Piektdienas pēcpusdienā sajutos lasījusi tik daudz, ka aicinošāk par vēl vienas lapaspuses izlasīšanu likās attaisnoto izdevumu savadīšana VID EDS. Tas laikam ir rādītājs.
Tā jau ir, ka “Čukča nav lasītājs, čukča ir rakstītājs”. Bet tā kā Čukča dzied tikai par to, ko redz, ja tas, ko redzi ir burtiņi, burtiņi, burtiņi, tā dziesma arī tāda vienmuļa kļūst.
Ārā auksti. Šis jocīgais klimats! Ja padomā, ka svētdien skrēju apkārt vienā džemperītī, baudot +20 grādu siltumu, neticas, ka šorīt uz sporta klubu bija kārtīgi jātuntulējas, lai nenosaltu -10 grādu aukstumā, skrienot tos 200m. Sporta nodarbība izvērtās kārtīgā socializing pasākumā. Ar dekāna sievu un viņas draudzeni, klausoties stāstus, kur viņas bijušas Jaungada brīvdienās (Apraksts par Ņūorleānu bija spilgtākais. Pilsēta pēc “Katrīnas”. Ekskursija uz plantācijām. Šoks par to, kā cilvēkiem, kas dzīvo nabadzībā, nav iespēju izlauzties, nav iespēju izglītoties, kas liedz kaut ko dzīvē mainīt. Pilnīga kastu sistēma, 1. pasaules valstī.), kā meita pieteikusies darbam Bērklijas universitātē (tas nekas, ka dzīvo Manhetenā, mobilitāte ir darba tirgus pamatā), un vēl daudz ko citu. Pie mūsu pļāpājošās trijotnes laiku pa laikam pieskrien kāda kundzīte, lai atzīmētu, ka mums ar dekāna sievu abām ir vienādas spalvu raksta sporta bikses. “Jā, tā mums forma,” smejamies. Atkal dažas iepazīšanās ar pastāvīgajiem apmeklētājiem – šoreiz apsveicinājās kāds kungs, stādījās priekšā, parunājām, ko es te daru. Kā es izrunātu savu dienas vārdu krājumu, ja ne šīs nodarbības?
Kad Gerda bija te, nevarēja jau tā vienā gabalā tikai sēdēt un lasīt, bērns gribot negribot izvilka dažādās izklaidēs. Šobrīd fokuss uz darāmo daudz spēcīgāks. Jūtu to vakaros, kad sajūta, ka smadzenes kūp. Bet tā ir laba sajūta.
Par Gerdu runājot – satiku šodien pagalmā Čīliešu meiteni Renatu, ar kuru Gi no rītiem kopā autobusā uz skolu brauca un dažkārt brīvdienās kopā ārā spēlējās. Mani ieraugot, meitenei acis ieplešas un viņa jautā: “Where is Gerda?!”. Kad atbildu, ka Gerda ir palikusi Latvijā, Renāta saskumst.
Tā jau ir, ka “Čukča nav lasītājs, čukča ir rakstītājs”. Bet tā kā Čukča dzied tikai par to, ko redz, ja tas, ko redzi ir burtiņi, burtiņi, burtiņi, tā dziesma arī tāda vienmuļa kļūst.
Ārā auksti. Šis jocīgais klimats! Ja padomā, ka svētdien skrēju apkārt vienā džemperītī, baudot +20 grādu siltumu, neticas, ka šorīt uz sporta klubu bija kārtīgi jātuntulējas, lai nenosaltu -10 grādu aukstumā, skrienot tos 200m. Sporta nodarbība izvērtās kārtīgā socializing pasākumā. Ar dekāna sievu un viņas draudzeni, klausoties stāstus, kur viņas bijušas Jaungada brīvdienās (Apraksts par Ņūorleānu bija spilgtākais. Pilsēta pēc “Katrīnas”. Ekskursija uz plantācijām. Šoks par to, kā cilvēkiem, kas dzīvo nabadzībā, nav iespēju izlauzties, nav iespēju izglītoties, kas liedz kaut ko dzīvē mainīt. Pilnīga kastu sistēma, 1. pasaules valstī.), kā meita pieteikusies darbam Bērklijas universitātē (tas nekas, ka dzīvo Manhetenā, mobilitāte ir darba tirgus pamatā), un vēl daudz ko citu. Pie mūsu pļāpājošās trijotnes laiku pa laikam pieskrien kāda kundzīte, lai atzīmētu, ka mums ar dekāna sievu abām ir vienādas spalvu raksta sporta bikses. “Jā, tā mums forma,” smejamies. Atkal dažas iepazīšanās ar pastāvīgajiem apmeklētājiem – šoreiz apsveicinājās kāds kungs, stādījās priekšā, parunājām, ko es te daru. Kā es izrunātu savu dienas vārdu krājumu, ja ne šīs nodarbības?
Kad Gerda bija te, nevarēja jau tā vienā gabalā tikai sēdēt un lasīt, bērns gribot negribot izvilka dažādās izklaidēs. Šobrīd fokuss uz darāmo daudz spēcīgāks. Jūtu to vakaros, kad sajūta, ka smadzenes kūp. Bet tā ir laba sajūta.
Par Gerdu runājot – satiku šodien pagalmā Čīliešu meiteni Renatu, ar kuru Gi no rītiem kopā autobusā uz skolu brauca un dažkārt brīvdienās kopā ārā spēlējās. Mani ieraugot, meitenei acis ieplešas un viņa jautā: “Where is Gerda?!”. Kad atbildu, ka Gerda ir palikusi Latvijā, Renāta saskumst.
RSS Feed
