Ir palicis nepabeigts un nepublicēts bloga ieraksts, kas sākās ar vārdiem “Sausais atlikums”.
Biju sākusi uzskaitīt atziņas, kas pie manis bija atnākušas šo ASV mēnešu laikā.
Tagad, pēc 14 dienām Latvijā (2 no kurām jau “karantīnas” režīmā, jo 12. dienas vakarā mana vazāšanās pa ārvalstīm tika kvalificēta kā nedroša), kuru laikā ir noticis tik daudz, ka liekas, ka pagājis pus gads, ir gandrīz dīvaini šo ierakstu pabeigt. Vispār bija doma to darīt jau atkal atceļā uz ASV (jā, jā!), bet tagad esmu tur, kur esmu un dievi spēlē šahu un smīn par mūsu plāniem.
Pēc 14 dienām varu mēģināt sākt rakstīt. Kad esmu izgājusi cauri (cerams, ak, optimiste!) ne vien 4., bet arī 5. situācijas pieņemšanas fāzei (cauri bailēm, depresijai uz pieņemšanu).
Skatījums uz lietām šī pusgada laikā ir tik ļoti mainījies. Fulbraita noslēguma anketā, atbildot uz jautājumiem, sapratu, ka prasmes ir radušās, to skaitā un jo īpaši - kritiskā domāšana. Es vairs neticu pirmajam pretimnācējam. Neticu rakstiem, ko pārsūta. Apgalvojumiem, ko kāds izsaka. Es (skaļi vai pie sevi) pārjautāšu, no kurienes ziņas (īpaši, ja tam ļoti gribas ticēt; vai arī stāstītājs tam ļoti tic).
Un, galvenais, es mācīšos atgriezties šajā ikdienā.
Arī man bija aviobiļetes. Atceļam uz ASV. Burtiski. Šo lidojumu pirku BOS-RIX-BOS. Ar draugu bijām ieplānojusi pavadīt nedēļu ceļojot pa ASV rietumkrastu. Mazliet skaistas ekskursijas studiju noslēgumā.
Tā vieta es sēžu Rīgā, nezinot, kad viņu nākamreiz satikšu (un lūkojoties uz visu situāciju, saprotu, ka līdz tam, visticamāk, ir jāgaida vairāki mēneši, pusgads vismaz; tā ir, ja ieskatās kādā, kas dzīvo otrpus okeānam).
Atbraucot sapratu, ka nespēju vairs strādāt tā, ka esmu strādājusi pēdējos gadus. Darbu, kas nedod gandarījumu. Šajās 14 dienās esmu reģistrējusi prakses vietu mājās (un tas notika vēl pirms karantīnas!), meklēju jaunas sadarbības iespējas. Tagad, redzot visu kas notiek, saprotu, ka daļēji, par spīti aizdomām, ka s** būs, tomēr biju zināmā nolieguma vai kaulēšanās stadijā. Cerot, ka mani / Latviju neķers visas ekonomikas milzīga apstāšanās. Citādi taču neriskētu ko mainīt? Var mēģināt sevi mierināt, ka pēc visa šī advokātus visiem vajadzēs jo vairāk? Bet prioritātes ir sagriezušās un gribās sekot mistiskiem ideāliem, dziļām vēlmēm, jo bez tā visa taču es joprojām būtu turpat kur dažus gadus atpakaļ. Tai skaitā, bez šīs pēdējā pusgada pieredzes.
Pilnīgs apjukums un nepieciešamība pielāgoties šobrīd realitāte ir visiem mums. Un es ticu, ka risinājuma atradīsies, lai gan pagaidām liekas, ka apjukumā tikai grimstu. Līdzšinējā dzīves pieredze liecina: kad liekas, ka izejas nav un priekšā ir tikai sienas, varbūt vajag pagriezties par 180 grādiem, lai ieraudzītu, ka tas, uz ko esmu vērusies ir stūris, bet aiz muguras visu laiku ir bijusi plaša telpa ar desmitiem logu, durvju un balkonu.
Biju sākusi uzskaitīt atziņas, kas pie manis bija atnākušas šo ASV mēnešu laikā.
Tagad, pēc 14 dienām Latvijā (2 no kurām jau “karantīnas” režīmā, jo 12. dienas vakarā mana vazāšanās pa ārvalstīm tika kvalificēta kā nedroša), kuru laikā ir noticis tik daudz, ka liekas, ka pagājis pus gads, ir gandrīz dīvaini šo ierakstu pabeigt. Vispār bija doma to darīt jau atkal atceļā uz ASV (jā, jā!), bet tagad esmu tur, kur esmu un dievi spēlē šahu un smīn par mūsu plāniem.
Pēc 14 dienām varu mēģināt sākt rakstīt. Kad esmu izgājusi cauri (cerams, ak, optimiste!) ne vien 4., bet arī 5. situācijas pieņemšanas fāzei (cauri bailēm, depresijai uz pieņemšanu).
Skatījums uz lietām šī pusgada laikā ir tik ļoti mainījies. Fulbraita noslēguma anketā, atbildot uz jautājumiem, sapratu, ka prasmes ir radušās, to skaitā un jo īpaši - kritiskā domāšana. Es vairs neticu pirmajam pretimnācējam. Neticu rakstiem, ko pārsūta. Apgalvojumiem, ko kāds izsaka. Es (skaļi vai pie sevi) pārjautāšu, no kurienes ziņas (īpaši, ja tam ļoti gribas ticēt; vai arī stāstītājs tam ļoti tic).
Un, galvenais, es mācīšos atgriezties šajā ikdienā.
Arī man bija aviobiļetes. Atceļam uz ASV. Burtiski. Šo lidojumu pirku BOS-RIX-BOS. Ar draugu bijām ieplānojusi pavadīt nedēļu ceļojot pa ASV rietumkrastu. Mazliet skaistas ekskursijas studiju noslēgumā.
Tā vieta es sēžu Rīgā, nezinot, kad viņu nākamreiz satikšu (un lūkojoties uz visu situāciju, saprotu, ka līdz tam, visticamāk, ir jāgaida vairāki mēneši, pusgads vismaz; tā ir, ja ieskatās kādā, kas dzīvo otrpus okeānam).
Atbraucot sapratu, ka nespēju vairs strādāt tā, ka esmu strādājusi pēdējos gadus. Darbu, kas nedod gandarījumu. Šajās 14 dienās esmu reģistrējusi prakses vietu mājās (un tas notika vēl pirms karantīnas!), meklēju jaunas sadarbības iespējas. Tagad, redzot visu kas notiek, saprotu, ka daļēji, par spīti aizdomām, ka s** būs, tomēr biju zināmā nolieguma vai kaulēšanās stadijā. Cerot, ka mani / Latviju neķers visas ekonomikas milzīga apstāšanās. Citādi taču neriskētu ko mainīt? Var mēģināt sevi mierināt, ka pēc visa šī advokātus visiem vajadzēs jo vairāk? Bet prioritātes ir sagriezušās un gribās sekot mistiskiem ideāliem, dziļām vēlmēm, jo bez tā visa taču es joprojām būtu turpat kur dažus gadus atpakaļ. Tai skaitā, bez šīs pēdējā pusgada pieredzes.
Pilnīgs apjukums un nepieciešamība pielāgoties šobrīd realitāte ir visiem mums. Un es ticu, ka risinājuma atradīsies, lai gan pagaidām liekas, ka apjukumā tikai grimstu. Līdzšinējā dzīves pieredze liecina: kad liekas, ka izejas nav un priekšā ir tikai sienas, varbūt vajag pagriezties par 180 grādiem, lai ieraudzītu, ka tas, uz ko esmu vērusies ir stūris, bet aiz muguras visu laiku ir bijusi plaša telpa ar desmitiem logu, durvju un balkonu.
Tajā sarakstā, ko biju sāku sastādīt, ir ierakstīti šādi punkti:
- Mācīties ir forši;
- Es daudz ko nezinu un nezināšu, bet dažu mēnešu laika ir iespējams apgūt daudz jauna, jaunas jomas vai mācības;
- Pēc 40 nekas nav beidzies
- Uz visu ir iespējams paskatīties no cita skatu punkta. Skatu punkti ir vismaz divi.
- Reti kas ir jauns šajā pasaulē. Par daudz ko jau kāds ir ko pateicis un jaunu velosipēdu nav jāizgudro, tikai jāatrod. Visticamāk velosipēdu ir vairāki.
RSS Feed
