Arta Snipe
  • Sākumlapa
  • Publikācijas
  • foto

02-01-2020

3/1/2020

0 Comments

 
Jāpierod rakstīt šo gadu. 2020.

Mazliet pietrūkst Gerdas. Tajos brīžos, kad daru ko tādu, ko parasti darām kopā. Kad iegrimstu savos darbos, tādas domas aizmirstas.

Pat skolai viņas pietrūkst. Man dusmīgi zvanīja no Attendance line – Gerda šodien neesot bijusi skolā. “We keep track of unexcused absences, and actions will be taken as students accumulate them.”

Pietrūkst pat Gerdas iPad, kurā mēdzu lasīt grāmatas. Bibliotēkā virkne pieprasītu grāmatu ir pieejamas e-grāmatu formā. Tās var “izčekot” uz laiku līdz 2 nedēļām un lasīt vai nu datorā, vai iPhone/iPad. Datorā lasīt man nepatīk, bet iPhone ekrāns ir par mazu (ekrānā tiek parādīta vesela grāmatas lapa, iPad ļauj to izlasīt, iPhone – burtiņi par mazu). Tad nu lasu datorā, bet, jā, atzīstos, ne visai. Vēl varu atzīties, ka lasot iPad, ja ir kādi lieliski citāti vai laba vieta, var atzīmēt citātu, iekrāsot, izdarīt piezīmes un uztaisīt lapas “screenshot”. Diezgan vērtīgi (esmu to izmantojusi un pēc tam šajos screenshots, rakstot rakstus, pārbaudījusi tekstu, veidojusi atsauces).

Citādi diena likās tāda kā ar sapītām kājām. Lai arī konstruktīvi jau no paša rīta devos uz Apple store, lai sakārtotu datoriņu, remonts kavējas. Dažas stundas pa veikalu (pa vidu gaidot “appointment” – mēs tur vispār sēdējām kā pie daktera rindā, bija tāda sajūta, tikai starp jaunākajiem apple produktiem), lai konstatētu, ka vajadzīgā detaļa nav uz vietas šajā veikalā. Detaļu pasūtīs. Es tikmēr darbojos ar man aizdoto datoru.

​Arī Mendeley nolēmis uzkārties (programma atsauču veidošanai). Joprojām nepamet uzstājīga doma, ka varētu automatizēt avotus un atsauces pat rakstot juridiskus tekstus. Kādā igauņu grāmatā esmu ieraudzījusi, ka arī uz likumiem var izveidot atsauces kādā no ierastajiem formātiem (Chicago, MLA, piemēram). Tā manuālā ņemšanās ir kaitinoša, bet pagaidām risinājumi nav atradušies (idejas?). 
​
Picture
0 Comments



Leave a Reply.

    Ievadam

    Ja man kāds pirms diviem gadiem būtu teicis, ka pēc diviem gadiem es ne vien būšu iesniegusi disertācijas melnrakstu saplosīšanai katedrā, bet arī ieguvusi prestižo Fulbraita stipendiju un veselu semestri pavadīšu ASV - es neticētu. Tas liktos kas līdzīgs zinātniskajai fantastikai vai sapnim. Tomēr vilinošam sapnim.

    Eleonora Rūzvelta esot teikusi: "What could we accomplish if we knew we could not fail." Laikam jau svarīgi, lai sapņiem tikai "sky's the limit". Sakrustojot šīs banālās frāzes ar tikpat banālu pusmūža krīzi, ir sanācis tāds piedzīvojums, par kuru man joprojām lāgiem mazliet kājas trīc.

    2018. gada nogalē pieteikusies, 2019. gada maijā uzzināju, ka esmu izraudzīta kā viena no Fulbraita stipendiātēm. Vasara pagāja gatavojoties un gaidot - vīzas un izlidošanas datumus uzzināju tikai nedēļu pirms paredzamā izlidošanas datuma. Stresiņi un darbu daudzums darīja savu, izlidošanu nācās atlikt, jo nogāzos ar 39+ temperatūru. Tomēr tās 5 dienas guļot gultā un atpūšoties, veseļojoties un atpūšoties, man bija  iespēja emocionāli noslēgt vienu posmu un sagatavoties nākamajam. Tai skaitā, domās pārvērsties no advokātes par akadēmiķi.

    ​Lai man nebūtu jāstāsta katram, kas pavaicā un jāatkārto, jau pateiktais, rakstu visiem. Kā savulaik Liene rakstīja: vēstules no ASV.

    Archives

    March 2020
    February 2020
    January 2020
    December 2019
    November 2019
    October 2019
    September 2019
    August 2019

    Categories

    All

    RSS Feed

Powered by Create your own unique website with customizable templates.