīna ir pilna, mēs esam ieliktas bērnu salonā – apkārt pilns ar sīkākiem un lielākiem bērniem, kuriem lidojums acīmredzami ir par grūtu.

Čikāgā mums jāiziet imigrācija, jāpaņem somas, ar tām jāiziet muita un somas jāiečeko vēlreiz. Tā somu izņemšana mani mazliet kaitina, jo tieši pirms izbraukšanas konstatēju, ka ir saplīsis lielais čemodāns (tā izvelkamais rokturis). Labā ziņa: tikšu pie jauna. Sliktā – to pārvietot nav viegli. Labi, ka lidotās ir ratiņi.

Lielā imigrācijas kontrole notiek pie pirmās ielidošanas ASV – Čikāgā. Stāvam atsevišķā rindā kopā ar citiem “studentiem” un mūsu ir daudz. Lai arī starp reisiem ir 3,5 stundas, vienā brīdī sāku pat nervozēt. Tomēr atkal mūs aizsūta uz īsāko rindu, dokumenti tiek veikli pārbaudīti un mums novēlētas veiksmīgas studijas. Esam akceptētas ASV.

Ļoti veikli nomainām terminālus. Autobusā, kas ved uz 3. Termināļi, Gerda jau iepazīstas vai ar pus autobusu, visiem kopā apspriežot, kad īsti mums ir jākāpj ārā. Viņas Carolina hoody arī kalpo kā sākums vairākām sarunām. Pie sava gate nonākam ļoti laicīgi, lai pēc dažam minūtēm saņemtu zinu, ka reiss pat stundu kavēsies. Tās nav labas ziņas, jo tomēr diena ir bijusi gara un gribas mājās. 

Izlidošanas vieta tiek mainīta vēl četras reizes, ka arī izlidošana vēl mazliet atlikta, tomēr 7:20 atskan kapteiņa paziņojums: “Mēs esam nolaupījuši kādu lidmašīnu (jo vispār tā, ar kuru mums bija plānots lidot, vēl ir ceļa uz Čikāgu). Tad nu es darīšu visu iespējamo, lai jūs nogādātu mājas cik vien iespējams drīz.” Mīļi. 

​Lidmašīnā uz Hartfordu Gi beidzot aizmieg un nepamostos pat lidmašīnai nolaižoties. 24h nomoda dara savu. Kā zombijs izpeld cauri lidostai, vēl pajautājot: “Where do we have to go?”  Pie bagāžas lentes mūs jau sagaida draugs, kas paņem mūsu mantas, tai skaitā salūzušo čemodānu, un mūs stundas laika nogādā mājās. G, protams, visu ceļu noguļ. Mājas ieradusies uz brīdi pamostas, ieinteresēti izpēta apkārtni un tikusi gultā minūtes laikā aizmieg. Garā diena ir noslēgusies un garais šurpceļš veiksmīgi ir veikts! ​