Arta Snipe
  • Sākumlapa
  • Publikācijas
  • foto

17-01-2020

18/1/2020

0 Comments

 
Piektdienas pēcpusdienā sajutos lasījusi tik daudz, ka aicinošāk par vēl vienas lapaspuses izlasīšanu likās attaisnoto izdevumu savadīšana VID EDS. Tas laikam ir rādītājs.

Tā jau ir, ka “Čukča nav lasītājs, čukča ir rakstītājs”. Bet tā kā Čukča dzied tikai par to, ko redz, ja tas, ko redzi ir burtiņi, burtiņi, burtiņi, tā dziesma arī tāda vienmuļa kļūst.

Ārā auksti. Šis jocīgais klimats! Ja padomā, ka svētdien skrēju apkārt vienā džemperītī, baudot +20 grādu siltumu, neticas, ka šorīt uz sporta klubu bija kārtīgi jātuntulējas, lai nenosaltu -10 grādu aukstumā, skrienot tos 200m. Sporta nodarbība izvērtās kārtīgā socializing pasākumā. Ar dekāna sievu un viņas draudzeni, klausoties stāstus, kur viņas bijušas Jaungada brīvdienās (Apraksts par Ņūorleānu bija spilgtākais. Pilsēta pēc “Katrīnas”. Ekskursija uz plantācijām. Šoks par to, kā cilvēkiem, kas dzīvo nabadzībā, nav iespēju izlauzties, nav iespēju izglītoties, kas liedz kaut ko dzīvē mainīt. Pilnīga kastu sistēma, 1. pasaules valstī.), kā meita pieteikusies darbam Bērklijas universitātē (tas nekas, ka dzīvo Manhetenā, mobilitāte ir darba tirgus pamatā), un vēl daudz ko citu. Pie mūsu pļāpājošās trijotnes laiku pa laikam pieskrien kāda kundzīte, lai atzīmētu, ka mums ar dekāna sievu abām ir vienādas spalvu raksta sporta bikses. “Jā, tā mums forma,” smejamies. Atkal dažas iepazīšanās ar pastāvīgajiem apmeklētājiem – šoreiz apsveicinājās kāds kungs, stādījās priekšā, parunājām, ko es te daru. Kā es izrunātu savu dienas vārdu krājumu, ja ne šīs nodarbības?

Kad Gerda bija te, nevarēja jau tā vienā gabalā tikai sēdēt un lasīt, bērns gribot negribot izvilka dažādās izklaidēs. Šobrīd fokuss uz darāmo daudz spēcīgāks. Jūtu to vakaros, kad sajūta, ka smadzenes kūp. Bet tā ir laba sajūta.

​Par Gerdu runājot – satiku šodien pagalmā Čīliešu meiteni Renatu, ar kuru Gi no rītiem kopā autobusā uz skolu brauca un dažkārt brīvdienās kopā ārā spēlējās. Mani ieraugot, meitenei acis ieplešas un viņa jautā: “Where is Gerda?!”. Kad atbildu, ka Gerda ir palikusi Latvijā, Renāta saskumst.
0 Comments



Leave a Reply.

    Ievadam

    Ja man kāds pirms diviem gadiem būtu teicis, ka pēc diviem gadiem es ne vien būšu iesniegusi disertācijas melnrakstu saplosīšanai katedrā, bet arī ieguvusi prestižo Fulbraita stipendiju un veselu semestri pavadīšu ASV - es neticētu. Tas liktos kas līdzīgs zinātniskajai fantastikai vai sapnim. Tomēr vilinošam sapnim.

    Eleonora Rūzvelta esot teikusi: "What could we accomplish if we knew we could not fail." Laikam jau svarīgi, lai sapņiem tikai "sky's the limit". Sakrustojot šīs banālās frāzes ar tikpat banālu pusmūža krīzi, ir sanācis tāds piedzīvojums, par kuru man joprojām lāgiem mazliet kājas trīc.

    2018. gada nogalē pieteikusies, 2019. gada maijā uzzināju, ka esmu izraudzīta kā viena no Fulbraita stipendiātēm. Vasara pagāja gatavojoties un gaidot - vīzas un izlidošanas datumus uzzināju tikai nedēļu pirms paredzamā izlidošanas datuma. Stresiņi un darbu daudzums darīja savu, izlidošanu nācās atlikt, jo nogāzos ar 39+ temperatūru. Tomēr tās 5 dienas guļot gultā un atpūšoties, veseļojoties un atpūšoties, man bija  iespēja emocionāli noslēgt vienu posmu un sagatavoties nākamajam. Tai skaitā, domās pārvērsties no advokātes par akadēmiķi.

    ​Lai man nebūtu jāstāsta katram, kas pavaicā un jāatkārto, jau pateiktais, rakstu visiem. Kā savulaik Liene rakstīja: vēstules no ASV.

    Archives

    March 2020
    February 2020
    January 2020
    December 2019
    November 2019
    October 2019
    September 2019
    August 2019

    Categories

    All

    RSS Feed

Powered by Create your own unique website with customizable templates.