​Stāstu varētu sākt ar pastaigu par Wendel State Park vai Norwottuck Rail Trail. Bet tā kā ārā ir Jaunanglijas ziema, nav jau nekā skaista, ar ko padalīties. Dažas bildes no pēdējām dienām ilustrācijai, lai blogs nav pelēks (jo es joprojām visur vazāju līdzi kameru ar cerību, ka kaut ko skaistu nobildēšu), un tad – stāsts.

Šajā nedēļas nogalē BigY (vietējais Rimi) par smiekla cenu piedāvāja cūku plecus un veselus cālīšus. Smiekla cena – tas ir 88c/ mārciņā (<1.50 eur/kg). Iepirkusi gan vienu, gan otru, uzražoju cūkas cepeti, un cepot vistiņu lasīju Facebook Gundas ierakstu par jauno trendu ‘NowStalgia’, pie kura mans tēvs komentēja, ka likšot laikrakstā sludinājumu, ka meklē sievu, kas gatavo ēst. Nezinu, kāds no manis sanāktu sievas materiāls (kad ieviesīšu Tinder profilu, noteikti atzīmēšu, ka esmu ne tikai gudra, par ko nekaunos, bet arī māku gatavot ēst), bet vienmēr jau ir vērts padomāt, kas būs tās sajūtas, kas tiks paņemtas līdzi no mirkļiem ASV.
​
Dažkārt pieredzes un sajūtas tiek paņemtas līdzi pat nepamanot. Pat tad, kad iekšēji pret tām protestē.

Lūk, stāsts:

Kad Ziemassvētkos biju Latvijā, satikos arī ar draudzenēm (nu kā gan bez tā!) un viena no tikšanās reizēm norisa kafejnīcā/ kokteiļbārā. Kad meitenes bija izdzērušas savus kokteiļus, bet es – īpaši sameistaroto (un ļoti gardo!) ingvertēju un mums atnesa rēķinu, kārtīgi paskatījos, vai papildus rēķina summai mēs pieliekam arī dzeramnaudu. Jo meitene, kas mūs apkalpoja, bija lieliska (tāpat kā tēja). Uz šo noskatoties, mana draudzene Anna sasmējās un teica: “Var redzēt, kurš ir pavadījis vairākus mēnešus ASV!” Jā, jo ASV un dzeramnaudas ir kas īpašs.

Ja ieej Starbucks vai līdzīgā kafejnīcā, kur tev dzērienu uztaisa turpat pie letes, tad neiedomājies, ka cena, kas norādīta cenrādī, atspoguļo to, kas tev ir jāmaksā! Pirmkārt, cenai tiek pieskaitīts nodoklis. Sales tax. MA – 6.25-7%. Tad, šai summai, ar nodokli, tiek piedāvāts pieskaitīt dzeramnaudu 15%, 20% vai 25% apmērā. Kad akceptē maksājumu ar karti, mazākā opcija, ko piedāvā, ir 15%. Bostonā un Ņujorkā restorānu noklusējuma dzeramnaudas likme, kas tiek pielikta pie rēķina automātiski (!) ir 20%. Tātad, tava kafija, kas uz sienas norādīta kā maksājoša 5.15$, patiesībā maksā 5.50$, bet nekādi netiksi ārā nemaksājis vismaz 6.33$ (tas, ja paveiksies). Bērnelim, kas skrien uz kafejnīcu, iespiedis rokā dažas sasilušas monētas, lai nopirktu melleņu mafinu ar šokolādi, ir ko parēķināt!

Es vēl kaut kā saprotu, ka dzeramnaudas tiek maksātas restorānos, kur kāds skraida apkārt un cenšas tev izdabāt. Bet kafejnīcā, kur pašam jāgaida pie letes dzēriens? Frizierim, papildus maksai, ko samaksā par pakalpojumu? Vai man kā advokātam kāds dzeramnaudu maksātu, es domāju… Varbūt drīz dzeramnaudas būs jāmaksā lielveikalā, kasierim?

Jeb arī tam cilvēkam, kas stāv blakus kasierim, un sapako iepirkumus maisiņos?

Pēdējais gan ir atsevišķs stāsts. Mūsu BigY par iepirkumu pakotājiem, cik esmu novērojusi, strādā cilvēki ar vieglu garīgu atpalicību. Pieļauju, tā ir kāda subsidēta štata programma, kas mudina lielveikalu ņemt darbā šādus darbiniekus. Jebkurā gadījumā – par to mana atzinība. Lai arī ir mazliet mulsinošas tās sarunas ar šīm kundzītēm, tomēr pat mans introvertais latvietis, kas mazliet mulst jau pie kasiera “How are you today?” tomēr novērtē kopējo politiku un šādu cilvēku iesaisti darba tirgū un sabiedrībā. Mums katram tik ļoti gribas būt novērtētam, un te noteikti šis mērķis tiek sasniegts.
 

Jau iepriekš esmu stāstījusi par novērojumiem saistībā ar pasta pakalpojumiem ASV. Galvenokārt – sajūsminoties par Amazon Prime piegādes tempiem. Tomēr, lai stāsts būtu kaut mazliet atbilstošāks realitātei, jāatgādina, ka Amazon, protams, nav vienīgais pasta pakalpojumu sniedzējs (Amazon vispār strādā tikai sev). Rajonā ikdienā kursē ne vien zilie Amazon Prime, bet arī tumšbrūnie UPS busiņi un baltie USPS (United States Post Service).

Kamēr Amazon tumši zilie ir tieši tādi paši busiņi, kā jebkurš, tad brūnie, kantainie UPS ir zīmīgi ar to, ka šofera pusē izskatās, ka nav durvju (tās durvis laikam iebīdās sienā, lai netraucētu šoferim skriet iekšā/ ārā, un busiņi, pat pa autostrādi, joņo ar durvīm vaļā). Savukārt mazajām USPS kastītēm šofera vieta ir labajā pusē. Tas, lai šoferis var izmētāt pa mauriņiem avīzes un tam nebūtu jāiet apkārt mašīnai arī, ja liek pastu pastkastītēs ceļmalās.
​
Pati neesmu fotografējusi tās mašīnītes, tāpēc pievienoju flickr atrastās bildes, ilustrācijai. 

​UPS, tāpat kā Amazon ir kurjerserviss, kas mēdz piegādāt paciņas no dažādiem internetveikaliem. Tās tiek nomestas vai nu pie galvenajām durvīm, vai pie garāžas durvīm, vai pie kaimiņu garāžas durvīm. Tā es iepazinos ar Džonu no kaimiņu mājas. Viņš bija saņēmis (t.i. pie viņa durvīm bija nomests) man adresētais sūtījums. Amazonam un UPS, šķiet, ir arī pilnīgi vienalga kas tiek norādīts kā sūtījuma saņēmējs, viņi skatās uz adresi. 

Aploksnes un mazos sūtījumus pastnieks tātad ievieto pastkastītēs. Un te sākas joki, ka uz pasta sūtījuma ir norādīts vārds, kādu pastnieks neredz savos sarakstos vai, visdrīzāk, ielīmētus pastkastītē. Pastnieks ar īpašu atslēgu atslēdz un atver priekšējo sienu un, ievietojot sūtījumus, redz tikai vārdus, kas tur sarakstīti, dzīvokļu numuri patiesībā nekur neparādās, tad nu – ja vārds nav uzrakstīts, pastniekam nav skaidrs, kur to sūtījumu likt. Un viņš nereti neiespringst noskaidrot, ja reiz tā vārda nav.

To atklāju vienlaikus divos ceļos.

Lai arī no State Department jau janvāra sākumā biju saņēmusi gan granta dokumentus (elektroniski), gan naudu (kontā), joprojām nebiju saņēmusi formu, kas apliecina, ka ASV uzturos legāli (nav ne jausmas, vai tā man ļauj izbraukt no valsts, jo vīza teorētiski vairs nav derīga; man ir aizdomas, ka uz šīs formas pamata es varētu iegūt jaunu vīzu). Pirms dažām dienām saņēmu ziņu no koordinatores, ka man adresētais pasta sūtījums ir atgriezies Washington DC kā nepiegādājams. Aprunājusies ar mājas saimnieku pastkastītē ielīmēju arī savu vārdu un pēc divām dienām saņēmu atkārtoti man nosūtīto formu. Paliku tikai ar nelielu nemieru sirdī – nez, kādas vēstules es neesmu tāpēc saņēmusi?

Teorētiski jau viena otra vēstule man bija pienākusi – ar Social Security card vai rēķins no veikala, kurā Gerda nomāja flautu (Un labi, ka tā! Viņi nebija piefiksējuši, ka flautu esam atdevušas un līgums ir beidzies ar izpildījumu, gribēja iekasēt nākamos maksājumus.) Gandrīz atslābu, pieņemot, ka šī ir bijusi vienīgā nesaņemtā.

Tikmēr, it kā pilnīgi nesaistīti, bet jau vairākas dienas gan veikalos, gan Amazon man tika atteikti darījumi ar manu vietējo kredītkarti. Iebraucu piektdien bankā parunāties. Karte esot redzama sistēmā, bet kā neaktīva. Kad filiāles vadītāja sazinājās ar karšu uzraugiem, izrādījās, ka es esmu nokļuvusi aizdomīgo personu sarakstā, jo nesaņemu man papīra formā nosūtītos konta izrakstus. Un tiešām, lai arī karte man ir jau trīs mēnešus, neesmu saņēmusi nevienu no kartes konta izrakstiem, kas, izrādās, esot sūtīti papīra formā.

Kredītkartes izdevēju sistēmā šis iedegās kā sarkanais karodziņš – ka manis norādītā adrese, iespējams, ir fiktīva, un drošības labad karte tika bloķēta. Arī šādas sekas var būt pastkastītē nenorādītam vārdam.
Tomēr turpmāk man vēstules varēs sūtīt gan bankas, gan reklamdevēji, gan ziemassvētku vecītis – pastkastītē beidzot, gan tikai pēc 4 mēnešiem ASV, ir parādījies arī mans vārds.

Vakar bija brīvdiena: MLK day. Visa ASV atzīmē slaveno vārdu “I have a dream” autora Mārtina Lutera Kinga dzimšanas dienu.

Atzīmē vai izbauda brīvdienu, tas jau cits jautājums. Sporta klubs ir pārpildīts. Ironiski: neredzu nevienu melnu seju. Ja ASV afro-amercians ir ap 12-14% no kopējā iedzīvotāju skaita (google rezultāti atšķiras), tad Masačūsetsā tie ir nepilni 7%. Un šis rajons pats par sev ir visai “balts”, lai arī "raibi balts".
​
Par MLK domājot: vai ziniet, ka Roza Parks, tā melnā sieviete, kas tika apcietināta 1955. gadā, jo autobusā nepārsēdās uz vietām, kas paredzētas melnajiem, patiesībā nebija pirmā, kas šādi protestēja? Bet lielā atšķirība starp iepriekšējiem protestētājiem un Rozu bija tas, ka viņa bija inteliģenta, patīkama, labi ieredzēta gan melno, gan arī balto kopienā šajā Alabamas pilsētiņā. Tieši tas, ka cilvēki spēja identificēties ar viņu, personīgi zināja to, ka viņa ir “labā”, ļāva piecelties no klubkrēsliem vai vismaz pasīvi atbalstīt (tie, kas boikotēja autobusus un gāja uz darbu ar kājām, tiešām piecēlās no klubkrēsliem). Personības valdzinājumu nedrīkst novērtēt par zemu.

Trīs dienas uz manas ielas. 

Un daži tītari pie Quabin rezervāta. Pateicības diena garām, viņi laimīgi un droši var bubināt, neviens neēdīs.

Piektdienas pēcpusdienā sajutos lasījusi tik daudz, ka aicinošāk par vēl vienas lapaspuses izlasīšanu likās attaisnoto izdevumu savadīšana VID EDS. Tas laikam ir rādītājs.

Tā jau ir, ka “Čukča nav lasītājs, čukča ir rakstītājs”. Bet tā kā Čukča dzied tikai par to, ko redz, ja tas, ko redzi ir burtiņi, burtiņi, burtiņi, tā dziesma arī tāda vienmuļa kļūst.

Ārā auksti. Šis jocīgais klimats! Ja padomā, ka svētdien skrēju apkārt vienā džemperītī, baudot +20 grādu siltumu, neticas, ka šorīt uz sporta klubu bija kārtīgi jātuntulējas, lai nenosaltu -10 grādu aukstumā, skrienot tos 200m. Sporta nodarbība izvērtās kārtīgā socializing pasākumā. Ar dekāna sievu un viņas draudzeni, klausoties stāstus, kur viņas bijušas Jaungada brīvdienās (Apraksts par Ņūorleānu bija spilgtākais. Pilsēta pēc “Katrīnas”. Ekskursija uz plantācijām. Šoks par to, kā cilvēkiem, kas dzīvo nabadzībā, nav iespēju izlauzties, nav iespēju izglītoties, kas liedz kaut ko dzīvē mainīt. Pilnīga kastu sistēma, 1. pasaules valstī.), kā meita pieteikusies darbam Bērklijas universitātē (tas nekas, ka dzīvo Manhetenā, mobilitāte ir darba tirgus pamatā), un vēl daudz ko citu. Pie mūsu pļāpājošās trijotnes laiku pa laikam pieskrien kāda kundzīte, lai atzīmētu, ka mums ar dekāna sievu abām ir vienādas spalvu raksta sporta bikses. “Jā, tā mums forma,” smejamies. Atkal dažas iepazīšanās ar pastāvīgajiem apmeklētājiem – šoreiz apsveicinājās kāds kungs, stādījās priekšā, parunājām, ko es te daru. Kā es izrunātu savu dienas vārdu krājumu, ja ne šīs nodarbības?

Kad Gerda bija te, nevarēja jau tā vienā gabalā tikai sēdēt un lasīt, bērns gribot negribot izvilka dažādās izklaidēs. Šobrīd fokuss uz darāmo daudz spēcīgāks. Jūtu to vakaros, kad sajūta, ka smadzenes kūp. Bet tā ir laba sajūta.

​Par Gerdu runājot – satiku šodien pagalmā Čīliešu meiteni Renatu, ar kuru Gi no rītiem kopā autobusā uz skolu brauca un dažkārt brīvdienās kopā ārā spēlējās. Mani ieraugot, meitenei acis ieplešas un viņa jautā: “Where is Gerda?!”. Kad atbildu, ka Gerda ir palikusi Latvijā, Renāta saskumst.

“You are here! You made it!” šodien sporta klubā ir atgriezusies dekāna sieva. Brīvlaiks beidzas nākamnedēļ, visi sāk ierasties atpakaļ pilsētā. Gan mana profesore, kas ir pikta par to, ka netiku uz Ženēvu, kur viņa man bija devusi rekomendāciju “workshopam”, kurā tiek apspriesti “papers in progress”, gan arī šī mana sporta biedrene.

Sporta klubs šajās dienās ir vienīgā vieta, kur satieku cilvēkus. Nekautrējos parunāties, starp nodarbībām pastāstot par sevi, uzzinot pa niekam par sarunbiedru. Šodien papļāpāju ar kādu sievieti, kas atklāja, ka viņas “adviser” esot bijis no Latvijas (kaut kādā saistībā ar cūkkopību, ja pareizi sapratu), kā arī viņa pastāstīja par kādu latviešu meiteni, kas pirms gadiem dzīvojusi Amerstā, bet nu pārvākusies uz Barselonu. Ievērojot sporta kluba dislokāciju (laba rajona vidū), plašo apmeklējumu (pirmdienas nodarbībā, kas notika basketbola laukumā, bija grūti atrast vietu, kur izklāt paklājiņu), nav brīnums, ka sanāk interesantas iepazīšanās un interesantas sarunas.

Citādi es strādāju gandrīz galvu nepacēlusi. Turpat pie virtuves galda (kas ergonomiski nav pats labākais, vakaros regulāri jūtu, ka spranda ir savilkta), jo kāpēc tērēt laiku, lai brauktu uz bibliotēku, ja lasīt, rakstīt un mācīties varu tepat?

Šodien paklausīju mammu un izgāju mazliet pastaigāties. Atzīšos, pat to nedaru katru dienu (šausmas!). Bet cenšos vismaz iziet uz rīta vingrošanu, gandrīz katru dienu. Pamanu, ka tāda neesmu vienīgā. Tas vispār ir amizanti, ka dāmas un kungi, aizgājuši pensijā, šādi uztur formu un socializējas. Ir ko pamācīties!

Mana komunikācija ar ārpasauli ir galvenokārt WhatsApp: te videozvanā piesakās meita (bērnkopība attālināti ir vesela stāsta cienīgs jautājums), te piezvana kāds kolēģis, te draugi uzraksta pa rindiņai (Welcome! Es par to priecājos!). Bet tā jau ir mums katram bieži ikdienā. Šorīt pat, kātojot uz sporta klubu, padomāju: pilnīgi normāla dzīves ikdiena. Šādi var dzīvot. Gluži tāpat kā jebkurā pasaules malā, kur nekrīt bumbas, ir jumts virs galvas, un ir ko darīt.

Kaimiņos ievākušies jauni īrnieki. Kāds vakaros mācās spēlēt klavieres (man arī sagribējās, pieteikties?). Gerdas flautas treniņi te iederētos.

​Un bildes. Iela turp un atpakaļceļā. Vakara saule visu iekrāsoja sarkanu. 

​Telefonā redzamās laika prognozes nedēļas nogali solīja siltu, bet pilnīgi lietainu. Tāpēc spējat iedomāties manu sajūsmu, sestdien no rīta pie loga dzerot kafiju un lasot, pamanot, ka debesīs parādās zili, no mākoņiem brīvi laukumi, un sāk spīdēt saule?

​Lasīšana, rakstīšana un mācīšanās tika mesta pie malas, lai dotos nelielā izbraukumā līdz Berkšīrai: mazliet kalnainam rajonam pašos Masačūsetsas rietumos, jau pie Ņujorkas štata (nejaukt ar pilsētu). Šajā reģionā atrodas vairākas slēpošanas bāzes, pastaigu takas, ezeri un ūdenskrātuves. Lai arī šie kalni nav augsti (augstākais punkts ir Mount Greylock, kas ir tikai nedaudz augstāks par 1000m), reljefa sajūtu dod tas, ka kalni te arī sākas. Dažu jūdžu attālumā esošā pilsētiņa (pa ceļu, pa kuru braucām) bija knapi 50mvjl (Amherst ir augstāk!), bet pēc pusstundas brauciena bijām jau pie restorāna 500 m augstumā, slēpošanas trases pakājē.

Uz slēpošanu prāts nevilka: ārā ap +15C, pūš silts pavasara vējiņš un uzvilktais kažoks paliek automašīnā. Sniegs arī izskatās tāds smags, slapjš. Intereses pēc noskaidroju cenas: ja nedēļas nogalē pieaugušajam pus dienas biļete maksā 40 USD, tad darba dienā cena ir divas reizes mazāka. Var nopirkt sezonas biļeti par 200 USD un braukt kaut katru dienu. No Springfīldas tas ir minūšu 40 brauciens.

Mani gan vairāk interesē tas slēpošanas bāzes restorāniņš. Tāds lauku krodziņš, bet internetā izslavēts ar kūpinātiem ribeye.
​
Es jau vispār uz krogiem un restorāniem eju visai reti. Ar manu gaļēdāja dabu un to, ka esmu diezgan alerģiska, iestāstīšana oficiantēm, ko es gribu, un galvenais – bez kā to visu, lūdzu, servēt, morāli nogurdina. Un tad vēl nekad nevar zināt, vai tiešām ēdiens būs labs un nebūs nekādu reakciju. Tad jau labāk grilēt vai šmorēt mājās. Bet tam ir izņēmumi. Pirmkārt, tas attiecas uz ēdieniem, ko labprāt gribētu ēst, bet pati nemāku uztaisīt. Kā brisketi Teksasā (tāds ļooooooti ilgi taisāms gaļas paveids, ļoti populārs tajā reģionā). Vai, kā šis – smoked ribeye. Kūpināts steiks.

Pirmajā brīdī oficiante, kas  pienāk pēc pasūtījuma, gan saka, ka ribeye neesot pieejams, bet tad kāds garāmskrejošs kungs viņu palabo, ka esot gan. Lieliski! “Es braucu īpaši nogaršot smoked ribeye!” paziņoju. Vēlāk šis pats kungs, kas izrādās gan vietas īpašnieks gan galvenais pavārs vienā personā, pamanījis manu gaļas sajūsmu, pienāk parunāties. Izrādās, 16-20mārciņu gaļas klucis kūpinātavā, kas atrodas ārā, turpat kalna pakājē (mani aizved arī pie tās) pavada 6 stundas. Tad ir jāatdzesē. Un tikai tad var griezt un grillēt. Steiks tik tikko bija atdzisis un sagatavots grilēšanai, kad ierados.

Steiks ir lielisks, tāpat kā piedevās sagatavotie baklažānu “frī”. Pat vīna glāze. Tur gan arī mazais stāsts..
​
Cik bieži jūs esat sūtījuši restorānā vai bārā atpakaļ vīnu, kas jums atnests? Teikuši, ka nav labs? Man šī bija laikam 3. reize, ja nekļūdos. Vienmēr jau ir tādas kā šaubas – vai tiešām tā ir veca vīna vaina, arī vienkārši šis ir lētais vīnelis, ko nu gribi? Bet arī šoreiz man bija šaubas un es ļoti laipni oficiantei tās paudu. Pēc neilga laika ieradās saimniece, atvainojās, teica, ka esot pati vīnu pagaršojusi, man tiešām taisnība. Otrajā glāzē atnestais vīns tiešām garšoja daudz labāk.

Pēc visa šī, ar saimnieku izpļāpājušies, pilniem vēderiem devāmies mazā ekskursijā pa apkaimi. Kā jau nesezonā, te viss diezgan tukšs. Īpaši nesezonu jūt pie Otis rezervuāra. Šis rezervuārs vēl 19. gadsimtā izveidots, uzbūvējot dambi un sapludinot trīs dīķus, lai veidotu dzeramā ūdens ņemšanas vieta plašai apkaimei, līdz pat Bostonai.

Atceļā Westfieldā (smuka, maza pilsētiņa) iebraucam Victory Store: "krievu veikalā". Man uznākusi kāre pēc rolmopšiem. Tos neatrodam. Siļķe eļļā izrādās neveiksmīgs pirkums (būtu labāk ņēmusi šprotes) - sāļa un pie tam.. sojas pupiņu eļļā (svētdien no rīta pamostoties pie acs man ir koši sarkans pleķis, sasodītā soja - to, protams, pamanu vēlāk). Toties izcilas ir moldāvu marinētās sēnītes un aļaskas ikri, kā arī marinētie gurķīši. Pārsteigums, kad pamanu, ka te krietni lētāk nekā BigY ir nopērkāmas saknes un  pat tējas (ar uzrakstiem latviski).

Vēl lielāku pārsteigumu sagādā svētdienas rīts. Arī šodien (iepriekš) solīts lietains, bet plkst. 10, kad iznāku no boot camp nodarbības (omg…), ārā spīd spoža saule, temperatūra ir jau pie +17. Kad izskrienu mazā pastaigā tepat gar Konetikutas upes krastu (cik tur cilvēku!), temperatūra sasniedz par +20. Skatoties uz vecā sniega čupām, kas saglabājušās vēl dažviet ēnā, sagribas apsēsties aizvējā, saulītē, paņemt aperol spritz un izbaudīt pavasara smaržu.
​
Siltuma vilnis gan ir ļoti īslaicīgs. Pēcpusdienā temperatūra strauji krītas un, baumo, drīz mēs atkal sagaidīšot sniegu, slapdraņķi un vispār: janvāri.

Man viss labi. Mācos. (Interesanti!) Strādāju. Galvā ideja jaunam bloga aprakstam, bet tā nav tik gatava, lai rakstītu (un varbūt arī neuzrakstīsies, kas viņu zina).

Eju atpakaļ savā klubkrēslā lasīt. Šo ierakstīju tikai tāpēc, lai ziniet, ka man viss pa vecam un labi. Jā, vakar pastaigā izgāju. Solītās saules nebija, bet toties šodien vēl nav solītā lietus. Pelēkas debesis gan. Bet pie tā jau mēs Rīgā esam pieraduši.

Es varētu izlikties, ka šodien biju ārā un staigāju, bet ne. Nebiju. Kā pirms 8 apsēdos pie datora, tā ap 16 piecēlos. Ar jau viegli sāpošu galvu.
​
Bet tur ārā bija skaista saulaina diena. Un krietni auksta. Šis dīvainais klimats! Pa dienu bija ap -8, -10. Bet svētdien būsot lietaini +17. Pa vidu vēl sola vismaz vienu dienu, kad būs patīkami un silti. Tajā gan es iziešu pastaigā! (Un cerams nenotiks tā, kā pirms dažām dienām. Kad izgāju pastaigāties un sapratu, ka pilnīgi noteikti negribu pastaigāties. Pagriezos un gāju mājup.)

Kamēr Dievi ķiķina par maniem plāniem un man atliek vērot, kurp straume mani nes, lai spētu prātīgi izairēt labākajā virzienā, parunāsim par ko ikdienišķāku. Par ēšanu.

Ēšana ir svarīga. Bez tās mēs nefunkcionējam. Dažkārt ir svarīgi paēst garšīgi. Parasti svarīgi ir paēst labi un sātīgi. Un tad vēl jautājums, kur, kā un par cik.

Kad gatavoju gaļu, parasti to vai nu tvaicēju vai grilēju. Ja tvaicēju,  tad ieliku katlā un pēc 20-30-40 minūtēm, ko esmu pavadījusi, piemēram, rakstot blogu, to izņemu un apēdu. Ja grilēju, tad ielieku, pēc 5-10 min apgriežu un vēl pēc 5-10 minūtēm to ēdu.

Kad gatavoju sautējumus, virtuvē pie plīts un dēlīša pavadīju stundu. Griezu, pamazām liku pannā, pa laikam apmaisīju. Nekādas grāmatas vai blogi pa to laiku, aizmirstiet.
​
Ja padomā, cik šis darbs izmaksā restorānā, jābrīnās, ka cena veģetārajiem ēdieniem nav vēl augstāka! Bet arī mājās taču gribas to stundu atpūsties, nevis tikai šmorēt. Bet tā jau tikai darbaspēka komponente. Vēl taču ir jānopērk arī izejvielas!

No otras puses, gaļas stends regulāri lepojas ar atlaidēm. Vistu stilbiņus dažkārt var dabūt par par dolāru mārciņā (reti gan), maltajai gaļai šodien cena bija 3usd/mārciņā. Bet arī ikdienā liellopu cenas sākas no 3.99/lbs. Steiki ir vēl cits stāsts: uz atlaidēm var dabūt lieliskus griezumus par 4.99-5.99/lbs (Tikko manos iepirkumos iegūla ribeye, no 13.99 uz 5.99/lbs).
​
Tikmēr tomāts arī maksa tos pašus 3.99 (viens paliels tomāts – gandrīz 2 dolāri), kabacis 1.99 (t.i. viens mazs kabacis  - Ap 1 usd). Ne sīpols, ne puķu kāposts, nedz paprika- nekas nebūs lētāks par 2usd/lbs. Īsuma: sastāvdaļas sautējumam uz 1 ēdāju man izmaksā vismaz tikpat cik ienest cepeškrāsni veselu lielu vistu (8-10usd). 

Man laikam patīk mans gaļēdāja dzīvesveids.