​Ir cilvēki, kas prot noķert stresu. Kā es. Jau par to pašu nolādēto covid: kopš Tramps februāra sākumā paziņoja par ierobežojumiem ieceļošanai ASV, par to domāju vai ik dienas. Par labu nāk (vai nenāk) arī fakts, ka man ir draugi, kas strādā starptautiskās jomās un kuru biznesu jau kopš februāra sākuma netīkami finansiāli ietekmē Ķīnā notiekošais (piemēram, slēgti uzņēmumi vai iestādes). Tagad vēl tā panika visapkārt, tirgos un imigrācijā. Un vienlaikus pamatīga nevēlēšanās nejauši aplipināt kādu ģimenes locekli. Cenšos izmantot visu veselo saprātu un kritisko domāšanu, ko esmu apguvusi šajos mēnešos, bet vienlaikus jau ir apgūta arī apziņa par to, cik pasaule ir saistīta un var kļūt negaidīti labila. Tiktāl par to pirmo stresiņu.

​Pārfrazējot vecu patiesību, dzīve nevar izvairīties no vīrusiem un nodokļiem. Tad nu nākamo stresiņu es saķēru saistībā tieši ar nodokļiem.

Pirmspēdējā dienā Amerstā es saņemu e-pastu ar informāciju, ka man jāiesniedz ASV IRS nodokļu deklarācija par ASV saņemtajiem ienākumiem (kas ir ok), ka šo deklarāciju manā vietā sagatavos kaut kāda valdības algots kantoris (vēl vairāk ok), man tikai portālā jāieliek atbilstošie dokumenti (ok).
​
Labi, ka prāta pietika paskatīties, kas tie ir par dokumentiem. Trīs nerada galvas sāpes, bet ceturtais ir pilnvara. Un neba vienkārši pilnvara, bet notariāla pilnvara! Te man lēnām sāk trīcēt rokas…. Kur man tagad 24h laikā notāru atrast?

​Sazinos ar to nodokļu kantori - ja, bez pilnvaras neiztikt nekādi. Jāsāk meklēt notārs. Tie paši nodokli inspektori iesaka sazināties ar universitātes starptautisko programmu biroju. Aizrakstu e-pastu savam draugam Kenam no International Programms Office un atbildi gaidot veicu histērisku izpēti internetā. Tās rezultātā pamazām sāku nomierināties. ASV notāra pakalpojumus varu saņemt ne vien Town hall (pat 5usd katru dienu no 9-16:30), bet pat ups store. Kamēr plānoju, uz kuru un kā varētu doties, atraksta arī Kens - viņu kantora sekretāres ar pilda Notary Public funkcijas. Aleluja! Tas nav mūsu zvērinātais notārs, pie kura jāpierakstās vismaz trīs dienas iepriekš! Ar vienu no sekretārēm sarunāju, ka piektdien pieņemšanas laikā pieskriešu.

​Tā arī daru. Mana paraksta notariāla apliecināšana, ko izdara universitātes darbiniece, maksā tieši neko. Tas tiek izdarīts 3 minūšu laikā. Lēnām sāku saprast, kāpēc maniem ASV klientiem gribas katru parakstu apliecināt: ja tas nemaksā neko vai maksā tik cik tasīte kafijas kafejnīcā (ieskaitot dzeramnaudu), un parakstu var apliecināt vai katra otrā sekretāre, nav jau problēma to izdarīt.

Ar apliecināto parakstu somā vieglu soli dodos uz autobusu un domāju: “Cik labi, ka šo ziņu par notariālās pilnvaras nepieciešamību saņemu vēl esot ASV!”. Iedomājieties, cik es samaksātu par notāru Latvijā! Un vēl, mazums, tulkojumiem. Labojiet mani, bet ir aizdomas, ka viņi gribētu apliecināt latvisku tekstu un tad “notariālu” tulkojumu. Iedomājos laiku, kas tam būtu nepieciešams. Stresiņi un galvassāpes. Ak, cik labi, ka tas ir izdarīts!
​
Nodokļu dokumentus ASV esmu iesniegusi. Ļoti laicīgi. Apzinīguma kalngals.

Un, turpinot gandrīz jau tādu kā pēdējo dienu tradīciju, dažas campus bildes:

Un tad vēl Fine Arts Center no otras puses, South College piebūve (kāda jauna māja kontrastam) un muižiņa, kurā iekārtojies International Programms Office.

​Šorīt, braucot uz UMass, es jau prātā sāku rakstīt sarakstu ar atziņām, ko esmu atklājusi sev pēdējā pusgada laikā. Bet tām vēl laiks. Braucu es pārpildītā autobusā. Tik pilnā, kā Rīgas sabiedriskais transports. Nez, kāds nozīmīgs brīdis semestrī, rīt jāpajautā profesorēm. Jo pārpildīts bija arī autobuss atceļā, tāpat kā viss campus. Sākumā domāju, ka vienkārši esmu trāpījusi starpbrīdī, kad visi 30’000 UMass studenti joņo no vienas lekciju telpas uz citu, bet vispār izskatās, ka tie pūļi šodien bija visu laiku (iespējams, kāda daļa tur migrē cauri no ēkas uz ēku visu laiku). Nav jau universitāte izmirusi nekad, bet šodien cilvēku bija tik daudz, cik Rīgā var vienkopus redzēt tikai pilsētas svētku laikā.

Un nav jau tā, ka viņi tur aiz neko darīt slaistās. Šorīt no rīta nolija, tad uzpīdēja saule, bet, ai, cik mānīga! Pūš kārtīgs ziemeļu vējš, līdz kaulam ņem. Meitenes tīkliņzeķes un iešļūcenēs drebinās. Joprojām redzu jauniešus šortos, bet lielākā daļa ir sabozušies kā zvirbuļi ziemas aukstumā. Vējš tāds, ka liekas, ka no kājām nogāzīs.

Bibliotēkas 26. stāvā gan bija ierasts klusums. Ja neskaita vēju, kas svilpo gar stūriem. Iekārtojos darbam un pat tiek līdz raksta beigām. Varu nodot stafeti atkal profesorei.
​
Šodienas UMass weekly bulletin ir divi raksti par universitātes celtņu arhitektūru. Tai skaitā stāsts, ka notikusi sieviešu, kas darbojas būvniecībā, konference, kuras dalībnieces “featured a tour of campus architecture”. Mana bloga lasītājiem arī tiek dota neliela iespēja tajā ielūkoties. Slavenākās būves, šķiet, kaut kā pamanos apiet, bet zināmu ieskatu varbūt var gūt.

Trešdien bibliotēkas faculty commons bija aizņemti visi kabineti – ar sienām pilnībā vai daļēji norobežotās darba telpas. “Tie pasniedzēji un pētnieki gan aptrakuši,” nospriedu, iekārtodamās pie viena no galdiem telpas vidū.

Uz bibliotēku atbraucu iedvesmas meklējumos. Grāmatas šodien rakstīšanai man nebija vajadzīgas, būtiskākā nepieciešamā informācija ir savākta. Raksta melnrakstā jāpalabo struktūra un dažas aprakstošās daļas jāpapildina ar konceptuāliem secinājumiem. Jau pamazām sāku atpazīt aprakstošās rindkopas, no kurām citas jēgas nav, kā interesants stāsts (vai pat vienkārši lieka informācija). Un tad nāk tās, kurās ir vismaz teikums, doma  “what you can bring home from this”. Proti, tas, kāpēc vispār tiek rakstīts.

Mājās no rīta dzēru tēju, pļāpāju ar draugiem, un nespēju pieķerties pie darba. Pat es, kas parasti spēj saņemties un strādāt, mācīties mājās, meklēju prokrastinācijas iespējas. Varbūt tās sienas apnikušas, nospriedu, un iekāpu autobusā, lai dotos uz UMass.
​
Kaut kāda ādere zem tās ēkas laikam ir, jo saņemties izdevās. Nezinu, vai arī rīt atzīšu savus pūliņus par tā vērtiem, bet gandarījums uz brīdi bija. Pat, ja nebija jāskraida pa 6., 15., 17. un 18. stāvu grāmatu meklējumos (atceroties spēli, ko mācīju Gerdai – kā atrast grāmatu bibliotēkā). 

Ceļā uz autobusu nofotografēju dažas universitātes mājas. Ilustrācijai par to, ko redzu ikdienā:

​Jāsāk ar Fine Arts Center monumentālo būvi, kas mazliet izskatās pēc gara tilta vai kā ieejas vārtiem universitātes pilsētiņā. Būvēts vēl 1970tajos, ārēji tādā mazliet kā Ziemeļkorejiskā askētismā.

​Fine Arts Center galā redzamā Herter Hall ir svešvaldonieku māja (tur notiek arī krievu kopienas sanākšanas) – arī ir tāds brutāls modernisma paraugs, atklāta 1969.gadā.
Tikmēr kontrastam: Isenberg school of management māja (precīzāk – tās piebūve), kas atrodas tieši pretī Fine Arts Center un ir uzbūvēta tikai pagājušajā gadā, konkursa kārtībā piesaistīti, protams, slaveni pasaules arhitekti. 

​Turpat blakus ILC būvējas jauna studentu sabiedriskās dzīves, atpūtas un ēdināšanas būve. To plāno atklāt pēc gada. Vizuāli no ārpuses tā izskatās līdzīga jau esošajām būvēm. Pa campus staigājot ir pat grūti uzreiz pateikt, kādos gados kura būve būvēta. Vairumam tas nojaušams tikai atverot durvis, ieejot auditorijās. Vecās ēkas nekādu pārsteigumu nerada (nu tieši tā, kā varētu izskatīties 70tajos būvēta mācību iestāde), bet jaunās gan. Iedvesmojoši.

Pēkšņi esmu sapratusi, cik maz laika ir palicis. Jau kādu brīdi kalendārā atkal viens pēc otra bija parādījušies ieraksti par vietām, kur jāaiziet,  vai cilvēkiem, kas jāsatiek. Pat pirmdienas rītu pavadu nevis sporta klubā, izkustinot nedēļas nogalē jau iesērējušos muskuļus, bet UMass.
​
Pirmdienas rīta tikšanās ar profesori-līdzautori iedvesmo. Man vispār ir tieksme apbrīnot cilvēkus, kas kādā jomā ir par mani spējīgāki (un jo īpaši – ja man pietiekami tuvā jomā, kā tiesību zinātne). Sarunās ar viņu mani nepamet imposter syndrom – sajūta, ka viņa tūlīt, tūlīt atklās, ka neesmu tik gudra, kā izliekos. Tajos brīžos atzīstos, ka apbrīnoju viņas konceptualizēšanas prasmes, viņa savukārt nosmejas, ka akadēmisku papīru rakstīt ir gauži atšķirīgi nekā veidot juridisko argumentāciju, un mēs vienojamies par turpmākajiem soļiem sadarbībā. Šī iepazīšanās un sadarbība ir viens no pilnīgi konkrētajiem un taustāmajiem Fulbraita pienesumiem manā dzīvē.

​Pa ceļam uz “ofisu” bibliotēkas 26. stāvā (esmu iekārtojusies vienā no “stikla būriem”, kas izvietoti t.s. “skolotāju istabā”/ “faculty commons”), izkāpju 22. stāvā, kur notiek dzimšanas dienas svinības. Svinēta tiek W.E.B. du Bois 152. dzimšanas diena. Viņš ir tas vīrs, kura vārdā nosaukta visa bibliotēkas ēka. Sociologs, afroamerikāņu tiesību aizstāvis (vispār viņš iestājās pret jebkādu diskrimināciju, gan pēc dzimuma, gan pēc rases), pirmais melnādainais Harvarda universitātes absolvents. Viņa dzimšanas diena ir 23. februārī un par godu tai bibliotēkas Du Bois centrā notiek viņa tekstu lasījumi, klātesošie tiek cienāti ar kafiju un cupcakes. Tiek dalītas arī dāvanas – iegūstu gan piezīmju grāmatiņu, gan Tkreklu (izskatās, ka S izmērs nav bijis pieprasīts). Paliks man piemiņai!

​Vakarā tomēr pagūstu gan izskriet nelielā pastaigā (ārā ir +16!), gan aizskriet līdz sporta klubam. Trenere Džīna brīnās, ieraugot mani pēcpusdienas nodarbībā. Vēl vairāk viņa izbrīnās, kad saku, ka šī ir mana pēdējā nedēļa te pētnieka statusā. “Atkal dodies prom?” viņa vaicā? “Kad atgriezīsies šoreiz?” Amerikāņiem liekas dīvaini, ka es varētu aizbraukt pavisam. Apsolu atgriezties un atkal parādīties viņas nodarbībās. “It was a pleasure to have you here,” viņa atvadoties saka, un es zinu, ka viņa tā tiešām domāja. Man arī patika.

Nedēļu pirms oficiālās programmas noslēguma es vienlaikus saspringti mēģinu ķert pēdējās iespējas, mazliet jau domāju par ierašanos Rīgā un draugu satikšanu, un mazliet apdomāju, ko darītu citādi, ja šāda iespēja būtu vēlreiz. Kā plānotu darbus un studijas, lai iegūtu maksimumu, kā izklaidētos, lai nenojūgtos un nejustos vientulīgi (jā, arī tāda sajūta brīžiem pārņem).

Piektdienas vakara izklaidei, piemēram, aizgāju uz Russian, Eurasian & Polish Studies programmas organizēto semināru par dzimumu tēmu krievu valodā. Pētījumu jaunietis/jauniete bija taisījis tādā diezgan primitīvā līmenī, analizējot ierakstus krievu forumā, kur sazinās cilvēki, kuri nespēj īsti identificēties ar vienu dzimumu (bigender/ agender/neutrois/transgender utml.). Lai arī ne pie kādiem saturīgiem secinājumiem pētījuma rezultātā viņš/viņa (es joprojām nesaprotu, vai tas bija viņš vai viņa, godīgi) nonācis nebija, tēma piektdienas vakara sarunām bija gana izklaidējoša. Centrālais bija jautājums, kādas dzimtes un kādus darbības vārdu locījumus izvēlas sarunā cilvēks, kas nav skaidrībā pats par savu dzimumu. Mēs gan ātri aizklīdām sarunās par to, cik katra valoda vispār ir dzimum-neitrāla vai ne-neitrāla. Par piemēriem, kur “viņas” kļūst par “viņiem” jau tad, kad sieviešu bariņam pievienojas viens vīrietis (esot domas līderi, kas ivritā mēģinot ieviest pretējo principu, tā mums tur stāstīja). Par to, vai dzimumu lietošana valodā kaut kā ir saistīta ar sievietes/ vīrieša lomām šajā sabiedrībā. Ja cepumu vietā uz galda būtu bijušas ikru maizītes un šņabis, pieļauju, sarunas būtu bijušas vēl jautrākas.

Visiem tīri labi patika mans stāsts par to, kā “sāls” ir mainījis dzimti latviešu valodā. Visi par to mazliet izsmejas, līdz vietējais krievu valodas profesors jautā, vai zinu, ka “kafija” krievu valodā ir “viņš”. Man, tāpat kā vairākiem klātesošajiem studentiem, kuriem krievu valoda nav dzimtā, tas ir pārsteigums. Esot pat tāda anekdote, ka rakstnieku savienības bufetē visi pasūtījuši kafiju “nepareizajā” dzimtē, līdz bufetnieci iepriecinājis gruzīns, kas palūdzis: odin kofe i ... odin bulka. Pirms gadiem gan valodnieki esot atļāvuši lietot “kofe” arī kā “ono”, tā stāsta profesors. Atnākot mājās, ielienu Google, par šo palasīt. Jā, 2009. gadā esot bijis tāds lēmums, tagad pareizas ir abas formas. Turpat blakus, citā Google izmestā lapā izlasu, ka … čai /tēja esot sieviešu dzimtas vārds. Nē, nu tam es nespēju noticēt! Rakstu Jevgēņijam (tam krievu profesoram), kas apstiprina, ka tās ir pilnīgas muļķības. Tāpat kā kofe, arī čai ir vīriešu dzimtes vārdi. Neitrāls ir tikai vino. Neticiet visam, ko atrodat Google!

Cita starp, piektdien tiku arī pie padoma Mendeley lietošanas jautājumos. UMass bibliotēka rīkoja semināru-apmācību šīs programmas lietošanā. Uz apmācību bijām ieradušās 3 dāmas – vēl viena pētniece un viena phd studente. Sarunā ar 2 bibliotekārēm noskaidrojām lielāko daļu problēmjautājumu, savstarpēji padalījāmies pieredzē. Sanāca individuālas konsultācijas – principā tieši tas, kas bija nepieciešams. Nu man tikai vajag kādu IT speciālistu, kas uzprogrammētu kodiņu atsauču noformēšanai atbilstoši Latvijas Universitātes prasībām. Zinu pat, kur tas jādara (kur ir kodu paraugi/ pamati), tikai mazliet pašai prāta pietrūkst to izdarīt.

Latvieši noteikti vainotu āderes. Vietas maģiju. Fluīdus un plūsmas. Realitātē, protams, vide ir nozīmīga, bet šī nozīme izpaužas vispirms jau kā pieejamās izglītības kvalitāte un vietas ekonomiskie rādītāj. Šo rakstot es domāju par rakstošajiem un radošajiem prātiem, kas nāk no Amerstas un apkaimes, un to, kā vide ietekmē mūs šobrīd.
​
Vakar spīdēja spoža saule, tāpēc daļu ceļa mājup es veicu kājām, pastaigājoties pa Amerstas ielām. Blakus diženās amerikāņu dzejnieces Emilijas Dikinsones mājām, kurās tagad iekārtots muzejs, atrodas skulptūra. Poētisks dialogs. Uz akmeņiem viens otram pretī sēž Emilija un Roberts Forsts. Te noris saruna, kas nekad nav varējusi noritēt īstajā dzīvē (ja vien Roberts nebūtu agrīnos tīņa gados ieklīdis Amerstā un mēģinājis ielauzties tobrīd jau sirmās, trakās vienpates Emīlijas mājā). 

Šodienas Amersta (gan gluži tāpat kā Emilijas un Roberta laika Amersta) dod saviem studentiem iespēju ne dialogam vien. Daudzpusējai sarunai, kas iedvesmo un iedrošina. Man šāda saruna bija t.s. “workshop” ar Legal Studies programmas doktorantūras studentiem un pasniedzējiem. Seminārs bija organizēts, lai apspriestu rakstu, ko gatavojam kopā ar prof. Rowen. Semināra mērķis un formāts bija dot mums “feedback” – kā mūsu pētījums izskatās no malas, kā to kopējā jomas zinātniskajā literatūrā redz pārējie.

Rakstu bija izlasījuši visi semināra dalībnieki. Visi dalībnieki deva savu vērtējumu. Ieteikumi bija absolūti visos līmeņos, sākot no faktiskajiem apstākļiem, ko vajadzētu izskaidrot nezinātājiem, idejām, kā labāk ilustrēt vai akcentēt svarīgākos punktus, par piemēru nepieciešamību, līdz teorētiskām diskusijām, kādiem tiesību zinātnes konceptiem mums būtu vairāk jāpievēršas un ciktāl raksts jātaisa tikai kā transitional justice measures kritisks vērtējums, cik nepieciešama īpašuma tiesību teorijas pievienošana (kas tiek saprasts un kāds ir īpašumu tiesību saturs “rietumu pasaulē”, Baltijā (post-komunismā), Āfrikā), ciktāl nepieciešams citu valstu salīdzinošais fons attiecībā uz zemes un īpašumu pārdalīšanu (Dienvidkorejas, DĀR, Izraēlas, Palestīnas piemēri), utt.

Semināra dalībnieki neviens nebija speciālists Austrumeiropas vai Centrāleiropas jautājumos. Visiem bija aptuvens priekšstats par “transitional justice” (Tas būtu tulkojams kā “pārejas posma tiesiskums”? Nav priekšstata, kā latviskot…), jo visi ir noklausījušies vismaz vienu kursu par to studiju laikā. Tas, kas mani (patīkami) pārsteidza, bija viņu spēja iedziļināties argumentācijā, redzēt skolas, viedokļa pamatotību vai, gluži pretēji, argumentācijas trūkumus. Vietas, kur nepieciešama papildus analīze. Arī attieksme: melnrakstu izlasot un to pirms semināra apdomājot.
​
Pēc šāda darba liekas, ka uzrakstīt un publicēt rakstu, kas iepriekš nav šādi apspriests, ir neprāts. Jo kvalitatīvs skatījums no malas (un cilvēki tiešām šim semināram bija pievērušies atbildīgi) ir nenovērtējams. Šāda līmeņa ieskatu jautājumu formulēšanā biju pamanījusi jau iepriekš, apmeklējot lekcijas universitātē, bet tajā brīdī, kad diskusija norisinājās par manu darbu, novērtēju to īpaši. Man ļoti patika. Tāds intelektuāls SPA. Tagad tikai meklēt, kā turpināt tāpat arī otrā Atlantijas pusē? Jo jāmācās vēl ir tik daudz….

Šodien bija kārtējā, viena no apmēram 10 gada “federal holidays”, proti – brīvdiena. Šī brīvdiena visiem tiek dota par godu Džordžam Vašingtonam. Prezidenta dienas doma esot ASV pirmā (un vēl citu) prezidentu pieminēšana un cildināšana (šajā kontekstā dažkārt tiek lietots nosaukums “Presidents’ day”). Datums – februāra trešā pirmdiena – izvēlēts kā tuvs Vašingtona dzimšanas dienai 22. februārī. Daži gan īpaši šajā dienā pieminot arī Linkolnu, kura dzimšanas diena bija 12. februārī.

Interesanti, ka Google meklējot kādu papildus informāciju par šo valsts svētku / svinamo dienu, uzdūros uz rakstiņu, kurā minēts, ka Kalifornijā, protestējot pret Trampu, kā prezidenta vārda necienīgu, vietējie likumdevēji esot lēmuši šo svētku dienu atcelt. Ziņa gan izskatās pēc pilnīga troļļu darba: avots ir pilnīga dzeltenā click-bite lapa, arī pati ziņa tā jocīgi uzrakstīta (ar atsauci uz “Leonida Staļina dzimšanas dienu, kas esot šajā pašā dienā”, bet atzīmēsim, ka gan Brežņevam, gan Staļinam abiem dzimšanas dienas ir decembrī, tieši viena aiz otras un tieši pirms manas vārdadienas – tagad mēs šos datumus nekad neaizmirsīsim!) .

Prezidenta dienu atzīmēju ar rītu sporta klubā, sirsnīgi izpļāpājoties ar abām savām trenerēm. Lī Ann ir “strongman” tipa meitene. Kad aizeju uz klubu individuāli pavingrot, viņa māca man svaidīt svaru bumbas. Grupām viņa vada spēka+kardio nodarbības. Tādas visai “fun” nodarbības, pēc kurām jūtu, ka ir strādāts. Uz tām gan nāk pat 80gadīgi večuki (un pēc nodarbības koķetējot saka trenerei, ka mani esot jāpārliek citā līmenī, esot pārāk ātra un veikla; man gan ir aizdomas, ka dažs labs ne nejauši zālē iekārtojas aiz manis, bet varbūt es te izsaku nepamatotus pārmetumus večukiem). Džīna savukārt ir tāds kā universālais kareivis. Vada gan boot camps (uz kuriem neesmu bijusi), gan funkcionālās nodarbības. Plaši apmeklētas ir viņas functional fitness grupas, bet es fanoju par viņas vadītajām otrdienas rītu nodarbībām, kuras ļoti atgādina privātās jogas/ funkcionālās vingrošanas nodarbības pie Inetas – pazīstami vingrojumi, pazīstama metode. Riktīga ārstnieciskā vingrošana (ideāli, ja zini, ka pārējo dienu pavadīsi sēžot pie grāmatām un datora).

Prezidenta dienas turpinājumā devos ēst omāru. Vispār jau omārus, tāpat kā daudzas jūras veltes, ir jāēd Menā, kur tās ir tikko nākušas no jūras. Tomēr arī pie mums  līdz Menai nav tālu un zivju vietās omāri ir bieži pieejami. Tāpat kā Konetikutas un Rodas salas austeres (pēdējās gan pērkam lielveikalā un mans draugs jau ir iemācījies tās veikli attaisīt, kamēr es blakus nepacietīgi dīdos; manos pierakstos jau ir atzīmēts, ka tīri labas ir gan BluePoint, gan Pemaquid. Tomēr tās atšķiras no Francijas austerēm, ko visbiežāk tirgo Latvijā. ASV austrumkrastā austeres man liekas mazākas un sāļākas par Eiropas māsīcām).

Bet atgriežamies pie omāra.

Bija doma to nobaudīt kādā ģimenes diner, pie pašas Northampton. To vada tāda kā “granny”, kas izkomandē tur strādājošos jaunos puišus. Esmu tur ēdusi jūras ķemmītes, dažādi sagatavotas, un tās ir bijušas lieliskas. Vieta ar specializāciju uz jūras mošķiem (un tā "granny" arī piešķir savu šarmu).

Tomēr ir pirmdiena, sasodīts. ASV vispār, ja grasies doties pusdienās pirmdienā, jārēķinās, ka daudzas vietas tieši pirmdienās ir slēgtas (piemēram, mana iecienītā vjetnamiešu ēdienu vieta Amherstas centrā). Minētais attiecas arī uz Omes Seafood (kā to galvā nosaucu).

Labi, ka vaļā ir cits dainers, kas gan vairāk labas atsauksmes saņēmis par gaļas, nekā jūras produktu ēdieniem (lai arī nosaums ir “fishtail”). Te nu es tieku pie sava omāra. Indiešu fulbraitiste, ar kuru kopā pusdienoju, aizdomīgi noskatās uz dzīvnieku manā šķīvī. Lai arī viņa pozitīvi izteicās par piedāvājumu meklēt vietu, kur dod zivis un jūras veltes, no ēdienkartes, pamatīgi iztirdījusi oficinati, viņa tomēr izvēlas tradicionālo lasi. Apēd man kopā ar omāru atnesto “chowder” un atzīst to par labu esam. Priecājos parādīt viņai kaut ko, ko viņa līdz šim nav baudījusi. Čauderi, ja nu kas, ir tādas mega treknas jūras mošķu zupiņas. Saldajā krējumā ievārīti krabīši vai omāri. Var ēst ar čipšiem/ cepumiņiem.

Duelis ar omāru noris divos setos. Pirmajā es, kā man liekas, visu apēdu. Asti. Lielās spīles. Galvu. Oficiante novāc kaujas lauku. Pēc dažām minūtēm gan viņa ir atpakaļ. Pavārs esot norādījis, ka es neesmu izcīnījusies ar astoņām mazajām kājiņām. Lai arī tieviņas, tur iekšā esot mazliet gaļas.
​
Izcīnīju arī to. Man gan liekas, ka kaloriju ziņā es zaudēju, jo cīņā, lai tiktu pie to kājiņu satura, iztērēju vairāk spēka, nekā uzņēmu apēdot.
​
Bet pasākums bija jautrs.

Indiešu draudzenes vīrs pusdienās nepiedalījās, jo tikko iznākusi viņa jaunākā luga, viņš bija iegrimis kaut kādos darbos. Žēl. Bet lugu jūs visi varat izlasīt, varat uzvest vai vai nofilmēt filmā. Luga ir pieejama gan kā drukāta grāmata, gan kā kindle e-grāmata Amazon. Te saite: https://www.amazon.com/dp/B084RCXK2W/ref=cm_sw_r_wa_apa_i_FRFrEbZWYY05B
​

P.S. Pēcpusdienas pastaigas laikā satiku bebru. To te esot daudz un daži pat mēdzot uzbrukt gājējiem (sargi kājas no zobiem). Man paveicās, šis eksemplārs mierīgi turpināja savas pusdienas un par mani nelikās ne zinis.

P.S. 2. Man joprojām ir sajūta, ka rokas smird pēc omāra.... 

Šos mēnešus, kamēr Gerda nedzīvo ASV kopā ar mani, rakstu mazāk. Pirmkārt – jo nejūtu nepieciešamību atskaitīties tieši viņas draugiem un radiem par to, kā mums iet. Vairāk laika pavadu grāmatās un mācoties. Izbaudu to, ko nesanāk laika vai spēka izbaudīt Latvijā: mācīšanos.

Fulbraita sponsori pagājušajā nedēļā man (atkal) atsūtīja gala ziņojuma/ anketas saiti. Jo (atkal) programma tuvojas noslēgumam. Vienu ziņojumu iesniedzu jau decembrī, tomēr izrādījās, ka šis nebija iepriekšējā kopija. Te jautājumi vairāk par to, ko esmu piedzīvojusi, apguvusi, profesionāli un personiski. Rakstot atbildes uz jautājumiem pilnīgi aizdomājos.

Tās izlasītās lietas kaut kādos plauktiņos sagulstas. Rodas idejas. Izpratne par jautājumiem. Tas ir interesants process. Kad zināšanas prasa jaunas zināšanas.
​
Tā studiju kāre sāk ielauzties visur. Pat manās “art walks”. Jo ārā laiciņš joprojām ir pavēss un es nespēju nopakoties tā, lai ārā ar prieku pastaigās pavadītu vairākas stundas. Tāpēc pastaigas svaigā gaisā nedēļas nogalēs sāku aizstāt ar “gallery walk” (kā versija t.s. “mall walking” – ASV senioru vidū piekoptai aktivitātei, kur pastaigu pa ielām vietā staigāšana tiek organizēta pa garajiem lielveikalu gaiteņiem. Neesmu pati šādas “sportistu” grupas gan redzējusi, tikai lasījusi par to, bet nu arī lielveikalu esmu šajos mēnešos apmeklējusi tikai dažas reizes).

Šoreiz apmeklēju stundas brauciena attālumā esošās Hartfordas, kas ir Konetikutas štata galvaspilsēta, Wadsworth Atheneum Museum of Art. No rīta mazliet aizlasījos tiesībfilozofiskas esejas par likumdošanu un tiesu spriešanu, kā rezultātā Hartfordā nonācu tikai pēcpusdienā, kad līdz muzeja slēgšanai bija palikušas mazāk par divām stundām. Ja tā būtu bijusi MASS MoCA, ar to būtu vairāk nekā pietiekoši, bet šī izrādījās daudz lielāka dārgumu lādīte. Muzeja plašumus aptvēru tikai īsu brīdi pirms tā slēgšanas, kad nonācu milzīgās zālēs ar Eiropas mākslinieku darbiem.

Labā ziņa, modernās mākslas nelielo, bet bagātīgo un daudzveidīgo sadaļu un amerikāņus apskatīju nesteidzoties, neapzinoties, kas te vēl sagaida. Skatoties Pikaso gleznas, atcerējos pagājušā nedēļā redzēto filmu par Modiljāni (tas, ka Pikaso iezīmē gleznas stūrī sevi, ļoti sasaucās ar to personību, kādu atklāja filma). Savukārt internetā atrodot gleznu, ko Pikaso velta Pollokam, protam, sagribējās pašķirstīt Rīgā plauktā esošo Pikaso biogrāfiju, un palasīt par viņu attiecībām. Tieši tā, nesteidzoties, iepazinos ar Stuart Davis (amerikāņu kubists) un Milton Avery (amerikāņu abstrakcionists, bet pilnīgi neaizmirstams, protams, bija Norman Rockwell darbs “.Young lady with a shiner”. Tāds meitēns, kas savārījis ziepes, fonā satraukti vecāki, bet nebēdnīgais skats liecina, ka zilums uz acis noteikti ir bijusi maza cena par piedzīvojumu.

Ārpus muzeja sienām diemžēl turpinājās ziema: kailsals. Sala vaigi, sala ceļgali un pirksti, un ātri gribējās tikt kaut kur iekštelpās vai auto. Kas žēl, jo mākslas iedvesmotai man šī pilsēta likās glīta un būtu gribējies pastaigāt pa ielām, aiziet līdz upei, paskatīties, kā izskatās vietas, kur ar Gerdu izskrējām cauri vasarīga lietus laikā. Bet tā programma kādai citai reizei. Kaut kad vasarā vajadzētu atbraukt, nosmeju pie sevis.

Tad arī apmeklēšu Hartfordas izslavētāko steiku vietu. Lai arī pie tās piebraucu jau pēc pieciem vakarā, kas galīgi nav amerikāņu vakariņu laiks un kad parasti visas vakariņu vietas vēl ir pustukšas, te meitenes pie ieejas sagaidīja ar tekstu: “We are fully booked for the whole evening! You can wait to get a place by the bar, on first come, first serve basis”. Ieraugot cilvēku pūli, kas gaidīja, lai uzkluptu kādam no bāra ķebļiem, ja tas atbrīvotos, un tad pasūtītu savas vakariņas, kamēr citi gaidītāji veras viņa mutē un attiecīgi gaida, kad ķeblis atbrīvosies, nospriedu, ka mana vēlme pēc cilvēkiem un socializēšanās nav tik liela, lai te murcītos un cīnītos par steiku. “Nākamreiz” jārezervē galdiņš laicīgi. 

Sēžu te tā valentīndienas rītā šūpuļkrēslā pie lielā balkona loga, skatos uz sauli un zilajām debesīm, baudu lielo krūzi ar stipro kafiju (Vermot coffee company ir labākā, ja man jautāsiet! Ilgstošu meklējumu rezultātā esmu atradusi, kura (DOS!) ir mana iecienītākā un esmu gatava to ieteikt katram), un apceru vakar vakaru. Brokastis negribas. Vakar saēdos visādus labumus gluži kā būtu ciemojusies klasiskā latviešu gaumē. Bet ciemojos te, pie vietējiem.

​Tas gadījās šādi.

Pirms dažām nedēļām pēc sporta nodarbības klubā pie manis pienāca viena no kundzītēm, ar kurām jau šad tad biju mazliet nodarbībās vai pēc tām papļāpājusi. Apjautājusies, cik tad ilgi es te vēl būšu, viņa ielūdza mani kādu vakaru pievienoties viņiem vakariņās. Pagāja brīdis, kamēr atradām dienu, kas piemērota likās abām, un vakar tas vakars bija klāt.

Pirms došanās ciemos domāju, ko gan būtu piemēroti nest ciema kukulī. Vīns vai deserts – tas ir klasiskais risinājums. Aizrakstīju namamātei, kas teica, lai es nesatraucoties, bet, ja ļoti gribu ko paņemt, tad – desertu, jo viņai nav izdevies izdomāt neko tādu, kas būtu sagatavojams, nepievienojot neko no manis iesniegtā alergēnu saraksta.

Tās alerģijas un ēdienu sastāvdaļu nepanesamības vispār ir lieta, kāpēc man ne visai patīk ciemoties – jāstāsta katram, kas ir tas, ko nevajadzētu likt ēdienā, un tad man kļūst neērti, ka sagādāju raizes. Arī šoreiz mazliet tā bija, bet kaut kā mēs to kompromisu atradām.

Saldumu meklējumos ieklīdu Wholefoods, kas izrādījās pareizā izvēle – vesela plauktu rinda bija pilna ar cepumiem, kas bija corn/gluten/grain free. Daudzi – bez olām. Tādi – uz riekstu, arī sēklu bāzes, ar medu, garšvielām. Dažus paņēmu un beigās tie izrādījās negaidīti gardi.

Kad ciemakukulis bija sagādāts, dienu varēju pavadīt darbos. Mazliet jāiespringst uz raksta pabeigšanu. Mana līdzautore raksta melnrakstā bija salikusi nodaļas par land redistribution in South Africa, velkot netiešas paralēles ar Latviju (Līdz secinājumam, ka varbūt labāk tomēr nevajag viņiem tur atkal pārdalīt to mantu. Dienvidāfrikā gan vispār nav skaidrs, kas kuram kad ir piederējis. Tomēr akadēmisko sauju argumentu par labu tam, ka tagad visu atņemt baltajiem tikai tāpēc, ka viņi ir balti, nav īsti prātīga doma, piemetām). Uz vakarpusi galva jau kūpēja. Pa dienu lija, neizgāju pat pastaigā.

Ciemos mani gaidīja 6 vakarā. Ārā jau tumšs. Waze māju atrast neprot, krietni pamaldos, kamēr māju pudurī atrodu to, uz kuras redzams numurs 14. Tieši te mani sirsnīgi sagaida Urshula (jā, ar “h” vidū) un Kens.

Ja jau sporta klubā biju pamanījusi, ka Urshulai ir mazliet īpatnējs akcents, tad Kenam tas ir vēl izteiktāks – mazliet ar tādu kā britu piesitienu. Vakara gaitā tas drīz vien atklājas: kad mani aicina pie vakariņu galda, tajā ir celts tipisks Dienvidāfrikāņu ēdiens: Babotie. Maltas liellopu gaļas mikslis ar mandeļu skaidiņām, rozīnēm un dažādām garšvielām. Manai porcijai nav pāri saceptā ola ar pienu. Bet arī bez tā šis ēdiens, papildināts ar čatniju, garšo vienkārši izcili. Kad jautāju, kāpēc viņiem mīļa ir Dienvidafrikāņu virtuve, izrādās mani saimnieki pirms 25 gadiem ir pārcēlušies uz ASV no Dienvidāfrikas, kur abi ir dzimuši un uzauguši.

Vakara gaitā uzzināju daudz jauna gan par šo pasaules daļu (spēšu savu rakstu pārlasīt citām acīm), gan par viņu izvēli emigrēt, gan par naturalizāciju, gan vienkārši sadzīvi, piemēram, valodām, un cilvēka, kas nav dzimis amerikānis, skatījumu uz šo valsti, skatījumu uz pasaules politiku (mēs politikai gan mēs gandrīz nepieskārāmies, tā vietā parunājām par vēsturi).

Atvadoties Kens šī vakara apzīmēšanai lietoja kādu “africanese” (kas ir holandiešu valodas paveids) terminu, kas apzīmējot omulīgi sadzīviski patīkamu parunāšanu. Viņiem tādiem ir atsevišķs termins (kuru nespēju atcerēties vai izrunāt, vairāki franciski skanoši “r” pa vidu pat bija). Latviski varbūt tā varētu būt “vakarēšana”, ja pieskaita, ka tā bijusi pilna interesantu sarunu.

Tāda bija mana ceturtdiena. Citāda. Man patika. 

(Bildes ciemos netaisīju, tāpēc skats no ielas nedēļas garumā)

Es vakar liku eksāmenu.

Tas ir kas tāds, ko gadiem nebiju darījusi, un perfekcionists manī bija nobijies ne pa jokam. Bet ja nu izgāžos? Ja nu nezinu? Vai es to spēju?
​
Pa vidu savām Fulbraita studijām, biju nolēmusi izmantot to, ka man ir vairāk brīvā laika nekā jebkad pēdējā laikā ir bijis un būs (pat bērns vakaros un brīvdienās nav jāizklaidē), nolēmu apgūt ko jaunu un pierādīt sev un pasaulei, ka šo jomu zinu, nokārtojot sertifikācijas eksāmenu naudas atmazgāšanas (vai precīzāk – atmazgāšanas novēršanas un ķeršanas) jomā. Vakarus tāpēc pavadīju nevis laiski sūcot kokteiļus vai skatoties nebeidzamus seriālus, bet gan lasot FATF rekomendācijas, vadlīnijas, Moneyval atzinumus, USA PATRIOT ACT normas. Pastaigās līdzi ņēmu nevis fotoaparātu, bet gan kartītes ar dažādiem jēdzieniem, kas jāapgūst, normām, kas jāzina. Brīvdienās lasīju nevis romānus, bet Sanitized Cases apkopojumus un dažādus ziņojumus, piem., on Money Laundering and Terrorist Financing  Vulnerabilities of  Legal Professional (jāatzīst, to ziņojumu un keisu apraksti ir gandrīz kā saīsināti kriminālromāni). Beigu beigās shēmu trūkumus redzēju pat retajās Breaking Bad/ Better call Saul sērijās, ko sanāca noskatīties. 

Pēc mēneša šādas informācijas likšanas smadzenēs, nolēmu, ka ir pienācis brīdis eksāmenam. Jo citādi pie brīvā laika (bez sirdsapziņas pārmetumiem) man netikt. Lai arī šādu eksāmenu varu nolikt arī Latvijā, piemēram, aizčāpojot līdz Riga Business School, nevarēju taču laist garām iespēju šādu pieredzi gūt ASV! Un tad vēl tā sajūta, ka gribas to izdarīt, lai ir sirdsmiers.
​
Tad nu internetā pieteicos uz eksāmenu, un sāku gaidīt, kad man atsūtīs ziņu, ka varu izvēlēties konkrētu laiku. Gaidīt nācās gandrīz nedēļu. Kad piektdien saņēmu ziņu, ka varu skatīties pieejamos laikus, trīcošām rokām iegāju mājaslapā, lai konstatētu, ka eksāmenu varu likt Holyoke Community College (kaut vai nākamajā dienā), vai braukt uz Springfieldu (kur gan brīvo vietu un laiku bija maz, nedēļā pa vienai dienai). Protams, izvēlējos HCC, un  nolēmu, ka laba diena eksāmenam varētu būt otrdiena (nu kurš gan ir spējīgs uz varoņdarbiem pirmdienā)? Pieteicos un.. .sāku nervozēt.

Izmēģināju testus online (kas neviens nav pat attāli līdzīgi īstajam, tagad to varu apgalvot), un sastresojos, jo rezultāti bija švaki. Izgāju vēlreiz cauri grāmatai un testa paraugam (tur rezultāti savukārt bija visai lieliski). Tad nomierinājos. Tad izlasīju visas iespējamās diskusijas reddit. Sapratu, ka neko nesaprotu. Pirmdienas laikā pie nekā cita vispār nepiesēdos, uz e-pastiem neatbildēju, savai profesorei pateicu, ka rakstu skatīšos pēc dienas un vēlreiz visu pārlasīju un nervozi jandalēju pa māju, pieļauju, krizdama draugam uz nerviem.

Otrdienas rītā pamodos ar sajūtu, ka, paldies dievam, drīz tas būs aiz muguras. Tikai vecākiem atzinos, ka šodien dodos uz eksāmenu, jo bija bažas, ka nenolikšu un tad taču būtu kauns! Ierados koledžā krietnu pusstundu par agru, tomēr tā kā bija pieejamas brīvas vietas, mani ielaida pie testa likšanas jau ātrāk.
Tas notika tā: apsēdina mani telpā ar stikla sienu, kur salikti kādi 20 datori. Izsniedz piezīmju “papīru”- tāfelīti, uz kuras rakstīt ar izdzēšamu flomasteru (izdzēš viņi, pats neko nevar izdzēst). Izsniedz troksni slāpējošas austiņas. Atņem visas personīgās mantas, pulksteni ieskaitot. Pielaiž pie datora un tiek dotas 3.5 stundas 120 jautājumu atbildēšanai.

 Jautrākais tajā visā ir fakts, ka no 120 jautājumiem gala rezultātā tiek vērtēti tikai 100, no kuriem pareizi ir jāatbild uz vismaz 75. Proti, 20 jautājumi ir “zaļi”, vēl negatavi. Tos ieliek testā un vērtē, vai formulējumi ir labi. Man ir aizdomas, ka es pat zinu, kuri bija tie “negatavie” jautājumi (lai gan droša būt, protams, nevaru). Jo bija daļa jautājumu, kas bija absolūti murgaini, sliktiem formulējumiem, nu tādi, lai man rastos pamatīga panika, ka neko nesaprotu.

Jo īstais stress pieslēdzās īsi pirms exam beigām, kad gāju cauri savām atbildēm un pēkšņi vairs nebiju pārliecināta, ka esmu izvēlējusies pareizās… 3 jautājumos atbildes pat nomainīju un tad sapratu, ka jābeidz ņemties.

Pabijusi otrā pusē eksāmenam, es noteikti zinu lietas, ko gribētu uzlabot mūsu advokātu palīgu eksāmenā. Nav viegli uztaisīt labu testu un to pārbaudīt, ja testa licēju skaits ir mazs un jautājumu bāze ir maza. Mums ir vēl kur augt. Bet pabūt otrā pusē – nenoliedzami vērtīgi.
​
Tomēr lielākais prieks (ak, palielīšos) taču par sevi un to, ka spēj manas 40gadnieces smadzenes uzņemt un apstrādāt jaunu informāciju. Vakarā tā vietā lai skrietu atkal sportot es saslēju kājas uz dīvāna, atvēru šampanieti un šo sasniegumu atzīmēju. Ir taču brīži, kad svinēt ir vērts un pelnīts!